Recenzija
06.11.2013

Ilgi un laimīgi

Komentē
0

Par laikmetīgās dejas apvienības "Dejas anatomija" izrādi "Cik tuvu?" Ģertrūdes ielas teātrī

Man izrāde patika. Tas bija jāpasaka, jo šo jautājumu (kā tad īsti ir – patika vai nepatika?) bieži dzirdu arī vēl pēc tam, kad esmu visādi centusies to izskaidrot recenzijas tekstā. Elīnas Breices izrāde "Cik tuvu?" man visvairāk patika tieši to īpašību dēļ, kuras ir grūti un pat neiespējami aprakstīt – kustību kvalitāte, kustību principu konsekvents izmantojums, iešana līdz kaulam pavisam tiešā nozīmē. Tieši tāpēc arī laikmetīgā deja vēl aizvien ir deja, nevis abstrakts starpžanrisks produkts. Produkts, par kuru izsakoties dzirdu pārsteigumu, ka izrāde ir radusies ne tikai no idejām, bet arī no kustības izpētes un skrupuloza darba ar ķermeni. Izrāde "Cik tuvu?", pateicoties horeogrāfes vīzijai un abu dejotāju (Evitas Birules un Edgara Šļakotas) azartiskajai iekšesamībai un klātesamībai, tikusi ļoti tuvu ķermenim kā emocionālu impulsu vadītam dzīvam organismam, nevis kā cienīgai un formālai locekļu pārcilāšanai ar lielo muskuļu starpniecību.

Lai izstāstītu, kas notiek izrādē, nelīdzēs secības pārstāsts, elementu uzskaitījums un kompozīcijas raksturojums. Būtiski ir daži principi, kuri iegūluši izrādes skeletā un lielā mērā iekodēti arī nosaukumā. Nosaukums "Cik tuvu?", kā jau nepabeigtam, atvērtam jautājumam pieklājas, nedod mieru, liekot skaidrot, par ko tad ir runa? Par maksimālu tuvošanos un iedzīvošanos noteiktā ķermeniskajā stāvoklī. Par tuvošanos stāstam par divu cilvēku tuvumu un tuvību telpā, ko dēvē par mīlestību. Par tuvošanos to spilgto kultūras vēstures šablonu atpazīšanai, kas ietekmē mūsu gaidas un uzvedību ikdienas dzīvē. Par vārdos nenosaucamo jeb to, ko var nosaukt tikai ļoti naivos vārdos. Par pieļaujamo tuvošanos iepriekš radītiem mākslas paraugiem.

Dažas kustības bija netīras

Izrāde "Cik tuvu?" ir projekta "Dejas anatomija" darbs, tāpēc ir saprotami, ka pats būtiskākais ir ķermeņa pētījumi. Lai atbildētu uz izteikumu "dažas kustības bija netīras", sniegšu mazu komentāru par lielajiem un mazajiem muskuļiem, par to, ar ko mēs cilājam sevi, un to, kas mūs vada, kustina, notur kopā un nekad neļauj samelot. Ja zinām, ka mākslinieki pievērsuši uzmanību tam, kā kustas veci cilvēki, tad šķietami lēno, gurdo, piepūles un gatavošanās pilno kustību manieri varam traktēt kā stāstu par vecuma radītām problēmām. Ja palūkojamies mazliet dziļāk uz kustības dzimšanu ķermenī, tad nonākam pie kustības, ko izraisa mūsu dzīles. Dzīles fiziskā nozīmē – tie mazie muskulīši, kas ir pavisam tuvu kauliem, tās sīkās stīdziņas un plēvītes, kas caurvij visu mūsu organismu un ko sauc par fascijām. Zinātnieki apgalvo, ka fasciju sistēma ir nesaraujami saistīta ar emocijām. Piemērs ir kaut vai cilvēku stājas un pozas dažādos emocionālos stāvokļos – ne jau kauli vai lielie muskuļi to nosaka un regulē. Bet mēs skaidri redzam skumjas, nogurumu, apmulsumu. Pēc mirkļa ar apzinātu darbību daudz ko var noslēpt, bet pirmais impulss nemelos. Te nu arī tehniski atrodas tas, ko visu dzīvi meklēja Pīna Bauša – kas ir tas, kas mūs kustina.  

Evita un Edgars ir veltījuši daudz laika tam, lai tiktu klāt savu ķermeņu dziļajām struktūrām un ļautu tām valdīt pār viņu kustību. Ne mirkli nav runa par konsekventu vecuma simulēšanu. Vecuma jeb dziļuma, jeb kustību optimizācijas plāns tiek izmantots, lai sarīkotu mums arī virtuozitātes gandarījumu. Dziļo šūniņu impulsi izlaužas caur, cik nu iespējams, izslēgtajiem "lielajiem gaļas gabaliem" un dejo tīru un īstu deju, kas nāk "no iekšām".

Tā ir skaista metafora tam, kā kontrolētā apziņa pretojas mīlestības un dzīves ārprātam, kamēr dziļi slāņi raujas, raujas, kamēr izraujas, parauj un aizrauj. Vai tas izskatās tizli un kustības ziņā "netīri"? Netīri, jo enerģija kļūst teju vai fiziski redzama un ievērojami samaisa gaisu telpā. No tāda virpuļa nogurst, un tas ir iemesls pēkšņi visu pārtraukt un apsēsties. Te viens, te otrs, te abi dejotāji apsēžas vai atkrīt uz kāda no krēsliem. It kā nekas nebūtu bijis. Tā dzīvē notiek. Teātrī to var saukt arī par ne pārāk labām pārejām starp ainām. Neesot loģiskas pēctecības. Parādiet dzīvē labas, tas ir, loģiskas pārejas!

Šoreiz man viss bija skaidrs

Pēc izrādes dzirdēju komentāru: "Šoreiz man viss bija skaidrs." Nodomāju, ka tas attiecas uz stāsta skaidrību. Jo tā laikam ir, ka galvenais jautājums, ko mēdzam uzdot pat brokastu pārslu pakām, ir – par ko tad ir stāsts? Mans šīs izrādes stāsts ir par "ilgi un laimīgi". Pasakas neskaidro, ko nozīmē "ilgi un laimīgi". Viss uzmanības vērtais beidzas tad, kad tas sākas. Esot pierādīts, ka daba, lai nodrošinātu cilvēces turpināšanos, ir ieviesusi prātā sajukšanas programmu jeb iemīlēšanās laiku. Iemīlēšanās ir sešus mēnešus ilgs ķīmisks process smadzenēs. Par šo ārprātu arī vēsta pasakas, operas, baleti, romāni. Ar šo laiku bieži pietiek, lai izdarītu izvēli veidot ģimeni un nolemt sevi laikam kopā ar vienu cilvēku. Diemžēl prāta aptumsums nav pārāk ilgs, taču, kā zināms, tikai retais "trakais" atzīst savu trakumu, tāpēc abi turpina meklēt attaisnojumus savai kopā būšanai, cenšas uzskaņoties uz vienas stīgas, vienas nots. Cenšas kaut kā turpināt pasaku, kas aprāvās pie vārdiem "ilgi un laimīgi". Iet kā pa kalniem un lejam, ar rāvieniem un uzrāvieniem, atelpām un aizdusām. Par modeļiem laikam līdz "ilgi un laimīgi" der plašs paraugu klāsts no kultūras vēstures. Taču diemžēl par to, ko darīt tālāk, jau ir mazāk literatūras, tāpēc nākas atražot ķīmiskā procesa modeļus un vēl varbūt var smelties zināšanas senču praksē un savas ķermeniskās esamības izpētē telpas un laika nosacījumos. Izrāde "Cik tuvu?" ir par mīlestību, par īstu tuvošanos telpiski, anatomiski, kultūrvēsturiski. Noklausījos vēl kādu skatītāju komentāru – visi vārdi, ko izvēlēsies, lai pateiktu, par ko bija izrāde, būs banāli. Būs kā lubu literatūra vai, vēl trakāk, kā operu libreti. Tāpēc par to, par ko patiešām ir izrāde, vairāk ne vārda.

Blakus Marijai Kallasai un Lučāno Pavaroti Evitai Birulei un Edgaram Šļakotam nav viegli būt pirmajiem

Pēc tam, kad izbaudīts viss kustību prieks un pārdomāta personīgā un radinieku pieredze attiecībās, izrāde pārtop par grūti risināmu rēbusu dažādu citātu, atsauču un izmantoto lietu dēļ. Jau vecais labais Aristotelis runāja par to, cik svarīga mākslā ir atpazīšana. Viņš vairāk domāja dzīves atpazīšanu, bet nu jau mēs esam tik apauguši ar kultūrreferencēm, ka atpazīšanai ir slāņu slāņi, un bieži vien pretrunīgus viedokļus un diskusijas raisīs tieši šīs lietas, nevis jautājumi par mākslas un dzīves attiecībām.

Ar mīlestību viss skaidrs, bet kāda ir šīs izrādes vieta kultūras kontekstā? Kāpēc izrādē izvēlētas tieši tās ārijas no tieši tām operām? Vai izrādes vēstījums ir tuvs operu sižetiem vai varbūt slaveno solistu dzīves stāstiem? Vai Evita un Edgars pēc laika ārēji varētu izskatīties kā Marija un Pavaroti? Vai vispār drīkst ķerties klāt tādiem šedevriem? Un vēl izslēgt skaņu, lai redzētu tikai fizisko dzīļu vizuālu izpausmi dziedātājas sejā?

Interesanti, ka mūsu mākslas baudīšanas pieredzē daudz grozās ap salīdzināšanu ar etaloniem. Arī dzīvē. Ja viņš mani mīlētu pa īstam, tad gan būtu greizsirdīgs, redzot mani skaisti dejojam ar kaimiņu! Katram zālē sēdošajam ir cita pieredze, attieksme un atmiņas. Arī saistībā ar Pavaroti un Kallasu, Mocartu un Pērselu. Kāds zina citētās operas no galvas, cits zina tikai, ka mūzika ir kaut kur dzirdēta. Kādam opera ir mākslu māksla un svētums, citam uzpūtīgo cilvēku popkultūra, kādam operu sižeti ir nopietni un traģiski, citam visironiskākais materiāls.

Tāpat ir arī ar krēsliem, kurus piemeklējis un telpā pa pāriem organizējis scenogrāfs Uģis Bērziņš. Vienam vēlēšanas, otram slavena beļģu horeogrāfe, trešajam grūta diena birojā, ceturtajam ome, kas gandrīz vairs nestaigā, piektajam vakara miers pie televizora, sestajam "jau atkal krēsli!", septītajam krēsli ir tikpat dažādi kā cilvēki, astotajam – kad esmu ar tevi, visi citi cilvēki ir tikai mēbeles, devītajam taupīgs un gana elegants scenogrāfijas risinājums, kas tieši pasaka – te neviens ar operām nesacenšas, te mēs skatāmies operas un dzīvojam operu vēriena ēnā.

Un vēl izrādē opera ir tāpēc, ka tur bieži vecie spēlē jaunos un šajā izrādē jaunie spēlē vecos. Un vēl tāpēc, ka opera ir labs piemērs tam, ka mākslā ir daudz liekā. Māksla ir tikai tad, ja ir daudz liekā. Bieži dzirdu – man jau pēc minūtes viss bija skaidrs. Bet kāpēc visi sēž? Kas nav skaidrs operā vai baletā? Kāpēc visi tomēr sēž? Gaida ko jaunu, bet dabū to pašu veco?

 

Tā Pīna Bauša tomēr tik labi jau ir uztaisījusi

Šis arī ir noklausīts izteikums, kas mudina runāt par tādu lielisku jautājumu kā oriģinalitāte mākslā. Cik tuvu apzināti vai neapzināti esam jau tapušiem paraugiem, un kā tas ietekmē mūsu darbu un skatītāju uztveri? Izrādē "Cik tuvu?" ir viens pat ļoti tuvs citāts, kurš jauki pārnests uz 35 gadus vēlāku laiku. Īpaši par to var pasmaidīt sievietes. 1978. gada Pīnas Baušas izrādē vīrietis klupdams krizdams cenšas atbrīvot ceļu no krēsliem, kas "stājas" sievietes somnambuliskās dejas ceļā. 2013. gada Elīnas Breices izrādē ļoti līdzīgā situācijā, tā paša Henrija Persela mūzikas pavadījumā, kamēr sieviete riskē vēl jo iespaidīgāk, vīrietis sēž.  

Var atrast references arī uz nesenu Latvijas dejas vēsturi – Olga Žitluhina savā darbā "Quick Time Player" (2008) izmantoja tieši tās pašas operas ārijas daļu. Tā pati mūzika skanēja arī Olgas Žitluhinas izrādes "Un atkal par to pašu" (2005) ievadā, kamēr skatītāji vēl tikai pulcējās. Iespējams, te nav jāmeklē cita sasaiste, kā tikai tā, ka lietas, ko mēs plaši lietojam, par laimi vai diemžēl, ir ļoti līdzīgas. Un tas, ka es redzu paralēles, ir tikai mana problēma, kas man atņem tīro baudu? Vai arī horeogrāfe smalki koķetē ar lielajām sievietēm pirms sevis, ar viņu iesāktajiem un mūžam nepabeidzamajiem darbiem? Varbūt vispār visas sievietes horeogrāfes ir viena liela Aisedora Dunkane = Pīna Bauša = Olga Žitluhina = Elīna Breice? Viņas visas grib pierādīt, ka dejā, tāpat kā operā, aiz tā, kas vārdos nav nosaucams, ir daudz, daudz vairāk? Vajag tikai apsēsties, nomierināties un katru reizi visu sākt kā no jauna. Kamēr viņas mūs aicinās apsēsties, tikmēr būs "ilgi un laimīgi", tikmēr būs "cik tuvu?".

Tēmas

Inta Balode

Inta Balode ir dejas kritiķe, Latvijas Kultūras akadēmijas absolvente. Par deju sāka pamatīgi interesēties pēc tam, kad pētot tukšumu, dvēsele atdalījās no ķermeņa. Kopš tā laika cenšas tādas kļūdas n...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!