Par Andreja Strokina personālizstādi "Traucējumi un šķēršļi" Laikmetīgās Mākslas centra Ofisa galerijā
lūpām uztaustot kakliņu
dzert zīmītes no jūrā iesviestajām pudelēm
izmurminot vietām tumšus ķeburus
balsenē pārsmalcinātu burbulīšu guldzēšanu
cītīgi artikulējot pieklājības formulās saņurcītus pamatus
aizrijoties ar mežonīgiem smiekliem
iegrimt katastrofas izsmeļošās detaļās
kuģis nogrima
un saule sakrunkojās
un jūra apgāzusies izlija
un mēs te
mēs te
te
mēs, jūsu surogātbrāļi un māsas
iekš saprāta, protams, iekš kā gan vēl cita
kaut aizlienēta, kaut ārpuszemes
vai liela starpība šajā amnēzijas stadijā
tiem, kas baudījuši pārpasaulīgu svētlaimi
mēs, tie paši, želejveidīgie debesu iemītnieki
pazuduši neapdzīvotos dzelzsbetona džungļos
stāvam saliekti deviņos līkumos kā vēl neatklāti viltus orangutani
neiekoptā ilgotas šampaniešjūras krastmalā
gaidām signālu un mirstam no slāpēm
te izplūda tinte
un caur medūzu rozā zilganām lēcām
pavīdēja plakanu neizteiksmīgu seju atveidi"
(Semjona Haņina dzejolis Pētera Dragūna atdzejojumā)
Lasu uz Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijas slīpajiem griestiem uzdrukāto Semjona Haņina dzejoli un cenšos to uztvert vai, precīzāk sakot, nepalaist garām nevienu vārdu. Šis dzejolis ievadīja Andreja Strokina personālizstādi, uzstādot neskaidrus pamatus fotogrāfijās notvertajām ainām. Man gribas tām pieķerties, jo katra ielūkojas unikālā apziņas stāvoklī un tik klusi un neuzbāzīgi novēro šīs dīvainās dabas parādības. Es gribētu arī, lai fotogrāfijas varētu nocelt no galerijas sienām un tad rūpīgi izkārtot uz grīdas, izveidojot vienu vai vairākas sižetiskas līknes, kurās atklātos dažādi īsi stāsti vai to ilustrācijas. Viena varētu būt ar mūzikas festivāla skatiem, otrā būtu redzamas kādas nakts izklaides, un trešā būtu, piemēram, kāda īpatnēja psiholoģiska stāvokļa atainojums. Kopumā varētu ieraudzīt centienus runāt par iedzeršanas vajadzībām. Lai gan Andrejs Strokins, šķiet, nerunā vien par vajadzību dzert, bet arī par dzērienu, proti, alkoholisku vielu, kļūšanu par sava veida laikmetīgu fenomenu. Par sabiedrības saliedētāju un formālu sarunu raisītāju. Lūk, tātad te ir runa par alkoholu kā terapeitisku līdzekli. Tas palīdz aizmukt no dažādiem kompleksiem, raizēm un pārdzīvojumiem, kas dažādos veidos noslogo un nospiež ikkatru dzīves neapmierinātu indivīdu. Stāvoklis, kādā atrodas Strokina fotogrāfiju varoņi, variē no reibuma līdz delīrijam.
Šī izstāde arī atsauc atmiņā Djego Velaskesa gleznu "Dzērāji", kas tapusi 1628. gadā. Tajā redzams grieķu dievs Dionīss, kurš sēž nomalē zem koka lapotnes. Viņu, ceļos nometušies, aplenc izslāpuši spāņu zemnieki. Dionīss viņiem pasniedz vīnu kā atbrīvojumu no ikdienas raizēm. Un zemnieki, gandrīz vai sastājušies rindā, ar kārām acīm lūkojas uz porcelāna trauku, kurš tiem tuvojas. Glezna attēlo dzeršanu kā kaut ko līdzīgu rituālam. Un, līdzīgi kā Strokina fotogrāfijās, tā sabiedrību attēlo kā alkohola apsēstu un apreibušu.
Skats ar dubļainu lauku, kurā mētājas plastmasas alus pudeles, kolas bundžiņas un vienā stūrī arī redzama nomesta čipsu paka, pārklājas ar vīrieti – tusētāju –, ieģērbtu pilnķermeņa "dzelzs vīra" kostīmā. Viņam kājās ir uzvilktas botas, un zibspuldze izgaismo sabradāto zālāju, uz kura viņš stāv. Zem abām fotogrāfijām, apgriezta vertikāli, ir vēl viena fotogrāfija ar četriem kungiem uzvalkos. Nolikta uz grīdas un atstutēta pret sienu, tā ir krēslā guļoša jaunekļa portrets. Viņš telšu pilsētā sagaida rītausmu. Tēli un pārpalikušās atmiņu driskas izklīst pa telpu, izkārtojas dažādos augstumos, saduras viena ar otru.
Vienā no uz sienām izkārtotajām fotogrāfijām, kurā redzama gaišmataina meitene, sēžot pie galda, uz kura stāv noliktas divas papīra krūzes un ēdiena bļoda, bija kaut kas ārkārtīgi saistošs. Apkārtējā vide šķiet tik mākslīga, sapņaina. Siena ir notraipīta ar melnu krāsu. Kaut kur uz sašvīkātās galda virsmas mētājas iztukšots salvešu turētājs, un meitene ir ieģērbta baltā, nedaudz notraipītā paltrakā. Viņas sejas izteiksme ir it kā nogurusi, it kā apmulsusi vai sabijusies, bet tajā rēgojas maigs, sarkastisks smīns. Man liekas, fotogrāfijā ir redzama ievainojama būtne, kura dažādu apstākļu sakritību dēļ ir ieklaiņojusi, piemēram, kādā dzertuvē. Tagad viņa sēž un gaida, līdz kāds pienesīs dzērienu, vai domā, kā no turienes izkļūt.
Vēl viena fotogrāfija, kas, varētu teikt, attēlo nepatīkamu situāciju, ir maza formāta melnbalta fotogrāfija, kurā uz zemes guļ noģībis puisis. Ar melnu flomāsteru uz pieres viņam uzrakstīts "KOPĀ! LOPĀ!", un uz vaiga uzķēpāts dzimumloceklis. Taču viņš ir tik mierīgs, it kā būtu aizsnaudies dziļā miegā, un jūtas labi. Pēc iepriekšējās nakts izklaidēm jaka, uz kuras puisis noguldījis vaigu, un apakšējais zālājs šķiet kā mīksts dūnu spilvens. Uzmostoties viņš jau būs aizmirsis visu, kas noticis pirms pāris stundām, un turpinās savas ikdienas gaitas.
Šajā izstādē, kurā saplūst vairāki apziņas slāņi un dažādu paaudžu liecības, mani intriģēja arī vernakulārās, melnbaltās fotogrāfijas, kuras Strokins ir atradis, piemēram, apmeklējot antikvariātus. Tām nav norādīts ne autors, ne arī uzņemšanas datums – tās ir pilnīgi anonīmas, aizpeldējušas un iestrēgušas laikā bez pavedieniem un jebkāda konteksta. Manuprāt, tās skaisti aizduļķo izstādi, novēršot uzmanību un likdamas justies kā novērotājam, kurš klusi lūr no malas. Es skatos, kā ģimene sēž pie galda, pacēluši šampanieša glāzes, un ielūkojos arī uz pusēm pāršķeltā pases fotogrāfijā. Tajā visā ir kaut kas nosodošs. Sajūta ir tāda, ka nevajadzētu uz tām skatīties, jo tajās redzami dažādi grēki, kas citādāk būtu palikuši aizputējušās atvilktnēs, vecos dzīvokļos.
Patiesībā jau šī pārtapšana par novērotāju ir būtiskākais iemesls tam, ka fotogrāfijas intriģē. To kopumā ir saskatāma savāda, iespējams, nejauša antropoloģija. Taču tās, tāpat kā Haņina dzejolis (citējot Ineses Zanderes sleju nesenā "Rīgas Laika" numurā), "piespiež lietot tādu skatpunktu, no kura viss ir ļoti tuvu, detaļa vai faktūra aizņem visu redzes aploku". Proti, antropoloģiskā novērošana, kādu Strokins vairākkārt šeit veic, ir ieslodzīta vairākos savstarpēji nesaistītos fragmentos, kas ir haotiski izvietoti telpā. Neizveidojas viena kopīga "bilde", uz kuru lūkojoties var tikt gudrs par to, kas apkārt notiek. Vai drīzāk šī bilde, ja tāda jelkad bijusi, ir sadrumstalota, un tādēļ esmu spiests pievērsties dažiem fragmentiem, kas varētu kaut ko izteikt. Iedziļināšanās pieprasa novēršanos no apkārtējā, un nav iespējams gluži vienkārši izkustēties, lai palūkotos uz visu šo šķietami nesakarīgo kopumu no kāda cita skatpunkta. Varētu teikt, ka šīs izstādes aplūkošana bija kā taustīšanās pa miglu. Reizēm gadās atrast kādu drisku, pie kuras varētu turēties un ar kuru varētu arī pamatot savas aizdomas. Iedomājos, ka šis process varētu būt pielīdzināms centieniem atcerēties un tad lēnām sakārtot pazudušās kripatas no aizgājušas dzeršanas.
Alumīnija bundžiņa, kura nepārtraukti griežas un levitē, kādu centimetru vai divus virs baltās kolonnas vienā telpas stūrī, ir pēdējais darbs, kuru apskatīju, pirms nobeidzu savu izstādes apmeklējumu. Tā tik tiešām lido. Tik skaisti levitē gaisā, kamēr klusi, ar dažu sekunžu intervāliem atskan spalgas notis. Nu jā, patiesībā jau bundžiņai apakšā ir piestiprināts magnēts, tādēļ tā ir apturēta gaisā. Tomēr tai piemīt kaut kas dievišķīgs, neaizsniedzams. Kaut kas tāds, uz ko var ilgi un bērnišķīgi skatīties.
0