Līdz šim pierasts, ka Starptautiskajā mūzikas festivālā "Summertime" katru gadu viesojas arī kāds spilgts neakadēmiskās mūzikas pārstāvis. Un šoreiz tieši džeza koncerts visu festivāla notikumu vidū saucams par mākslinieciski interesantāko un pilnvērtīgāko, 2013. gada 17. augustā Dzintaru koncertzālē viesojoties Igora Butmana kvartetam. Pats Butmans ir viens no retajiem Krievijas džeza mūziķiem, kurš guvis starptautisku slavu, un panākumiem bagātu koncertdarbību kopš 1999. gada izvērsis arī saksofonista izveidotais kvartets ar pianistu Antonu Baroņinu, kontrabasistu Vitāliju Solomonovu un bundzinieku Eduardu Zizaku. Tagad nu arī Dzintaros varēja pārliecināties par šī kvarteta spējām darboties dažādu stilu ietvaros, izvērst neparedzamu improvizāciju vijumus, veidot dialogu ansambļa iekšienē un radīt savstarpēji kontrastainas emocionālās atklāsmes – ja arī visi priekšnesuma parametri nebija vienlīdz pārliecinoši, ir pamats pieņemt, ka Igora Butmana un viņa domubiedru uzstāšanās paliks kā viens no nozīmīgākajiem šīgada džeza koncertiem Latvijā.
Saksofonista solījums, ka programmā ietilps gan džeza standarti, gan mazāk zināmi jaunāka laika skaņdarbi, piepildījās jau koncerta pirmajā daļā, un te kvartets saglabāja vienlīdz augstu kvalitāti jebkurai stilistikai piederīgos atskaņojumos. Priekšplānā, protams, dominēja Igora Butmana saksofona solo, kas, pirmkārt, tembrālā ziņā atšķīrās no citu pēdējā laikā uz koncertskatuves dzirdētu saksofona spēles meistaru toņa – spalgu afektu vietā tam piemita apzināta izlīdzinātība un matēta nokrāsa, līdz ar to liekot rūpīgāk ieklausīties solista veidotajās dinamiskajās izmaiņās un melodisko līniju pārveidēs. Taču par vēl jo būtiskāku Butmana prasmi jānosauc viņa spožais improvizētāja talants – brīvākam mūzikas plūdumam brīžiem dabiski izrietot no skaņurakstā precīzi fiksētā tematisma likumsakarībām un improvizatoriskajiem klejojumiem un atkal atgriežoties pie sākuma tēmas tieši tad, kad tas nepieciešams, saksofonista spēle vienlaikus pārsteidza ar īpašu meistarību un ekspresiju. Butmana muzicēšanai piemītošā enerģija nekur nepazuda arī klusinātajos atskaņojuma posmos, turpretī spraiga rakstura epizodēs tā krāšņi uzplauka virtuozās, dzirksteļojošās un vienlaikus apbrīnojami viengabalainās pasāžu plūsmās, un šie koncerta iespaidi it sevišķi palika atmiņā.
Ne tikai Igora Butmana, bet arī pianista Antona Baroņina spēle radīja priekšstatu par nenoliedzami prasmīgu muzikālo kvalitāšu apvienojumu – šai gadījumā tas izpaudās atraisītā un radošas iztēles piesātinātā sniegumā, kur vienlīdz saistīja gan izsmalcinātu pianistisku nianšu pastāvīgs ritējums, gan arī pilnskanīgu akordu izklāsts. Brīžiem arī Baroņina uzstāšanās interpretāciju gaitā ieņēma centrālo vietu, nekad gan nepārtraucot risināt skaņās ietērpto sarunu ar citiem kvarteta dalībniekiem, un pianista priekšnesumu tāpat kā saksofonista uzstāšanos viscaur raksturoja skaidra mākslinieciska loģika un elegants mūzikas tonāli harmonisko veidolu risinājums. Kontrabasists Vitālijs Solomonovs un sitaminstrumentālists Eduards Zizaks, jāteic, palika Butmana un Baroņina ēnā – lai gan kontrabasista spēle priecēja ar patīkami noapaļotu instrumenta toni, turpretī bundzinieks izcēlās ar vairākām aizrautīgām soloepizodēm, būtu gribējies tomēr dzirdēt arī viņus abus kādā brīdī virzām uz priekšu interpretācijas attīstību. Taču šeit, it īpaši koncerta otrajā daļā, notika drīzāk pretējais – viņi netika līdzi saksofonista un pianista uzturētajam spriegumam. Uzreiz gan jāpiemin, ka vismaz pirmās daļas noslēgumā – brīnišķīgā versijā par Džeimsa Brauna dziesmu "I Got You (I Feel Good)" – kvarteta saspēle bija tuvu ideālam, un arī plašajos lirisku noskaņu izvērsumos pirms tam kontrabasa un sitaminstrumentu pavadījums akcentēja saksofona un klavieru kolorītos dziedājumus.
Koncerta turpinājumā mūziķi ievēroja to pašu par labu atzīto māksliniecisko dramaturģiju – enerģiska rakstura skaņdarbu pretstatījumus elēģisku nokrāsu mūzikai, taču gan pats repertuārs, gan arī pieeja tā atainojumam jau bija neordinārāka un diskutablāka. Vērienīgajā atonālas ievirzes improvizācijā Čārlza Mingusa garā, ko nevarētu nosaukt par pašu veiksmīgāko – iespējams, arī tādēļ, ka Igora Butmana un viņa līdzgaitnieku estētiskās intereses nešķita īpaši piesaistītas frīdžezam – nepārprotami atklājās arī tālākajos koncerta numuros valdošie kvarteta centieni paplašināt spēles telpu ar eksperimentālāku harmonisko valodu, izaicinošāku formveidi un vērienīgiem improvizāciju izvedumiem. Vietām tas pārliecināja, citkārt atkal raisīja šaubas, bet kopumā tomēr palika iespaids, ka Billija Streihorna un Djūka Elingtona skaņdarbu lasījumi uzstāšanās pirmajā daļā bijuši ar loģiskāku muzikālās domas virzību un spraigāku emocionālo izteiksmi. Savukārt, tuvojoties koncerta beigām, kvarteta rastie mākslinieciskie risinājumi parādījās nedaudz vienveidīgos rakursos, aizvien monumentālāko improvizāciju cauraustajai formveidei gūstot ekscentriskākus vaibstus – tas attiecināms gan uz liriskajām ainām, gan uz mūzikas lappusēm, kuras raksturoja trauksmaina aktivitāte.
Vairāk pārsteigumu te sniedza repertuāra izvēle, kas acīmredzami bija piederīga tai kultūrtelpai, kuru Igors Butmans atcerējās no pagājušā gadsimta 60. – 80. gadiem un kura citiem nozīmēja ne tuvu tik daudz. Viens no šiem motīviem – "Lāčumātes šūpuļdziesma" – vēl bija atpazīstams, lai gan droši vien reti kurš varēs nosaukt komponista Jevgeņija Krilatova vārdu un saistīt šo mūziku ar Vladimira Popova un Vladimira Pekara 1969. gadā radīto multiplikācijas filmu "Umka". Turpretī otrs tematiskais materiāls, izrādās, nāca no tā paša autora sarakstītās mūzikas bērniem domātajai piecu sēriju filmai "Viešņa no nākotnes", kuru tagad ārpus Krievijas laikam atceras tikai kinozinātnieki. Bet tieši uz šīm divām tēmām balstījās visas koncerta otrās daļas nostalģisko izjūtu gamma, kurā Butmana kvartets rada impulsus jauniem muzikālās iedvesmas pavērsieniem.
Nevar noliegt, ka šeit kvarteta veidotajām interpretācijām saliedētāks veidols un mazāk sadrumstalots kontrastējošu noskaņu atainojums nāktu tikai par labu un tas piešķirtu arī vēl noslīpētāku spožumu vitālajam un daudzpusīgajam Huana Tisola "Karavānas" lasījumam, kas, starp citu, nākamajā vakarā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pavadībā jau izskanēja pavisam citā versijā. Tomēr ik pa laikam apšaubāmā dramaturģiskā arhitektonika neaptumšoja vairākas citas Igora Butmana kvarteta kvalitātes – saksofonista aizrautību un virtuozitāti, pianista akadēmiski trenētā spēles stila bagātīgo valdzinājumu un neparastās improvizētāja dotības un visa ansambļa spēju nekļūdīgi atrast teicamu tembrāli dinamisko balansu, kā dēļ katrs instruments izgaismojās tieši tam vajadzīgajā brīdī un vispiemērotākajā krāsu spektrā. Par īpašu profesionalitātes pazīmi jānosauc arī kvarteta prasme piešķirt džezam patiesi atbilstošu raksturu, izteiksmi un semantiku mūzikai, kas oriģinālā piederīga pavisam citai stilistikai – vai nu tas būtu Džeimsa Brauna dziedātā fanka, vai arī Jevgeņija Krilatova rakstītās kinomūzikas gadījumā. Katrā ziņā Igora Butmana kvarteta spēlētā programma radīja cieņu ne tikai izvērstā apjoma, bet arī dziļās izteiksmības dēļ, un ceru, ka tā nebūs viņu pēdējā viesošanās Latvijā.
0