Par Rūbena Estlunda filmu "Force Majeure", 2014
Burtiski tulkojot no franču valodas, force majeure nozīmē "lielāks/pārāks spēks". Taču ar jēdzienu force majeure mēs šobrīd visbiežāk saprotam neparedzamus apstākļus, dabas katastrofas, Dieva gribu – apzīmējiet to, kā labpatīk, – kas attur no mērķa sasniegšanas vai, piemēram, līguma saistību izpildes. Ar šo izteicienu var apzīmēt arī nekontrolējamas vēlmes un vajadzības. Vārdu sakot, force majeure ir kaut kas tāds, kas nāk no dabas vai no kāda augstāka spēka un ko cilvēks pats nespēj ietekmēt.
Turīga, izskatīga zviedru ģimene ar diviem blondiem bērniņiem atpūšas lepnā slēpošanas kūrortā. "Tūmass ļoti daudz strādā," viņa sieva Eba, reizē it kā atvainodamās un lepodamās, stāsta savai draudzenei. Skaisti un plaši dabasskati, kuru gaidošo sastingumu paspilgtina dārdoša Vivaldi "Vasaras" fināla mūzika no "Četriem gadalaikiem". Šīs intermēdijas filmas gaitā atsauc atmiņā Larsa fon Trīra kino stilistiku, par kuru režisors arī šķietami ir paironizējis. Majestātiskie kalni, sniegs un lavīnas, zilās debesis – viss šis plašums spēcīgi kontrastē ar viesnīcas numuriņa noslēgto vidi, kurā pakāpeniski sabiezinās ģimenes savstarpējais konflikts. Bet kas tad galu galā notiek? Kas to izraisa? Sākumā domāju, ka tā būs Eiropas kino versija par Holivudas katastrofu filmām, kur zem lavīnas aprakto ģimeni, izmisīgi kliedzot, meklē kāds zviedru Līems Nīsons. Bet viss izrādījās pavisam citādāk.
Ģimene atvaļinājuma sākumā pusdieno uz restorāna terases, kad sākas kontrolēta lavīna. Eba un bērni kļūst tramīgi, bet Tūmass viņus iedrošina, ka "viņi zina, ko dara" un turpina savā "iPhone" filmēt iespaidīgo skatu. Taču piepeši sāk šķist, ka šī lavīna nemaz nav tik kontrolēta, un sākas panika. Un tajā brīdī notiek lūzuma punkts – Eba metas sargāt abus bērnus, kamēr Tūmass paķer telefonu un cimdus un aizbēg. Kad izrādās, ka terasi pārmākuši vien lavīnas dūmi un nekādas briesmas tiešām arī nav draudējušas, vīrs atgriežas pie galda, ģimene turpina pusdienot un it kā izliekas, ka nekas nav noticis. Bet šis incidents ir radījis nobīdi ģimenes iekšējā mehānismā, un filmas gaitā tas jūk laukā pa detaļām.
Režisors ir radījis spēcīgu pseidosituāciju, kurā filmas varoņiem ir iespēja pārbaudīt to, kā viņi rīkotos ekstrēmā, dzīvību apdraudošā situācijā. Bet šādas situācijas nemaz nav bijis, un visiem ir jāturpina dzīvot, apšaubot savas un līdzcilvēku izvēles. Eba nespēj piedot Tūmasa gļēvulību, kuru viņš sākotnēji pat atsakās atzīt. Laulātā pāra draugi – Mats un Fanija –, kuri tiek ievilkti konfliktā, sāk apšaubīt viens otru, risinot hipotētiskus scenārijus un spriežot par to, kurš kuru glābtu – vai vispār glābtu – un kurš rūpētos par pāra neesošajiem bērniem. Ebas nepatika pret savu vīru arvien pieaug, līdz Tūmass sabrūk, kļūstot par histēriski raudošu bērnu.
Epizodē, kurā Tūmass nododas asarainai pašanalīzei un sevis šaustīšanai, viņš paziņo: "Es esmu savu instinktu vergs!" Jājautā – kas tad ir vīrieša instinkts? Sievietei filmā ir piešķirts savs instinkts – mātes instinkts. Viņai ir norādīta taciņa, kurai sekot un kura vienmēr definēs sievietes rīcību. (Cik tas atbilst realitātei – cits jautājums.) Cilvēkam – neatkarīgi no dzimuma – tiek piedēvēts izdzīvošanas instinkts. Bet kas ir tas, kas vīrietim ir iedots "no dabas" un vada viņa darbības? Kas ir tas, ko mēs saprotam ar "vīrišķību"? Tūmasa draugs Mats izvirza hipotēzi, ka sociāli radītais varoņa kults ir tas, kas ir vainojams ne tikai konkrētajā konfliktā, bet visas sabiedrības izkropļotajā uztverē par to, kas "būtu jādara". Vai vīrietim vienmēr ir jābūt varonim un glābējam? Vai tas ir vīrieša instinkts? "Force Majeure" skaudri, neērti un satīriski aplūko maskulinitātes problemātiku un to, cik šis jēdziens ir neskaidrs un trausls. Vīrietis, kurš, daudz strādājot, ir izpildījis savu "pienākumu pret ģimeni", to nodrošinot ne tikai ar mamutu, bet šajā gadījumā arī ar dārgu atvaļinājumu un jaunāko tehnoloģiju rotaļlietām, piepeši nav bijis gana vīrišķīgs. Viņš nav bijis varonis, kas pasargājis savu ģimeni, un šo lomu ir uzņēmusies sieviete. Sievai ir zudusi cieņa pret savu vīru, un vīram ir zudusi cieņa pret sevi. Kādā epizodē Tūmass nokļūst kūrorta naktsklubā, kur viņu ieskauj hiperbolizēta maskulinitātes jūra – puskaili sporta līdzjutēji, kas dzīvnieciski auro, dzer no milzīgiem alus kausiem un laistās ar alkoholu. Viņš kā neiederīgs svešinieks mēģina izspraukties tiem cauri, meklējot atpakaļceļu pie savas ģimenes. Vai to mēs sagaidām no vīrieša? Dzīvniecisku spēku un ārpusvērstu maskulinitāti? Skaidri iezīmējas tas, ka sabiedrība no vīriešiem prasa kaut kādas abstraktas vīrišķības izpausmes, patiesībā nemaz nezinot, kādas tad tās ir. Tūmass piepeši vairs nav īsts džeks, jo nav pasargājis savus bērnus un sievu, jo atzīst savu vājumu, jo raud, jo piepeši vairs nav tik iekārojams citām sievietēm utt. Tūmass nav pietiekami labs vīrs un vīrietis, jo viņam nav sievietei piemītošā mātes instinkta un viņa instinkti nav pozitīvi.
Vīriešu nedrošība, pārliecības trūkums, kas no dažādām pusēm parādās Tūmasā un Matā, ir tas, kas paceļ "Force Majeure" pāri ģimenes attiecību drāmas žanram. Kā mūsdienu labklājības zemēs vīrietim sevi pārliecināt, ka viņš ir īsts vīrietis? Turīgums vairs nav vienādojams ar vīrišķību. Ko darīt, ja tu neesi varonis? Ko vari likt pretī sievietes mātes instinktam? Acīmredzot – neko. Ja ego ir tik trausls, atliek vien dažādos veidos pašapliecināties, lai nezaudētu savu piederības sajūtu kaut kādam neeksistējošam vīriešu klubiņam.
2