Foto – Jānis Deinats, JRT
 
Recenzija
09.02.2016

Impresionistiska izrāde

Komentē
0

Recenzija par izrādi "Rudens sonāte" Jaunajā Rīgas teātrī

Režisore Māra Ķimele

Pirmizrāde: 2015. gada 7. janvārī

Māras Ķimeles jaunāko iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī – Ingmara Bergmana lugu "Rudens sonāte" – var salīdzināt ar impresionistisku gleznu. Liela nozīme ir atmosfērai, ko veido izsmalcināta gaismu, krāsu un skaņu mainīgā partitūra. Scenogrāfe Austra Hauks radījusi gaišu dzīvojamo telpu minimālisma stilā, kurā, šķiet, būtu ļoti patīkami dzīvot. Dēļu grīda, divi logi, aiz kuriem aust un riet gaisma saskaņā ar diennakts ritumu, gaišzaļas sienas, nedaudzas stila mēbeles. Un balta siena uz maziem ritenīšiem, ko izrādes dalībnieki transformē, palielinot vai sašaurinot telpu, atklājot vai aizklājot atsevišķus objektus, piemēram, gultu, kurā guļ Lēna – meitene ar īpašām vajadzībām. Siena iemanto arī neuzbāzīgu simbolisko nozīmi, kļūstot par apzīmējumu nemateriāliem procesiem – garīgiem aizslietņiem, ko izrādes varoņi pūlas pārvarēt, lai tiktu cits citam tuvāk. Dažkārt šķiet – tas izdosies, bet tad tomēr ne, jo pārāk gari bijuši septiņi gadi, kas apritējuši kopš Baibas Brokas tēlotās mātes – slavenas pianistes Šarlotes – un viņas meitas Evas ģimenes pēdējās tikšanās.

Izrādē samērā daudz, bet neuzbāzīgi skan mūzika. Piemēram, domīgi skumjš noskaņojums piestrāvo telpu, kad Evas vīrs Viktors – šajā lomā Ģirts Krūmiņš –klausās pēcpusdienas koncerta radio ierakstu. Pamazām dziest saule aiz loga, kalsns vīrietis sirmiem deniņiem mierīgi sēž pusprofilā pret skatītāju zāli, viņa sejā lasāms gan miers, gan samierināšanās. Meitas un mātes muzikālo sacensību laikā divreiz skan viena un tā pati Šopēna sonāte dažādos izpildījumos – vienreiz smagnēji sāpīgi, otrreiz – bezdomu virtuozitātē. Taču telpā ielido pa muzikālam motīvam arī tad, kad tam nav šķietama reālistiska pamatojuma – it kā skaniskā izpausmē būtu materializējusies mācītāja mājā valdošā depresīvā noskaņa.

Izrādē satikšanās situācija un pagātnes notikumi vairāk skatīti no Ingas Tropas tēlotās Evas perspektīvas. Īss bruncītis, pieticīga jaciņa, zirgaste un jauna seja bez kosmētikas – Eva atgādina gluži vai pusaudzi. Viņa kustas lēni, visu, ko dara, dara kārtīgi. Kā teicamniece. Sejā saspringtība un viegla depresija, kas zūd vienīgi tad, kad viņa veic fiziskus vingrinājumus ar Lienas Šmukstes atveidoto slimo Lēnu. Eva izņēmusi māsu no aprūpes nama, lai, cik noprotams, rūpēs par viņu kaut drusku remdētu savu nedzīstošo brūci – atmiņas par bojāgājušo dēlu. Mazā Ērika pieminējums ir kā vēl viens impresionistisks – sāpju un gaišu sēru – motīvs. Baibas Brokas Šarlote šajā klusināta miera un skumju namā iebrāžas kā krāšņa raķete. Izlēmīgas, straujas, skaļas kustības – rodas iespaids, ka viņu pavada gluži vai materiāls enerģijas vilnis. Krāšņie melnie mati ("lauvas krēpes"), kas atiruši pāri mugurai, spilgts grims, dedzinoši izteiksmīgas melnas acis. Un, protams, kā Eva paredz, uz vakariņām māte ierodas koši sarkanā elegantā vakarkleitā. Visas sarunas beidzas ar pievēršanos Šarlotes dzīves apstākļiem – viņas koncertiem, saņemtajiem aplausiem un balvām, sāpošo muguru, jaunību, kas neaizturami aiztecējusi, mīļākajiem... No aprūpes nama izņemto Lēnu Šarlote uztver kā tīšu Evas ļaunprātību, kas veikta, lai viņu sarūgtinātu. Viens no izrādes emocionālākajiem brīžiem ir Šarlotes un Lēnas satikšanās, kad pianiste sevi piespiež uz liekulīgu laipnību, kam meitene atsaucas ar naivu un patiesu sirsnību. Bet vispār Šarlote nav liekulīga, viņa atklāti pasaka – Eva ir tikai pianiste pašdarbniece, ne māksliniece –, neredzot vai negribot redzēt, kā šī droši vien jau neapšaubāmā patiesība ievaino meitu. Šarlote stīvi taisnojas, kāpēc nav atradusi laiku, lai apciemotu mazdēlu ne tad, kad tas bija dzīvs, ne piedalītos bērēs, kad tas aizgāja bojā. Un neiedomājamā egoismā žēlojas, ka meitai ir auksta sirds, jo tā negrib viņu, Šarloti, pažēlot.

Kamēr nebiju lasījusi aizraujošo Tomasa Šēberga grāmatu "Ingmars Bergmans: stāsts par mīlu, seksu un nodevību", kas veltīta pasaulslavenā zviedru kino un teātra režisora un dramaturga personībai, man "Rudens sonāte" šķita ļoti vienkārša, pat pārāk vienkārša luga, tāda kā spēle vienos vārtos, lai nosodītu un atmaskotu Šarloti. Taču, iepazīstoties ar Šēberga uz rūpīgām faktu studijām balstīto versiju par prātam neaptverami egocentrisko mākslinieku, kurš, lai iegūtu un saglabātu radošu stāvokli, bez sirdsapziņas pārmetumiem mīdīja kājām citu cilvēku, tostarp sieviešu, bērnu, vecāku, aktieru, jūtas, man "Rudens sonāte" vairs nešķiet tik viennozīmīga. Pilnīgi iespējams, ka luga rakstīta tieši pretēju cēloņu dēļ, nekā man sākotnēji šķita: lai attaisnotu ģeniālas mākslinieces psiholoģiskās ciešanas tās provinciālo un netalantīgo radu lokā.

Es domāju, pareizi darījušas režisore un aktrise, izvēloties trešo ceļu: neidealizējot Šarloti, bet tomēr maksimāli meklējot viņas personībā arī pievilcīgo, kā arī mēģinot izskaidrot – lai gan ne attaisnot – egoistiskās rīcības cēloņus. Kad Brokas Šarlote uzsmaida savu silto smaidu, sieviete kļūst tik pievilcīga, ka viņas klātbūtnē gribas kavēties vēl un vēl. Šarlotes stāsti par koncertiem pasaules slavenākajās koncertzālēs, kas izskan kā dižošanās, ir pūliņi glābties ierastajā pasaulē, jo viņa baidās, ka tiks izsista no komforta zonas.

Izrādes kulminācija ir mātes un meitas pusnakts izskaidrošanās, atceroties kādu vasaru meitas pusaudzes gados, – Šarlote sevi redz kā gluži vai mīlošu māti eņģeli, bet meita māti – kā sadisti, kuras visi projekti bijuši vērsti tikai un vienīgi meitas sarūgtināšanai, sāpināšanai un pazemošanai. Teātris, pieļaujot vienāda mēra patiesību un maldīšanos abās pozīcijās, spēcīgi it kā iesit pa apziņu, liekot domāt, cik gan atšķirīgi iespējams uztvert vienu un to pašu situāciju, neraugoties uz mūsu subjektīvo rīcības pamatojumu. Nakts saruna ir vienīgā izrādes vieta, kad impresionistisko noskaņu spēli, apvaldītās emocijas pāršķeļ, līdzībās runājot, ekspresionistisks sāpju kliedziens, kas turpinās baisā pantomīmā. Šarlote un Eva uzbrūk viena otrai ar plēsonīgi izplestiem pirkstiem, it kā gribētu izskrāpēt acis vai izplēst matus; līdz asinīm situācijai neļauj nonākt Lēna, kas atrodas starp viņām, pūlēdamās abas izšķirt. Pamazām gluži reālistiskā aina sāk deformēties, mainās arī apgaismojums, līdz saprotam – tas bijis tikai Šarlotes sapnis.

Kad nākamajā dienā Šarlote aizbrauc, Eva raksta viņai atvainošanās vēstuli un vēlreizēju aicinājumu braukt ciemos. Tropa neatstāj pamatu šaubām – vēstule ir patiesu jūtu, ne pieklājības diktēta. Jo pretoties mātes slavenības valdzinājumam meita nespēj. Pat ja gribētu. Tāpat arī tikt laukā no mātes ietekmes zonas, pat ja tā ir traumatiska, meita nespēj. Īsti Bergmana garā.

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!