Foto - Jānis Taurens
 
Māksla
07.11.2018

Institucionālā kritika Latvijas laikmetīgajā mākslā

Komentē
0

Kādā nedēļas nogalē oktobra beigās kopā ar ģimeni aplūkoju divas izstādes. Varētu teikt, ka beidzamajā brīdī, jo svētdiena, 28. oktobris, bija pēdējā diena gan Arņa Balčus "Izstādei pēc izstādes" Fotogrāfijas muzejā, gan "Laikmetīgās mākslas muzejam skudrām", kas reizē iezīmēja arī galerijas "Room 9" pastāvēšanas beigas (ar nelielu ballīti vakarā) Dzirnavu ielas 27. numura namā. Sakritības pēc šajā dienā notika arī jaundibinātās Rīgas biennāles (RIBOCA) izskaņas pasākums īpaši lūgtiem viesiem. Nevienā no svinībām gan nepiedalījos, tomēr skudru muzeja direktorei Gundegai Evelonei (idejas autorei un māksliniecei) aiznesām rozīņmaizītes un pārliecinājām tās izmantot nevis oficiālajās muzeja demontāžas un galerijas slēgšanas vakariņās, bet tūlīt pat, jo tās garšo bērniem un bija viņiem apsolītas kā spēļu laukuma alternatīva. Domāju, ka šis šķietami maznozīmīgais fakts ir pietiekams, lai raksturotu nedēļu ilgušā "Muzeja skudrām" un Rīgas biennāles, kuras dzērien-un-ēdienkarti diemžēl nevaru raksturot, vēriena atšķirības.

Valters Benjamins slavenajā esejā par mākslas darba tehnisko reproducējamību, raksturojot kino "sabiedrisko nozīmi" tiešā saistībā ar skatītāju skaita pieaugumu, savulaik rakstīja: "Jo vairāk mazinās mākslas sabiedriskā nozīme, jo vairāk nošķiras publikas kritiskā un baudošā attieksme [..]" (Ivara Ījaba tulkojums.) Aptuveni astoņdesmit gadi, kas mūs šķir no šī darba tapšanas, ieviesuši savas korekcijas – sabiedriski nozīmīgi laikmetīgās mākslas pasākumi ir tādi, pateicoties reklāmā ieguldītajiem līdzekļiem un laika gaitā (pagātnes izstāžu budžeti!) iegūtai atpazīstamībai (visi zina "dokumentas", "manifestas" un dažādas biennāles...). Tomēr, ja arī lielajās mākslas skatēs pastāv "kritiskās un baudošās attieksmes" sakritība, tad bauda sen jau, atbilstoši Bodrijāra teorijai, pārvērtusies par simulakru, jāsaka gan – līmeni augstāku un intelektuālāku nekā TV šova "pusdienas ar slavenību" gadījumā. Savukārt tā publikas daļa, kas simulakru gan izbauda, bet kurai kritiskās attieksmes vispār nav, uz "Muzeju skudrām" neies (un arī nemaz nezinās par to).

Piederība institūcijai nosaka sabiedrisko nozīmi kvantitatīvā izpratnē, bet kā ar kritisko potenciālu? Turklāt kopš 60. gadiem Rietumu mākslas diskursa svarīga sastāvdaļa ir tieši pašu mākslas institūciju kritika. To katram savā veidā ir izdevies realizēt gan Arnim Balčum, gan Gundegai Evelonei. Ienākot Fotogrāfijas muzejā un uzkāpjot pa kāpnēm otrajā stāvā, skats, kas pavērās pa durvīm uz "Izstādi pēc izstādes", uzreiz atsauca atmiņā Marsela Brothērsa darbu "Modernās mākslas muzejs. Ērgļu nodaļa", kas četru gadu laikā (1968–1972) īstenots dažādās formās un pilsētās. Piemēram, "Figūru sadaļā" Diseldorfā tika izstādīti dažādi ērgļus attēlojoši vai to attēlus ietveroši artefakti, kas bija aizlienēti no 43 muzejiem un privātām kolekcijām un vizuāli patiešām atgādināja tradicionālu izstāžu zāli. Tomēr man, paveroties uz "Izstādi pēc izstādes", prātā nāca kāda fotogrāfija ar vienu no pirmajiem Brothērsa darba variantiem, proti, ar "XVII gadsimta sadaļu" Antverpenē, kurā, līdzīgi kā Arņa Balčus izstādē, bija redzamas mākslas darbu iepakojuma kastes (Brothērsa gadījumā – gan īstenībā tukšas) un darbu piekāršanai pie sienas paredzētās kāpnes.[1]

Lai arī formālā līdzība ir pārsteidzoša, kritiskais vēstījums ir cits. Daļēji izsaiņotie un ar grūtībām aplūkojamie vai tikai nojaušamie darbi zinātājam ļauj atsaukt prātā Arņa Balčus kritisko refleksiju par Latvijas simtgades noskaņās šobrīd tik novazāto un šauri nacionālas ideoloģijas pārslogoto identitātes jēdzienu. Vai atcerēties, ka, teiksim, šo fotogrāfiju, kuru varu atpazīt aiz plastikāta iepakojuma driskām, esmu redzējis Daugavpils cietoksnī, Marka Rotko mākslas centrā. Taču tā nav tēmas teju neiespējamā retrospekcija, kas iespiesta vienā nelielā telpā, bet gan māksliniekiem sāpīgi aktuālas pārdomas par viņu vietu sabiedrībā, viņu darbu turpmāko likteni jeb prozaiskāk: kur un kā tos glabāt? Plašākā nozīmē: kā valsts var pastāvēt bez laikmetīgās mākslas muzeja, ar laikmetīgo mākslu saprotot formu, kādā sabiedrība apzinās tajā valdošo netaisnību, diskrimināciju utt.? (Balčus izstādes turpinājums Fotogrāfijas muzeja trešajā stāvā, kur fotogrāfijas tradicionālā veidā piekārtas pie sienas, tikai vājina izstādes kritisko vēstījumu, tāpēc par to šeit nerunāšu.)

Laikmetīgā mākslas muzeja tēma vēl asākā izteiksmē risināta Gundegas Evelones "Muzejā skudrām". Sakāpinātas parodijas elements šeit līdzsvaro vizuālās formas baudīšanas pilnīgu neesamību. Patiešām, ko gan var redzēt un baudīt divās nelielās istabiņās, kuras sadala burzīgas plastikāta plēves, sakārtas uz krustu šķērsu novilktām auklām? Ar grūtībām pārvietojoties pa telpu, var ielūkoties, pat iekāpt atsevišķos kambarīšos, bet redzētajam nav nekādas estētiskas nozīmes, tikai semantiska – kaut kas ir jāizlasa un jāsaprot. Arī šeit ir Balčus-Brothērsa saliekamās kāpnes, uz kāda krēsla novietota zīmīte "DIREKTORE IZGĀJUSI", citā nodalījumā – norāde uz otrdien notikušo "anti muzeju speciālistes" Antas Irses lekciju (šajā tāpat kā citos performanču pieteikumos var atpazīt noteiktus Latvijas mākslas pasaulei piederīgus vārdus un uzvārdus). Dienvidu telpas stūrī, dzerot tēju ar jau minētajām rozīņmaizītēm, – ir patīkami caur stiklu just vāros saules starus – aplūkojam dažus no interneta izdrukātus attēlus. Autortiesības nav aizskartas, jo pikseļu skaits ir tik minimāls, ka bildēs redzamais nav atpazīstams, vien direktores komentārs pavēsta, ka tie ir internetā atrodamie nedaudzie "topošā" Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas (gan likvidētās "ABLV Bank", gan valsts daļas) darbu attēli...

Abas izstādes iezīmē dialektisku pavērsienu, salīdzinot ar klasiskā konceptuālisma veikto institucionālo kritiku, – kritizējama pie mums aptuveni pusgadsimtu vēlāk ir ne tik daudz institūciju darbības politika, kā to neesamība (citu institūciju bezdarbības dēļ). Taču šim konceptuālās un postkonceptuālās mākslas tematam Latvijā ir arī vēl cita aktualitāte, jo institucionālā kritika kā tāda ir gandrīz neesoša mūsu mākslas kopainā – vēl arvien spilgtākais un viens no piemēriem, kuri saskaitāmi uz pirkstiem, ir 2014. gada 20. februāra "akcija-diskotēka" un reizē viena vakara izstāde "Cits Purvītis 2013/2014", kas savulaik mājvietu rada Ģetrūdes ielas teātrī. [2] 

Taču, atgriežoties pie Benjamina kādreizējās atziņas, varētu jautāt: kāds ir šādu kritisku, tomēr ne pārāk plašu ievērību guvušu izstāžu vai akciju iespaids uz sabiedrību? Vai institucionāli un finansiāli atbalstīta laikmetīgā māksla (nedomājot par atbalsta avotiem, bet par plašākas publikas piesaisti) nav vērtīgāks ieguvums sabiedrībai nekā subversīvāki, tomēr nemanāmāki projekti? Piebildīšu, ka tas nav pretstats, kā varbūt izklausās, bet institucionālās gradācijas jautājums ("Room 9" – Fotogrāfijas muzejs – Rīgas biennāle), kas tomēr, vēlreiz citējot Benjaminu, liek domāt par "kvantitātes pārtapšanu kvalitātē". (Pretstats nav arī nosacīti "saturiskā" ziņā: lai arī institucionālā kritika nebija Rīgas biennāles galvenais temats – tās saturs ir pārāk plašs, lai to šeit kaut cik nopietni analizētu, – kādā no darbiem un saistītajiem pasākumiem, lekcijām un sarunām šo aspektu droši vien varēja atrast.)

Īstenībā svarīgs ir cits aspekts, ko varētu saukt par kritikas praktisko iespaidu un tās intelektuālo vērtību: "Kritikas pastāvēšana institūcijas ietvaros – tas, ka institūcija akceptē institucionālo kritiku, – noliedz šīs kritikas praktisko funkciju, lai arī ne tās intelektuālo vērtību." (Citāts no Pītera Osborna 2013. gada darba "Anywhere or Not At All", ko varētu tulkot kā "Jebkur jeb it nemaz".) Tātad, pieņemot šo atziņu, var teikt, ka, nemainoties intelektuālai vērtībai, institucionālās kritikas praktiskais iespaids – māksla tāpat kā filozofija aicināta pasauli mainīt, nevis to aprakstīt vai imitēt – ir jo lielāks, jo mazāka to atbalstošās institūcijas iesaiste ekonomiski politiskajās varas struktūrās. Un tāpēc kritiski domājošajai sabiedrības daļai vajadzētu novērtēt "muzeja direktori", kura uztraucas, vai viņa nenosals vakarkleitā ar īsajām piedurknēm – kas taču nepieciešama jebkurās noslēguma svinībās! – kādā Dzirnavu ielas 27. nama pavēsajā dzīvoklī.

[1] Sk. Conceptual Art / Ed. by Peter Osborne. Phaidon, 2005 [2002], p. 168.

[2] Ironijas un parodijas izmantošana, kritizējot institucionālos ietvarus, kuros jādarbojas māksliniekiem, Gundegai Evelonei nav sveša. 2018. gada vasarā LNB apakšstāva (Konferenču centra) vestibilā bija aplūkojams viņas komikss jeb 16 zīmējumu sērija "Pārciest Latvijai 100" (izstāde "Stikla kalns – Stikla kalnos", starptautiskā grafikas festivāla "Printmaking in Latvia" ietvaros, 20.07.–13.08.). Komikss, kurā attēlots projektu rakstīšanas "ārprāts", šobrīd, kad varam noslēgt realizēto un nerealizēto, pieņemto un noraidīto projektu bilanci, ir pat vēl aktuālāks. Pieejams: http://gundegaevelone.berta.me/graphic-work-grafiskie-darbi/how-to-survive-latvia100-parciest-latvijai100/

Jānis Taurens

Jānis Taurens ir studējis arhitektūru un filozofiju, raksta par mākslu, tulkojis Vitgenšteinu un draudzējas ar Vasīliju Voronovu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0