Māksliniece Elīna Varsta
 
Ar bērniem
01.03.2016

Īsten kapij

Komentē
2

Par Heli Lāksonenas grāmatu "Piec ait kalns", apgāds "Liels un mazs", 2015

Vispirms jau lasu es – hā, tā es gribētu gan! Mans bērns vēl neprot īsti lasīt, viņš pagaidām vēl visur meklē dažus jau zināmos burtus – bet šoreiz pirmlasīšanas prieks visviens tiek viņam, jo Heli Lāksonenas grāmatā "Piec ait kalns" bildes iet pa priekšu, lasītājam vispirms tiek pašam savs piedzīvojums ar somu mākslinieces Elīnas Varstas ilustrācijām, un tikai pēc tam autore Heli piedāvā savu tekstu, kam, lasot izrādās, arī ar aizraujošajām bildēm ir kāds sakars. Lūk, aitu purni, lūk, jēru mierinošs tuvplāns un grupas portrets, un tad kaut kas arī man. Tieši man, jo:
"Tas domac teu, kam venmer oukst!" (66. lpp.). Tas nu noteikti nav viņam. Tātad – aitas bērniem, kalns vecākiem, silti – beigu beigās – abiem. Tas laikam būtu galvenais īsumā par šo grāmatu.

Ja neesmu skopa un cenšos izteikties plašāk: "Piec ait kalns" ir grāmata, kas draudzīgā garā risina kādu sarežģītu, bērnu literatūrai un tulkojumiem kopīgu jautājumu – cik daudz no tekstā pieminētajām vidējam "mūsējam" vidēji "nesaprotamām" lietām ir jāpaskaidro, lai teksts nokļūtu pie lasītāja pilnā mērā, kā aitas ar visu vilnu, nevis paliktu viņpus un svešs.

Grāmatas veidotāji ir izvēlējušies bērnam, manuprāt, parocīgu veidu: vārdnīciņu (norāde: Vārdniciņ) labajā atvēruma pusē, pretī dzejolim – nekas nepazūd, visu rindu pa rindai var pārbaudīt un "iztulkot". Un tā jau ir vesela spēle: bērnam ar tekstu, oriģinālam ar tulkojumu (tulkojuma frāzēm, precīzāk), lieliem un maziem lasītājiem: ar savām un tulkotāja sinonīmu zināšanām un dialektu, un izlokšņu pārzināšanām. Tulkotājs par šiem jautājumiem centies draudzīgi un neizplūstot parunāt priekšvārdā, un – lai arī pārbaudīt to varēšu tikai vēlāk – skaidrība rodas. Ievadā man pietrūka atsevišķas atkāpes par pēdiņu lietojumu, kurā es arī te braši vingrinos, proti, kāda paskaidrojuma īpašiem taisnības mīļiem, kādu bērnu vidū nav mazums, par to, ka "pareiza" un "nepareiza", kā arī "īsta" valoda te ir nosacīti jēdzieni, tas nekas, ka ar pilnīgi reālu un normatīvi pamatojamu segumu. Protams, uzrakstīt paskaidrojošu tekstu bērniem par tulkošanu no dialekta ir uzdevums, kas, tā vien rādās, ir pa spēkam tikai dzejniekam – tādam kā Guntars Godiņš. To darīdams, viņš lieto kādu slepenu sistēmu, kas ļauj mazāk zināmus ikdienas vārdus paskaidrot plašāk, sniedzot veselas sinonīmu rindas, piemēram: "sircmāiņ" – sirdsmājiņa, tualete, labierīcības, ateja, būdiņa"; vārdus, kas nebūtu uztverami, atrauti no konteksta, paskaidro pāros, piemēram: "kūko falš – [..] kūko falši, nepareizi", un vārdus, kas ir starp pašiem vissvarīgākajiem, arī izvēršot, lai katrs lasītājs var iedomāties savu vecmāmiņas vārdu Godiņa izvēlētā vārda vietā, ja tā būtu nepieciešams, piemēram: "Mimmic – mimmītis, omīte, mīļmammiņa, vecāmamma, vecmāmiņa". Vārdnīciņas sadaļā, kas rāda arī skaidrojumus, ne tikai tulkojumus, man pietrūka tikai tās laimes (to laimu?) ābeles dobumā no dzejoļa "Laim", jo, redz, dzejolī tur viss ir skaidri (par laimi), bet bildē ir laimi, un kas bija pirmais – to es nezinu, un esmu droša, ka man par to vēl būs (nākamajās lasīšanas reizēs) jāatbild!

Ir dzejoļi, par kuriem man ir aizdomas. Aizdomas, ka tie ar vērienu tikai liekas dzejoļi bērniem, bet pa kluso ir dzejoļi pieaugušajiem. Tādi, manuprāt, padara visas bērnu dzejas grāmatas par klusajiem bonusiem mums, ikvakara daiļlasīšanas konkursu nopelniem bagātajiem laureātiem, kuru lauri, viegli čaukstot, pusdienlaikos nonāk katlā. Viens no tādiem pieaugušo lasītāju apbalvojošiem tekstiem šajā Lāksonenas grāmatā ir maskēts aiz nosaukuma "Bērs, man teu i vēlējums" un sākas ar vārdiem: "Nepaliek pa bozig vecen, / nepaliek pa skābumķērn!" un noslēdzas ar uzmundrinošo: "Pac tu smuks kā zaķam ķep, / Pac tu apaļš tā kā apls / ellig svariks pac priekš seu." Ļoti sagribas būt tā smukā zaķaķepas vietā, ļoti sagribas nebūt "pa skābumķērn", kas gan pat dzejas pilnā pasaulē nav tik vienkārši izdarāms.

Vēl ir tādi dzejoļi, kas sajūsmina tos, kuri zina, ka Lāksonena īstenībā neraksta latviešu valodā, viņa pat, iespējams, nedomā latviski, bet gan somiski, tajā, kā priekšvārdā teikts, īstajā somu valodā. Nu lūk, un, to apzinoties, padomāt, kā tik latviski (it kā būtu latviski izdomāts) var skanēt, piemēram, dzejolis "Mierinājums", arī ir mierinājums pieaugušā prātam – un, iespējams, pat mierinājums dvēselei. Siltums izrādās universāls un caurcaurēm tulkojams. Es, lasot par Mimmit, kas stāsta, ka "papic i aizgājs", apraudājos – un es nezināju, ka dzejoļi aizvien vēl var likt man raudāt.

Varbūt Heli Lāksonena, kuras grāmata (pieaugušajiem, tā saka) "Kad gos smei" ("Mansards") ir jau vairākos metienos apcilpojusi Latviju, ir tā šeit pieradināta, ka sākusi dzejot uz vietas, tas ir – pie mums? Piemēram, par meitēnu Rot, kas brauc gar Tūj. Jaušot Lāksonenas mīlestību pret Latviju un Latvijas mīlestību pret Lāksonenu, ņemos lasītājiem iestāstīt, ka dzejolī minētais sastrēgums un krustojums nudien ir pie Rīgas un tas nav nekāds lokalizējums! Runā, ka Heli drīz atkal būšot Latvijā. Es personīgi vēlētos, par spīti visām vidzemniecisklībiskajām izloksnēm, redzēt dzejolī arī kādu zemgaliskāku ceļu vai mūsu veco šķūni, bet tādas prasīšanas (kā rakstīts grāmatā) laikam var izteikt tikai augstiem kungiem. Dzejnieki tādas ķer kā papīra lidmašīnas – ja, mūsu attālumu mērojot, netiek aizpūstas vai nesamirkst, tās agri vai vēlu sasniegs adresātu un nedos tam miera.

Grāmatas nobeigumā ir divi, kā, iespējams, Kārlis Vērdiņš klasificētu, dzejprozas teksti: par pareizu runāšanu un par jūras cūciņas pārvēršanos. Jūras cūciņas teksts faktiski ir fabula, īsts metamorfozes stāsts ar morāli – ļoti noderīgu. Klasiskās atkāpes papildina arī dialogs "Aij māc Dāvam pareiz run" – un te nu milzu lomu spēlē tulkojuma tulkojums. Proti, tas, kas lībiskā dialekta Vidzemes izloksnes pierakstā izklausās īstens un dzīvs, uzrakstīts "pareizajā" jeb literārajā latviešu valodā, šķiet pagarināts (nu jā!) un neveikls parindenis brīnišķīgajam oriģinālam un tā tulkojumam. Man īpaši patīk tas, ka īstenībā (dzejoļa īstenībā, kādu to sniedz tulkotājs) Aija un Dāvis paliek savas valodas ietvaros, lai arī cenšas runāt "riktig valod". Šeit man trūkst jelkāda zinātniska vai pseidozinātniska pamatojuma, taču sliecos apgalvot, ka visa dzejoļa sāls, proti, tas, kas padara literārajā valodā pierakstīto tekstu plakanu, bet dialektā pierakstīto – telpisku (t.i. – īstu dzejoli manā izpratnē šīs grāmatas kontekstā) –, ir viens: "kapij". Kapij nav tā pati kafija, tai ir pavisam cita smarža un garša, un to nudien ir vērts izglābt. "Ja tik ilg pļāpas, kapij pārlis pār malam." – "Ja tik ilgi pļāpāšu, kafija pārlīs pāri malām." Tās taču ir divas dažādas situācijas, divas dzīves.

Varbūt arī to sajutīs kāds, šo grāmatu lasot. Ka valoda un pat tās attekas, mazie strautiņi – kā tos sauc atdzejotājs – dod mums pa īstam dažādas dzīves, valodu grozot un lietojot.

Ingmāra Balode

Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja. Tulko daiļliteratūru pārsvarā no poļu un angļu valodas, atdzejo arī čehu, slovāku un krievu autorus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!