Foto – Lita Millere, galerija "Istaba"
 
Ar bērniem
12.05.2016

Istabā kaka un pavasaris

Komentē
0
Saglabā

Par Jāņa Znotiņa izrādi bērniem "Kaka un pavasaris" galerijā "Istaba"

Pavasaris

Pirmais, par ko sapriecājos vēl pirms izrādes "Kaka un pavasaris" noskatīšanās, bija režisora Jāņa Znotiņa izvēle iestudēt kvalitatīvu mūsdienu bērnu literatūru, kura uz Latvijas teātru skatuvēm nonāk ārkārtīgi reti, lai neteiktu, ka nemaz. Ar mūsdienām es saprotu pēdējos piecos gados radītus literāros darbus, nevis brīnišķīgus stāstus un lugas, kuras pirmo reizi izdotas šodienas jauno skatītāju mammu, vecmāmiņu un pat vecvecmāmiņu bērnībā.

Igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka stāstu krājums "Kaka un pavasaris" neapšaubāmi pieder pie pēdējo gadu labākajiem bērnu literatūras tulkojumiem latviešu valodā. Tajā autoram raksturīgā paradoksālā, absurdā un smieklu pilnā veidā tiek stāstīts par pasauli, kurā šeit un tagad dzīvojam mēs un mūsu bērni – neidealizējot bērnības stāvokli un arī nepazeminot to līdz didaktikas līmenim, bet gan iekļaujot laikmetīgus priekšstatus par to. Bērndārznieki, skolēni un lietas ap viņiem šajos stāstos dzīvo kā "īsti cilvēki" – tikpat sarežģīti kā pieaugušie, varbūt vienīgi viņi nav pazaudējuši spēju priecāties par sīkumiem un radīt aizraujošus notikumus no tukša gaisa, bet lielie ar cieņu ir līdzās tajos brīžos, kad nepieciešams aprunāties, atbalstīt un saprast, kas šajā pasaulē notiek un kāpēc.  

Šāds skatījums uz bērniem ir raksturīgs arī izrādei "Kaka un pavasaris", kas ir trešais galerijas "Istaba" un Jāņa Znotiņa sadarbības projekts. Arī par to ir liels prieks, jo jauni, profesionāli skatuves mākslinieki, kas grib un nebaidās runāt ar bērniem, turklāt dara to 100 % brīvprātīgi, nevis teātra repertuāra plānošanas dēļ, Latvijā nav bieži sastopami. Manuprāt, tieši šādas izrādes, kuras tiek veidotas ārpus klasiskām teātra telpām, izmantojot mazus spēles laukumus un nebaidoties no tiešas sarunas ar bērnu, ir priekšnoteikums, lai jaunie skatītāji mācītos jebkurā vidē ieraudzīt vietu mūsdienīgai mākslai un sajustu to kā organisku savas dzīves sastāvdaļu. Tieši tāpēc arī pavasaris – izmaiņu procesa asni gan joprojām mazi, toties koši zaļi un braši.  

Vēl jāpiebilst, ka šī izrāde ir viena no tām, kuru kā labu argumentu var piedāvāt valsts teātriem, kas, attaisnojoties ar milzīgajām izmaksām, iestudē izrādes bērniem un jauniešiem tikai reizi divos gados un pārsvarā lielajos spēles laukumos. "Kaka un pavasaris" pierāda,  ka labas izrādes tapšanā fantāzija un griba ir svarīgāka par naudas apmēru.    

Istabas formāta teātris

"Kaka un pavasaris" ir istabas formāta izrāde tiešā un pārnestā nozīmē. Tā ievietojas galerijas "Istaba" pirmā stāva nelielajā telpā, un, pateicoties galvenajam izrādes scenogrāfijas elementam (mākslinieks Rūdolfs Bekičs) – paklājam –, tā pārtop par bērnistabu. Savukārt kā izrādes rekvizīti tiek izmantoti "Istabā" pārdošanai izvietotie priekšmeti. Bērni ir, istaba ir, un centrālā spēles vieta arī. Izrādes stilu droši var salīdzināt ar spēlēšanos – gan jau dauzonīgi tēti un mammas ne reizi vien paši ir izspēlējuši saviem personīgajiem skatītājiem lasāmos stāstus vai pasakas, pārvēršot tos ne tikai par intelektuāli emocionāliem, bet arī ķermeniskiem piedzīvojumiem. Tieša un fiziska saskarsme ir pirmais, ko gribas minēt, runājot par šo izrādi. Aktieri (Jānis Znotiņš un Ance Muižniece) jautros Kivirehka stāstus izspēlē, apsēžoties starp bērniem, pieskaroties viņiem, sakutinot, samīļojot viņus. Ņemot vērā to, ka izrādes kopīgā intonācija ir klusināti dauzonīga, bērni un arī pieaugušie šo aktieru ienākšanu privātajā zonā atalgo ar smaidu, uztverot to kā draudzīgu kopā būšanu. Manuprāt, fiziskais kontakts izkliedē robežas starp pretstatiem izrāde/dzīve, mēs/viņi, skatītāji/aktieri, parastie cilvēki/mākslinieki.

Kaka un pavasaris, Znotiņš

Izrādē bērni no izrādes vērotājiem kļūst par tās dalībniekiem – katrā stāstā viņiem tiek piešķirtas arī dažādas lomas, piemēram, viņi kļūst par mazajiem kurmjiem, kas mierina zemē aizmirsto kartupeli, par zirņiem vai frikadelītēm, kurus ķer karote pirāte, vai arī par bērnudārza audzēkņiem, kas mēģina atbrīvot purkšķi. Jāsaka gan, ka dažās ainās nav padomāts par skatītāju īstu iesaisti, un tas šo aktieru un skatītāju attiecību veidošanas paņēmienu formalizē, padara neobligātu un atstāj tādu kā nesapratni. Varu to apgalvot no savas pieredzes, jo man uz minūti tika piešķirta suņu mammas loma, kurai kucēns ir uzcepis kotleti. Manu neveiklo sajūtu par to, ko ar šo lomu darīt, visticamāk, mazinātu precīzs uzdevums par to, kas man kā suņu mammai jāizdara – piemēram, jāpaslavē jaunais pavārs, jānolaiza viņam deguns vai priecīgi jāierejas. Šāds uzdevums dotu drošības sajūtu negaidītajā situācijā, precīzāk virzītu uz priekšu izrādes darbību, un pats galvenais – skatītāji justu, ka viņu līdzdalība patiešām ir svarīga: tā veidotos vēl patiesāka, dzīvāka un radošāka. Izvēlētais formāts liecina par izrādes veidotāju vēlmi stāstus izstāstīt kopā ar auditoriju, bet, lai šādu uzdevumu īstenotu pilnīgāk, manuprāt, nepieciešams vairāk uzticēties mazajiem un arī lielajiem izrādes dalībniekiem, drošāk skatīties viņiem acīs, vairāk sarunāties, mazāk runāt uz viņiem, redzēt un just viņos partnerus. Tas, protams, aizņemtu laiku, nāktos varbūt atteikties no kāda stāsta, bet, iespējams, radītu lielāku gandarījumu par iesaistīšanos izrādes procesā.

Zīmējums uz loga

Vientuļais kakas struņķītis, kas apprec pieneni, trakā jaka, kas pat vasaras karstumā nelaiž vaļā savu valkātāju, karote pirāte, kas cenšas noķert zupas kartupeļus, maltā gaļa un kucēns ir daži no varoņiem, kas Kivirehka stāstos dzīvo savu paralēlo dzīvi cilvēku pasaulei, bet grāmatā un izrādē ir arī stāsti, kuru galvenie varoņi ir bērni un pieaugušie. Kāds puika mēģina noskaidrot, kurš viņu klasē varētu būt krīta ēdējs, un atklāj, ka sporta skolotājam garšo tāfeles sūklis, bet kāds cits izdomā, kā no ļaunās grupiņas biedrenes vēdera atbrīvot tur iesprostoto purkšķi. Gan lasītājs, gan skatītājs brīvi ceļo cilvēku, lietu un dzīvnieku pasaulēs, izdzīvojot ticami neticamus, bet ļoti reālus ikdienas notikumus, kas netiešā veidā ļauj iepazīt mūsu pasauli. Vienīgi lasītājam, manuprāt, klājas vieglāk ar šo notikumu uztveri, jo izrādes dramaturģiskajā materiālā stāstu sākums un beigas netiek īpaši iezīmēti, tie saplūst kopā. Pārejas, vai gluži pretēji – nošķīrumi, starp tiem netiek veidotas, un reizēm ir grūti saprast, vai tas, ko dzirdi un redzi, ir vēl iepriekšējā stāsta daļa vai arī kaut kas jauns. Ja tomēr izrādē pastāv loģika vai kāds princips, kāpēc iepriekšējam stāstam seko konkrētais nākamais, kā tas izriet no tēmas, darbības, vai kāda priekšmeta, ko pamana aktieris, tas nav viegli nolasāms. Reizēm tas netraucē, bet reizēm kāds tēls bijis tik spēcīgs, ka skatītāja uztverē turpina dzīvot savā iepriekšējā imanencē, kas neatbilst jaunajam kontekstam. Tā, piemēram, brīnišķīgais no paklāja izveidotais kakas struņķītis nākamajā stāstā pārtop par vienkāršu spilvenu, bet, kad aktrise pret to enerģiski atspiežas, mazie skatītāji noreaģē ar izteiksmīgu "viņa iekrita kakā!".  Iespējams, ka precīzākas montāžas vietas, kas izteiksmīgāk iezīmētu stāstu sākumu un beigas, palīdzētu vieglāk uztvert to saturu un pārslēgties uz katru jauno tēlu sistēmu. Toties esošais viegli plūstošais un nekonkrētais stāstu nodalījums ļauj vairāk koncentrēties uz veiksmīgo un asprātīgo telpas un priekšmetu izmantojumu. Patiešām – lai uzburtu pasauļu pasaules, pietiek ar fantāziju un spēju visu ieraudzīt/parādīt vienā paklājā, aizkarā un logā.

Mana mīļākā izrādes aina, kas sintezē visu to labo, ko izrāde sevī ietver kopumā, ir... neuzminējāt! Nē, nē, nē... tā nav kakas un pienenes tikšanās, kas gan arī ir lielisks tēlainības un sirsnības paraugs. Tā nav arī krīta ēšanas aina, kurā Jānim Znotiņam ar dažām precīzām kustībām izdodas uzburt nemiera un gaidu atmosfēru, bet ar skatienu – sasaistīt visus klātesošos vienotā uzmanības lokā. Un tā nav arī pēdējā izrādes aina, kurā mēs visi kopā ar zemē aizmirsto kartupeli, zviedru karaļa naudas podu un lāča galvaskausu igauniski dziedam "la la la". Mans mīļākais stāsts šajā izrādē ir par puiku, kas negribēja neko citu kā tikai zīmēt. Un viņš zīmēja kamieli ar hūti un pingvīnu starp kupriem, palmu ar cūku un ūsainu putnu, zilu dzīvnieku, neatceros, kādu, bet ar milzīgi garu mēli, un puika zīmēja un zīmēja, draugs viņu sauca un sauca, bet viņš negribēja spēlēties un negribēja iet ārā, jo VIŅŠ DARĪJA TO, KO GRIBĒJA. Ar melnu flomāsteru uz lielā galerijas loga, maksimāli koncentrēts, bet brīvs un priecīgs vienlaikus, Jāņa Znotiņa tēlotais puika velk līnijas un rada savu pasauli. Jā. Tas ir viņš. Tas ir bērns, kuru es redzu šajā brīdī. Es pazīstu viņā savu meitu, kad tā viena pati spēlējas un tajā brīdī pasaule apkārt neeksistē, es redzu viņā arī sevi, kad nakts melnumā nevaru atrauties no filmas montāžas, jo ir tik sasodīti interesanti, es zinu, ka viņam saules pinumā ir tāds kā sprādziens un idejas tik skaidras, ka katra nākamā kustība iepriekšējo turpina nekļūdīgi un precīzi. Un es domāju, ka tur tajā puikā un viņa vilktajā melnajā līnijā ir arī izrādes veidotāji. Viņi zīmē uz loga, aiz kura savu dzīvi dzīvo ātrāk, augstāk, tālāk pasaule – tramvaji brauc un aizbrauc, cilvēki iet un aiziet, bet viņiem ir nospļauties par to, jo svarīgāk par visu ir "uzzīmēt" labu izrādi bērniem un viņu vecākiem. Zīmējums klājas pāri pasaulei aiz loga un piešķir tai jautrības, dzīvīguma un iztēles dimensiju. Skatoties caur šo zīmējumu, pasaule aiz tā atgūst savu labestību un mīļumu. Tā kļūst mazliet drošāka, tā kļūst gaišāka. Tāda, kurā pēc izrādes gribas atgriezties, iziet pa galerijas "Istaba" durvīm un smaidīt.

"Kaka un pavasaris" ir dzīva, silta un ar fantāziju piepildīta izrāde, kas apliecina, ka laikmetīga literatūra savienojumā ar bērnu auditorijā ieinteresētu teatrālu domāšanu rada mākslas notikumu, kurš ir aizraujošs gan lieliem, gan maziem skatītājiem.

Krista Burāne

Krista Burāne ir kino un teātra režisore, dramaturģe, starpdisciplināru mākslas projektu autore un izglītības eksperte jautājumos par radošu un kritisku domāšanu.  Viņas izrādes "Kauja pie..", "Vasara...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!