Dzeja
14.12.2005

Iluminācijas

Komentē
0
Saglabā

PĒC PLŪDIEM

Līdzko doma par Plūdiem bij` noplakusi,

Zaķis apstājās sausseržos un šūpanajos zvaniņos un caur zirnekļa tīklu skaitīja lūgšanu varavīksnei.

O! dārgakmeņi, kas slēpās, — puķes, kas jau pavēra acis.

Uz lielās netīrās ielas slējās tirgus letes, un laivas tika vilktas uz jūru, kas vīdēja tālumā gluži kā iegravēta.

Asinis lija pie Zilbārža — lopkautuvēs — manēžās, kur Dieva zīmogs liek nobālēt logiem. Piens un asinis lija.

Bebri būvēja. Mazagrānas kūpēja krogos.

Lielajā stikla namā ar vēl pilošām rūtīm bērni sērās nolūkojās brīnumainajos tēlos.

Noklaudzēja durvis, — un ciema laukumā bērns vēzēja rokas palojošā pavasara lietū, visi vējrāži un baznīcu gaiļi saprata viņu.

*** kundze uznesa klavieres Alpos. Mesu un pirmās iesvētības noturēja pie katedrāles simttūkstoš altāriem.

Karavānas devās ceļā. Un Splendide-Hôtel tika uzcelts ledus un polārnakts haosā.

No tā laika Mēness dzird šakāļus kaucam timiāna tuksnešos, — un eklogas koka tupelēs klabinām augļudārzā. Vēlāk mēļajā, plaukstošajā birzī Eiharija man teica, ka esot pavasaris.

— Mutuļo, dīķi, — puto, velies pār tiltu un mežiem; — melnie drapi un ērģeles, — zibeņi un pērkoni, — briestiet un grandiet; ūdeņi un skumjas, celieties un saceliet Plūdus.

Jo kopš tie kritušies — o vairīgie dārgakmeņi un atvērtās puķes! — visapkārt ir garlaicība! Un Valdniece, Ragana, kas sabiksta kvēlošās ogles māla podā, nekad negribēs stāstīt mums to, ko viņa zina, un nezinām mēs.

 

BĒRNĪBA

I

Šī dievekle, melnām acīm un dzeltenām krēpēm, bez radiem un galma, vēl cildenāka par meksikāņu un flandriešu pasaku; viņas īpašums — izaicinoša zilgme un zaļums, skrien līdz ar bezkuģu viļņiem pār pludmalēm, kas nosauktas mežonīgi grieķiskos, slāviskos, ķeltiskos vārdos.

Mežmalā, kur sapņu puķes šķind, plīst, plaiksnī, — meitene ar apelsīnlūpām, ceļgalus sakrustojusi gaismas cauraustos plūdos, kas šļācas no pļavām; kailums, ko apēno, caurstrāvo, ietērpj varavīksnes, flora, jūra.

Dāmas, kas virpuļo uz piekrastes terasēm; mazulītes un milzes, brīnišķīgas melnādainās zaļganpelēkās sūnās, dārglietas uz birztalu un atkusušu dārziņu leknās zemes, — jaunas mātes un lielas māsas svētceļojumu pilniem skatieniem, sultānu sievas, princeses ar valdonīgu gaitu un tērpiem, mazas svešinieces un liegi nelaimīgās.

Kāda garlaicība, šī "mīļotās miesas" un "mīļotās sirds" stunda.

II

Tā ir viņa, mazā nelaiķe, aiz rožu krūmiem. — Jaunā mirusī māmiņa kāpj lejā pa lieveni. — Smiltīs čirkst brālēna kariete. — Mazais brālis (viņš ir Indijā!) tepat neļķu pļavā saulrietu vēro. — Vecie, kas stāvus ierakti lefkoju valnī.

Zeltītu lapu spiets ieskauj ģenerāļa māju. Viņi ir dienvidos. — Pa sarkano ceļu ir jāiet, lai nonāktu tukšajā krogā. Pils tiek pārdota; žalūzijas noņemtas. — Mācītājs būs aiznesis baznīcas atslēgas. — Sargu mājiņas ap parku stāv neapdzīvotas. Dzīvžogs tik augsts, ka saredzēt var tikai šalkojošās galotnes. Starp citu, tur nav ko redzēt. Pļavas aizvijas līdz nomaļajiem māju puduriem bez gaiļiem un laktām. Slūžas ir atvērtas. Ai, lielie ceļmalas krusti un tuksneša vējdzirnavas, salas un siena gubas!

Burvju puķes zumēja. Nogāzes viņu šūpoja. Pasakaini iznesīgi zvēri apkārt klīda. Mākoņi savilkās virs paisuma jūras, kas darīta no siltu asaru mūžības.

 

III

Mežā ir putns, kura dziesma liek jums apstāties un sarkt.

Ir pulkstenis, kas nezvana.

Ir ieplaka ar baltu zvēru ligzdu.

Ir katedrāle, kas nolaižas, un ezers, kas paceļas.

Ir maza ratu kulba, kas stāv pamesta krūmos vai, lentēm apsieta, ripo lejā pa taku.

Ir mazu, kostīmos tērptu aktieru trupa, manīta uz ceļa caur mežmalas kokiem.

Visbeidzot, kad pārņem slāpes un izsalkums, ir kāds, kurš jūs padzen.

 

IV

Es esmu svētais, uz terases iegrimis lūgšanā, — kā miermīlīgie zvēri, kas ganās līdz Palestīnas jūrai.

Es esmu mācīts vīrs tumšā atzveltnes krēslā. Zari un lietus triecas pret bibliotēkas logiem.

Es esmu lielceļa gājējs caur pundurmežiem; slūžu šalkoņa dzēš manus soļus. Ilgi es skatos, kā melanholiski skalojas saulrieta zelts.

Es labprāt būtu pamestais bērns jūrā uz mola, mazais kalpazēns, kas soļo pa aleju, kura ar pieri pieskaras debesīm.

Taciņas ir akmeņainas. Pauguri pārklājas irbulenēm. Gaiss nekustīgs. Cik tālu ir putni un avoti! Tās var būt tikai pasaules beigas, tālāk ejot.

 

V

Lai man beidzot izīrē šīs kapenes, krītā balsinātas un reljefām cementa svēdrām — labi dziļi zem zemes.

Es atspiežos pret galdu ar elkoņiem, lampa spoži izgaismo avīzes, kuras kā idiots vēl arvien pārlasu, tukšās grāmatas.

Milzu attālumā virs mana pazemes salona saaug mājas, sabiezē miglas. Dubļi ir melni vai sarkani. Pilsēta monstrs, nebeidzamā nakts!

Ne tik augstu ir pazemes notekas. Gar malām — tikai zemes garoza. Varbūt zilgmes bezdibeņi, uguns šahtas. Varbūt šajā līmenī satiekas mēnesnīcas un komētas, jūras un pasakas.

Rūgtuma stundās es iztēlojos safīra, metāla lodes. Es esmu klusuma valdnieks. Kādēļ lai pagraba lūkas veidols izdzistu velves kaktā?

 

PASAKA

Kāds Princis sapīka, ka nekad nav nodevies nekam citam kā vien nevainojami pliekanām laipnībām. Viņš paredzēja pārsteidzošas mīlestības revolūcijas un turēja aizdomās savas sievas kā spējīgas uz ko vairāk par izpatikšanu, rotātu ar debesīm un greznību. Viņš gribēja redzēt patiesību, īsteno alku un piepildījuma stundu. Viss viens, vai tā būtu vai nebūtu dievbijības piesmiešana, viņš gribēja. Viņam vismaz piemita samērā plaša cilvēciskā vara.

Visas sievietes, kas pazina viņu, tika nogalinātas. Kāda postaža skaistuma dārzā! Zem zobena viņas to svētīja. Viņš neprasīja pēc citām. — Sievietes parādījās no jauna.

Viņš nogalināja visus, kas sekoja viņam, pēc medībām vai dzīrēm. — Visi sekoja viņam.

Viņš izklaidējās, slaktēdams krāšņos dzīvniekus. Viņš lika aizdedzināt pilis. Viņš uzklupa cilvēkiem un sacirta tos gabalos. — Pūlis, zelta jumti, skaistie dzīvnieki joprojām pastāvēja.

Vai iznīcināšana spēj sagādāt ekstāzi, nežēlība — atjaunotni? Tauta nekurnēja. Neviens necentās paust savus uzskatus.

Kādu vakaru viņš lepni auļoja zirgā. Parādījās Džins, neizsakāmi, pat nepiedienīgi skaists. Viņa āriene un izturēšanās izstaroja daudzveidīgas un sarežģītas mīlestības solījumu! Neizsakāmas, pat neizturamas laimes solījumu! Princis un Džins iznīcināja viens otru, iespējams, pašā veselības plaukumā. Kā lai viņi no tā nenomirtu? Tā viņi nomira kopā.

Taču Princis mira savā pilī, gluži parastā vecumā. Princis bija Džins. Džins bija Princis.

Viedas mūzikas trūkst mūsu alkām.

 

PARĀDE

Visai rūdīti blēži. Daudzi ir ekspluatējuši jūsu pasaules. Bez vajadzības un steigas likt lietā savas spīdošās spējas un jūsu sirdsapziņās smelto pieredzi. Kādi nobrieduši vīri! Blāvas acis kā vasaras nakts, melnas un sarkanas, trīskrāsainas, zelta zvaigznēm nospraudīts tērauds; deformētas, svina pelēkas, bālas, izdegušas sejas, draisks aizsmakums! Skrandainas godības nežēlīgā plīva! — Un daži jaunekļi — nez kā tie raudzītos uz Ķerubu? — apveltīti ar baisām rīklēm un dažām bīstamām spējām. Viņus sūta pilsētā dižoties, ietērptus derdzīgā greznībā.

O apmāto vaibstu skarbā Paradīze! Ij nesalīdzināt ar jūsu Faķīriem un skatuves bufonādēm. Slikta sapņa gaumē improvizētos tērpos viņi spēlē sērīgas dziesmas, apgarotu burlaku un pusdievu traģēdijas, kādas nekad nav bijušas vēsture un reliģijas. Ķīnieši, hotentoti, čigāni, vientieši, hiēnas, molohi, veci vājprāši, drūmi dēmoni — viņi jauc zināmus, mātišķus trikus ar lopiskām pozām un maigumu. Viņi spēlēšot jaunas lugas un "tiklu meiteņu" dziesmas. Šie prasmīgie žonglieri pārvērš vietu un ļaudis, pielieto hipnotizējošo komēdiju. Acis liesmo, asinis dzied, kauli plešas, asaras un sarkanas tērcītes lāso. Viņu māži vai terors ilgst minūti vai mēnešiem ilgi.

Man vienam pieder šīs mežonīgās parādes atslēga.

 

ANTĪKAIS

Daiļais Pāna dēls! Ap tavu pieri ziedu un ogu vainagā šaudās tavas acis — vērtīgas lodes. Brūnām mielēm notriepti, iekrīt tavi vaigi. Mirdz tavi ilkņi. Tavas krūtis ir kā cītara, zvārguļu skaņas riņķo tavās bālajās rokās. Tava sirds sitas šai vēderā, kur guļ dubultais dzimums. Pastaigājies naktī, viegli kustinot gurnu, otru gurnu un kreiso kāju.

 

BEING BEAUTEOUS

Sniega priekšā — liela Skaistuma Radība. Nāves svelpoņa un dobjas mūzikas loki ceļ, pleš un drebina kā rēgu šo dievināto augumu; košsarkanas un melnas brūces atplaisā krāšņajās miesās. Dzīvības zīmīgās krāsas satumst, dejo un raisās ap Vīziju tapumā. Un trīsas ceļas un grand, un šo iespaidu drudžainā garša pildās ar nāvīgo svelpoņu un raupjo mūziku, ko pasaule, tālu aiz mums, raida mūsu skaistuma mātei, — viņa atkāpjas, viņa izslienas. O! mūsu kauliem ir uzģērbta jauna iemīlējusies miesa.

 

***

Ai, pelnainā seja, krēpju vairogs, kristāla rokas! Stobrs, uz kura man jākrīt caur koku un glāsmaina gaisa biežņu!

No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga.

Tēmas

Arturs Rembo

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!