Par Dainas Sirmās dzejoļu krājumu "Dievaines", apgāds "Pētergailis", 2017
Lasot Dainas Sirmās trešo dzejoļu krājumu "Dievaines", atmiņā ataust arī dzejnieces pirmie divi krājumi "Kailsals" (2012) un "Iekšpagalms" (2014) un par tiem tapušās recenzijas, no kurām īpaši izceļams Andas Baklānes rakstītais [1], kurā kritiķe no jauna aktualizē Karla Gustava Junga idejas par arhetipiem kā kultūru un dzeju diktējošiem principiem. Jau šķita, ka arhetipiskā literatūrkritika, kas vietā un nevietā kā aptracis arheologs uzrušina kolektīvās bezapziņas pēdas, ir kļuvusi par bezgaumības un laiskuma pazīmi: ūdens, ēna, māte un citi pirmtēli ir rodami gandrīz katrā literārā darbā, tiesa, dažādā intensitātē, tāpēc īpaša to izcelšana šķiet vieglākais veids, kā interpretēt dzeju un literatūru. Sak, reproducēšu vispārzināmo un būšu atklājis vispārpatieso. Tomēr arhetipu klātesamību nedrīkst ignorēt, ja mākslinieciskajā jaunradē tie ir izmantoti, lai tiktu modificēti atbilstoši autora interpretācijai par vēsturi un savu subjektīvo attieksmi pret apkārtējo pasauli visās tās izpausmēs. (Varu pačukstēt, ka Sirmā nav ar pliku roku ņemama.) Ja arī arhetipi ir pilnībā atrauti no cilvēces vēsturiskās attīstības un pār tiem valda citas likumsakarības, tad Sirmajai šis fakts ir vienaldzīgs, jo viņas dzejā starp vēsturi un arhetipiem pastāv dialektiskas attiecības, kurās pretmeti nevis izslēdz viens otru, bet gan papildina un vainago.
Dinamika starp labiliem vēstures naratīviem, kas bieži vien ir saindēti ar ideoloģiju vai kļuvuši par mītiskām konstrukcijām tālās laika distances dēļ, un dzejnieka estētiskajiem paņēmieniem, ar kuriem vēsturi titulēt par dzejas cienīgu, ir sniegusi latviešu valodai veselu kompleksu ar izciliem literāriem darbiem: Viļa Plūdoņa poēmas un balādes, Erika Ādamsona dzejoļus, kas piesātināti ar viduslaiku reālijām, Aleksandra Čaka poēmu "Mūžības skartie" (nenosodiet, ka to šeit pieminu), Vizmas Belševicas "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām", kā arī Ulža Bērziņa vērienīgo ciklu "Daugavmala". Harmoniski šo sarakstu var turpināt – cerams, ne noslēgt – ar Sirmās jau pirmajos divos krājumos ievietotajiem vēsturiskajiem dzejoļiem, bet jo īpaši ar "Dievainēs" lasāmajiem cikliem. Pēc tuvas līdzības ir darināta jau piesauktā Bērziņa "Daugavmala" un vairāki Sirmās cikli, kuros subjekts tiecas pēc klātesamības tā saucamajos lielajos vēstures notikumos. Ja Bērziņa poētiskais spēks sakņojas vēlmē attīrīt vēsturi no sārņiem, atjaunot godu notikumiem, kas padomju varai ir "slideni" temati, tad Sirmā, rakstīdama demokrātiskos apstākļos, var atturēties no vēstures reabilitēšanas un pievērsties citiem tās aspektiem. Kā veiksmīgu piemēru varu minēt ciklu "Valmieras degšana", kurā autore Otrā pasaules kara iznīcību apvij ar pagānisku un kristīgās pasaules kontekstu, visa centrā novietojot valmieriešu un savas dzimtas pieredzēto: "Uguns dievs kāru muti dzer upura dūmus / sadzēries ālējas / lielvaru konstruktus pārkrāmē // bet nebīsties – latviešiem visur māte / (Zemes māte Jūras māte Vēja māte Veļu māte / paskat pat nāve māte) / Uguns māte ņems pilsētu klēpī / dabūs uz kājām ar uguns zīdalām." (66. lpp.)
Ja uzskatām par nepieciešamu stingri nošķirt robežu starp dzejoļu ciklu un poēmu vai balādi, tad, smagi vulgarizējot, kā noteicošo atšķirību var minēt, ka pirmajā svarīga tēlu vai domu un izteiksmes likumsakarīga attīstība, kas noslēdzas, kad potenciāls ir izsmelts, kļuvis aktuāls, bet liroepikā noteicošs ir naratīvs, kurš tikpat labi arī varētu būt izteikts prozā, tomēr estētiskie noteikumi ir nosvērušies par labu dzejai. Protams, erudītākie lasītāji varētu nosaukt vairākus literārus darbus, kas šādu dalījumu padarītu ārkārtīgi nosacītu. Tālab, tuvinot Sirmo mūsdienu dzejas kontekstam, kur valda hibrīdas formas, paralēles vēlos vilkt ar Annas Auziņas pēdējo krājumu "Annas pūra govs", īpaši ar tajā ievietotajām poēmām. Baklāne savā jau minētajā recenzijā norādīja uz līdzību starp Sirmās otro krājumu un Ingas Gailes toreiz nupat iznākušo grāmatu "Migla", tomēr Auziņa ir devusi precedentu, kas šķiet radniecīgāks Sirmās dzejas pasaulei. Tieši pievēršanās garākām formām, kurās sieviete un sievišķā valoda kļūst par galveno pagātnes vēstītāju, ir tas, kas tuvina abas dzejnieces. Turklāt abām dzejniecēm svarīga ir Augustīna doma par laiku kā dvēseles izstieptību, kurā pagātne ir tik svarīga, cik nozīmīgas pēdas tā atstāj tagadnē un nākotnē.
Noslēgumā vēlos bilst dažus vārdus par Sirmās valodu, kas ir gan viens no būtiskākajiem dzejnieces rokraksta elementiem, gan arī brīžiem klupšanas akmens. Jau kopš pirmā krājuma Sirmā aktīvi izmanto ļoti bagātu leksiku un apvidvārdus, kas tekstuālo materiālu padara par etnogrāfisku liecību, dziļi sakņotu latviešu kultūrā. Nevienā brīdī tie netraucē tekstam attīstīties vai iegūt dzīvelīgumu. Tomēr, lasot dzejoļus kā sintaktisku struktūru kopumu, nākas atskārst, ka ārkārtīgi reti viena frāze aptver vairāk nekā vienu vienīgu rindu. Turklāt Sirmā bieži izmanto tikai vienkārši paplašinātus teikumus, kuros palīgteikumi vai jebkuras citas konstrukcijas ir nevajadzīgi izgreznojumi. Vai tās būtu ceļojuma piezīmes, no kurām Sirmās dzejoļi ir tapuši, vai vēsturiski avoti, dzejniece lielākoties paliek konspektīvas un lakoniskas izteiksmes rāmjos, nevingrinot frāzes lokanumu. Protams, naivisms nekādā gadījumā nav nosodāma vai peļama parādība, tomēr, lai piepildītu Baklānes vēlējumu īstenot pilnasinīgu lielas formas dzejas darbu, ar izcilām zināšanām vēsturē un neviltotu mīlestību pret kultūru vien nepietiek. Lai gan – skopums pret sazarotām frāzēm Sirmās dzejoļus vēl vairāk tuvina latviešu mutvārdu daiļradei, no kuras mazākajām vienībām varam veidot bagātīgus un plašus ciklus. Nav ko lieki mēli deldēt, kad darbi sauc.
[1] Baklāne, A. Vijolnieks Kalpaks. Iekšējie Urāli. Latvju Teksti, 2014, Nr. 6 [22], 54.–56. lpp.
0