Improvizācija par vienu Rīgu

Par Siegfried filmu "Rīga (Dublis 1)", 2017

Es labprāt iesāktu šo rakstu (jo īsti nevēlos to saukt par recenziju) līdzīgā vīzē kā Maija Svarinska savu nu jau bēdīgi slaveno izrādes "Cerību ezers aizsalis" apskatu. Varētu jums pasūdzēties, cik man ir grūti gājis, lai izdomātu, ko rakstīt par filmu "Rīga (Dublis 1)", varētu pafilozofēt par savu kino uztveri, par Rīgu, par kultūrcitātiem, par savu attieksmi pret seksualitāti… Bet tam laikam ir paredzēta dienasgrāmata.

Pārdomas manī izraisīja arī piedāvājums filmu aplūkot no feminisma viedokļa. Protams, ka šādam skatījumam ir savas iezīmes un noteiktas tēmas, kuras tiek akcentētas un kurām tiek pievērsta īpaša uzmanība. Sievietes atveidojums uz ekrāna, šo tēlu intereses, izpausmes, vizuālais tēls, režisora attieksme, kas tiek pausta caur šiem tēliem utt. Taču jāsaka, ka man īsti nav vēlmes analizēt kino tikai šādā griezumā – pirmkārt, lielākoties es citādi nemaz to nespēju, jo jau dabiski pievēršu padziļinātu uzmanību tam, kādas ir uz ekrāna redzamās sievietes. Jo es ar viņām identificējos, un es domāju par to, kādu iespaidu viņu tēli atstās uz jaunām meitenēm, kas šo filmu skatās. Man ir svarīgi, kādu informāciju viņas nes, kāds ir viņu izskats, kurā "kastītē" šīs sievietes ieliek utt. Otrkārt, tāpēc, ka es apzinos defensīvo un agresīvo attieksmi, kas rodas, ja ko tādu pieminu. Tā kā Latvijā feminisms skaitās slikts, tad arī "feministiska kritika" nozīmē ko sliktu – viņas atnāks un atkal ar savu īgno uzmācību sabojās mums mākslu. Nē, mums to nevajag! Un diemžēl tas nozīmētu, ka šāda kritika nav ņemama "par pilnu", jo ir ideoloģiska un vispār jau nerunā par mākslu, bet gan par "izdomātajām sieviešu problēmām". Treškārt, tāpēc, ka feministiskā kritika arī ir pelnījusi kritiku – celt debesīs visu, ko ir radījušas sievietes vai kur dominē sieviešu tēli, ignorējot mākslinieciskās kvalitātes, ir dekonstruktīvi. Mākslai piemīt visi dzimumi un dzimtes, un, manuprāt, tās vērtēšanā, ir tikai daži kritēriji – vai tā ir patiesa un godīga, vai tā raisa pārdomas un emocijas un vai tā savās izpausmes formās ciena skatītāju.

Šogad mēs dzīvojam pašmāju kino paradīzē – piedāvājums ir tik plašs, ka gandrīz katru nedēļu var redzēt jaunu latviešu filmu. Turklāt pats lieliskākais ir tas, ka nu jau ir veselas divas filmas, kuras tapušas bez valsts finansējuma – "Kriminālās ekselences fonds" un "Rīga (Dublis 1)". Abas vieno apbrīnojams entuziasms un tīra mīlestība pret kino, bet tas arī ir vienīgais, kas tām kopīgs. Franču izcelsmes mākslinieks Siegfried ir radījis atmosfērisku un brīvu Rīgas portretu. Lai arī filmā darbojas daudz dažādu tēlu, tās galvenā varone ir pilsēta. Turklāt tāda, kādu to ne vienmēr redzam – tā ir pulsējoša, dzīvīga, pilna pārdzīvojumu un mīlestības. Reizē pārspīlēti gaiša un saulaina, gaismai teju izdedzinot varoņu sejas, gan arī tumša un naksnīgi bohēmiska. Taču visādā ziņā šī ir Rīga, kura mēdz slēpties un kuru mēs pat nepazīstam vai neesam ievērojuši, šeit atrodoties katru dienu

"Rīga (Dublis 1)" izceļas ar savu guerilla1 filmēšanas stilu, ko varētu paskaidrot kā – paņem kameru un ej filmēt. Viss notiek bez milzīgās komandas un neizbēgamās gaidīšanas. Siegfried arī uzsver, ka viss tapis bez scenārija, salīdzinot kino ar mūziku: "Svarīgs ir pašreizējais brīdis, noķert to, kas ir gaisā, tās vibrācijas. Un to nevar izskaitļot. Tā nav matemātika"2. Un "Rīga (Dublis 1)" nudien gribas salīdzināt ar džeza improvizāciju – tā ir brīva mākslinieciska izpausme, pārtverot vienu motīvu un tad pārlecot pie nākamā, turklāt arī tikpat haotiska un brīžiem nogurdinoša.

Filmas lielākā vērtība ir tieši darbs ar aktieriem – viena lieta, kuru latviešu kino pārmet regulāri, ir teatralitāte. Un, izmantojot improvizācijas metodi, kad aktieri pat nezina, kas viņiem jādara, līdz brīdim, kad tiek ieslēgta kamera, liela daļa šīs teatralitātes tiešām pazūd. Pāris epizodes ir tik atkailinātas, kā arī tīri vizuāli ļoti pietuvinātas, ka tiešām rodas iespaids, ka skaties un dzīvu, elpojošu cilvēku, nevis kino varoni. Tomēr ne visi aktieri ar tik brīvu pieeju spēj improvizēt un iejusties, kas dažas epizodes arī padara visai neveiklas. Un, tā kā improvizācija ir šīs filmas atslēga, arī tās uzbūve ir tikpat neviendabīga. Taču visticamāk, ka tieši tāds ir mērķis – pareizāk sakot, mērķa nav. Tas ir brīvs vērojums par cilvēkiem un visvairāk jau par Rīgu.

Kopā ar pazīstamiem aktieriem – Elitu Kļaviņu, Ivetu Poli, Elīnu Vasku un Kasparu Znotiņu mēs redzam arī neprofesionāļus, dažādus tipāžus un sabiedrībā atpazīstamus cilvēkus vai tēlus. Šī raibā kompānija arī rada šo iespaidu par Rīgu kā dažādu un daudzveidīgu vietu. Pirmais iespaids pēc filmas noskatīšanās, bija, ka šī ir fantāzija par to, ko dažādie "Kaņepes kultūras centra" apmeklētāji dara tad, kad viņi no turienes iziet. Kādas ir viņu dzīves? Vai viņi visi ar mākslinieki? Ko viņi meklē, ko viņi mīl, par ko viņi cieš? Šī realitātes un fantāzijas miksēšana ir klātesoša visu laiku – piemēram, Elita Kļaviņa spēlē aktrisi Elitu, Elīna Vaska – viņas meitu, Mākslas akadēmijas studenti Elīnu, baletdejotāja Paulīna Druka spēlē balerīnu, Iveta Pole – gidi Ivetu… It kā tik daudz kā atpazīstama, tai pat laikā ne līdz galam. Un tieši tādā veidā atklājas šis "skatījums no ārpuses" – mums tiek pasniegtas dažādas pazīstamas vai atpazīstamas lietas, bet tās izskatās citādāk. Un "Rīga (Dublis 1)" it kā arī aicina paskatīties uz pazīstamo un ierasto ar citām acīm, nepieņemt to par pašsaprotamu.

Par filmas stāstu runāt īsti nav jēgas, jo, pirmkārt, nevēlētos nonākt pēdējā laikā tik populāro "satura atstāstu" recenziju klubiņā un otrkārt, tas ir tik netverams un haotisks, ka tas nemaz īsti nav iespējams. Filmas centrā ir četras sievietes, kuras katra savā veidā meklē mīlestību, piederību, savu identitāti un – kā teikts filmas anotācijā: Vīriešu trūkums Rīgā dara šīs sievietes teju vai trakas. Un tieši šis aspekts man šķiet visdiskutablākais: ja reiz šis ir kino par cilvēkmīlestību, tad teikt, ka šīs sievietes trakas padara tikai tas, ka nav "normālu veču", ir virspusēji. Tāpat kā filmās par sieviešu vienīgo motivāciju padarīt vīrieša iegūšanu/noturēšanu/pamešanu/apprecēšanu utt. Traku šīs sievietes padara kaut kas daudz dziļāks un – lai kā man riebtos izmantot šo vārdu – pirmatnējāks (ne velti filmas varones kā tādas Ievas regulāri ēd ābolus). Tas ir arī stāsts par daddy issues3, kas rezultējas šādā haotiskā, brīžiem neirotiskā, pašdestruktīvā vēlmē mīlēt un tikt mīlētai. Traku šīs sievietes padara alkas mīlēt, nevis džeku trūkums Rīgā. Jā, arī es šo mītu atceros jau kopš bērnības, kad mamma ar draudzenēm sarunas par to, kā "viņi visi ir vienādi" papildināja arī ar to, ka nav jau Latvijā veču. Jā, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2018. gadā Rīgā uz 100 vīriešiem ir vidēji 124–139 sievietes. Taču tiek ignorēts fakts, ka vecumā līdz 39 gadiem, vīriešu ir vairāk. Tā kā problēma (filmas kontekstā) ir nevis vīriešu trūkums, bet tas, kādi tad viņi ir. Dažs labs pat pats sev narkotikas nevar sagādāt.

Lai vai kā – man ir ļoti grūti izvirzīt kādu verdiktu par šo filmu. Runājos gan ar cilvēkiem, kuri bija iesaistīti filmēšanas procesā (un, kā sapratu, par to ir sajūsmā), gan ar citiem skatītājiem, un viedokļi ir ļoti dažādi. Un lai kā arī būtu – manuprāt, ir tik svarīgi, ka šādas filmas tiek veidotas, ka ir šis draivs vienkārši iet un darīt, nevis īdēt, ka atkal neiedeva naudu. Šī filma var patikt, var nepatikt, bet ir forši, ka tā ir tapusi. Kaut vai kā apliecinājums. Vai dīvaina mīlestības vēstule Rīgai. Jo tā Rīga, kuru tur ieraudzīju, man šķita daudz tuvāka par to, kurā dzīvoju. Jo varbūt arī viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no skatījuma.