Aizvadītajā nedēļā informatīvajā telpā parādījās ziņa, ka darbību izbeigušās VDK zinātniskās izpētes komisijas pārstāvji izvirzījuši priekšlikumu veidot Nacionālās atmiņas institūtu, kurš pastāvīgi nodarbotos ar padomju totalitārisma dokumentārā mantojuma izpēti. Nevēlos iesaistīties vēsturnieku "cunftes" savstarpējās dunkās, jo tik labi tēmu "ko komisija varēja un ko nevarēja izdarīt" nepārzinu. Tomēr publiskajā telpā nepārprotami jūtama zināma neizpratne par to, kāds ir pētniecības procesa rezultāts, – piemērs šādai attieksmei bija viena no Totalitārisma seku centra veidotājiem (šobrīd konsultanta) Induļa Zālītes intervija iepriekšējā nedēļā sabiedriskajā televīzijā. Vēlreiz: ņemot vērā, ka pats ar VDK darbības izpēti neesmu bijis saistīts, vien esmu lasījis komisijas publicētos pētījumus, nevaru nedz piekrist nedz noraidīt komisijai izvirzītos pārmetumus; tālākais teksts veltīts tam, vai mēs pietiekami labi saprotam, ko vispār no vēsturnieku darba var sagaidīt, ja vien no šīs profesijas kļūdaini neprasa jurista vai politiķa lomas uzņemšanos.
Vienu no pretenzijām varētu apkopojoši formulēt šādi: pētnieki ir nodarbojušies ar daudzām specifiskām ar VDK darbību tieši vai pastarpināti saistītām tēmām, katrs kopis savu lauciņu, bet pietrūkstot aptveroša teksta, kas, kā saka, noliktu visu savās vietās. Īsā atbilde: piedodiet, bet tā funkcionē izpētes process! Pētnieki strādā ar "šaurām" tēmām, un tas savukārt jau vēlāk dod iespēju veidot stāstījumu, kas var pretendēt uz apkopojuma statusu un derēt par pamatu tālākiem secinājumiem. Minēšu divus piemērus, kas apzināti nav saistīti ar VDK izpēti. Daugavpils Universitātes regulāri izdotā krājuma "Vēsture: avoti un cilvēki" pēdējā sējumā faktiski visus tekstus var raksturot kā ļoti "specifiskus". Bet – ja profesors Ēriks Jēkabsons, kurš, manuprāt, ir labākais militārās vēstures speciālists Latvijā, nebūtu pētījis arī "specifiski" Latgales latviešus kā kadru virsniekus cariskās Krievijas armijā, pieņemu, ka Jēkabsona plašajās zināšanās kāds elements iztrūktu. Lai kaut kad vēlāk veidotu kaut cik piesātinātu vēsturisku tekstu par vācbaltiešiem, jā, ir "jāķimerējas" ar Vācbaltiešu darba centrālās Kolonistu sekcijas protokoliem 1924.-1930. gadā; lai mēs iegūtu kaut cik daudzpusīgu tekstu par trimdas latviešiem, kādam ir jāpēta arī klaida latvieši Dienvidamerikā… Šāds izpētes modelis ir vispārpieņemts. Ja lasa Krievijā iznākošā, akadēmisko normu robežas vēl kaut cik ievērojošā izdevuma "Vēsturiskā ekspertīze" pēdējo numuru, protams, var likties, ka teksts par nacistiskās Vācijas karaspēkā iesaukto Elzasas un Lotringas vīriešu karagūstekņu gaitām Tambovas apgabalā ir kaut kas "pārāk specifisks", bet, ja kāds ar to nenodarbojas, arī "lielā bilde" cieš. Līdzīgi kā, varētu likties, krustu škērsu izpētītajā holokausta tematikā joprojām ir tēmas – piemēram, ebreju likteņi Rumānijas, arī toreizējās Besarābijas teritorijās –, kuru izpētes dziļums joprojām nav pietiekams. Rezumējot šo daļu: kādu var kaitināt, ka vēsturnieki VDK gadījumā "krāmējas ar sīkumiem", bet bez šiem "sīkumiem" nebūs faktoloģiju sintezējošu darbu, kas savukārt, jācer, vēl priekšā.
Otrkārt, ir jāsaprot: ja pētnieks strādā ar jauniem avotiem, tad viņa primārais uzdevums ir noskaidrot to izcelsmi, ticamību, savstarpējo saistību utt., neķeroties uzreiz pie avotu interpretēšanas. Te kā piemēru minēšu LU Filozofijas un socioloģijas institūta regulāri izdotā krājuma "Pareizticība Baltijā" (diemžēl tikai drukātā formā) pēdējo numuru. Es diezgan viegli varu iedomāties, ka trīsdesmit lappušu garo tekstu par pareizticīgo dievnamu celtniecību Vidzemes guberņā 19. gadsimta četrdesmitajos – sešdesmitajos gados var izlasīt dažādi. Vieni tajā redzēs pierādījumu t.s. pārkrievošanas politikai, citiem būtiskāks liksies tas, ka arhitektoniski notikusi pieskaņošanās vietējai gaumei un tradīcijām. Principā pretēji secinājumi. Izlasot vēl citu tekstu (par pareizticīgo baznīcu Vācijā pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara), "prasās" pētnieka novērtējums dažādajiem personāžiem (kurš "labais" un kurš "sliktais"), bet pētnieks par savu uzdevumu redzējis parādīt jaunatklātos avotus vispār (Pareizticīgās misijas Hesenes – Nasavas zemēs dokumenti). Un pareizi darījis. Ja savukārt jāmin piemērs interpretācijai – veiksmīgai, manuprāt, – tad var pievērsties institūta cita izdevuma "Reliģiski – filozofiskie raksti" jaunākajam numuram, lai gan varbūt filozofijas un vēstures salīdzināšana te nav īsti vietā. Lai kā būtu, ir skaidrs, ka Raivis Bičevskis par Martinu Heidegeru ir lasījis un domājis tik daudz kā retais Latvijā, tādēļ viņam ir tiesības formulēt savu nostāju par tēmu "Heidegers un nacionālsociālisms". Atgriežoties pie vēstures avotiem un saturiski radniecīgas tēmas – nacionālsociālisma pētniekiem –, vispirms bija jātiek galā ar avotiem, lai spētu kvalificēti komentēt, piemēram, kāda personāža apgalvojumus, ka, redziet, viņa amats patiesībā varas hierarhijā bijis diezgan zems un vispār viņa sadarbība ar nacistiem tikai formāla. Kas var notikt, ja kaut ko interpretē bez dokumentāla pamata? Pērn Valsts kanceleja izdeva grāmatu "1920.-1925. gads Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos / notikumos / atmiņās". Dažas no personu biogrāfijām rada augsni minējumiem. Piemēram, tirdzniecības un rūpniecības ministra posteni kādu brīdi ieņēmušais Fridrihs Zommers. Bijis varai cieši pietuvināts līdz pat okupācijai 1940. gadā, kungam gluži labi gājis arī nacistu okupācijas laikā (tekstilfabrikas "A. Dancigers" direktors), bet… pēc kara nav represēts, vienkārši dzīvojis Rīgā un 1972. gadā apbedīts Rīgas 1. Meža kapos. Kā Zommers to dabūjis gatavu, nav skaidrs, un, protams, neizbēgami rodas viņam neglaimojošas versijas, bet – ja man nav dokumentālu pierādījumu, man nav tiesību kaut ko apgalvot. Rezumējot šo daļu: VDK, PSKP nomenklatūras gadījumā turpinās darbs ar avotiem, lai ne tikai pētnieki paši, bet arī plašāks interesentu loks vispār varētu kaut ko secināt (te, protams, nav runa par indivīdiem, kuriem tāpat un vienmēr "viss ir skaidrs").
Visbeidzot jāsaprot, ka vēsturnieks var komentēt kāda apgalvojuma atbilstību faktiem – piemēram, ja kāds VDK gadījumā apzināti vai neapzināti kļūdās par savas sadarbības ilgumu vai raksturu, – bet vēsturniekam nav pienākuma publiski dot ētisku vai juridisku novērtējumu šim cilvēkam ārpus profesionālā komentāra. Pētnieks var pateikt, vai cilvēks melo, un šis slēdziens jau tālāk ir noderīgs citiem secinājumiem; pētnieki – vienalga, kādā institucionālā ietvarā strādājoši, – nebūs tie, kuri likumdevēju vai tiesu sistēmas vietā pateiks, kā tālāk ar faktiem rīkoties. Plašāk skatoties, vēsturnieks var komentēt, vai mans priekšstats par, teiksim, "labajiem zviedru laikiem" vai Kārļa Ulmaņa vietu vēsturē atbilst faktiem, bet tikai manis paša ziņā paliek, cik lielā mērā es speciālista viedokli ņemu vērā.
0