Mūsdienu informatīvajā gūzmā ņirb ne tikai ziņas par slavenībām, nelaimes gadījumiem un politiku, bet arī informācija, kas pretendē uz zinātnisku atklājumu un pētījumu statusu.
Tādēļ arī lasītājam, kas ar veselīgu skepsi uztver tekstu, kuru rotā vārdu savienojums "zinātnieki ir atklājuši, ka...", vienalga rodas uzdevums informāciju sakārtot un novērtēt. Turpmākais teksts ir tikai subjektīvs skatījums uz šo tēmu.
Paralēli citiem piemēriem izmantošu arī žurnāla "Edge" aptauju par zinātniskiem konceptiem, kas vērtējami kā apšaubāmi noderīgi, un, ņemot vērā, ka interneta versijā visi ekspertu viedokļi ir vienā "blāķī", atsauces atkārtošana nav lietderīga; jāpiezīmē arī, ka grāmatas formāta versijā viedokļu secība atšķiras.
Mani parasti dara uzmanīgu zinātnieka tieksme ar gluži estētisku baudījumu zīmēt nākotni kā šodienas faktoloģijas neizbēgamu turpinājumu. Piemēram, ja man vēsta, ka starp amerikāņiem, kuri dzimuši 1913.–1927. gadā, ateistu un agnostiķu īpatsvars bijis 5%, starp amerikāņiem, kuri dzimuši 1928.–1945. gadā, attiecīgi 9%, nākamajā nogrieznī (1946–1964) jau 15%, tad... kā jau nojaušat, 2220. gadā šis īpatsvars sasniegs 100%, tad es šādus "aprēķinus" vērtēju kā niekošanos. Pat ja autors regulāri publicējas izdevumā "Scientific American".
Interesējoties par kādu noteiktu tēmu, ir noderīgi pēc publikācijas izlasīšanas izsvērt – atvainojos par banalitāti –, ko autors par tēmu vispār pateicis. Piemēram, žurnāla "Vēsture" pēdējā numurā ir teksts, kas veltīts nacionālo attiecību atspoguļojumam Latvijas presē 1918.–1934. gadā. Autors gan virsrakstā korekti norāda, ka runa ir par tikai latviešu presi, bet tas arī nozīmē – ja mazākumtautību preses izdevumi aplūkoti netiek, diez vai mēs, izlasot konkrēto publikāciju, varam spriest par nacionālo attiecību atspoguļojumu Latvijas presē parlamentārās demokrātijas periodā. Visbiežāk to, kas NAV pieminēts, mēs pamanām ar zināmām grūtībām, un bieži mums šķiet, ka esam guvuši vispusīgu pārskatu par tēmu.
Trešo problēmu vieglāk ilustrēt ar diviem neseniem tekstiem specializētos ziņu portālos. Tātad pirms dažiem mēnešiem parādās ziņa, ka ir izdevies izveidot tādu "neirotīklu", kas spēj prognozēt amadīna dziesmu, vēl pirms putns no izpilda. Interesents bez specifiskām zināšanām, tāds, kurš vienkārši interesējas par "zinātni un tehnoloģijām", secina, ka šie "neirotīkli" ir viena varena padarīšana. Mēnesi vēlāk viņš izlasa ziņu, ka, apstrādājot vizuālo informāciju, "neirotīkls" nav spējis atšķirt bruņurupuci no šautenes. Tātad "neirotīklu" iespējas patiesībā ir smagi pārvērtētas?
Manuprāt, te ir divi būtiski aspekti. Pirmkārt, ja kāds zinātnes (tehnoloģiju) virziens tiek uzskatīts par perspektīvu, tad tajā lietotos jēdzienus sāk izmantot ļoti plaši un, teiksim tā, brīvi. Ja "neirotīkls" ("neirointerfeiss" utt.) ir kaut kas "cool", tad ļoti uzmanīgi jāskatās, kā tas konkrētajā gadījumā tiek lietots. Otrkārt, tieši tādēļ, ka virziens strauji attīstās, nav jēgas pēc epizodēm izsecināt: vai nu tam ir milzu nākotne, vai arī tāda modes lieta vien ir. Manuprāt, jo lielāks "haips" ap kādu zinātnes tēmu, jo pamatotāka ir ieinteresēta pacietība.
Bet nu, kā saka, par labo. Par zinātniskās domāšanas kvalitāti manā skatījumā liecina spēja "nepiedzīt" faktus vēlamajam. Kā piemēru minēšu Andra Šnē publisko lekciju "Kristieši un kristietība Latvijā krusta karu laikmeta priekšvakarā". Komentējot ar grieķu katoļu un Romas katoļu ticību saistītu krustiņu atradumus arheoloģiskajos izrakumos, profesors norāda (videomateriāla 52.–54. minūte), ka tie nebūt neliecina par īpašnieku reliģisko piederību, jo šiem krustiņiem tikpat labi varēja būt vienkārši estētiska nozīme vai arī tie varēja apliecināt īpašnieku statusu (jo iegūti svešzemju tirdzniecības rezultātā). Iespējams, Šnē ērtāk būtu atradumus traktēt kā kristietības izplatības pierādījumu, tomēr viņš kā zinātnieks izvēlas apsvērt arī citas versijas – tas, ka krustam mūsdienās ir noteiktas konotācijas, nenozīmē, ka tieši tādas bija arī 11. gadsimtā.
Šo kvalitatīvas zinātnes uzdevumu – dot kontekstu – var ilustrēt ar vēl kādu piemēru no "Edge" ekspertu aptaujas. Labi zināms, ka ievērojama daļa Rietumu sabiedrības ir pamatoti norūpējusies par ekoloģisko situāciju pasaulē, tādēļ labprāt uzklausa "zinātnieku un inženieru" korpusa piedāvājumus, kā situāciju uzlabot, arī ar personīgo piemēru. Šie apzinīgie un labu gribošie (bez ironijas) cilvēki, teiksim, priecājas, uzzinot par jogurtu iepakojumu otrreizēju pārstrādi, kas taču samazina t.s. ekoloģisko nospiedumu.
Vēlreiz: tas ir labi, ka cilvēki apzinīgi izturas pret saviem atkritumiem, tomēr zinātnieka darba jēga ir – konkrētajā gadījumā – atgādināt, ka jogurtu iepakojums ir tikai apmēram 5% no jogurta "nospieduma", jo lopiņi, kuri atrodas produkta sākumā, saražo lielāko daļu (metāna gāzes) "nospieduma". Līdz ar to atbildīga attieksme pret atkritumiem ir nepieciešama, bet tā vien nav risinājums, tā nav iemesls kāda indivīda pašapmierinātam secinājumam, ka viņš ir darījis visu iespējamo "ekoloģijas" labā. Zinātnieks, šādā kontekstā skatoties, ir tas, kurš parāda situācijas sarežģītību, sazarotību un pavēsta nepatīkamo patiesību, ka jāmeklē arī citi risinājumi.
Citiem vārdiem sakot, es augstu vērtēju tos zinātniskos tekstus, kuri nepretendē uz kādas problēmas galīgu atrisinājumu, kuri arī labu risinājumu gadījumā norāda uz blaknēm un it kā fonā paliekošiem neatrisinātiem jautājumiem.
Rezumējot: lai kā mums (un arī pašiem zinātniekiem) liktos, ka zinātne savā saziņā ar sabiedrību stāv pāri kņadai un konjunktūrismam (izpatikšana publikai plašā nozīmē), tā nav. Vienlaikus zinātne turpina ģenerēt nepārprotami kvalitatīvus rezultātus un dažkārt pat šo rezultātu izklāstu sabiedrībai. Sāls ir tā, ka mūsu komunikācijā ar zinātni ir nepieciešama pacietība, nesteidzība, atgriešanās pie jau lasītā, lai salīdzinātu, t.i., specifiski informācijas patērēšanas modeļi. Riskējot kādu nokaitināt, teikšu, ka nekas traks nenotiks, ja indivīdam būs "vispārīgs priekšstats" par kādā sporta veidā vai dziedāšanas šovā notiekošo (līmenis sarunas uzturēšanai). Zinātne savā prasīgumā ir zināmā mērā līdzīga mūzikai, filozofijai, literatūrai. Ir pilnīgi saprotams, ka indivīdam šāds temps nav pieņemams vai pieejams, būtu muļķīgi snobiski te kaut ko kritizēt. Bet tādā gadījumā ātrumā uztverto "ir zinātniski pierādīts, ka..." būtu jāuztver apmēram tāpat kā izstādes novērtējumu pēc fotoreportāžas par atklāšanas tusiņu.
4