Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Recenzija
14.01.2013

Ir pienācis laiks nomirt

Komentē
0
Saglabā

Par norvēģu rakstnieka Hjella Askillsena (Kjell Askildsen) noveļu krājumu "Spainis pilns laika". Rīga: Ziemeļvalstu kultūras centrs Nordisk, 2012. No norvēģu valodas tulkojusi un krājumu sastādījusi Solveiga Elsberga.

Henriks Ibsens, Sigrija Unsete, Trigve Gulbransens, Karena Bliksena, Pēters Hēgs, Augusts Strindbergs, Tūve Jansone, Zelma Lagerlēva, Astrīda Lindgrēne, Pērs Ulovs Enkvists – tādā vai citādā kombinācijā šo dažādos laikos un valstīs dzīvojušo ziemeļzemju rakstnieku grāmatas tradicionāli aizņem ievērojamu tiesu latviešu mājas bibliotēku plauktus.

Frančiem, angļiem un amerikāņiem, krieviem, lietuviešiem, igauņiem, pat latviešiem tur bieži vien atliek krietni vien mazāk vietas, bet antikvariātā pa sējumam vien sapirkti vai no vecvecākiem mantoti Knuta Hamsuna kopoti raksti sarkanīgajā lašu krāsas iesējumā rotāsies goda vietā līdzās Stīga Lārsona "Millenium" triloģijas ķieģeļiem.

Godīgi sakot, tā arī neesmu nonācis pie šādas ziemeļzemju rakstnieku popularitātes izskaidrojuma – vai tur pie vainas varētu būt mūsu ģeogrāfiskais tuvums, ziemeļnieciska dvēseļu radniecība, kaut kādas politiskas simpātijas vēl pirms Otrā pasaules kara vai viegli gūstams finansiāls atbalsts izdevējiem un tulkotājiem jau pēc atmodas, vai visu un vēl dažādu apstākļu summa.

No "tās" puses nākušos rakstniekus pie mums mīlēja un mīl, pat ja šādas mīlestības nosacījumi, īpaši, ja runa ir par tādiem veciem klasiķiem kā Hamsuns, Unsete, Lāgerlēva, nav īsti skaidri. Ar mīlestības nosacījumiem es vispirms un galvenokārt domāju viņu tolaik un taiviet rakstītā spēju izraisīt kaut kādas apziņas kustības un atbalsis te un tagad mītošā un ar savām ikdienas rūpēm aizņemtā Latvijas iedzīvotājā. Daudzi no šiem autoriem man nekādas šādas kustības vairs nespēj iešūpot (vai nav spējuši izraisīt nekad), un tas man visu šo latviešu mīlasstāstu allaž vērtis vēl noslēpumaināku.

Tāpēc Hjella Askillsena noveļu krājuma iznākšana pagājušā gada nogalē bija īpaši atsvaidzinoša, patīkama un pārsteidzoša un "Spainis pilns laika" pelnīti un beidzot arī man bez ierunām saprotami ir godam pelnījis vietu ikvienā "ziemeļnieku" plauktā. Pat ja šajā plauktā tā pagaidām būtu tikai pati pirmā grāmata, jo tajā iekļautās noveles ir tieši tas, ko gribētos apzīmēt ar neko daudz nepasakošo vārdu savienojumu "laba literatūra" (vēl savā iedomu plauktā es noteikti liktu arī Solveigas Elsbergas tulkoto un jau pirms laba laika iznākušo zviedru rakstnieka Torgnija Lindgrēna romānu "Gaisma").

Lai gan arī šis autors raksta gana ilgi – Askillsens dzimis 1929. gadā, norvēģu tiesu izpildītāja un politiķa ģimenē –, ne viņa agrāko gadu, ne mūža nogalē jau uz acu gaismas izsīkuma sliekšņa tapušajās novelēs nav literāru kožu vai vecišķuma naftalīna piesmakas, kā arī 20. gadsimta literatūrai un īpaši tās pārdošanai par neatņemamu priekšnoteikumu uzskatītu dažādu popliteratūras ampeļu.

"Laba diena ir tāda, kad uzrakstu vienu teikumu un izsvītroju divus," kādreiz esot stāstījis rakstnieks. Viņa vidējais rakstīšanas ātrums esot bijušas pāris lappuses mēnesī. Taču ar tām ir pieticis, lai Askillsens kļūtu par vienu no iespaidīgākajiem īsprozas, un tieši noveles žanra, meistariem ziemeļvalstīs ar paliekošu ietekmi nu jau uz daudzu paaudžu rakstniekiem. Un, lai kāds arī būtu bijis Askillsena rakstīšanas un teikumu svītrošanas ātrums, savā garajā mūžā viņš ir sarakstījis deviņus īsprozas krājumus (pirmais no tiem – "No šī brīža es tevi pavadīšu līdz pašām mājām" – iznāca vēl 1953. gadā un izraisīja šūmēšanos seksuālu ainu dēļ), sešus romānus un arī dzeju. Plašāku atzinību un pirmās godalgas viņš guva par 1969. gada romānu "Apkaime", kas 1973. gadā tika ekranizēts. Kopš 1982. gada Askillsens rakstījis tikai īsprozu.

Minimālistisko noveļu krājums "Tomasa F. beidzamie visiem ļaudīm domātie pieraksti" (1983), kuru Solveiga Elsberga pilnībā iekļāvusi tagad iznākušajā latviešu izdevumā, 2006. gadā ticis atzīts par izcilāko norvēģu daiļliteratūras grāmatu pēdējā gadsimta ceturksnī. "Tomasa F. beidzamos pierakstus" veido 10 pavisam īsas, reizēm nepilnu lappusi garas novelītes. Latviešu izdevumā tās papildinātas ar 11 citiem darbiņiem, un kopumā tā tiek piepildītas kādas 230 lappuses. Būtiski gan piebilst, ka pie mums iznākušais krājums ir divvalodu izdevums ar paralēltekstu norvēģu valodā, un tas kaut aptuveni ļauj iztēloties Askillsena noveļu krājumu oriģinālizdevumu apjomu – iespējams, Latvijas apgādos un tirgotavās tās neviens pat negribētu dēvēt par kārtīgām grāmatām.

Tikai sācis grāmatu lasīt un pamanījis dažu teksta rindu garuma neatbilstību starp norvēģu oriģinālu atvēruma kreisajā pusē un latviešu tulkojumu labajā, atcerējos pirms kāda laika dzirdēto grāmatas salikuma veidotāja Riharda Bargā šķendēšanos par abu valodu teikumu un izteiksmes garuma neatbilstību. Tur, kur norvēģim pieticis ar dažiem strupiem vārdiem, latviešu valodā bijušas vajadzīgas daudzas zilbes un palīgteikumi. Nepārprotiet, runa nav par tulkojumu, ko, norvēģu valodu neprazdams, neņemos vērtēt (latviskajā tekstā gan laiku pa laikam samanāmas redakcionāli apspriežamas un, iespējams, uzlabojamas vietas, taču laimīgā kārtā to nav tik daudz, lai sabojātu lasīšanas priekus). Vērojot abus tekstus līdzās, šķiet, ka pati norvēģu valoda ir bijusi īpaši pateicīga Hjella Askillsena atturīgajam un no liekvārdības brīvajam izteiksmes stilam.

Teksta strupums un pārsteidzošais īsums gan ir maldinošs, jo pat pašas īsākās – puslappusīti garās – novelītes ir apbrīnojami pārdomātas, saturiski un emocionāli blīvas. "Forma man ir viss," Askillsens saka Viestartam Gailītim nesen "Kultūras Dienā" publicētā intervijā. "[..] Ļaujiet man to pateikt savādāk – lielāko ietekmi rakstīšanas formas ziņā no paša karjeras sākuma uz mani ir atstājis Ernests Hemingvejs, jo viņš nekad savos romānos lietas neizteica līdz galam. Hemingvejs bija taupīgs, aprakstot sajūtas. Taču viņa pildspalva bija jūtīga. Izmantojot bezjēdzīgu apzīmējumu, var teikt, ka viņa romānos var lasīt starp teikumiem. [..] Es nekad nerakstu, kad nevaru parakstīt."

Solveigas Elsbergas sakārtojumā krājums iziet pilnu cilvēka dzīves gājumu, lai arī noveļu personāži un notikumi savā starpā nav nekā saistīti (izņemot "Pēdējos pierakstus", kuros šāda saistība varētu būt, bet nav obligāta). Ja iesākumā mums vēl iznāk darīšana ar "bērniem un jauniešiem", nemanot un no noveles novelē varoņi kļūst arvien vecāki, līdz kādā novelē tikai tēva un dēla paaudžu konflikta strīda otrajā trešdaļā kā garāmejot tiek pieminēts, ka negantajam dēlam, kas nav spējīgs tēvam piedot mirušās mātes mantu iznīcināšanu, jau ir gadi 60.

Līdzīgi nemanāma pāreja notiek arī "sižetiskā" līmenī. Ja grāmatas sākumā ievietotajās un, kā noprotams, senāk rakstītajās novelēs dažādu apziņas notikumu vai dvēseles pārdzīvojumu pamatā bieži vien ir notikumi "ārpusē", respektīvi, apkārtējā pasaulē, varoņu tuvumā, kaut vai skatā pa logu vai laivas braucienā uz neapdzīvotu salu, pamazām vien šīs puses – ārējie notikumi, iekšējie pārdzīvojumi, – savelkas kopā un saplūst, visiem notikumiem koncentrējoties galvenokārt varoņu iekšējā, apziņas pasaulē.

Šo koncentrāciju vienlīdz labi var uzlūkot gan kā radikālu un arī mums, latviešiem, tuva "ziemeļnieciska nerunīguma" izpausmi, gan kā sinonīmu vecumam: "Par laimi, stāvēt es nedabūju vairāk par piecām minūtēm," par friziera apmeklējumu mums vēsta krājuma "Tomasa F. beidzamie visiem ļaudīm domātie pieraksti" noveles "Pie bārddziņa" varonis, "apsēšanās bija atvieglojums. Bet neviens nerunāja. Agrākos laikos tuvie un tālie pasaules notikumi iespiedās friziersalonā, tagad valdīja klusums, biju veltīgi nostaigājies, nebija vairs tādas pasaules, par kuru kāds gribētu runāt. Un tā, pēc brītiņa piecēlies, es devos prom. Jo kāda gan jēga. Mati taču bija īsi diezgan. Un tā es ietaupīju tās kronas, droši vien, ka nebija tik maz. Un tad gāju tos vairākus tūkstošus sīko solīšu uz mājām. Ai, kā pasaule ir izmainījusies, es nodomāju. Klusums vēršas plašumā. Ir pienācis laiks nomirt."

Vai arī kāds atgadījums noveles "Negaidīti atbrīvojoša doma" varoņa izklāstā: "Viņš tuvojās, es viņu redzēju jau no tālienes un pazinu viņu pēc gaitas. Arī todien bija brīvi soliņi, un es biju mazliet sasprindzis: vai viņš apsēdīsies pie manis. Es, saprotams, redzēju citu iespēju, proti, izlikšanos, ka es viņu neesmu redzējis, un tad viņš apsēdās, un es nelikos ne zinis, ka viņu ievēroju. Viņš arī izlikās mani neredzam; tā bija neparasta situācija – kā tāda plānota ne-satikšanās."

Jau pieminēto pāreju no "ārējiem" notikumiem uz koncentrēšanos, lai neteiktu – noslēgšanos sevī, iezīmē pret grāmatas vidu lasāmā novele "Mardona nakts". Uz grāmatas sākumā ievietoto noveļu fona šis teksts pirmajā mirklī mulsina un apstulbina – to krustu šķērsu savij visu trīs varoņu (divi no tiem ir Mardoni – tēvs un dēls) iekšējie monologi, sarunas divatā vai visiem trijatā, beigu galā izveidojot iespaidīgu novecošanai, radniecībai, paaudžu nespējai sarunāties un vientulībai veltītu gobelēnu, 11,5 lappušu jeb vienas nakts garumā (man gan nav saprotams, kāpēc atšķirībā no oriģinālteksta tulkojumā varoņu "iekšējo balsu" teiktais ir drukāts slīprakstā, padarot to atšķirīgu no pārējā teksta).

Askillsena aprakstītās bažas, bailes, pārdomas, izjūtas un secinājumi ir tik precīzi, ka visos šajos vispirms jaunajos, bet pēcāk pat ļoti vecajos varoņos ikviens uzmanīgs lasītājs jutīsies spiests saskatīt un pazīt pats sevi. Teiksim, noziegumā apsūdzētā tulkotāja Kārļa Langes arvien absurdākajās baiļu izrīcībās varētu būt kaut kas pazīstamas ikvienam autovadītājam, kad paliek aukstas kājas, ieraugot ceļu policistu, pat ja netiek braukts dzērumā un nekas netiek pārkāpts. Un tad vēl mūsu allažbažas par to, kādi un kā mēs izskatāmies citu acīs: "Es devos prom un, kamēr attālinājos, nevarēju izvairīties no minēšanas, kā viņš būtu raksturojis manu gaitu, un tūlīt sajutu, ka ķermenis sastingst, bet soļi kļūst stīvi un kokaini. Jāatzīst: tas mani kaitināja." ("Negaidīti atbrīvojoša doma")

Tomēr lai viss iepriekš rakstītais un citētie piemēri jūs nebiedē – nevajadzētu iedomāties, ka Askillsena klunkurējošie, piktie, klusējošie, vērojošie, dīvainie un reizēm smieklīgie vecīši un pārējie dveš vienīgi drūmu bezcerību un visi kā viens spēj vien secināt: "Cilvēks mācās, kamēr dzīvo; kāds gan no tā labums, jāmirst tā vai tā." ("Maria")

"Viendien kādu vasaru, kad nelija lietus, man radās vēlēšanās izkustēties, vismaz apkārt kvartālam izmest līkumu," vēsta noveles "Ak tu pasaulīt!" varonis. "Šī doma mani uzmundrināja, jutos labākā omā, nekā sen esmu bijis. Laiks bija tik silts, ka es nolēmu pāriet uz īsajām apakšbiksēm, bet, kad gribēju tās atrast, atcerējos, ka tās kādā melanholijas uzplūdā gadu iepriekš esmu aizmetis prom. Bet ideja par īsajām apakšbiksēm bija iesēdusies galvā, tāpēc es nogriezu staras tām, kas man kājās. Cilvēks nekad nekļūst tik vecs, ka būtu jāatmet cerības."

Lai arī pēc 1996. gadā iznākušā stāstu krājuma "Salonikas suņi" ir iznākuši vairāki citi jau agrāk tapušu darbu apkopojumi, kopš tā laika Askillsens tikpat kā nav rakstījis, jo ir zaudējis redzi.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!