Komentē
0

Savas bērnības pavasarī Anselms bieži skraidīja pa ziedošo dārzu. Tur no visiem mātes stādītajiem ziediem viens viņam patika vislabāk — tā bija skalbe. Zēns pieglauda vaigu tās stāvajām, gaišzaļajām lapām, aptaustīja smalkās ziedlapiņas, ielūkojās atvērtajā ziedā un ieelpoja tā brīnišķīgo smaržu. No zieda gaišzaļā dziļuma slējās garu, dzeltenu pirkstu rindas, pa kuru starpām aizlocījās gaišs ceļš, vezdams dziļumā — zieda kausā — un izzuzdams tā tālajā, zilajā noslēpumā. Šie pirksti zēnam patika vislabāk, un viņš bieži raudzījās ziedā, iztēlodams smalkos, dzeltenos pirkstus te par žogu ap ķēniņa dārzu, te par dubulteju, kas aizvijas starp sastingušiem sapņu kokiem, bet tās kristāldzidrais, dzīvais dzīslojums kā gaišs, noslēpumains ceļš aizved tālumā. Ziedlapiņas velve zēnam izskatījās milzīga, taka pazuda starp zelta koku rindām, nogrimdama neiedomājami dziļā bezdibenī, bet pār to savā karaliskajā krāšņumā izliecās violeta atvere, mezdama gaišas ēnas uz klusējošo, sevī nogrimušo brīnumu. Anselms zināja, ka tā ir zieda mute, ka zilajā bezdibenī dzīvo zieda sirds un domas, ka pa šo skaisto, gaišo kristāla dzīsliņām caurausto ceļu traucas zieda elpa un sapņi.

Bez lielā zieda tur bija arī mazākie, vēl neizplaukušie, to kātiņi bija stingri un sulīgi, no to brūngani zaļajiem kausiņiem klusi, bet neatlaidīgi, zaļā un violetā plīvurā tīti, spraucās ārā spēcīgi, jauni ziediņi, to stingrie, trauslie pumpuriņi ar smailajām, tumši violetajām galotnītēm jau raudzījās pasaulē. Un pat uz šīm cieši kopā savītajām, jaunajām ziedlapiņām bija redzams simtkārt sazarojies dzīslojums.

Rītos, kad Anselms, pamodies no miega un atgriezies no sapņiem un svešām pasaulēm īstenībā, iznāca no mājas, dārzs viņu sagaidīja, nezūdošs savā mainībā: kur vakar no sava zaļā kausa viņā bija raudzījies ciets, zils pumpurs, tur tagad vējā šūpojās jauna ziedlapiņa, tik trausla un zila kā gaiss, tā atgādināja mēli, izliektu lūpu, kas nedroši cenšas atrast savu velves formu, par kuru tā jau klusībā ir sapņojusi, bet pašā apakšā, kur to cieši turēja zaļais kauss, varēja apjaust smalko, dzelteno ziedu ar tā daudzajām, gaišajām taciņām, kas aizstiepās uz tāliem dvēseļu bezdibeņiem. Zieds atvērās varbūt jau pusdienlaikā, varbūt vakarā, tas izpleta savu zilo zīda telti pār zelta sapņu mežu, un no sava burvīgā bezdibeņa klusu izelpoja pirmos sapņus, domas un dziesmas.

Pienāca diena, kad visa zāle bija nosēta zilām pulkstenītēm. Pienāca diena, kad dārzā pēkšņi jautās citas skaņas un smaržas, kad virs saules gaismā sarkanīgi mirdzošajām lapām galvu pacēla pirmā maigi zeltainā tējas roze. Pienāca diena, kad vairs nebija nevienas skalbes. Tās bija pazudušas ar visām savām zeltainajām taciņām, kas veda uz maigi smaržojošo noslēpumu, ziedu sastingušās, smailās lapas šķita svešas un aukstas. Toties krūmi bija pilni sarkanu ogu, virs asterēm brīvi un rotaļīgi lidinājās jauni, neredzēti, sarkanbrūni tauriņi ar perlamutra muguriņām un caurspīdīgiem spārniņiem.

Anselms sarunājās ar tauriņiem un oļiem, draudzējās ar kukaiņiem un ķirzakām, putni viņam stāstīja savus piedzīvojumus, bet papardes slepus rādīja zem saviem milzu lapu jumtiem paslēptās brūnās sēkliņas. Zaļas vai caurspīdīgas stikla lauskas notvēra viņam saules starus, pārvērzdamās tos pilīs, dārzos un mirdzošās dārgumu krātuvēs. Kad noziedēja skalbes, uzziedēja kreses, kad novīta tējas rozes, uzplauka brūnās kazenes, viss mainījās, vienlaikus bija un nebija, pazuda un atkal parādījās, atnesdams arī tās baiļpilnās un brīnumainās dienas, kad auksts vējš svilpoja egles zaros un dzenāja pa dārzu vītušās, mirušās lapas, kas sev līdzi aiznesa vēl vienu dziesmu, vēl vienu piedzīvojumu, vēl vienu stāstu, un tad viss apklusa, ārā sniga sniegs, bet logu rūtīs izauga vesels palmu mežs, vakaros pa māju lidinājās eņģeļi, skandinādami sudraba zvanus, bet priekšnams un bēniņi smaržoja pēc kaltētiem augļiem, šajā tik jaukajā pasaulē netrūka ne draudzības, ne uzticības, un, kad atkal reiz pilnīgi negaidot blakus melnajai efeju lapotnei atmirdzēja pirmās baltās sniegpulkstenītes, kad pirmie putni parādījās augstu pie jaunajām, zilajām debesīm, tad šķita, ka tā tas ir bijis vienmēr. Un atkal kādu dienu, it kā pavisam negaidot, tomēr tieši kā paredzēts, domāts un cerēts, skalbes kātā parādījās pirmais zilganais pumpurs.

Skaists bija viss, Anselmu priecēja, saistīja un pārsteidza viss, taču vislielākā burvība un žēlsirdība zēnam katru gadu atklājās tajā brīdī, kad uzplauka pirmā skalbe. Tās kausā viņš reiz agrās bērnības sapņos bija Ieraudzījis brīnumu, tās zieda smarža un mirgojošā, mainīgā krāsa viņam šķita kā pasaules radīšanas un atklāsmes zvans. Skalbe Anselmu pavadīja visus viņa nevainīgās bērnības gadus, ar katru jaunu vasaru kļūdama jaunāka, noslēpumaināka un saviļņojošāka. Arī citiem ziediem bija mute, arī citi ziedi izelpoja smaržas un domas, arī citi ziedi vilināja savos mazajos, jaukajos kambarīšos bites un kukaiņus. Taču zilā skalbe zēnam bija kļuvusi mīļāka un tuvāka par pārējiem ziediem, tā viņam simbolizēja visu to jauko, par ko bija vērts domāt. Kad Anselms raudzījās tās zledkausā un, domās nogrimis, ar acīm sekoja gaišā, sapņainā dzīslojuma takām, kas, kļūdamas aizvien dzeltenākas, aizvien brīnišķīgākas, veda pretī zieda tumstošajam dziļumam, tad zēna dvēsele atradās pie tām durvīm, kur parādība kļūst par mīklu un redzētais par nojausmu. Arī naktī viņš nereti sapņoja par šo ziedkausu, redzēja to milzīgi lielu atveramies savā priekšā, tagad tie bija debesu pils vārti, un viņš pa tiem iejāja vai nu zirgā, vai ielidoja uz gulbjiem, bet kopā ar viņu jāja un lidoja visa pasaule — tā bija klusa un burvestības pilna, tā grima cēlā bezdibenī, kur katra cerība piepildās un katra priekšnojauta īstenojas.

Visas parādības uz šīs zemes ir alegorijas, bet katra alegorija ir atvērtas durvis, pa kurām tās dvēseles, kas tam ir nobriedušas, var ieiet pasaules iekšienē, kur tu un es, un diena un nakts ir vienots veselums. Katra cilvēka dzīvē ir brīdis, kad tā ceļš noved pie šīm atvērtajām durvīm, katram reiz ir ienākusi prātā doma, ka viss redzamais ir alegorija, bet aiz šīs alegorijas mājo gars un mūžīgā dzīve. Taču tikai retais ieiet pa šīm durvīm un upurē ārējo spožumu iekšējās pasaules šķietamai realitātei.

Mazajam Anselmam ziedkauss šķita kā neatbildēts, kluss jautājums, uz kuru viņa dvēsele liegu nojautu pilna tiecās rast svētlaimīgu atbildi. Citkārt atkal lietu jaukā daudzveidība viņam neļāva iedziļināties ziedā, tā lika viņam sarunāties un rotaļāties ar zāli un akmeņiem, saknēm, krūmiem, zvēriem vai kādām citām jaukām šīs pasaules izpausmēm. Taču bieži vien Anselms bija dziļi iegrimis sevis pētīšanā, viņš sēdēja, nodevies sava ķermeņa dīvainību izpētei, aizvērtām acīm juta savā mutē un kaklā, gan žagojoties, gan dziedot, gan elpojot, savādas tieksmes, jūtas un priekšstatus, taču arī tad viņam nebija zudušas ne tās takas, ne vārti, pa kuriem dvēsele var nokļūt pie dvēseles. Ar apbrīnu viņš noraudzījās zīmīgajā krāsu rotaļā, kas bieži vien purpura sārtumā iznira viņa aizvērto plakstu priekšā, tur bija zili un tumši sarkani plankumi un pusapļi, kurus šķēla neredzamas līnijas. Reizēm Anselms, aiz prieka nodrebot, uztvēra smalkos, daudzveidīgos sakarus starp aci un ausi, smaržu un tausti, bet reizēm uz kādu ātri gaistošu, skaistu mirkli pat sajuta skaņu un burtu radniecību un līdzības ar sarkano un zilo krāsu, ar cieto un mīksto izrunu vai arī, sajūtot kāda auga vai tikko nogrieztas koka mizas smaržu, brīnījās par to, cik smarža un garša ir cieši saistītas, cik bieži tās saplūst kopā, kļūdamas par nedalāmu vienību.

To jūt visi bērni, bet ne visiem šīs izjūtas ir tik spēcīgas un vienlaikus tik trauslas, daudziem tās tūliņ aizmirstas kā nebijušas, vēl iekams šie bērni iemācās pirmos burtus. Citiem šis bērnības noslēpums paliek ilgi zināms, un daļu šī noslēpuma, vismaz tā atbalsi, viņi glabā sevī līdz sirmam vecumam, līdz pavisam tālām dzīves dienām, kad jau jūtams pagurums. Taču visi bērni, vēl būdami saistīti ar šo noslēpumu, savā dvēselē nepārtraukti ir nodarbināti ar vienīgi svarīgo jautājumu, tas ir, sevi pašu un savas personas mīklainajiem sakariem ar apkārtējo pasauli. Meklētāji un gudrie brieduma gados atkal atgriežas pie šīs nodarbes, taču lielākā daļa ļaužu jau agri un uz visiem laikiem aizmirst un pamet patiesi svarīgo iekšējo pasauli un visu mūžu maldās pa raibu neskaidrību un rūpju, vēlmju un mērķu labirintu, taču neviens no tiem nesakņojas viņu dvēselē, neviens no tiem nevar viņus ne aizvest atpakaļ pie viņiem pašiem, ne uz viņu mājām.

Liegi un nedzirdami atnāca un aizgāja Anselma bērnības pavasari un rudeņi, atkal un atkal uzziedēja un noziedēja sniegpulkstenītes, vijolītes, goldlaki, lilijas, kapmirtes un rozes — tās bija tikpat skaistas kā parasti. Viņš dzīvoja visam līdzi, ar viņu runāja zieds un putns, viņā klausījās koks un aka, un savu pirmo uzrakstīto burtu un pirmo vilšanos draugā viņš pa vecam paradumam paņēma līdzi uz dārzu, kas zēnam bija tikpat tuvs kā māte, viņš visu uzticēja raibajiem akmeņiem ap puķu dobi.

Bet tad pienāca pavasaris, kas nesmaržoja un neskanēja kā visi iepriekšējie; melnais meža strazds svilpoja, taču tā nebija viņa parastā dziesma, uzziedēja zilais īriss, taču pa tā kausa zeltīto taku vairs netraucās ne sapņi, ne pasakas. Paslēpušās savu zaļo lapu ēnā, viņam uzsmaidīja zemenes, arī spīdīgi tauriņi lidinājās virs augstajiem ziedu čemuriem, taču kaut kas nebija kā senāk, zēnu nodarbināja citas lietas, un viņš bieži strīdējās ar māti.

Viņš pat nespēja saprast, kāpēc tā notiek, kāpēc viņam aizvien kaut kas nodara sāpes vai traucē. Anselms redzēja vienīgi to, ka pasaule ir kļuvusi citāda, agrākie draugi bija viņu pametuši un viņš bija palicis viens.

Tā pagāja viens gads, tad vēl viens, Anselms vairs nebija bērns un raibie akmeņi ap puķu dobi bija kļuvuši garlaicīgi, ziedi mēmi, bet kukaiņus viņš bija uzdūris uz adatām, un tie glabājās kastē — viņa dvēsele bija uzsākusi garo un grūto apkārtceļu, tāpēc arī senie prieki viņam bija zuduši.

Jaunais cilvēks aizgūtnēm metās dzīvē, kas tikai tagad pa īstam šķita paveramies viņa priekšā. Alegoriju pasaule bija aizmirsta, tā bija zudusi, viņu vilināja jaunas vēlmes un jauni ceļi. Vēl neliela bērnības dvesma bija saglabājusies viņa zilajās acīs un mīkstajos matos, taču viņam nepatika, ja to kāds atgādināja, tāpēc apgrieza matus īsus un skatienā centās ielikt milzīgu pārgalvību un gudrību. Savas pieaugošās jaunības gados Anselms bija kaprīzs — te labs skolnieks un draugs, te bikls vientuļnieks, te sēdēja līdz vēlai naktij pie grāmatām, te kopā ar citiem jaunekļiem nodevās jautrai un skaļai uzdzīvei. Dzimtās mājas viņam bija nācies pamest, tur viņš iegriezās tikai uz īsu brīdi, lai apciemotu māti; zēns bija izaudzis un labi ģērbies. Viņu šajos apciemojumos pavadīja aizvien citi draugi un citas grāmatas, bet, kad viņš gāja pa veco dārzu, tas šķita mazs un viņa izklaidīgajam skatienam neko neizteicošs. Viņš jau sen vairs akmeņu un lapu raibajā dzīslojumā nespēja izlasīt nevienu stāstu, viņš jau sen vairs zilajā, noslēpumainajā īrisā neredzēja mājojam ne Dievu, ne mūžību.

Anselms bija skolnieks, vēlāk students, kad viņš iegriezās mājās, viņam galvā bija sarkana, vēlāk dzeltena cepure, virs augšlūpas uzdīgušas pirmās mīkstās pūkas vēlāk nomainīja īstas ūsas un bārda. Viņam līdzi bija grāmatas svešās valodās, reiz pat suns, bet savā ādas portmonejā žaketes iekškabatā viņš glabāja te diskrētus dzejoļus, te senu gudro izteicienus, te skaistu meiteņu ģīmetnes un vēstules. Pēc kāda laika viņš atkal atgriezās mājās pēc ceļojuma pa svešām zemēm, viņš bija braucis lielā kuģī pa jūru. Vēl mazliet vēlāk viņš vēlreiz atgriezās mājās kā jauns zinātnieks, viņam galvā bija melna platmale, rokās melni cimdi, bet agrākie kaimiņi Anselma priekšā cēla nost cepures un sauca viņu par profesoru, kaut gan tas viņš vēl nebija. Un tad viņš atbrauca, tērpies melnā uzvalkā, lai slaids un nopietns ietu aiz lēni braucoša pajūga, kur greznā zārkā gulēja viņa vecā māte. Pēc tam viņš mājās iegriezās tikai paretam.

Lielpilsētā, kur Anselms tagad lasīja lekcijas studentiem un kur viņu uzskatīja par slavenu zinātnieku, viņš staigāja, sēdēja un stāvēja tieši tāpat kā citi slaveni ļaudis, viņam mugurā bija smalks uzvalks un galvā platmale, reizēm viņš bija nopietns, reizēm jautrs, reizēm viņa skatiens bija dedzīgs, reizēm noguris, viņš bija kungs, viņš bija pētnieks, viņš bija tas, par ko bija gribējis kļūt. Tagad viņam klājās apmēram tāpat, kā bērnībai beidzoties. Anselms pēkšņi apjauta, cik daudz gadu ir pagājis, bet jutās vientuļš un neapmierināts tajā pasaulē, pēc kuras vienmēr bija tiecies. Profesora grāds viņam nebija atnesis īstu laimi, paziņu un studentu bijīgie sveicieni viņam nesagādāja patiesu prieku. Atkal viņam viss sāka izskatīties panīcis un apputējis, laime šķita mājojam tālā nākotnē, bet ceļš uz to rādījās grūts un putekļains, un parasts.

Šajā laikā Anselms bieži viesojās pie kāda sava drauga, jo viņu saistīja šī drauga māsa. Tagad viņš vairs neskrēja pakaļ katrai glītākai sievietei, viss bija kļuvis citāds, un viņš juta, ka pie viņa laime atnāks pa īpašu ceļu, ka tā nav meklējama, kur pagadās. Drauga māsa Anselmam ļoti patika, un bieži viņam šķita, ka ir patiesi iemīlējies. Taču viņa bija savāda, katram viņas vārdam, katram solim piemita īpatnēja nokrāsa un izteiksme, tāpēc iet ar viņu kopsolī ne vienmēr bija viegli. Anselms reizēm vakaros staigāja šurp un turp pa savu vientuļo dzīvokli, domīgi ieklausīdamies savu soļu atbalsī tumšajā istabā, tādos brīžos viņš strīdējās pats ar sevi, un strīda iemesls bija viņa draudzene. Viņa bija vecāka, neka viņš bija iedomājies savu sievu. Viņa bija ļoti īpatnēja, un Anselmam būtu nācies grūti atrasties viņai blakus un vienlaikus sekot savam zinātnieka aicinājumam, jo tieši par to viņa negribēja ne dzirdēt. Viņa arī nebija neko spēcīga un veselīga, viņai sagādāja grūtības atrasties sabiedrībā vai piedalīties svētkos. Vislabāk viņai patika ziedu, mūzikas un grāmatu pasaule, gaidot vientuļā klusumā, vai kāds neatnāks viņu apciemot, meitene ļāva pasaulei iet savu gaitu. Reizēm viņa bija tik maiga un jūtīga, ka viss svešais viņai sagādāja ciešanas un noveda līdz asarām. Tad atkal viņa klusu staroja savā vientuļajā laimē, un, kas viņu redzēja tādos brīžos, tas juta, cik grūti ir šai skaistajai, savādajai sievietei kaut ko sniegt vai kaut ko nozīmēt. Reizēm Anselmam šķita, ka viņa viņu mīl, reizēm, ka viņa nemīl nevienu, ka viņa ir vienlīdz maiga un draudzīga pret visiem, ka viņai vairāk nekas no pasaules nav vajadzīgs, kā vien tas, lai visi liktu viņu mierā. Turpretī Anselms no dzīves gribēja pavisam ko citu, un, kad viņam būs sieva, tad viņa mājā būs dzīvība, troksnis un viesi.

— Īrisa, — viņš teica sievietei, — dārgā Īrisa, cik labi būtu, ja pasaule būtu iekārtota citādāk! Ja nebūtu nekā cita, kā vienīgi tavas skaistās, maigās ziedu, domu un mūzikas pasaules, tad es vairāk nekā nevēlētos, kā vien visu dzīvi pavadīt tavā tuvumā, klausoties tavos stāstos un dzīvojot līdzi tavām domām. Jau tavs vārds vien rada manī patīkamu sajūtu, Īrisa ir brīnišķīgs vārds, es pat nezinu, ko tas man atgādina.

— Tu taču labi zini, — viņa teica, — ka tā sauc arī zilās un dzeltenās skalbes.

— Jā, — Anselms iesaucās, kaut arī juzdamies nomākts, — to es zinu, un tas ir ļoti jauki. Taču vienmēr, kad es izrunāju tavu vārdu, tas man kaut ko atgādina, es tikai nezinu ko, tas manī saistās ar tālām, senām, svarīgām atmiņām, un tomēr es nezinu un nespēju atcerēties, ar kādām tieši.

Īrisa uzsmaidīja, bet Anselms, nezinādams ko iesākt, stāvēja viņas priekšā un ar roku berzēja pieri.

— Man tā ir vienmēr, — viņa teica savā jaukajā balsī, kas atgādināja putna dziesmu, — kad es ieelpoju kāda zieda smaržu. Manā sirdī ikreiz mostas nojauta, ka šī smarža ir saistīta ar atmiņām par kaut ko skaistu un dārgu, kas reiz sendienās ir man piederējis, bet vēlāk zudis. Ar mūziku man ir tāpat, reizēm arī ar dzeju — pēkšņi manī kaut kas uzliesmo, tikai uz īsu mirkli, it kā es ielejā pēkšņi būtu ieraudzījusi zaudētu dzimteni, bet tūliņ arī viss apdziest un aizmirstas. Dārgo Anselm, man šķiet, ka mēs dzīvojam pasaulē tāpēc, lai to izprastu, lai domātu un meklētu, lai klausītos zudušā, tālā mūzikā, ka tieši tur ir meklējama mūsu īstā dzimtene.

— Cik jauki tu to pateici, — Anselms viņu uzlielīja, sajuzdams krūtīs sakustamies sāpīgu kamolu, it kā tur būtu apslēpts kompass, kas nelokāmi rādītu ceļu uz viņa tālo mērķi. Taču šis mērķis nebija tas, kuru viņš bija nospraudis savai dzīvei, tāpēc viņam bija sāpīgi to apzināties, un vai vispār bija viņa cienīgi izšķiest dzīvi, sapņojot un stāstot skaistas pasakas.

Bet tad pienāca diena, kad Anselms, atgriezies no kāda ceļojuma vienatnē, savā zinātnieka dzīvoklī jutās tik nosalis un nomākts, ka tūliņ aizsteidzās pie draugiem, turklāt viņam bija nodoms lūgt skaistās Īrisas roku.

— Īrisa, — viņš teica, — es vairs nespēju tā dzīvot. Tu vienmēr esi bijusi mana labākā draudzene, man tev jāpasaka viss. Man ir vajadzīga sieva, citādi mana dzīve ir tukša un bezmērķīga. Un ko gan es varētu vēlēties sev par sievu, ja ne tevi, skaistāko no ziediem? Vai tu man piekriti, Īrisa? Tev piederēs tik daudz ziedu, cik vien tu vēlēsies, tev piederēs visskaistākais dārzs. Vai tu nāksi pie manis?

Īrisa ilgi un mierīgi raudzījās Anselmam acīs, ne viņa smaidīja, ne sarka, vienīgi stingrā balsī atbildēja:

— Anselm, tavs bildinājums manī nerada izbrīnu. Es tevi mīlu, kaut arī neesmu domājusi kļūt par tavu sievu. Jo redzi, draugs, pret cilvēku, kura sieva es kļūšu, es izvirzu ļoti augstas prasības. Manas prasības ir augstākas nekā lielākajai daļai sieviešu. Tu man, labu vēlēdams, piedāvāji ziedus. Bet es varu iztikt bez ziediem, arī bez mūzikas, un, ja vajadzīgs, vēl bez daudz kā cita. Es nevaru un negribu iztikt tikai bez viena: es nevaru ne dienas nodzīvot tā, lai mūzika neskanētu manā sirdī. Ja man būtu vīrs, tad tikai tāds, kura sirds mūzika pilnīgi saskanētu ar manas sirds mūziku, šai mūzikai būtu jābūt tīrai un labi sabalsotai ar manējo, lūk, kādas ir manas prasības. Nu, draugs, vai tu to spēsi? Dzīvojot kopā ar mani, tu droši vien vairs nebūsi slavens profesors, citi tevi vairs tā negodās kā līdz šim, tavā mājā valdīs klusums, un rievas, ko es jau vairākus gadus redzu gulstam tavā pierē, izzudīs. Ak, Anselm, tev tas neizdosies. Jo redzi, tu esi tāds, kam aizvien jāstudē, lai tavā pierē rastos aizvien jaunas rievas, tev ir vajadzīgas aizvien jaunas rūpes, bet, kas esmu es, par ko domāju es, tas tev patīk un tu domā, ka tas ir skaisti, taču patiesībā tev, tāpat kā daudziem citiem, tā šķiet tikai jauka rotaļa. Bet uzklausi mani: viss, kas tev tagad šķiet rotaļa, man ir dzīve, un tai būtu jākļūst arī par tavu dzīvi; savukārt viss, kam tu velti tik daudz pūļu, par ko tu tik ļoti raizējies, šķiet rotaļa man, manuprāt, tā dēļ nav vērts dzīvot. Anselm, es nekad vairs nekļūšu citāda, jo es dzīvoju pati pēc saviem likumiem. Un tu, vai tu spētu kļūt citāds? Taču, ja es būtu tava sieva, tev būtu jākļūst pavisam citādam.

Anselms klusēja, viņu bija samulsinājis Īrisas gribasspēks, jo līdz šim viņš jauno sievieti bija uzskatījis par vāju un rotaļīgu. Viņš klusēdams nevērīgi lauzīja trīcošajā rokā ziedu, ko bija paņēmis no galda.

Īrisa maigi paņēma no viņa ziedu — Anselma sirdī iezagās smags pārmetums —, taču viņa pēkšņi gaiši un mīļi viņam uzsmaidīja, it kā tumsā necerēti būtu atradusi ceļu.

— Man kaut kas ienāca prātā, — viņa klusu teica un nosarka. — Tev mans priekšlikums šķitīs dīvains, tu to varbūt pat uzskatīsi par untumu. Bet tas nav untums. Vai gribi dzirdēt? Vai tu to pieņemsi, vai tu piekritīs!, ka tas noteiks mūsu abu nākotni?

Anselms jautājoši uzlūkoja savu draudzeni, viņa bālajā sejā vīdēja bažas. Taču, Īrisas smaida iedrošināts, viņš piekrita priekšlikumu uzklausīt.

— Es gribētu tev dot uzdevumu, — Īrisa teica, atkal kļūdama pavisam nopietna.

— Dari to, tev ir tādas tiesības, — Anselms viņu iedrošināja.

— Tā ir mana nopietnība, — viņa teica, — un tas ir mans pēdējais vārds. Vai tu šo uzdevumu pieņemsi tādu, kāds tas nāk no manas dvēseles dzīlēm, vai tu nekaulēsies un netirgosies arī tad, ja tev tas pirmajā acumirklī liksies nesaprotams?

Anselms apsolīja visu uzņemt nopietni. Tad Īrisa piecēlās un sniedza viņam roku, teikdama:

— Tu vairākkārt esi teicis, ka, pieminot manu vārdu, jūti mostamies kaut ko aizmirstu, kaut ko tādu, kas tev kādreiz ir bijis svarīgs un svēts. Tas ir mājiens, Anselm, un tieši tas tevi visus šos gadus pie manis ir saistījis. Arī man šķiet, ka tu savā dvēselē esi nozaudējis, aizmirsis kaut ko svarīgu un svētu, kam atkal ir jātiek no jauna modinātam, lai tu spētu atrast savu laimi un sasniegt to, kam esi radīts. Paliec sveiks, Anselm! Es sniedzu tev roku un lūdzu: ej un meklē savā atmiņā to, ko tev atgādina mans vārds. Tajā dienā, kad tu to atradīsi, es kļūšu tava sieva un iešu, kurp vien tu gribēsi, man vairs nebūs savu vēlmju, es izpildīšu tikai tavējās.

Juzdamies satriekts, samulsušais Anselms gribēja viņu pārtraukt un nosaukt šo prasību par kaprīzi, taču Īrisa ar savu skaidro skatienu atgādināja par doto solījumu, tāpēc viņš klusēja. Nokārtu galvu Anselms saņēma viņas roku, pielika lūpām un tad aizgāja.

Dzīvē Anselmam bija nācies izpildīt dažu labu uzdevumu, taču neviens no tiem nebija bijis tik savāds, tik svarīgs un vienlaikus arī tik bezcerīgs. Aizsteidzās diena pēc dienas, Anselms jutās noguris no domāšanas, un bieži pienāca tādi brīži, kad viņš, izmisis un sadusmots, domās nosauca savu uzdevumu par sieviešu muļķīgu untumu un centās no tā atbrīvoties. Taču drīz vien viņa dziļākajā būtībā kaut kas sāka pretoties — tās bija tikko jaušamas, slepenas sāpes, tas bija pavisam smalks, tikko dzirdams uzmundrinājums, šī klusā balss, kas skanēja viņa sirdī, atzina Īrisas taisnību un prasīja turpināt meklēšanu.

Un tomēr šis uzdevums mācītajam vīram bija par smagu. Anselmam bija jāatceras kaut kas tāds, ko viņš jau sen bija aizmirsis, viņam bija jāatrod nogrimušo gadu smalkajā tīklā vienīgais zelta pavediens, viņam bija jāsatver rokās un jāpasniedz mīļotajai kaut kas tāds, kas līdzinājās izgaisušam putna kliedzienam, prieka vai skumju uzplūdiem, klausoties mūziku, šis kaut kas bija smalkāks, gaistošāks un netveramāks par domu, tas bija zūdošāks par nakts sapni, neskaidrāks par rīta miglu.

Brīžos, kad Anselms Izmisis bija visam atmetis ar roku un vissliktākajā noskaņojumā no sava uzdevuma atteicies, viņam pēkšņi uzvēdīja It kā tāla dārza smarža, viņš Izrunāja Īrisas vārdu — reizes desmit vai vairāk —, viņš to izrunāja klusu un rotaļīgi, it kā Izmēģinot toni uz nostieptas stigas. "Īrisa," viņš čukstēja, "Īrisa," un, pilns klusu skumju, juta sevī kaut ko sakustamies, tas bija tāpat kā vecā, pamestā mājā bez jebkāda iemesla pēkšņi atveras kādas durvis vai iečīkstas slēģis. Viņš centās atcerēties lietas un notikumus, kas līdz šim viņam bija šķituši glabājamies atmiņā, un, to darot, nonāca pie dīvainiem un satriecošiem atklājumiem. Viņa atmiņu krājums bija daudz nabadzīgāks, nekā viņš līdz šim bija domājis. Kad Anselms par kaut ko sāka domāt, tad izrādījās, ka no viņa atmiņas ir pagaisuši veseli gadi, kā neaprakstītas lapas tur krājās tukši laukumi. Viņš secināja, ka viņam sagādā milzīgas grūtības kaut cik skaidri atsaukt atmiņā savas mātes tēlu. Viņš bija pilnīgi aizmirsis, kā sauca meiteni, pēc kuras mīlestības viņš jaunībā bija neatlaidīgi tīkojis veselu gadu. Viņam ienāca prātā, ka reiz studiju gados, pēkšņas iedomas vadīts, bija nopircis suni, kuru kādu laiku bija mitinājis savā dzīvoklī. Pagāja dienas, iekams viņš atcerējās tā vārdu.

Pilns sāpju nabaga cilvēks ar skumjām un bailēm sirdī secināja, cik tukša un aizmirsta ir viņa līdzšinējā dzīve, tā vairs nepiederēja viņam, tā bija sveša, tai nebija ar viņu nekāda sakara, tā līdzinājās bērnībā no galvas iemācītam dzejolim, no kura tagad ar mokām ir iespējams atcerēties tikai dažas nesakarīgas rindas. Anselms rakstīja, viņš gribēja pierakstīt svarīgākos notikumus un sakārtot tos pa gadiem, lai atmiņu pavedienu atkal, stingri spētu turēt savās rokās. Bet kurš bija svarīgākais notikums? Vai tas, ka viņš tagad bija profesors? Vai tas, ka viņš reiz bija bijis doktors, skolnieks, students? Vai tas, ka reiz, sen pagājušos laikos, viņam palaikam bija patikusi te viena, te cita meitene? Izbijies viņš pacēla acis no lapas: vai tā bija dzīve? Vai tas bija viss? Anselms aizklāja rokām seju un sāka nedabīgi smieties.

Cik ātri ritēja laiks, nekad tā skrējiens nebija šķitis tik straujš un nepielūdzams! Bija pagājis gads, taču Anselmam likās, ka vēl arvien atrodas tajā laikā un vietā, kur bija atstājis Irisu. Viņš bija ļoti pārvērties, un to redzēja un saprata arī citi. Anselms bija kļuvis gan vecāks, gan jaunāks. No paziņām viņš bija tikpat kā atsvešinājies, tie viņu uzskatīja par. izklaidīgu, kaprīzu un dīvainu, ļaudis viņu bija izdaudzinājuši par savādnieku un ļoti žēloja, jo bija tādās domās, ka viņš pārāk ilgi ir nodzīvojis vecpuisī. Gadījās, ka Anselms aizmirsa savus pienākumus un viņa skolnieki viņu gaidīja velti. Reizēm viņš domās nogrimis, gāja pa ielu, tik cieši turēdamies pie namu fasādēm, ka ar apvalkātās žaketes stūriem nereti notrausa no dzegām putekļus. Daži bija tādās domās, ka viņš ir pasacīs dzert. Bija reizes, kad viņš lekcijas vidū pēkšņi apklusa un stāvēja savu skolnieku priekšā, cenzdamies kaut ko atcerēties — tādos brīžos viņš smaidīja tik bērnišķīgi un aizkustinoši, kā vēl neviens nebija redzējis viņu smaidām —, pēc brīža viņš lekciju turpināja, un viņa balsī jaudās tāds siltums, tā bija tik aizkustinoša, ka arī viņa klausītāji jutās saviļņoti.

Jau sen, bezcerīgi cenšoties atrast aizgājušo gadu smaržas un izgaisušās pēdas, Anselmam bija radusies jauna šo parādību izpratne, par kuras esību viņš pats vēl neko nenojauta. Aizvien biežāk un biežāk viņam sāka likties, ka aiz visa tā, ko viņš līdz šim bija uzskatījis par atmiņām, atradās vēl citas, tas bija tāpat kā uz sen krāsotas sienas zem veciem attēliem ir apslēpti vēl vecāki. Viņš centās kaut ko atcerēties, nu kaut vai, kā sauc pilsētu, kurā viņš kāda ceļojuma laikā bija pavadījis dažas dienas, vai kāda drauga dzimšanas dienas datumu, vai vēl kaut ko citu, un, kamēr viņš šo pagātnes ainu centās izrakt un attīrīt no pelniem, viņam prātā pēkšņi ienāca pavisam kaut kas cits. Viņam uzvēdīja aprija rīta vēja vai septembra dienas miglas vēsma, viņš saoda smaržu, viņš izgaršoja garšu, viņš sajuta neskaidrus, maigus pieskārienus — uz ādas, uz acīm, sirdī — un pamazām viņam kļuva skaidrs: reiz ir bijusi kāda diena — zila, silta vai varbūt vēsa, pelēka, vai varbūt citāda, taču šīs dienas attēlam Ir jābūt palikušam viņā kā neskaidrām atmiņām, šo pavasara vai ziemas dienu, kuru Anselms pilnīgi skaidri saoda un sajuta, viņš nevarēja atrast patiesajā pagātnē, ar to nesaistījās ne skaitļi, ne vārdi, varbūt tā bija kāda no viņa studiju laiku dienām, varbūt viņš to bija piedzīvojis, vēl šūpulī gulēdams, taču tā smaržoja, un viņš juta sevī atdzīvojamies kaut ko tādu, par ko viņš neko nezināja, ko viņš nespēja nosaukt vārdā, kam viņš nespēja rast izskaidrojumu. Reizēm viņam šķita, ka atmiņas spēj iesniegties vēl tālākā pagātnē, nekā sniedzas viņa dzīve, tās spēj aizsniegt viņa iepriekšējo eksistenci, kaut gan par to viņam bija jāpasmaida.

Neziņā klejojot pa atmiņu bezdibeņiem, Anselms tur tomēr atrada ļoti daudz. Viņš atrada daudz aizkustinoša un aizraujoša, ne mazāk biedējoša un atbaidoša, tikai vienu viņš nespēja atrast, proti, to, ko viņam nozīmēja Īrisas vārds.

Reiz, mokoties aiz nespējas atrast zudušo, Anselms apmeklēja dzimtās vietas, izstaigāja mežus un ieliņas, no jauna aplūkoja taciņas un žogus, pakavējās savas bērnības vecajā dārzā un sajuta, kā sirdī uzbango atmiņas, pagātne viņu apņēma kā sapnis. Noskumis un kluss viņš atgriezās pilsētā. Viņš paziņoja, ka ir slims, un lika kalpotājam sūtīt prom visus, kas tīkoja viņu satikt.

Taču viens no apmeklētājiem tomēr iekļuva pie viņa. Tas bija Anselma draugs, kuru viņš nebija redzējis kopš tās reizes, kad bildināja Īrisu. Draugs ienāca dzīvoklī un ieraudzīja Anselmu pavisam panīkušu sēžam nemājīgajā cellē .

— Celies, — viņš teica, — un nāc man līdzi. Īrisa grib tevi redzēt.

Anselms pielēca kājās.

— Īrisa! Kas ar viņu noticis? — Ak, es jau zinu, zinu!

— Jā, — draugs noteica, — nāc man līdzi, Īrisa slimo jau sen, un tagad viņa mirst.

Viņi aizgāja pie Īrisas. Meitene gulēja uz dīvāna, viņa izskatījās tik viegla un tieva kā bērns, taču viņas lielās acis izstaroja gaišu smaidu. Viņa sniedza Anselmam savu balto, vieglo bērna roku, kas kā zieds iegūla viņējā, un meitenes seja šķita apskaidrota.

— Anselm, — viņa jautāja, — vai tu dusmojies uz mani? Es tev liku izpildīt smagu uzdevumu un redzu, ka tu tam esi palicis uzticīgs. Turpini meklēt, ej pa šo ceļu, līdz nonāc pie mērķa. Tu droši vien domā, ka ej pa to manā labā, nē, tu pa to ej savā labā. Vai tu to zini?

— Man bija tāda nojauta, — Anselms atbildēja, — un tagad es to zinu skaidri. Īrisa, tas ir tāls ceļš, un es jau sen būtu griezies atpakaļ, bet es vairs nevaru atrast atpakaļceļu. Es nezinu, kas ar mani būs.

Viņa paraudzījās Anselma skumjajās acīs, tad gaiši un priecīgi pasmaidīja, bet viņš noliecās pār viņas mazo roku un tik ilgi raudāja, līdz tā kļuva mitra no viņa asarām.

— Kas ar tevi būs, — viņa klusu noteica, un viņas balsī ieskanējās tālu atmiņu blāzma, — nejautā, kas ar tevi būs. Tu daudz esi centies atrast savā dzīvē. Tu esi meklējis godu un laimi, un zināšanas, un mani — savu mazo Irisu. Bet tās visas ir bijušas vienīgi skaistas ilūzijas, kas tevi ir pametušas tikpat ātri ka tagad tevi pametīšu es. Arī man ir klājies tāpat. Arī es aizvien kaut ko esmu meklējusi, un aizvien meklētais ir izrādījies par skaistām, jaukām ilūzijām, kas aizvien ir Izbalējušas un noziedējušas. Tagad man vairs nav nekādu ilūziju, es vairs neko nemeklēju, es esmu atgriezusies mājās un man ir jāsper tikai viens mazs solītis, lai nonāktu dzimtenē. Arī tu nonāksi turpat, Anselm, un tavā pierē vairs nebūs nevienas rievas.

Viņa bija tik bāla, ka Anselms izmisis iesaucās:

— Īrisa, pagaidi, neej vēl projām! Atstāj kaut ko par zīmi, ka nebūsi man zudusi.

Viņa pamāja, izņēma no vāzes blakus dīvānam tikko uzziedējušu zilu skalbi un pasniedza viņam.

— Ņem manu ziedu, manu īrisu, un neaizmirsti mani! Meklē mani, meklē īrisu, tad tu arī atradīsi ce|u pie manis!

Asarām acīs Anselms paņēma ziedu un asarām acīs atvadījās no Īrisas. Kad draugs viņam atsūtīja ziņu, Anselms vēlreiz aizgāja uz Īrisas māju, palīdzēja rotāt ziediem viņas zārku un aiznest to uz kapiem.

Un tad visa Anselma līdzšinējā dzīve sabruka, viņam šķita neiespējami vērpt tālāk domu pavedienu. Viņš atmeta visam ar roku, pameta darbu un māju un pazuda plašajā pasaulē, šur tur viņu kāds redzēja, reizēm viņš uzradās savā dzimtenē un stāvēja, pārliecies pār vecā dārza žogu, taču, kad ļaudis sāka pēc viņa apvaicāties un gribēja par viņu parūpēties, viņš tūliņ pazuda kā nebijis.

Skalbes viņam vēl aizvien patika. Bieži vien viņš noliecās pār kādu ziedu, vienalga, kur tas arī būtu, un, kad ilgi bija gremdējis savu skatienu tā ziedkausā, viņam šķita, ka no zilganā dziļuma pretī smaržo viss pagājušais un nākamais, taču tad viņš noskumis devās tālāk, jo šis skats nesniedza piepildījumu. Viņš jutās tā, it kā stāvētu aiz puspievērtām durvīm un dzirdētu aiz tām elpojam jauku noslēpumu, un, kad viņā jau bija radusies pārliecība, ka tūliņ, tūliņ tas viņam atklāsies, durvis aizcirtās un pasaules vēji vēsām rokām glāstīja viņa vientulību.

Sapņos ar viņu sarunājās māte, un viņas tēls Anselmam tagad bija tik skaidrs un tuvs, kā pirms daudziem, daudziem gadiem. Arī Īrisa ar viņu sarunājās, bet, kad viņš pamodās, viņā vēl skanēja kāda atbalss, pie kuras viņš pēc tam domās kavējās visu dienu. Viņam nebija savu māju, kā svešinieks viņš klīda pa pasauli, pavadīdams naktis te zem kāda jumta, te zem klajas debess, ēzdams maizi vai ēzdams ogas, dzerdams vīnu vai dzerdams rasu no krūmāju ogām, pats to nemaz nemanīdams. Vieni viņu uzskatīja par muļķi, citi par burvi, vieni no viņa baidījās, citi par viņu smējās, bet bija arī tādi, kas viņu mīlēja. Viņš iemācījās to, ko nekad nebija pratis — būt kopā ar bērniem un piedalīties viņu īpašajās rotaļās, sarunāties ar akmentiņu vai nolauztu zaru. Tā pagāja ziemas un vasaras, bet Anselms raudzījās ziedu kausos, strautos un ezeros.

— Ilūzijas, — viņš reizēm pie sevis noteica, — vienas vienīgas ilūzijas.

Taču sevī viņš sajuta jaunu būtību, un tā nebija ilūzija, tai viņš sekoja, un šī viņa būtība reizēm spēja runāt, un tai palaikam bija viņa mātes, palaikam Īrisas balss, tā bija viņa mierinājums un cerība.

Anselmu viņa ceļā sagaidīja dažādi brīnumi, taču tie viņā nekādu izbrīnu neradīja. Reiz viņš brida pa apsnigušu ceļu un viņa bārdā bija iedus kristāli. Sniegā viņš ieraudzīja smailu un slaidu Īrisa kātu, kuram galā bija viens vienīgs skaists zieds, viņš pieliecās pie tā un pasmaidīja, jo tagad saprata, ko Īrisa bija likusi viņam meklēt. Viņš atcerējās savu bērnības sapni un redzēja, kā starp zelta kolonnām veda gaišzilais ceļš uz zieda noslēpumu un sirdi, un viņš zināja, ka tur atrodas tas, ko viņš bija meklējis, tur bija īstā būtība, nevis ilūzija.

Un atkal viņš savā ceļā dzirdēja aicinošas balsis, viņu vadīja sapņi un viņš nonāca pie kādas būdas; tajā bija bērni, kas deva viņam dzert pienu, un viņš ar bērniem rotaļājās, un tie viņam stāstīja dažādus atgadījumus, arī to, ka mežā pie ogļdeģiem esot noticis brīnums. Tur esot redzami atvērti vārti, pa kuriem staigājot gari, bet šie vārti atveroties tikai reizi tūkstoš gados. Anselms noklausījās šo jauko stāstu un piekrītoši māja ar galvu, tad gāja tālāk, bet no alkšņu krūmāja atskanēja putna dziesma, un putnam bija savāda, salda balss, tāda pati kā mirušajai Īrisai. Viņš sekoja šai balsij, viņš lēca pāri strautam, viņš lidoja, nokļūdams aizvien dziļāk mežā.

Kad putna balss apklusa un arī pats putns vairs nebija ne redzams, ne dzirdams, Anselms apstājās un paskatījās visapkārt. Viņš atradās mežā, dziļā ielejā, bet zem lielām zaļām lapām klusu urdzēja strauts. Taču viņa sirdī turpināja skanēt putna jaukā balss, un tā lika viņam iet tālāk, līdz viņš nonāca pie sūnām apaugušas klinšu sienas, kuras vidū bija šaura sprauga — tā viņu vedināja kalna iekšienē.

Spraugas priekšā sēdēja vecs vīrs, kurš, Anselmu ieraugot, sauca:

— Atpakaļ, ej atpakaļ! Tie ir garu vārti. Neviens, kas pa tiem iegājis, nav atgriezies.

Anselms palūkojās augšup uz garu vārtiem un ieraudzīja tālu kalna iekšienē aizvijamies zilu taku, kurai abās pusēs rindojās zelta kolonnas, bet taka veda lejup kā milzu zieda kausā.

Viņa sirdī gaiši iedziedājās putns, un Anselms pagāja garām sargam, iegāja spraugā un devās pa zelta kolonnām iezīmēto taku tālāk zilajā noslēpumā. Tā bija Īrisa, kas tagad ielauzās viņa sirdī, un tas bija arī viņa mātes dārza skalbes zieds, kura zilajā kausā viņš lidinājās, un, kad viņš klusu tuvojās zelta mijkrēslim, viņā momentā atgriezās visas atmiņas, viņš sajuta savu delnu — tā bija maza un maiga; viņa ausij tuva un pazīstama atskanēja mīlas balss, un tā skanēja tikpat jauki, un zelta kolonnas spīdēja tikpat spoži kā toreiz, viņa bērnības pavasarī, kad pasaule visapkārt vēl bija pilna skaņu un krāsu.

Un tad klāt bija arī viņa bērnības sapnis, ko viņš bija redzējis vēl mazs būdams; viņš gāja aizvien dziļāk zieda kausā, bet viņam sekoja visa ilūziju pasaule, pazuzdama tajā noslēpumā, kas atrodas ārpus visām ilūzijām.

Anselms sāka klusā balsī dziedāt, bet taka klusu liecās lejup, vezdama viņu aizvien tuvāk dzimtenei.

 

No vācu valodas tulkojusi Silvija Ģibiete.
Avots, 1989. g. decembris

Hermanis Hese

Burvja Bērnība. Hermaņa Heses autobiogrāfijaMani ir audzinājuši ne tikai vecāki un skolotāji, bet arī augstāki, slepeni un noslēpumaini gari, pie kuriem piederēja pat Pāns1, tikai mūsmājās viņš atradā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!