Aizvadītajā nedēļā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notika starptautiska konference "Kultūras mantojums digitālajā vidē: veidojot sadarbības tīklu Baltijas reģionā". LNB kā diskusiju platforma liekas pašsaprotama, jo ikviens var pārliecināties par atzīstamajiem rezultātiem, ko LNB ir sasniegusi dažādu tekstu un attēlu digitalizācijā un kolekciju veidošanā. Turklāt šis apsveicamais process turpinās – aprīļa beigās notikušajā konferencē "Zināšanu ģeogrāfija un migrācija" literatūrzinātnieks Pauls Daija vēstīja, ka ir beidzies LNB rīcībā esošo kalendāru digitalizācijas projekts.
Ņemot vērā, ka LNB rīkotās konferences izraisīto pārdomu vidū ir arī daži skeptiski apsvērumi, atzīmēšu, ka pret digitalizāciju man iebildumu nav un pats dažādas kolekcijas un bāzes lietoju regulāri. Vai nu ziņkārības vadīts kā Viduslaiku manuskriptu gadījumā, vai darba vajadzībām – piemēram, doktora disertāciju bāzi. Galu galā digitalizēta un tematiski sašķirota informācija ir ērta – ja man ir vēlme iegūt priekšstatu par, piemēram, Bizantijas mūziku, tad labi vien ir, ka to var izdarīt vienuviet. Turklāt reizēm māc pamatotas aizdomas – es vienkārši nekad netikšu līdz oriģinālu aplūkošanai. Piemēram, Čikāgas mākslas institūta apmeklējums neietilpst manos dzīves plānos, jo es vispār negrasos apmeklēt ASV. Citiem vārdiem sakot, lai dzīvo kultūras mantojuma digitalizācija, lai gan te, protams, paveras lauks diskusijām, ko mēs uzskatām par kultūras mantojumu, kādas ir secības prioritātes utt.
Tomēr gribu minēt divus apsvērumus, kurus ir vērts paturēt prātā, kad runājam par kultūras mantojuma digitalizāciju. (Tie nav domāti kā iebildumi.)
Lai raksturotu pirmo, minēšu piemēru no pavisam citas jomas, proti, dabaszinātnēm. Šobrīd pasaulē ir vairāki projekti, kuru mērķis ir, vienkāršoti formulējot, atjaunot izmirušas sugas, izmantojot šodienas biotehnoloģiju iespējas. Idejas pretinieki norāda: pat ja tehniski tas pārskatāmā nākotnē kļūtu iespējams, tad nebūtu prāta darbs "ielikt" šādu izzudušo sugu pārstāvjus vidē, kas ir būtiski mainījusies kopš sugu izzušanas. Savukārt mana teksta kontekstā svarīgs ir cits kritiķu iebildums – paradoksālā kārtā izmirušo sugu veiksmīga atjaunošana varētu mazināt interesi rūpēties par šobrīd apdraudētajām. Tā teikt, ja jau varam "atdzīvināt", nav liela nelaime, ja uz kādu laiku viena otra suga izzudīs. Un mani patiešām interesē, kā kultūras artefakta digitalizācija ietekmē attieksmi pret oriģinālu. Ja, teiksim, senās Asīrijas ķīļraksta plāksnītes labi un gudri cilvēki ir paguvuši digitalizēt, es negribētu apgalvot, ka būtu izmisis, uzzinot, ka oriģināli ir gājuši zudumā. Ja man kā indivīdam tādu vai citādu iemeslu dēļ piekļuve oriģinālam tāpat ir apgrūtināta, bet es varu savā datorā digitālo versiju grozīt, kā un cik bieži man vajag, tad kāda man daļa par oriģinālu? Neesmu gatavs šādam domu gājienam dot novērtējumu, lai gan "ar aknām" jūtu, ka kaut kas tajā nav pareizs. Formulēšu citādi. Nav runa par gadījumiem, kad teksta digitalizēšana objektīvi ir vienīgais veids, kā to vispār saglabāt pieejamu kaut kopijas formā, jo šis teksts ir, teiksim, tik bojāts, ka tāpat pārskatāmā nākotnē sairs. Runa ir par mūsu attieksmi pret oriģinālu laikmetā, kad oriģināla fiziskās formas liktenis vairs nav tieši saistīts ar tā vietu cilvēku zināšanās, emocijās utt. Tiem, kuri iebildīs, atgādinot, kādu emocionālu reakciju izraisīja Parīzes Dievmātes katedrāles degšana, es gribētu lūgt godīgu atbildi: vai līdzīga reakcija būtu, arī uzzinot par kāda rokraksta vai izdevuma izzušanu, lai cik vērtīgs tas arī nebūtu?
Otrs apsvērums ir saistīts ar to, ko LNB rīkotajā konferencē savā priekšlasījumā minēja profesors Jānis Krēsliņš. Īsi pārstāstot: tradicionāli kultūras nodošanā liela nozīme ir bijusi komunikācijai starp cilvēkiem tradicionālās formās (piemēram, skolotājs–skolēns, eksperts–interesents). Nav noslēpums, ka digitalizācija komunikāciju starp cilvēkiem ir būtiski mainījusi (uz labu vai sliktu – katra paša ziņā). Atkal – es neņemos apgalvot, ka digitalizācijas dotās iespējas iegūto zināšanu kvalitāti kaut kā pazemina. Mani personīgi kā introvertu cilvēku pilnībā apmierina iespēja kaut ko patstāvīgi lasīt, klausīties, skatīties datorā, un mani arī pārāk neuztrauc, ko par šādā ceļā iegūto priekšstatu par kādu tēmu saka konkrētās jomas speciālisti. Tajā pašā laikā nevaru ignorēt to, ka cēlā vienatnē iegūtais priekšstats būs atšķirīgs no tā, kādu es iegūtu, teiksim, aprunājoties ar speciālistu. Zināmā mērā veidojas paradoksāla situācija: digitalizācijas rezultātā aplūkojamo un lasāmo oriģinālu piedāvājums ir tik aizraujošs, ka var nepietikt laika un vēlēšanās lasīt ekspertu komentārus (grāmatas un publikācijas par šiem oriģināliem). Protams, iespējams ir pretējs iznākums – šķirstot, piemēram, attēlu kolekciju par Latvijas vēsturi, informācijas patērētājs ieinteresējas par kādu no attēliem un ķeras pie papildu informācijas meklēšanas.
Jebkurā gadījumā šis teksts, ceru, neiekļaujas "jā, bet…" žanrā, kas visbiežāk tiecas pašmērķīgi formulēt savu atšķirīgo viedokli par visu un jebko. Norāde uz jaunu parādību nav tas pats, kas kritika "jaunuma pēc". Man arī nav jāpierāda, ko kultūras mantojuma digitalizācija var dot pašiem pētniekiem. Vienā no minētajām konferencēm izskanēja priekšlasījums par Latvijas kultūras vēsturei nozīmīgo Kurzemes hercogistes bibliotēku. Skaidrs, ka gadsimtu gaitā mājvietu vairākkārtīgi mainījušā grāmatu krājuma izpēti ļoti atvieglotu krājuma digitalizācija, kas atbrīvotu pētniekus no sējumu pēddziņu darba.
0