Rvīns Varde ir rakstnieks, publicists, raidījuma "Zaļgalvis" vadītājs, putnu vērotājs un visādi citādi interesants tips. Andris Vecumnieks ir komponists, diriģents, pedagogs, muzikologs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors. Šī ir viņu saruna par mūziku, gaumi, veiksmi, nejēdzīgo un jēdzīgo.
Rvīns Varde: No kurienes jums uz galda ir tik daudz pildspalvu?
Andris Vecumnieks: Ļoti lielu daļu pildspalvu un zīmuļu ir atstājuši studenti. Atlikušo daļu es vedu no ārzemēm, un pēc tam tika konstatēts, ka mājās pildspalvām nav vietas, bet izmest ārā žēl. Man ir nelaba rakstura īpašība – šausmīgi žēl izmest kaut ko ārā, tas ir neiespējami.
Rvīns Varde: Vai jums uz balkona ir viena slēpe?
Andris Vecumnieks: Nē, slēpes man nav. Nu, piemēram, priekš kam man ir vajadzīgi šie kompaktdiski? Varu garantēt, ka labākajā gadījumā tos kādam uzdāvināšu. Vai tos kāds ir uzdāvinājis man. Ar kādu smagu sirdi es iepriekšējā dzīvoklī atstāju (pat neizmetu ārā) uz balkona apmēram tūkstoti videokasešu, kuras rakstīju no "Mezzo" kanāla. Tas viss šobrīd ir pieejams internetā. Un visa disku mūzika ir pieejama straumēšanas kanālos. Bet pēkšņi ir brīdis, kad tev gribas to disku paturēt rokās, pataustīt grāmatu. Šausmīgi daudz grāmatu, kas noteikti nav vajadzīgas, bet man neceļas roka tās izmest. Piemēram, tagad pie mums bibliotēkā bija runa, ko darīt ar notīm (kantāte "Ļeņinam slava!"). Bet to nevar mest ārā, tā ir vēstures daļa. Labi, nevajag desmit eksemplārus, tas tiešām nav vajadzīgs, bet vismaz kā unikālu relikviju saglabāt vajag. Tas man drusku atgādina grāmatu dedzināšanu. Bet man pašam ir ļoti daudz tādu lietu, bez kurām absolūti laimīgi varētu iztikt.
Rvīns Varde: Ko vēl jums ir žēl izmest?
Andris Vecumnieks: Visu. Tiešām visu. Reizi gadā drēbju inventarizācija beidzas ar maksimums vienu drēbju gabalu, kuru var aizvest uz vasarnīcu. Bet ne jau izmest!
Rvīns Varde: Vai jums izlietnē paliek netīri trauki?
Andris Vecumnieks: Nepaliek!
Rvīns Varde: Jūs uzreiz izmazgājat?
Andris Vecumnieks: Tas ir iestrādājies.
Rvīns Varde: Bet vai jums piemīt māņticība? Kaut kas iracionāls, ko jūs darāt, lai gan saprotat, ka tam nav izskaidrojuma, piemēram, runājat ar suni.
Andris Vecumnieks: Godīgi sakot, es to uztveru kā spēli un rituālu, nevis saku: "Ārprāts! Kaķis pārskrēja, un es nemanīju! Šausmas, viss!" Tas ir ļoti mīļi – izjust, ka tu neesi sausiņš, kuram visas iracionālas lietas ir svešas.
Rvīns Varde: Nevis mājas gariņš nozog zeķi, bet zinātne. Jūs neuzskatāt sevi par sausiņu?
Andris Vecumnieks: Man ārkārtīgi patīk visu izdomāt, sakārtot un izdarīt daudz racionālāk, nekā vajadzētu, tā vietā lai darītu emocionāli, impulsīvi – tad nu domājiet, vai tas ir sausiņš vai nav. Tas, ko es saku studentiem – māksla sākas tur, kur beidzas Ministru kabineta noteikumi. Ja nav nekā neordināra, tad tā nav māksla. Tas pats ar interpretācijām: tikai nolasīt un nospēlēt tekstu – tā nav māksla. Māksla ir tajā, ka tu pamani to, ko neviens cits pamanījis nav.
Rvīns Varde: Laikam glezniecībā ir tieši tas pats: visi māk dabiski uzzīmēt priekšmetus un portretus, bet tas vēl neko nenozīmē.
Andris Vecumnieks: Tieši tā. Piemēram, vienam profesionālam mūziķim ir simts koncertu gadā un pēkšņi ir viens, kad visi ir gar zemi. Kāpēc? To neviens nevar pateikt. Tas ir iracionālais, bet tas rodas tur, kur apakšā ir profesionālais aspekts, bez tā absolūti nevar iztikt. Mēs vairs nevaram runāt, ka starptautiskajā mūziķu apritē ir neprofesionāļi.
Rvīns Varde: Bītli bija profesionāļi?
Andris Vecumnieks: Savā kontekstā viņi bija profesionāļi. Tomēr runa ir par to, ka tikai ar profesionalitāti vien ir par maz. Daudzos gadījumos jābūt arī veiksmei un kaut kam, kas nedaudz atšķir no citiem.
Rvīns Varde: Kādu nozīme tajā talantam? Ne individualitātei, bet talantam.
Andris Vecumnieks: Milzīga! Jautājums ir tikai par to, ka ar talantu vajag ārkārtīgi uzmanīgi apieties izglītības procesā. Daudzos gadījumos, mēģinot sistematizēt, mēs nograujam to, kas ir dabisks. Pats grūtākais – pamanīt talantu, un tā ir augstākā pedagoģiskā atbildība.
Rvīns Varde: Vai jūsu prognozes attiecībā uz talantu piepildās? Jūs redzat cilvēku un uzreiz zināt, ka ar gadiem no viņa kaut kas sanāks?
Andris Vecumnieks: Principā jā. Vienā vai otrā gadījumā tam bijusi vajadzīga arī veiksme. Mūsdienās tas arī absolūti nav iedomājams bez reklāmas vai PR.
Rvīns Varde: Un kā var izskaidrot veiksmi?
Andris Vecumnieks: Neviena veiksme nenāk no zila gaisa. Tas ir mērķtiecīga darba rezultāts. Tev jābūt ļoti pacietīgam, un tad, ja tu ļoti gribi, šie faktori var nostrādāt.
Rvīns Varde: Var? Bet ne obligāti?
Andris Vecumnieks: Var, bet ne obligāti. Ja tu nenopērc loterijas biļeti, tad tu nevari vinnēt miljonu.
Rvīns Varde: Sakiet: kas jūs nesenā laikā profesijas ietvaros ir pārsteidzis?
Andris Vecumnieks: Es vienmēr esmu pārsteigts, kad, lasot lekcijas ārpus akadēmijas, mēģinu runāt ar cilvēkiem, kuriem nekad nav bijis saskarsmes ar mūziku. Tādā nozīmē, ka, ja tu runā ar cilvēkiem, kas ir mācījušies mūziku, tad viņi nevis mēģina kaut ko izdomāt, bet gan pūlas atcerēties to, kas viņiem ir mācīts mūzikas skolās. Ja viņi nevar atcerēties, labākajā gadījumā vai nu klusē, vai saka: "Ai, es aizmirsu!" Ļoti bieži ārpus auditorijas tas nepiespiestais spriedums, nepiespiestā doma man liek paskatīties uz mūzikas problēmām pavisam no citas puses – īpatnēji salīdzinājumi, metaforas. It sevišķi interesanti tas ir brīžos, kad tiek lūgts raksturot un pastāstīt par muzikālām asociācijām, klausoties vienu vai otru skaņdarbu. Man ir priekšrocība – es zinu, par ko tur ir runa. Tad pēkšņi parādās kas tāds, kas man nebūtu ienācis prātā. Taču, ja runājam nopietni, tad jebkurš darbs ar jauniešiem ir atklāsme, jo arī viņiem ir atšķirīgāks skats uz dzīvi, uz problēmām, tai skaitā uz mūziku, nekā man ar savu pedagoģiskā darba pieredzi no astoņdesmito gadu beigām. Un ar katru gadu domāšana mainās ne tikai matemātisku skaitļu izpratnē, bet arī spriešanas ziņā.
Rvīns Varde: Es satiku jaunu cilvēku, kuram bija septiņpadsmit gadu un kurš teica, ka viņam nepatīk kultūras vēsture. Es vaicāju, kas tieši nepatīk, bet viņš minēja, ka skolotāja lieto filozofiskus vārdus – ar tiem domājot tādus, kurus viņš nezina. Kad prasīju nosaukt piemēru, viņš pateica: "Antīks." Mani samulsināja tas, ka viņam nerodas vēlme ieskatīties telefonā un uzzināt termina nozīmi. Vai jūs redzat šādu tendenci?
Andris Vecumnieks: Tādi gadījumi ir. Tā ir liela problēma, kāpēc informētība un erudīcija mūzikas jautājumos sabiedrībai kopumā, tai skaitā arī jauniešiem, ir stipri mazāka nekā kā par citām mākslas jomām: par literatūru, teātri un pat vizuālo mākslu. Acīmredzot mūzikas valoda ir pārāk specifiska. Tas ir mans mērķis, es mēģinu vismaz izskaidrot, kā klausīties mūziku tajās auditorijās, kas ir ārpus Latvijas Mūzikas akadēmijas. Savukārt akadēmijā cenšos gudras terminoloģijas lietas vienkārši paskaidrot. Antīks ir vecs, sens – tad jau tas paliek prātā.
Rvīns Varde: Tātad jūs nelietojat vārdu "alterācija"?
Andris Vecumnieks: Lietot lietoju, bet uzreiz arī izskaidroju, kas tas ir.
Rvīns Varde: Runājot par mācīšanos, es pirms šīs sarunas apspriedos ar vairākiem cilvēkiem un saņēmu vienu pagalam nopietnu atsauksmi: "Viņš iemācīja mani klausīties mūziku." Jums izdodas.
Andris Vecumnieks: Paldies, ja tā ir! Tas ir grūti, bet tas ir iespējams, ja pretī ir atgriezeniskā saite.
Rvīns Varde: Vai jūs ikdienā klausāties mūsdienu mūziku?
Andris Vecumnieks: Es klausos, bet pirmām kārtām un vairumā gadījumu profesionālas nepieciešamības spiests.
Rvīns Varde: Spiests!
Andris Vecumnieks: Šajā sakarībā es gribēju pieminēt vienu atgadījumu no manas bērnības. Neatceros, cik tieši man bija gadu, bet maksimums 11–12, un mamma mani bija paņēmusi līdzi uz sanatoriju Druskininkos, Lietuvā. Un pēkšņi vienā jaukā brīdī ēdnīcā, kurā ir milzīga ēdamzāle, kur pusdieno kādi 500 cilvēki, ierodas padomju komponists Dmitrijs Kabaļevskis. Ja kāds nezina, tad tas ir padomju Leonards Bernstains, kurš bērnu izglītību caur koncertiem, lekcijām un mūzikas skaidrošanu ieviesa arī Padomju Savienībā. Ļoti prominenta sava laika muzikālā figūra. Un pirmais, ko viņš izdarīja, ienākot ēdamzālē, – izslēdza radio, kur tajā brīdī skanēja ne jau estrādes, bet klasiskā mūzika. Visi nobrīnījās, visi viņu pazīst, un viņa kundze ļoti mīļi paskaidroja: "Piedodiet, bet viņam ikdienā ir tik daudz mūzikas, ka viņš labprāt vēlas paēst klusumā." Tas ir tāpat kā ārstam, kas dienā veic septiņas operācijas, tad atnāk ciemos un viņam visi prasa: "Man te sāp, paskaties!"
Rvīns Varde: Man ir viens draugs, kurš dzied operā, un ballītēs viņam prasa, vai viņš zina, kas ir Bočelli. Bet iepriekšminētā sakarā es baidos iztēloties, kā jūs ejat uz lielveikalu Līgo svētku laikā.
Andris Vecumnieks: Es tur eju nevis klausīties mūziku, bet iepirkties. Nodalot funkcijas, es to uztveru kā absolūti normālu parādību. Var diskutēt, bet manā izpratnē atšķirība starp akadēmisko un neakadēmisko mūziku ir sekojoša: akadēmiskā mūzika pieprasa, lai klausītājs to klausās ar apzinātu iedziļināšanos un izvērtēšanu, ar tādu domu, ka viņš saņems vēstījumu. Nesen devos uz lidostu Vācijā, ar kolēģi braucām mašīnā, pļāpājām, fonā skanēja mūzika. Tā bija akadēmiskā klasicisma laika mūzika, bet mēs runājām un nepievērsām uzmanību tam, kas skanēja – līdz brīdim, kad pēkšņi konstatējām: mēs klausāmies, nevis runājam. Un interesantākais bija tas, ka tajā mirklī sāka skanēt Mocarts, līdz tam skanēja citi komponisti. Ir parametri un personības, kuras nevar izskaidrot racionāli, tie cilvēku piespiež klausīties. Ja akadēmiskā mūzika pilda citu funkciju, nevis liek ieklausīties, tā kļūst par neakadēmisku.
Rvīns Varde: Šeit svarīgākais ir pieņēmums, ka mūzika nodod vēstījumu. Te man nāk prātā analoģija ar tekstu, lai gan saprotu, ka tās ir dažādas jomas. Kā teica Žvaņeckis: "Kad rakstu tekstu, raudu, kad lasu, visi smejas." Vai var būt tā, ka vēstījums nav definēts?
Andris Vecumnieks: Tā var būt, ka vēstījums nav definēts, bet mūzikas gadījumā ir vēl viena maza nianse. Dzejnieks uzraksta dzejoli, un lasītājs viņu izlasa pats, personiski. Mūzikā vienmēr ir vajadzīgs starpnieks, kas mūziku aiznes līdz klausītājam, tā saucamais interprets. Pirmais lasījums ir nevis tas, ko saklausa klausītājs, bet lasījums, ko izlasa interprets – diriģents vai pianists. Vairumā gadījumu ir absolūti dažādi izlasītas vienas un tās pašas notis. Es vienmēr rādu piemēru studentiem: Šostakoviča piektās simfonijas fināls, kurš viņam a priori bija pasūtīts kā optimistiska mūzika, kas slavina gaišo, saulaino padomju dzīves īstenību, un tā bija viņa vienīgā iespēja reabilitēties pēc katastrofālās kritikas par operu "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" un ne tikai. Formāli gaišais, gavilējošais mažors Leonardam Bernstainam skan kā tankkuģa iebraukšana ostā ar visām no tā izrietošām salūtzalvēm. Tas pats krievu diriģenta Jevgeņija Mravinska izpildījumā skan kā izmisīgas, uz laukuma sadzītas tautas piespiedu gaviles ar milzīgu traģisma sajūtu. Tas ir mūzikas burvīgums, ka asociatīvā zīmju pasaule ir ļoti bagāta ar zemtekstiem un slepenrakstiem. Tas ir tas, ko vispirms izlasa interprets.
Rvīns Varde: Piemēram, klausos otro ungāru rapsodiju un viens spēlē: "Ta-ta- ta-tām!" Otrs: "Ta-ta-ta… Ilga pauze. Tām!" Un es domāju: pauze par ilgu; nezināmu iemeslu dēļ man patīk, ka pauze nav par ilgu. Kā viņi var interpretēt notis tik vaļīgi?
Andris Vecumnieks: Tas nav vaļīgi! Ir pat tāds teiciens, ka jāspēlē nevis notis, bet tas, kas atrodas starp notīm, ar to domājot – kādu muzikālu saturu vai, vienkāršāk sakot, kādu domu šīs notis izsaka. Un tad ir jautājums: kā tu taisi to rapsodiju – kā deju, kā parodiju par deju vai tu iztēlojies, ka šādi var kāds nedaudz iereibis kungs paklupt un aizķerties ar kāju. Un tas ir pareizi: vienam patīk Andris Nelsons, citam patīk Gustavo Dudamels. Arī rakstnieki vienam patīk, citam nepatīk.
Rvīns Varde: Kā varētu izskaidrot gaumi? Kas tas ir?
Andris Vecumnieks: Gaume ir stipri, stipri jāaudzina. Man liekas, gaume visdrīzāk ir tas, kas tiek uzsūkts līdz ar bērnību un izglītības sistēmu. Ja bērns visu laiku dzīvotu vidē, kur pirmie skaņdarbi būtu stipri ekstremāli skaņu savirknējumi, tad es varu droši pateikt, ka skaists do mažora trīsskanis viņam liktos svešs un nepieņemams. Mūsu gadījumā ir otrādi: mēs dzīvojam harmoniskajā tonālajā vidē un principā tas ir labi, jo, lai arī kā nebūtu bijis, vienmēr mēs pa spirāli atgriežamies pie harmoniskās domāšanas kā labsajūtas un komforta radīšanas.
Rvīns Varde: Jūs minējāt spirāli, un es ieraudzīju, ka jums plauktā arī ir spirāle varavīksnes krāsās.
Andris Vecumnieks: Tas ir no jaunības deviņdesmitajos gados, tad skaitījās, ka tās nomierina nervu sistēmu, tāpēc, pārvācoties uz jaunu dzīvokli, paņēmu to līdzi, bet man liekas, ka mūzikas vēsture ir viena vienīga spirāle – no vienkāršības uz sarežģītību, tad atkal uz jaunu vienkāršību un sarežģītību. Tagad ir aktuāla vienkāršība, pie tās atgriežas.
Rvīns Varde: Atceros, kā tā spirāle mēdza sapiņķerēties un to nevarēja dabūt atpakaļ, man tā ir bērnības trauma. Tas, kā jūs stāstāt par to spirāli un cikliem, mudina mani domāt, ka jūs ļoti mierīgi izturaties pret vēsturiskajiem procesiem garākā perspektīvā. Vai zināšanu rāmums jums palīdz ikdienā, vai arī jums besī skūteri?
Andris Vecumnieks: Nē, no profesionālā viedokļa man ir pieņemams katrs, pat visneprātīgākais radošais meklējums, pat visneprofesionālākais. Tāpēc, kad man prasa, kāds ir mans mīļākais komponists, ir ļoti grūti uz to atbildēt. Mīļākie komponisti ir cilvēkiem, kuriem skaņdarbs ir dvēseles oāze ārpus viņu ikdienas pienākumiem vai jaunatklāsmes jauniem mūziķiem. Paldies Dievam, man jau ir tāds vecums, ka esmu izgājis cauri aizraušanās periodam un tagad mūzikas procesus faktiski uztveru ar vēsu prātu.
Rvīns Varde: Būtu muļķīgi jautāt – vai jums tas kaut ko ir devis, jo devis noteikti ir, taču to nekad nevar noformulēt. Bet kā jūs dzīvojat ārpus darba? Jums apkārt daudz kas nepatīk? Vai jūs to nemanāt?
Andris Vecumnieks: Es manu, un man ļoti daudz kas nepatīk. Jautājums ir par to, cik lielā mērā es to varu vai nevaru ietekmēt. Vai, ja man nav kompetences to izmainīt, tad cenšos savas domas paturēt pie sevis. Man ļoti nepatīk, ka daudzās jomās ir pazudusi kompetence. It kā sīkums, bet tomēr – kad esmu nodevis kurpes labošanā un man saka, lai atnāku trešdien, es trešdien atnāku, un tad man saka: "Vai, piedodiet, man nebija laika, nepaspēju, atnāciet rīt." Iedomājieties situāciju – publika atnāk uz koncertu, iznāk pianists un saka: "Godātā publika, ziniet, es neesmu paspējis, atnāciet rīt." Precizitāte, disciplīna ir tas, ko faktiski mūzika iemāca no bērna kājas. Un nav brīnums, ka tie cilvēki, kuri neaiziet pa mūzikas līniju, ļoti bieži kļūst par ārstiem un juristiem. Tur ir vajadzīga intuīcija un precizitāte. Un tā ir visizmeklētākā publika gardēžu koncertos.
Rvīns Varde: Tas man atgādināja anekdoti. Vīrietis aiziet pie skrodera un pasūta bikses. Skroderis viņu nomēra un liek atnākt pēc nedēļas. Klients atnāk, bet nekas nav gatavs, meistars atkal viņu mēra, un tā tas turpinās veselu mēnesi. Beigās, kad bikses tomēr ir gatavas, vīrietis jau samaksā, grasās iet prom, bet tad atskatās un saka: "Klau, Dievs radīja pasauli nedēļas laikā, bet tu muļļājies ar biksēm veselu mēnesi." Un skroderis atbild: "Tu paskaties uz pasauli, ko viņš ir radījis, un tad uz šīm biksēm!"
Bet kas jums patīk tajās tendencēs, ko redzat sev apkārt?
Andris Vecumnieks: Man patīk, ka jaunieši ir daudz atvērtāki. Daudzos gadījumos viņi ir prasīgi, bet labā nozīmē – viņiem ir konkrētas vēlmes. Studenti daudz biežāk nāk apgūt konkrētu izglītību tāpēc, ka viņus tas interesē, nevis diploma dēļ. Man patīk arī jaunās tehnoloģijas, ciktāl tās nenomāc cilvēka iespēju brīvi operēt un brīvi rīkoties. Piemēram, tagad visi studentu vērtējumi ir elektroniskā formā, bet nedrīkst būt tā, ka sistēmas kļūda sāk faktiski ietekmēt statusu un pozīciju. Sagāja sviestā sistēma, es nevaru ielikt viņam vērtējumu. Izrādās, ka nākamajā dienā ir par vēlu un šis students pārcelts uz maksas nodaļu. Tas ir piemērs, bet nedrīkst būt situācija, kurā es nevaru ielikt vērtējumu ar rociņu. Šobrīd cilvēks bez pinkoda ir nulle; lai es kaut ko izdarītu, man vajag ieiet sevī.
Rvīns Varde: Tam ir arī kontrarguments. Es mācījos skolā, un man bija ļoti sliktas atzīmes, tāpēc nolēmu sadedzināt klases žurnālu. Un es to arī izdarīju – daļa kontroldarbu bija jākārto no jauna. Proti, arī tajos laikos varēja to izdarīt.
Andris Vecumnieks: Mums akadēmijā bija ļoti jauks vācu valodas pasniedzējs Ruve Šmits. Viņam, protams, bija savi pekstiņi, bet viņam bija arī milzīga klade, kurā atzīmēti studentu parādi. Es nevarēju saprast, kā viņš orientējas tajā kladē: viss ar ķeburiem sīkā rokrakstā. Un vienā jaukā brīdī kāds atrada iespēju šo kladi nozagt. Ko jūs domājat? Izrādās, ka viņš visu nodublējis.
Rvīns Varde: Ak, nelietis! Sakiet, vai bieži gadās, ka jūs nesaprotat citu cilvēku rīcību?
Andris Vecumnieks: Jā, protams! Es daudz ko nesaprotu, tiešām. Ja es varu palīdzēt un man ir tiesības to darīt, tad mēģinu izskaidrot un palīdzēt šim cilvēkam. Ļoti daudzos gadījumos cenšos atrast loģiku, bet, kad to atrodu, cenšos to paturēt pie sevis. Tā ir tikai mana iespējamā varbūtība.
Rvīns Varde: Es runāju ar vienu cilvēku, un viņš teica, ka nesaprot operu. Ka visi tie augstie toņi un ķēmošanās – tā cilvēki dzīvē nedara.
Andris Vecumnieks: Te ir dažas interesantas lietas. Operas žanrs un arī tādi pasākumi kā Operas svētki ir daudz demokrātiskāks žanrs nekā, piemēram, simfoniskā mūzika. Un daudz konservatīvāks. Operā publikas recepcija ir, lietosim šo vārdu, daudz tradicionālāka – tas ir tas, ko viņi grib sagaidīt. Nekādas inovācijas publiku īpaši nesajūsminās – ne velti jauno operu iestudējumi nedzīvo tādu dzīvi kā "Traviata", Bizē operas un tā tālāk. Opera ir "Lido", bet simfoniskā mūzika var būt arī "Trīs pavāru restorāns". Bet, ja cilvēkam nepatīk opera, ko es varu darīt?! Problēma nav operā, problēma ir tajā, ka cilvēks nespēj paskatīties uz dzīvi mākslas acīm. Tā dzīvē neviens nedara. Tieši tā, tāpēc tā ir māksla. Starp citu, te arī sākas uzskats, ka opera beidzās ar Pučīni un tālāk tā ir kliegšana un bļaušana. Tāpēc, ka pēc tam operās tika parādīts tas, kas notiek dzīvē. Ja mēs uz skatuves redzam Centrāltirgu, tad, ieraugot Centrāltirgu reālajā dzīvē, mēs par to vairs nešausmināmies. Tas mums tika piedāvāts no mākslas pozīcijām. Bet es aicinu aizdomāties arī par to, ka Opermūzikas svētki, piemēram, nav domāti kā publikas piesaistes līdzeklis, bet gan kā bizness, jo balstās uz to, ka publika nāks, jo viņiem opera jau patīk. Ja spēlē Mocarta "Rekviēmu", tā ir garantija, ka publika nāks to klausīties. Tā ir kā Lieldienu ola, kā neatņemams dzīves rituāls.
Rvīns Varde: Laiks stulbam jautājumam. Sakiet: kāpēc ir vajadzīgs diriģents?
Andris Vecumnieks: Ļoti labs jautājums. Šo pašu jautājumu uzdeva Padomju Savienībā pēc Oktobra apvērsuma un nodibināja pirmo simfonisko ansambli bez diriģenta. Sakiet: priekš kam valstij ir vajadzīgs prezidents vai ministru prezidents?
Rvīns Varde: Reprezentatīvā funkcija.
Andris Vecumnieks: Patīk vai nepatīk, bet kaut kādai kārtības sistēmai tomēr ir jābūt. Tur, kur ir darīšana ar kolektīvu, ir vajadzīgs kāds, kurš uzņemas līdera lomu, lai varētu kolektīvu saliedēt vai vismaz organizēt un domāt mērķa sasniegšanas labad. Kad ir jāatskaņo Bēthovena simfonija, sākas tūkstošiem nianšu. Kādā tempā: vai drusku lēnāk, vai drusku ātrāk – iedomājieties: ja katrs spēlēs tā, kā viņš to uzskata par vajadzīgu! Nekas prātīgs nebūs. Tas ir diriģents, kurš stāv priekšā ar reprezentatīvu funkciju vai, kā teiktu moderni speciālisti, tirgus prece. Vai – kā tas bija agrākos laikos un bieži tiek praktizēts arī šodien – tas ir kāds no orķestra mūziķiem. Ir jābūt cilvēkam, kas piedāvā ideju un seko tam, kā ideja tiek realizēta. Un tad ir orķestra un diriģenta sadarbība, kad tavas idejas atbilst un mēs tās pieņemam, tajā brīdī ir mākslas brīnums. Bieži gadās, ka idejas netiek pieņemtas un respektētas, tad viss ir ļoti profesionāli un korekti, bet bez garšvielām.
Rvīns Varde: Tieši interneta komentāros kādam, kas piedāvāja savas idejas par to, kā vadīt valsti, atbildēja: "No sākuma pamēģini sarunāt ar kaimiņiem citu atkritumu izvešanas laiku. Un tad domā kaut ko tālāk." Bet kā ir ar privātām attiecībām? Ja divi cilvēki ir no mūzikas jomas, vai tas viņiem kaut ko garantē?
Andris Vecumnieks: Kā kurā gadījumā. Nelaime tāda, ka mūziķu vidē ģimeņu ir ļoti daudz. Pamatā tāpēc, ka mūziķi, ja tā drīkst teikt, ir aizņemta profesija. Tas laiks, ko citi patērē savā "brīvajā laikā", ir laiks, kuru mūziķi šiem "citiem" nodrošina. Pie tam mūzikā kopābūšana ir ārkārtīgi intensīva, gleznotājs glezno vienatnē, orķestra gadījumā tu nevari būt viens.
Rvīns Varde: Nesen es uzstājos ar grupu "Putni", un kāds no viņiem teica: "Sākam ar G." Un es nezinu, kas ir G.
Andris Vecumnieks: Tas ir pavisam elementāri, tās ir tā saucamās atsākšanas zīmes, kas ir notīs – cipari vai notis – tātad no G, sol, pavisam vienkārši.
Rvīns Varde: Es runāju par to, ka jocīgi nonākt pasaulē, kuras valodu tu nezini.
Andris Vecumnieks: Tas ir absolūti jebkurā jomā. Pat nav jāmin datoriķi, kuriem ir tik specifiska valoda, ka tu nesaproti, ko viņi runā.
Rvīns Varde: Fleksiblās opcijas implementācijā.
Andris Vecumnieks: Vai sports, kur ir sava noteiksme. Tur ir savs problēmloks un terminoloģiska izpausme, kas noslēdz šo vidi un, domāju, pat apzināti tur nevienu neielaiž.
Rvīns Varde: Vai jums sports neliekas dīvaina lieta?
Andris Vecumnieks: Man par sportu ir šādas pārdomas – kad bija vīruss un visu aiztaisīja ciet, un no mākslas, kultūras dzīves nenotika itin nekas, lielais sports turpināja notikt, jo tās ir nenormālas naudas. Racionāli es tiešām nevaru izskaidrot – divi veči sit viens otram pa ģīmi, desmit tūkstoši skatās zālē un vēl nez cik pie televizoru ekrāniem. Ar mūziku tā diemžēl ir ārkārtīgi reti. Un brīžos, kad tā finansiāli jāatbalsta, mūzika, māksla un izglītība paliek otrajā plānā, tāpēc ka to pienesums nav acumirkļa. Sporta pienesums ir acumirkļa. Procesa un nepārtrauktības nodrošināšana, kas ir kultūrai, it sevišķi izglītībai, netiek pamanīta, jo tai nav tik liela publicitāte.
Rvīns Varde: Kultūras micēlijs ir lēns. Bet es pēdējā laikā bieži domāju par vecumu, lēnām mainās arī ķermenis – celis iesāpas, paģiras smagākas. Ko jūs no tā novērojat?
Andris Vecumnieks: Tika pieminēts Žvaņeckis, un viņš teica: "Ir vecums, kurā jūties vesels tad, kad sāp katru dienu citā vietā." Kad trīs dienas sāp vienā vietā, tu sāc satraukties. Es vairs nevaru iedomāties to dienas režīmu, kāds man bija pirms gadiem desmit. Kad ir pilna darbadiena, pēc tam vēl skolas orķestris, vēlāk es sēdos lidmašīnā, nakts lidojums uz Novosibirsku, uzreiz uz mēģinājumu, pusdienas un vēl viens mēģinājums. Tas nu ir absolūti aizgājis. Es ar interesi konstatēju, ka vairs neskrienu pakaļ tramvajam. Pat nevis nevaru, bet man nevajag, man ir slinkums to darīt. Pusstundas vietā, kad no rīta jāsataisās, nu jau ir stunda. Kur satiekas divi draugi? Ballītēs, krodziņā, pie meitenēm. Un kur satiekas divi padzīvojuši kolēģi? Veikalā, aptiekā, slimnīcā. Un vēl vecuma pazīme – kad tu skaiti nevis to, cik tev ir gadu, bet – cik palicis līdz pensijai. Tomēr es piekrītu viedoklim, ka cilvēks ir tik vecs, cik vecu viņš vēlas sevi uzturēt.
Rvīns Varde: Bet iekšējas lietas, kas mainījušās pēdējos desmit gados?
Andris Vecumnieks: Lai cik tas nebūtu dīvaini, mani paradoksālā kārtā mazāk tracina nejēdzības.
Rvīns Varde: Cerēsim uz to!
Andris Vecumnieks: Man tās joprojām nepatīk, bet es no tām netaisu problēmu.
Rvīns Varde: Es redzu, ka jūs esat mundrs un atsperīgs – sakiet, kā jūs nelaižat sev klāt rūgtumiņu? Jo man tas mēdz piezagties.
Andris Vecumnieks: Piezogas jau arī, bet, ja mēs to uztvertu, būtu šausmīgi daudz problemātisku dzīvju. Es ļoti, ļoti daudz ko cenšos uztvert ar humoru, mēģinu abstrahēties, ja tas neskar mani personīgi un nevaru neko ietekmēt.
Rvīns Varde: Un tad, ja var ietekmēt?
Andris Vecumnieks: Ja var ietekmēt, tad cenšos maksimāli šo rūgtumiņu saldināt. Jo katrs rūgtumiņš, ko mēs uzsūcam, tevi pašu padara rūgtāku – to gan es negribu.
Rvīns Varde: To es redzu.
1