Latvijā oficiāli ir 63 partijas vai partiju apvienības [1]. To skaits kopš pēdējām vēlēšanām ir audzis, sarakstam pievienojoties vairākām reģionālām partijām.
Ja uzņēmējdarbības mērķis ir gūt peļņu, tad partijas mērķis ir sasniegt savus izvirzītos politiskos mērķus, kas var būt dažādi. Piemēram, viens no Pēdējās partijas mērķiem bija likvidēt partiju sistēmu [2].
Lai sasniegtu mērķus, vispirms ir nepieciešams iegūt līdzekļus mērķu sasniegšanai. Citiem vārdiem, ir jānokļūst pie varas – jāgūst vērā ņemama pārstāvniecība parlamentā vai vismaz pašvaldībā. Tādēļ partijai ir jāspēj cilvēkus ar kaut ko pārliecināt. Šis "kaut kas" var būt praktiski jebkas. Vērā ņemamu pārstāvniecību ir spējuši gūt gan populisti, kas sola visu visiem, gan viena cilvēka partijas (Zīgerista partija kā piemērs uzreiz abiem variantiem), gan viena jautājuma partijas (zaļās partijas dažādās valstīs, mūsdienās pirātu partijas u. c.), gan radikālas partijas, kas sola izrēķināties ar "nepareizajiem" (nacisti, komunisti, dažādi nacionālradikāļi [3]), gan pieredzējušas varas partijas un dažādi citi spēki. Nav pat obligāti pašiem ticēt saviem publiski nosauktajiem mērķiem, galvenais ir pārliecināt par tiem potenciālos vēlētājus. Partijas slepenais mērķis var būt nosmelt krējuma kārtu no valsts pasūtījumiem vai iekārtot savus biedrus labos amatos valsts uzņēmumu padomēs, bet publiski par galveno mērķi var izvirzīt valsts pārvaldes attīrīšanu no vecajiem liekēžiem. Kāpēc ne? Tur pat nav pretrunas! Izmēžam ārā vecos liekēžus, lai aizstātu tos ar savējiem. Viss kārtībā, viss loģiski.
Nākamais solis sākas tad, kad pirmais mērķis ir sasniegts un pārstāvniecība varā ir iegūta. Te nu sākas pavisam citi likumi, un priekšvēlēšanu kampaņas varoņi var vairs neizskatīties tik skaisti un rožaini.
Partijas programmu realizē konkrēti cilvēki. Politiski darboties nozīmē politiski vadīt – pieņemt lēmumus, izrīkot. Taču, lai nonāktu līdz lēmumu pieņemšanai, politikā, iespējams, vairāk nekā jebkur citur, ir jāspēj sarunāties un vienoties – gan ar politiskajiem konkurentiem, gan dažādām interešu grupām, gan starptautiskajiem kolēģiem.
Pirmais solis virzībā uz lēmuma pieņemšanu ir mērķu formulēšana. Cik precīzi un pārējiem saprotami es esmu pateicis to, ko gribu panākt? Vai tas nerada vietu dažādām interpretācijām, spekulācijām, nejaušiem un, protams, arī apzinātiem pārpratumiem? Vai mans mērķis ir izsvērts un pamatots, vai tam nav uzkrītošu vājo vietu?
Nākamais solis ir sarunu vadīšana. Kā vienoties ar dažādām pusēm, saskaņot savas intereses tā, lai pēc iespējas tuvāk nokļūtu savam sākotnējam mērķim, bet arī citi pārāk nespurotos pretī? Pastāv dažādas metodes, kā vadīt sarunas, – skaidrošana, pārliecināšana, kompromisi vai vienkārša tirgošanās (es tev to, tu man šito). Piemēram, ministrs vēlas slēgt kādu valsts aģentūru, kas, viņaprāt, patērē pārāk daudz naudas, bet nedod vajadzīgo ieguvumu (hipotētiska Garāmgājēju nagu tīrības pārbaudes valsts aģentūra jeb GNTPVA). Tam iebilst koalīcijas biedri (uzstāj, ka nagu tīrība ir svarīga viņu priekšvēlēšanu programmas sastāvdaļa), aģentūras darbinieki (nevēlas kļūt par bezdarbniekiem), daži preses izdevumi (lamā ministru par neaptēstu sušķi un nihilistisku ārvalstu ietekmes aģentu). Lai tomēr sasniegtu savu mērķi, ministrs var piedāvāt esošo aģentūru pārveidot par kādu citu, kuru uzskata par noderīgāku (vai vismaz ne tik nejēdzīgu). Kā būtu ar Ielu sanitārās inspekcijas izveidi? Tā joprojām varētu pārbaudīt nagu tīrību garāmgājējiem, bet varētu veikt arī citas darbības.
Neapšaubāmi, lai darbotos šādā veidā, ir nepieciešams vadītāja talants un, vēlams, arī vadītāja pieredze. Tā ietver spēju risināt konfliktus, plānot nepieciešamo laiku, deleģēt uzdevumus. Bet ne tikai tas. Starp būtiskākajām personīgajām īpašībām ir minama arī stratēģiskā domāšana. Jā, tieši spēja plānot uz priekšu, redzēt, kā praktiski dzīvē izskatīsies mana iztēlotā tik brīnišķīgā ideja. Tā ir svarīga arī, lai nepazustu bezjēdzīgās diskusijās un alternatīvās, lai saprastu, kurā brīdī kompromiss ir paciešams, bet kurā brīdī tas padara visu sākotnējo ieceri bezjēdzīgu.
Ja politiķim nepiemīt laba stratēģiskā domāšana, tad viņu var glābt vismaz dziļas zināšanas vienā jomā – un to es varu ar pilnu pārliecību apgalvot, par spīti sabiedrībā plaši izplatītam uzskatam, ka politiķim ir jābūt savas jomas profesionālim. Profesionālis, ja viņam nepiemīt laba stratēģiskā domāšana, nespēs ieviest reformas. Labākajā gadījumā tāds vismaz nesavārīs pamatīgas ziepes, noderēs kā pagaidu risinājums ministra vai līdzīgā amatā. Atšķirībā no laba un stratēģiski domājoša vadītāja, pieredzējis jomas speciālists darbosies palēnām, reaģējot uz asākajām problēmām un pieņemot ja ne tālredzīgus, tad vismaz viduvējus lēmumus.
Tomēr arī politiķa profesijā, tāpat kā jebkurā citā atbildīgā jomā, visiem sasniegumiem pamatā ir pašrefleksija [4]. Tā ir spēja paskatīties uz sevi no malas, izvērtēt savas priekšrocības un trūkumus un mācīties no savām kļūdām. Ja ir šī spēja un aktīva vēlme darboties, tad pārējo ar laiku var iemācīties. Parasti gan, ja personai piemīt laba pašrefleksija, tad līdz brīdim, kad viņš ir kļuvis par labu profesionāli, viņš ļoti labi apzinās arī savu spēju robežas un bez iepriekšējas sagatavošanās politikā nelīdīs.
Tas bija īss ieskats prasībās, kādas mēs varam izvirzīt partijai un tās pārstāvjiem, lai cerētu uz viņu spēju ne vien iekļūt Saeimā, bet arī kaut ko paveikt.
Vai varam pielaikot iepriekš aprakstīto kādai konkrētai partijai? Latvijā tagad viena top. Par tās veidošanu pagājušajā nedēļā paziņoja Viesturs Dūle, Gustavo un Aivars Čivželis [5].
Mums ir zināms par trim personām, kas partiju ir sākušas veidot. Varbūt aiz viņiem ir vēl citas, anonīmas personas, bet to mēs nezinām. Iztiksim ar šiem pašiem un viņu publiski izplatīto informāciju.
Tāpat kā jebkurai citai partijai, arī viņiem ir teorētiskas iespējas iegūt pārstāvniecību parlamentā. Viņu saukļi par jauno paaudzi politikā un par cīņu pret korupciju ir Latvijas vēlētājiem pazīstami. Ar tiem jau ir startējušas vairākas partijas, no kurām laba daļa pašlaik ir pārstāvēta arī valdībā. Var gadīties, ka daļa vēlētāju, kas ir vīlusies pie varas esošajos politiskajos spēkos, saskatīs jaunajā partijā iedvesmas avotu un par to nobalsos. Var gadīties.
Kā viņiem ar vadītāja pieredzi? Visi trīs kungi ir radošo industriju pārstāvji, vismaz diviem no viņiem ir arī vadītāja pieredze (producents un režisors). Tas labi. Tiesa, ļoti iespējams, ka līdz šim viņiem vairāk ir bijusi pieredze, ar stingru roku vadot nelielas, motivētas līdzīgi domājošu cilvēku grupiņas. Politikā viss varētu būt otrādi.
Par viņu sarunu vešanas māku no vienpusējas komunikācijas spriest ir grūti, tādēļ atturēšos izdarīt secinājumus.
Kā ir ar mērķu formulēšanu? Mēģināju analizēt viņu piedāvāto izplatīto preses relīzi. Diemžēl tā liek kļūt bažīgam. Citēju, saglabājot izteiksmes stilu: "Pašlaik valsts vadības struktūru darbinieki pārstāv bagātākos Latvijas cilvēkus un visos valsts līmeņos aktīvi lobē oligarhu, baņķieru un uzņēmēju, nevis vienkāršo cilvēku intereses [..]. Pienācis brīdis uz visiem laikiem pielikt punktu šim valsts mēroga kaunam!" [5]
Mani īsti nepārliecina. Ja būtu tā, kā kungi apgalvo, vai tad Lembergs mocītos tiesās, Šleseram tiktu atteikta būvniecības atļauja un Šķēlem draudētu ietekmes pazaudēšana atkritumu biznesā un alternatīvās elektroenerģijas ražošanā? Arī "Parex" un "Latvijas Krājbankas" bijušie īpašnieki pēdējos gados neizskatās īpaši lutināti no valsts puses. Vai vēlētāji partijai noticēs? Kas zina, kas zina.
Lasu partijas manifestā: "Vajadzīgs nevis bezjēdzīgi lāpīt vecos caurumus, bet radikāli, kardināli un pilnībā nomainīt visu klibojošo sistēmu un totāli novecojušos noteikumus." [6] Hm, šis izklausās pēc aicinājuma rakstīt jaunu Satversmi. Vai politiskie konkurenti būs tam gatavi? Gatavību sarunāties un meklēt kompromisus šajā tekstā nolasīt nevar. Turpat tālāk: "Mēs esam pārliecināti, ka tuvākajā Skaistajā Nākotnē [valsti] pārvaldīs tikai kristālgodīgi, intelektuāli attīstīti un altruistiski noskaņoti cilvēki." Piedodiet man cinismu, bet šis ir vienkārši nereāls mērķis.
Partija ir izplatījusi arī tādu kā uzmetumu savai pretkorupcijas politikai. Lasu: "Mēs uzskatām, ka KUKUĻŅEMŠANĀ, KUKUĻDOŠANĀ UN KORUPCIJĀ PIEĶERTĀS PERSONAS NEVAJAG IESLODZĪT, bet motivēt nezagt, no katra kukuļņemšanā pieķertā (neatkarīgi no kukuļa lieluma) pieprasot ne mazāk kā 100 tūkstošu latu par katru likuma pārkāpuma faktu. Ja pieķertajai personai nav pietiekami daudz līdzekļu soda apmaksai, šādā gadījumā tiek konfiscēta viņa un viņa tuvāko radinieku manta soda summas apmērā." [7] Vēl viens Hm. Iedomāsimies kādu piecu bērnu ģimeni. Kā jau visās ģimenēs, kāds no viņiem ir veiksmīgāks un godīgāks, bet kāds ne tik ļoti. Viens kļūst par policistu un ik pa laikam paņem kādu kukuli pārdesmit latu vērtībā. Kas notiek, kad viņš tiek pieķerts par, teiksim, piecām epizodēm? Pusmiljona viņam nav, tādēļ tiek konfiscēta tuvāko radinieku manta – vecāku mājas, brāļu un māsu godīgā darbā nopelnītie auto un kredītā paņemtie dzīvokļi. Nezinu, kā jums, bet man šis priekšlikums nešķiet diez ko stratēģiski pārdomāts un tiesisks. Kāpēc lai man būtu jāatbild par mana pieaugušā brāļa vai māsas grēkiem?
Turpat tālāk: "Lai paātrinātu procesu, radīt īpašu struktūru, kas provocē visās valsts iestādēs kukuļdošanu, un tādā veidā atklāt iespējami vairāk korupcijas gadījumu." Tas ir kā – speciāli izveidot tādu sistēmu, lai ierēdņi ņemtu vairāk kukuļu? Vai nav absurdi tādā veidā cīnīties PRET kukuļdošanu? Varbūt autori ir domājuši kaut ko citu, bet tādā gadījumā tas nav skaidri formulēts, radot augsni pārpratumiem.
Nākamais punkts: "Reālu cietumsodu piespriest tikai sabiedrībai bīstamiem noziedzniekiem, bet visiem pārējiem piemērot liela izmēra naudas sodus un atstāt brīvībā. Par katru nākamo pārkāpumu soda naudas apjoms tiks palielināts." Īsti nesaprotu – kur tad tās lielās naudas summas, ko iekasēt soda naudās, radīsies? Ja cilvēkam ir daudz naudas, tad parasti noziedzīgās darbībās viņš nav motivēts iesaistīties. Tātad soda nauda tiks piespriesta, bet iekasēt nebūs, ko. Kas notiks tālāk? Par to autori klusē.
Jaunās partijas vēlētāji iebrūk gandrīz vai visās lamatās, kuras izliek politiķa amata apraksts. Arvien vairāk šī īsā, bet spilgtā Skaistās Nākotnes karjera atgādina stāstu par to, kā NEveidot politisku partiju. Sāciet to no cita gala, no izpratnes iegūšanas par politiskā procesa likumsakarībām, no skaidra un unikāla politiskā piedāvājuma rūpīgas izstrādāšanas! Ar pieredzi šovbiznesā nepietiks.
[1] Politiskās partijas un to apvienības. Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs. http://www.ur.gov.lv/partijas.html
[2] Pēdējā partija aicina demontēt partiju sistēmu. http://www.pedejapartija.lv/2011/07/20/_aicinaajums_demonteet_partiju_sisteemu/
[3] Protams, no sabiedrības viedokļa attieksme pret dažādiem radikāļiem var nebūt pozitīva. Bet tā tad ir pašas sabiedrības izvēle, ko ar šādām partijām darīt – atļaut tās vai aizliegt.
[4] Høyrup S. (2004). Reflection as a core process in organisational learning. The Journal of Workplace Learning, 16, 442–454
[4] Tiek veidota progresīvās jaunatnes partija "Skaistā nākotne". http://skaistanakotne.lv/2012/08/23/tiek-veidota-jauna-partija-latvija-skaista-nakotne/
[5] Partijas "Skaistā nākotne" manifests. http://skaistanakotne.lv/2012/08/23/partijas-skaista-nakotne-manifests/
[6] Partijas "Skaistā nākotne" piedāvājums "Par korupcijas izskaušanu Latvijā". http://skaistanakotne.lv/2012/08/23/partijas-skaista-nakotne-piedavajums-par-korupcijas-izskausanu-latvija/
0