Kultūra
03.09.2013

Iežogotie likteņdārzi

Komentē
4
Saglabā

Pilsētā tu vari nokļūt vai no tās doties prom dažādos veidos, un katrs no tiem dāvās drusku citādāku pieredzi. Tu vari padirnēt sastrēgumos vai reizēm vispār bez kavēšanās žigli izšmaukt ārpus pilsētas robežām ar auto. Braucot mašīnā, šādās reizēs tu, saprotams, izraudzīsies kādu no lielākajiem un nozīmīgākajiem ceļiem. Tur būs pēdējie luksofori, kaut kādi lieli veikali un autostāvvietas, benzīntanki un, protams, mākslinieka Valda Celma reiz radītais un tā arī nepārspētais robežzīmes uzraksts “RĪGA”. Skats nedaudz citādāks vērtīsies, ja prom no Rīgas brauksi ar autobusu – kaut vai tāpēc, ka tie pārvietojas gausāk nekā vieglās automašīnas, turklāt piedāvā, ja tā var teikt, papildu kontekstu – vienalga, vai ar to domātu citus braucējus, vai autobusa vadītāja iemīļoto radio staciju.

Kopš Spilves lidlaukā vairs nenolaižas un nepaceļas komerciālo reisu lidmašīnas, Rīgas robežu pārkāpt lidmašīnā tā vienkārši vairs nav iespējams, toties atliek kuģi un dzelzceļš. Abi transporta veidi prombraukšanas vai ierašanās brīdī ļauj uzmest skatu pilsētai no tās nepievilcīgākās puses. Kuģu ceļš līdz jūrai ļauj izbaudīt industriālo ainavu skarbumu, bet pilsētas dzelzceļmalas ir tieši tikpat skumjas kā vairumā citu pasaules malu, ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem – drūpošām un pamestām ēkām, kupli sazēlušiem brikšņiem, klaidoņu patvērumiem un krāsainiem grafiti ornamentiem.

Krietni vien retāk no pilsētas gadās iziet šī vārda vistiešākajā nozīmē – ar kājām. Tā nu sagadījās, ka pirms vairākām dienām devos garākā pārgājienā. Tā sākums bija vēl šaipus Rīgas robežām, bet ceļamērķis – krietni tālu prom no tām. Lai nebūtu jāatkārto auto un visu pārējo braucēju iecienītie maršruti, izraudzījos mazākas nozīmes ceļus, pa kuriem iepriekš nebija gadījies pārvietoties.

Šķērsojis Juglu pa dzelzceļa tiltu, es nokāpu mazdārziņu un laivu kooperatīvu garāžu pasaulē, kas vēl arvien pēdējiem spēkiem plaukst un zeļ šaurajā zemes strēmelē starp 19./20. gadsimtu mijā ierīkoto Ķīšezera – Baltezera kanālu un dzelzceļa sliedēm. Šis kanāls ir viens no Rīgas pilsētas bēdu stāstiem. Šķiet, tikai vienreiz bērnībā iznāca izbraukt ar kuģīti, kas secīgi vizināja pa četriem Rīgas un Pierīgas ezeriem pēc kārtas un beigās piestāja galapunktā Mazā Baltezera tālākajā galā Alderos. Par kādreizējo kuģīšu satiksmi – un vēl vienu veidu, kā pa ūdensceļu izkļūt no pilsētas, – tagad liecina vien nošķiebušies un bez dēļu klājuma palikuši piestātņu skeleti kanāla krastos. Kamēr citviet Rīgā mazdārziņi vai nu iznīkst, vai tiek nīdēti, te vēl plaukst rudens puķes, zemē birst pārgatavojušās plūmes un pēc stutēm prasās ābolu pilni zari. Šie vēl aizvien ir tādi uzlabota modeļa padomju laiku mazdārziņi – uzlabojumi galvenokārt skāruši to sētas, kuru konstrukcijās tradicionālos dēļus, skārda plātnes, dzeloņstieples un stiepļu sietus papildinājuši arī mūsdienīgāki materiāli. Ar arhitektūru vai estētiku šiem žogiem nav nekādas saistības – tās ir praktiskas konstrukcijas, kuru izskats saimniekiem parasti nav licies svarīgs, jo viņiem nozīmīgais taču atrodas nožogojuma iekšpusē.

Drusku tālāk kanāla malā, bet vēl pirms Jaunciema tilta, jau parādās īpašumi ar mājām, kurās kāds dzīvo pastāvīgi. Daudzi no tiem nav vēl nekādi 90. gados ierīkoti jaunbagātnieku mitekļi, bet stāvējuši te krietni ilgāku laiku. Žogi te pārsvarā no stiepļu sieta, taču par papildu drošības sajūtu gādā suņi un pie vārtiem piestiprinātas plāksnītes par suņu niknumu.

Taču atliek vien iziet pa tilta apakšu, un pamazām vien, tuvojoties Lielajam Baltezeram, gājējs nonāk pavisam citādākā pasaulē. Šīs pasaules nosaukums vispirms ir Priedkalne, bet pēc tam – Baltezers, un tā gandrīz pilnībā aizņem ezera krastu. Ezera krastu gan te var tikai nojaust, jo pārsvarā iznākt iet gar brūnu vienlaidus žogu. Mūra stabi vai žoga augšmalas liekums var atšķirties, taču citādi izskatās, ka to būvējušas vienas un tās pašas darba rokas vienam un tam pašam saimniekam. Tikai dažviet žoga plūdumu pārtrauc lielāki vai mazāki vārti. Pie vārtiem parasti ir izliktas plāksnītes ar māju nosaukumiem – daudzām dažādām latviski romantiskām versijām par ezeru, ūdeņu, krasta un citām apkārtnei pieskaņotām tēmām. Retu šķērsielu, kas nogriežas ezera virzienā, te aizšķērso nolaižamas barjeras, aizlieguma zīmes un sarga tramīga sarosīšanās būdiņā pie vārtiem. Šķiet, ne vien Džordžs Klūnijs, bet arī Lēdija Gaga, Zevs, Breds Pits un visa pārējā Holivuda un Bolivuda ir nopirkuši īpašumus nevis pie Komo ezera vai Saulkrastos, bet tieši te.

Ja laimējas aplūkot pašas ēkas, arī tas jāuzskata par zināmu panākumu, jo aiz brūnā žoga saskatāms nav gandrīz nekas. Izņemot lielākos vai mazākos grupējumos pret debesīm saslējušos spicus tornīšus.

Vēl pirms kāda laika īsti nespēju saprast, kur gan slēpjas principa "nav tornīša, nav namiņa" pievilcības noslēpums, taču tagad sāku to apjaust. Ja tava māja ir noslēpta aiz blīvi sanaglota dēļu žoga, vienīgais veids, kā apkārtējiem likt noprast, ka aiz žoga patiesi ir tava māja, nevis gateris vai plastmasas izstrādājumu ražotne, ir izraudzīties māju ar tornīti. Saprotams, tam visam nav itin nekā kopīga nedz ar kaut kādām laikmetīgās arhitektūras vēsmām, nedz izdaudzināto un mūsu Brīvdabas muzejā rūpīgi glabāto latvisko samēru un harmonijas izjūtu. Tie ir apmestā putuplastā, riģipsī un saliekamo skārda dakstiņu jumtu eklektikā uz mirkli sastinguši bērnības sapņi un pa malu malām noskatīti priekšstati. Bavārijas "trakais" Ludvigs II savas sapņu pilis būvēja no īstiem ķieģeļiem, un līdz mūsu dienām saglabājusies pat viņa līdz galam nepabeigtā pils, taču celtnēm Baltezera krastā kas tāds laikam gan nedraud.

Tomēr – atgriezīsimies pie tām brūnajām sētām. Ejot gar žogu, es prātoju, kālab gan te vispār kas tāds vajadzīgs. Lai aizturētu no meža nākošas un rododendru kolekciju apdraudošas meža cūkas? Bebrus? Tie jau nu drīzāk uzglūnēs no ūdens puses. Lai aizkavētu laupītājus? Par to jau it kā rūpējas būdiņās tupošie sargi, niknie suņi, visās malās satūcītās video kameras un dažādi uzraksti, kas ziņo, ka itin viss redzamais ir "privāts": "Privāta brauktuve", "Privātīpašums", "Privāta teritorija" u.tml.

Lepni augšup paslietie tornīši, drošu roku vilktie īpašumu nosaukumi un garām pabraukušās mašīnas it kā liecina par vēlmi dižoties, bet žogs tai pāri pārvelk brūnu kautrīguma svītru. Kādreiz uz plāksnītēm pie savrupmājām Mežaparkā vēl varēja izlasīt, ka šis, teiksim, ir Viļa Lāča, bet tas tur – Bruno Kalniņa vai vēl kāda cita īpašums. Tagad šāda atklātība ir retums. Katram svarīgs rādās vien tas, kas paša žoga iekšpusē, bet nevienam citam gar to nav ne mazākās daļas. Un arī katram sava žoga iemītniekam par to, kas notiek ārpusē, nav vaļas vai vēlmes galvu lauzīt.

Ejot tālāk gar Lielo un pēcāk arī Mazo Baltezeru, un vēl tālāk – gar aizaugušo un kokiem aizkritušo Baltezera – Gaujas kanālu līdz pat Gaujai, un vēl – gar Gaujas malu uz Garkalnes pusi, es atkal un atkal mežā ceļa malā atradu visdažādāko atkritumu kalnus. Tur bija "organizēti" atvestu būvgružu kalni un pa individuāliem maisiņiem uzkrājušās sadzīves atkritumu čupas. Un nebūtu ne mazākais brīnums, ka liela tiesa no tā visa tur nonākusi arī no mājām, kuras apjož brūni un necaurredzami žogi.

Tā sagadījās, ka tieši mana gājiena laikā notika pasākums, kurā tika vākti ziedojumi Likteņdārza amfiteātra akmeņu krāvuma "Sirmais saulriets" sakrāmēšanai. Lai ko es domātu par krāvuma nosaukumu vai Likteņdārza ideju kopumā, tieši šī pasākuma pārraide televīzijā atsauca atmiņā Pierīgā redzētos žogus. Es iztēlojos tādu brūna žoga apjoztas tornīšmājas mierīgo iemītnieku, kas lielāko daļu ikdienas (ja neņem vērā darbu, bet tas nu tā) par norisēm ārpus savas sētas neliekas ne zinis. Tas nekas, ka turpat ir izgāzti atkritumi, jo, saprotiet, ne jau viņš tos tur gāza. Un tikai laiku pa laikam ar labdarīgu īsziņu vai ziedojumu pabalsta kādu labu darbu, jo "vajag taču kādu smuku vietu, kur tautai pulcēties". Bez žoga.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!