Recenzija
16.06.2008

Intelektuālā ironija

Komentē
0

Pompozi, orķestrim spēlējot un aktrisei Olgai Dreģei lasot dzejoļus, otrdienā notika Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājuma Es atklāšanas pasākums. Lai gan autoru joprojām mēdz dēvēt par „jauno dzejnieku”, paveikts ir daudz – izdoti divi full length dzejoļu krājumi Ledlauži (Nordik, 2001) un Biezpiens ar krējumu (Atēna, 2004), kā arī krājums ar dzejoļiem, kas adresēti bērniem, Burtiņu zupa (Liels un mazs, 2008). Līdztekus Vērdiņš sevi pierādījis kā spējīgu tulkotāju un atdzejotāju.

Savas paaudzes kontekstā Vērdiņš ir viens no redzamākajiem personāžiem, jo līdztekus dzejnieka veikumiem, darbojas arī kritikā, kā arī ir uzsācis akadēmisko karjeru. Skaidrs, ka nav jābūt literatūras profesoram, lai spētu uzrakstīt labu dzejoli, pat vairāk, biežāk vismaz Latvijas kultūras telpā šīs abas nodarbes, šķiet, viena otrai tikai traucē. Vērdiņa gadījumā tā nav. Iespējams, spēja palūkoties uz literatūru no šāda redzespunkta palīdzējusi izdot veiksmīgu krājumu, kas patīkami pārsteidz ar savu koncepciju, pirmkārt, jau ar tās klātbūtni. Šeit liels nopelns ir arī grāmatas mākslinieciskajam noformējumam, ko veidojusi māksliniece Zanei Ernštreite, jau iepriekš pierādījusi savu spēju izveidot interesantu dzejas grāmatas noformējumu, piemēram, veidojot Knuta Skujenieka tagad es esmu aleksandrs izskatu. Vizuālais noformējums tikai pastiprina iespaidu, ka krājums sakārtots pārdomāti, kas, manuprāt, ir pietrūcis daudziem pēdējo gadu latviešu dzejas oriģinālkrājumiem. Tāpat, pēc manām domām, izdevies saglabāt līdzsvaru starp izskatu un tekstiem, proti, grāmatu joprojām ir ērti lasīt un mākslinieciskais noformējums nenomāc dzejoļus, par ko sūkstījās daudzi, piemēram, pagājušā gada debitantes Agneses Krivades Bērnības sakarā.

Reizē ar Es tika atklāta arī nupat iznākusī Terija Īgltona analīze Marksisms un literatūras kritika Kārļa Vērdiņa tulkojumā. Iepazīstoties ar dzejoļu krājumu, manās rokās nonāca arī šis izdevums. Ieskatoties šajā teorētiskajā darbā, uzmanību piesaistīja teikums, kurā autors atsaucas uz kādu gleznotāja izteikumu:

Gleznotājs Anrī Matiss reiz izteicās, ka visa māksla nes sevī sava laikmeta nospiedumu, bet liela māksla ir tāda, kurā šis nospiedums ir visdziļākais. (Terijs Īgltons Marksisms un literatūras kritika, ¼ Satori. - 19. lpp.)

 

Ja pieņemam, ka Anrī Matiss nav kļūdījies, tad dzejoļu krājums Es pieder pie „lielās mākslas”, jo, lai gan noformējuma ziņā atgādina viduslaiku traktātu, tas ir sava laika bērns. Asprātīgs komentārs par šo laiku un arī pašam par sevi, plaši un veikli izmantojot kultūras uzkrātos tēlus, zīmes, simbolus. Te Doktors Vatsons secina, ka Šerloka Holmsa datora atmiņā nav pornofailu, te dzejolī Zvaigžņu skandāls! Latviešu folkloras tēli Auseklītis, Saules meita, Pērkons kļūst par dzeltenās preses intereses objektu.

Tāpat krājumu varam uzlūkot kā bestiāriju, kurā apzināti tā Es iekšējās pasaules apdzīvotāji: popkultūras, folkloras, vēstures, literatūras u.c. varoņi. Pārsvarā tās ir spēles ar šo pirmās personas vietniekvārdu, reizēm balss kļūst personiskāka, taču Es ir daudzslāņains, apaudzis ar zināšanām un dažādiem tēliem, no kuriem tomēr izkristalizējas sekojošs pamattēls: Es bieži vien ir citu nesaprasts, gaišu skumju mākts, no pārējo viedokļa neveiksminieks, kurš meklē savu mazā cilvēka lielo mirkli, cenšas iekļauties savā laikā, taču spēj samierināties ar atstumtā, autsaidera lomu kā, piemēram, Latvijas Padomju Rakstnieku Savienības biedra kandidāts krājuma nodaļā Atmiņas no tautiskā laikmeta vai anonīms supervaronis no dzejoļa Ko tur liegties:

Bet citādi uzvedos labi, visiem palīdzu, pasauli glābju no sliktajiem zirnekļiem, mācos neeksistēt brīžos, kad tas nav nepieciešams. Pat lietū un slapjdraņķī lidoju pāri pilsētas tumšajām ielām, mans sarkanais apmetnis galīgi netīrs un samircis. (16. lpp.)

 

Tēmu ziņā krājums nerisina lielos jautājumus par Laiku, Dievu vai mūžīgo dzīvošanu. Un šāda pozīcija ir saprotama, no sākuma jātiek galā pašam ar savu Es un to, kas uz to vistiešāk attiecas. Šajā ziņā iezīmējās tendence priekšplānā izvirzīt personisko pārdzīvojumu, kas bieži tiek minēta tieši Vērdiņa paaudzes sakarā. Es skatījums uz pasauli, ko veido ne tikai šīs dienas reālijas, bet arī pagātnes tēli, iziet caur sevi. Muļķīgi būtu pārmest dzejniekiem individuālismu un egocentriskumu, jo šāds skatījums ir godīgs, tas nemāna, nepiesola mūžīgo dzīvi un nebeidzamu orgasmu:

Te nu es stāvu, citādi nevaru, kails tavā priekšā vakara krēslā. (Sniegavīrs 24. lpp.)

Krājumā formas ziņā pārliecinoši dominē dzejproza, līdz ar to, manuprāt, samazinās valodas tēlainības potenciāls, taču katra frāze, katrs teikums iegūst papildus slodzi, tas nepilda vairs tikai dekoratīvu funkciju kā tas bieži ir asociatīvā dzejā. Brīžiem šķiet, Vērdiņa dzejoļi prozā ne tik daudz atraisa lasītājā poētisko uztveri, cik piesaista domas pie ikdienas pasaules un tās traģikomiskuma. Krājuma ironiskie dzejoļi iesākumā var radīt iespaidu, ka tie pašmērķīgi cenšas izklaidēt, sasmīdināt, piemēram, veikli stilizējot pasaku valodu kā Pasakā par filoloģi Sintiju. Taču pēc tam saproti, ka esi uztvēris tikai teksta virskārtu, zem kuras slēpjas mūsdienu cilvēka skumjas un kaislības, tāpat kā starp neskaitāmajiem krājuma tēliem un varoņiem slēpjas tas Es, kas ir autora dubultnieks, tikai iesprostots mūžīgā un neizbēgamā papīra eksistencē. Ja nu vienīgi dzejolis Pasaka par trīs sivēntiņiem (86. lpp.), manuprāt, uz pārējo fona ir pārāk plakans un tā politiskais konteksts krājuma kopainā varētu būt lieks.

Šķiet, vispersoniskākie krājuma dzejoļi ir tie, kas vēsta par mīlestību un nāvi. Te Es atbrīvojas no ironijas tērpa. Dzejolis Pa miegam, manuprāt, ir viens no skaistākajiem mīlestības dzejoļiem, kas pēdējā laikā uzrakstīts mūsu zemes robežās. Mīlestība Vērdiņa dzejā ir miesiska un tēli bieži vien ir ķermeniski un uzlādēti ar seksualitāti, taču attēlojums nekļūst pārlieku atklāts un miesiskā tuvība saglabā intimitātes un noslēpuma garšu. Tāpat arī pavisam negaidītām situācijām izdevies piešķirt erotisku spriedzi:

Bija aprīlis. Samīlējušies staigāja, sadevušies rokās. Galdnieki drāza garas zelta skaidas, zāģi elsoja. (Pasaka par Vērdiņu 26. lpp)

 

Krājums uzrunā ar reālistisku skatījumu uz pasauli, nekādā gadījumā neieslīgstot aklā un trulā optimismā, taču arī bez gaudām un žēlabām „kur palikuši pērnā gada sniegi” garā. Jā, šis laiks ir komisks, bet arī tie, kas dzīvojuši pirms mums, ir ne mazāk komiski un nelaimīgi. Es ar smaidu lūkojas uz Ulmaņlaikiem, trimdas latviešu dzīvi, kristiešu fanātismu, latviešu identitātes klišejām. No otras puses, Vērdiņš spēj saglabāt cieņu pret cilvēku, ne velti krājumam par epigrāfu likta Raiņa firmas zīme „Tev, vidusšķira!”.

Spriežot pēc komentāriem Latvijas interneta vidē, par krājumu un arī par Vērdiņa poētiku, kas šajā gadījumā pavirza latviešu dzeju vēl vienu solīti tālāk no diezgan inertā priekšstata par to, kas ir dzeja, varētu rasties diskusijas. Šeit gan prātā nāk krājuma dzejolis Recenzija, kurā autors veikli ironizē gan par interneta komentētāju kultūru un, jā, arī par sevi.

Manuprāt, grāmata liek noticēt, ka dzeja var būt ne tikai elitārs produkts šauram interesentu lokam. Tā veikli balansē starp augsta intelekta pazīmēm un ironiju. Ar latviešu dzejnieku grāmatām, neskatoties uz ierobežoto vidi, viss ir kārtībā. Tās tiek izdotas. Vērdiņa krājums šajā konkurencē, manuprāt, ir viens no pēdējā laika interesantākajiem un veiksmīgākajiem.

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!