Par Dzintara Dreiberga filmu "Dvēseļu putenis" (2019)
Droši vien jāsāk ar tām gadu garumā uzkrātajām bažām, kas pārņem sirdi un prātu, jau izdzirdot par plāniem veidot kārtējo pašmāju nacionālo kases grāvēju. Uzsvars uz vārdu "nacionāls" ir būtisks, jo šādas filmas bieži ir saistītas ar latviešu tautas un Latvijas valsts vēsturē nozīmīgiem notikumiem. Bažas likumsakarīgi izriet no līdzšinējiem rezultātiem, kas stipri maz iepriecinājuši, pacilājuši vai raisījuši pārdzīvojumus. Ilgus gadus šajā nosacītajā sfērā darbojās Aigara Graubas un Andreja Ēķa tandēms: viņi radīja "Baigu vasaru" (2000), "Rīgas sargus" (2007), "Sapņu komandu 1935" (2012) un pavisam nesen – "Nameja gredzenu" (2018). Paradoksāli, taču laikam gan no visas šīs filmu plejādes mākslinieciski veiksmīgākā šķiet mērogā krietni pieticīgākā "Baiga vasara", kas lika uzsvaru uz cilvēciskām kaislībām draudošās padomju okupācijas fonā, priekšplānā izvirzot izdomātu mīlasstāstu starp radiofona darbinieku Robertu un NKVD savervētā ārlietu ministra Vilhelma Muntera drauga meitu Izoldi. "Rīgas sargi" kļuva par visvairāk skatīto latviešu filmu kopš neatkarības atjaunošanas, tomēr filmas māksliniecisko pieticību šis fakts nespēja aizēnot – Bermontiādes notikumi šeit attēloti drīzāk jau komiskā "Vella kalpu" stilā ar acīmredzamu tieksmi spēlēt uz patriotisku jūtu uzkurināšanu skatītājos. "Rīgas sargi" kļuva arī par visu laiku dārgāko latviešu filmu, taču jau 2007. gadā tā izskatījās pārmērīgi samākslota un neglābjami novecojusi, salīdzinot ar krietni vecākām ārzemju un pat pašmāju kara tēmām veltītajām filmām. Krietni atzinīgākus vērtējumus saņēma režisora Viestura Kairiša mēģinājums ekranizēt izsūtītās Melānijas Vanagas episko likteņstāstu filmā "Melānijas hronika" (2016). Diemžēl filmas neapšaubāmi svarīgās tēmas, šveicietes Sabīnes Timoteo izjustais tēlojums un Ginta Bērziņa izcilais operatora darbs manās acīs nespēja aizēnot filmas akūto stāsta un tēlu plakanumu, kas kļuva par galveno traucēkli līdzpārdzīvojumam. Tieši līdzpārdzīvojuma neesamība ir pats būtiskākais trūkums līdzšinējā latviešu nacionālo grāvēju jeb blokbāsteru piedāvājumā. Ir ambīcijas, ir stāsti, ko stāstīt, ir pat nauda (lielāka vai mazāka, bet tomēr), taču rezultātā tapuši darbi, kas, ja arī pēdējos gados izceļas ar estētisko un tehnisko kvalitāšu jūtamu pacēlumu, tomēr joprojām smagi iebuksē emocionālajā sfērā – bet tieši uz to šādās filmās taču jāliek galvenais uzsvars, lai filmas veidotāju iecerētais vēstījums vispār sasniegtu savu mērķi.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī uz Dzintara Dreiberga vairākus gadus tapušo "Dvēseļu puteņa" kinoversiju devos ar pamatīgu skepsi. Uzdevums – Grīna episko varoņdrāmu ekranizēt mūsdienu Latvijas kino finansējuma apstākļos – šķita tikpat pompozs, cik neiespējams, proti, nevis vienkārši kaut kā ekranizēt, bet izveidot patiešām labu filmu. Tomēr Dreibergs, kura vārdu lielākā daļa Latvijas noteikti pirmoreiz izdzirdēja tieši saistībā ar šo projektu, nepadevās. Lai kādas arī nebūtu peripetijas ap filmas sākotnējo finansēšanu ar Saeimas dāsno atbalstu bez jebkāda konkursa, Dreibergs spēja piesaistīt filmas veidošanā tādus pasaules līmeņa profesionāļus kā scenāristu Borisu Fruminu un komponistu Lolitu Ritmani, un laika gaitā, kad publikas rīcībā nonāca arvien vairāk materiālu par filmas tapšanas gaitām, kļuva skaidrs, ka filma ne tikai būs, bet, ļoti iespējams, arī būs tā vērta. Un te nu man uzreiz tas jāpasaka skaidri un gaiši – jā, manā uztverē "Dvēseļu putenis" patiešām ir tā vērts, un vēl šodien, vairākas dienas pēc noskatīšanās, man ir patiess gandarījums, ka varu bez sirdsapziņas pārmetumiem, iekšējiem un ārējiem kompromisiem teikt, ka filma ir izdevusies. Saprotams, neuzskatiet šo apgalvojumu par aksiomu, tas ir mans viedoklis, un, ņemot vērā plašo ažiotāžu, izskanējuši arī gluži pretēji vērtējumi, piemēram, kinozinātnieka Agra Redoviča itin skarbā kritika interneta žurnālā "Kino Raksti". Tāpēc mēģināšu izklāstīt savu redzējumu par "Dvēseļu puteni" sīkāk.
Sāksim ar to, ka "Dvēseļu putenis" ir piederīgs tai kino paradigmai, ko ērtības labad dēvēsim par izklaides kino. Šī nav filma, kas mēģinātu nopietni diskutēt par svarīgām un pretrunīgām tēmām vai eksperimentēt ar kinovalodu. Gluži pretēji – tas ir standarta formulas kino, kas pakārtots skatītāja uztveres ērtībām. Taču neuztveriet šos vārdus kā pārmetumu vai apliecinājumu "Dvēseļu puteņa" mākslinieciskajai mazspējai; gribu tikai definēt, ka būtu nepārdomāti no filmas gaidīt īpašas kinematogrāfiskas atklāsmes, jo tāds ne tuvu nav bijis veidotāju mērķis. Nepieķerieties pārāk cieši arī vārdam "izklaide" – tas nenozīmē, ka filma nevar būt drūma vai šausminoša, tikai to, ka tās iedarbība vairāk būs vērsta uz emocionālo līmeni, nevis intelektuālo. Bez šaubām, lieliska izklaides kino radīšana varbūt pieprasa citu pieeju, taču noteikti neatbrīvo no vajadzības ieguldīt daudz darba un resursu. Tieši ieguldītais darbs – ne tikai fiziskais, bet arī garīgais – ir tas, kas "Dvēseļu puteni" uzreiz izceļ latviešu blokbāsteru priekšplānā. Beidzot redzams, ka cilvēki ir sapratuši, cik nozīmīgs ir filmas scenārijs, stāsts un personāži un cik vērtīgi ir veltīt laiku šo ārkārtīgi svarīgo lietu izstrādei. Jo tas ir filmas karkass, bez kura visam pārējam nebūs nekādas nozīmes. Ja mēs nespēsim dzīvot līdzi cilvēkiem ekrānā, tad filmu nespēs glābt nekāds kadrā uzspridzinātās pirotehnikas daudzums. To mēs ļoti labi zinām no Holivudas grāvējiem.
Dreibergs kopā ar otru scenārija autoru Fruminu, šķiet, to ir lieliski apzinājušies (kā arī to, cik maz pirotehnikas būs viņu rīcībā), tāpēc radījuši spēcīgu varoņu trio – Vanagu ģimenes vīriešus, kurus veiksmīgi atveido Mārtiņš Vilsons, Raimonds Celms un debitants Oto Brantevics galvenajā Artūra lomā. Viņu attiecības un likteņi tad arī veido filmas emocionālo kodolu, kam apaudzēts apkārt viss pārējais – karš, Latvijas liktenis, mīlestības pārdzīvojumi utt. Taču filmas centrs, protams, ir pats Artūrs. Un te man jāsaka, ka Dreibergs ar talantīgo operatoru Valdi Celmiņu ir izvēlējušies faktiski labāko risinājumu filmas vizuālā tēla radīšanai, veidojot visu stāstu kā subjektīvu, Artūra acīm skatītu ceļojumu cauri nežēlīgam karam un nāvei līdz savai valstij, mieram un mīlestībai. Šāda pieeja redzama jau pašā filmas sākumā, visai poētiskajā Artūra izbraucienā ar velosipēdu, un pēc tam visspilgtāk manifestējas batāliju ainās. Tieši kauju attēlojums bija viens no lielākajiem maniem raižu avotiem (atceroties Grīna romāna līdz šim nepārspēto vērienīgumu), bet subjektīvais skatpunkts palīdz slodzi pārnest no efektīgiem sprādzieniem un grandiozām sadursmēm uz personisku emocionālo līdzpārdzīvojumu, ko papildina autentiska vides izjūta. Ziema kino reti kad ir izskatījusies tik nežēlīga kā Ziemassvētku kauju ainās, kas tika filmētas reālajās kauju vietās bargā spelgonī – aktieru un filmēšanas komandas spīdzināšana sevi ir attaisnojusi par 150 %.
Par stāstu daudz nerunāšu, jo, atklāti sakot, romāns ir lasīts tik sen, ka visas peripetijas tāpat ir pagaisušas no atmiņas, taču pašsaprotami, ka tik vērienīga darba iekompresēšana 2 stundās ir prasījusi daudz upuru gan notikumu, gan personāžu ziņā. Tomēr scenāristi nav nobijušies un koncentrējušies uz svarīgāko – uz galvenajiem varoņiem, caur kuru prizmu tad arī epizodiski ieskicēta Pirmā pasaules kara norise Latvijā, strēlnieku bataljonu formēšana, Nāves sala, Ziemassvētku kaujas, strēlnieku iesaistīšanās revolūcijā un vilšanās sarkanā terora laikā, Cēsu kaujas… Šajā ziņā filma nelutina nezinošu skatītāju, taču arī vēstures notikumu precīza nepārzināšana nemazina filmas emocionālo iedarbību, jo mums vienmēr ir balsts, pie kura pieturēties, – galvenais varonis Artūrs, caur kura dēkām uzzinām par attiecīgajām vēstures peripetijām. Te nav nekādu atkāpju, nekādu dokumentālu kadru iestarpinājumu u. tml., viss tiek atklāts tikai no Artūra skatpunkta, un nevienā brīdī mēs neuzzinām neko vairāk par to, ko zina viņš. Vēsturnieki filmā noteikti atradīs kaudzi neprecizitāšu, taču zināms, ka Dreibergs pastāvīgi konsultējies ar vēsturniekiem un apzināti atkāpies no vēsturiskās patiesības tikai tajās vietās, kur to stingri pieprasījis scenārijs. Šķiet muļķīgi par to kārtējo reizi atgādināt, taču spēlfilma nekad nepretendē uz dokumentālās filmas cienīgu vēsturisko faktu rekonstrukciju un izpēti. Vienlaikus "Dvēseļu putenim" nav iespējams pārmest tik vienkāršotu un distancētu pieeju vēsturisko notikumu traktējumam, kā tas izpaudās tajā pašā "Baigā vasarā" un vēl jo vairāk "Rīgas sargos".
Manā skatījumā filmas vājākās vietas ir tieši Artūra mīlas dēkas – lai arī romantisko ainu nav daudz, veidotāji tās krietni "pārcukurojuši", ieceļot bezmaz no citas, daudz prastākas romantiskās filmas. Arī Lolitas Ritmanes "holivudiskajā" mūzikā, kas itin labi funkcionē kauju ainās, romantiskie motīvi šķiet pārspīlēti pārsaldināti ar nolūku diktēt priekšā emocionālos pārdzīvojumus. Tas gan nav nepieciešams, jo Brantevics un Trušiņa savstarpējās jūtas spēj atklāt tieši tik sirsnīgi neveikli, kā pieklātos viņu personāžiem. Mazliet sasteigta šķita arī Cēsu kauju epizode, kas kļūst par filmas antikulmināciju un raisa neizpratni par Artūra absolūti neloģisko pārdrošību (ja bija tik liela vajadzība viņā ieraidīt lodi, varēja to panākt ar mazāk uzkrītošu paņēmienu). Personīgi mani ne īpaši uzrunāja arī nobeiguma aina ar Lāčplēša ordeņu pasniegšanu – spēju saprast šīs ainas jēdzienisko nozīmi, tomēr iepriekš redzamā Artūra metaforiskā lūgšana Ziemassvētku kauju laikā šķita emocionāli un simboliski daudz iedarbīgāka, un būtu bijis iederīgi beigt filmu tieši ar to. Citādi pārņem sajūta, ka filmas autori pašās beigās atcerējušies, ka filmai taču jābūt arī zināmām nodevām urrāpatriotismam un noteikti pēdējā kadrā jāparāda plīvojošs Latvijas karogs. Tas ir neliels atkritiens atpakaļ "Rīgas sargu" teritorijā, no kuras "Dvēseļu putenis" visu laiku bija spējis izvairīties. Simboli jāgodā, taču nevajag tos nodeldēt, un filmas vēstījums manā uztverē būtu daudz spēcīgāks bez šīs ainas.
Kopumā "Dvēseļu puteni" ir vēlme uzlūkot kā mazliet retro stilā ieturētu klasisku piedzīvojumu filmu par jaunu džeku, kas pāragri sasniedz briedumu necilvēcisku apstākļu iespaidā. Es negribu filmu distancēt no tās nacionālpatriotiskās nozīmes (un arī pats nespēju no tās norobežoties skatīšanās laikā), tikai labprāt iztēlojos, kā "Dvēseļu puteni" varētu skatīties cittautieši bez piesaistes Latvijai un izpratnes par tajā attēlotajiem notikumiem. Ceru, ka viņiem filmas piedzīvojumu gars ietu pie sirds.
12