Otrajā rindā filmas galvenā varone Una ar māsām, priekšplānā Ieva Ozoliņa un filmas noslēguma posma komanda
 
Aktualitātes
18.07.2019

Ieva Ozoliņa veido dokumentālo filmu par adopcijas ceļā šķirtām māsām

Komentē
0
Saglabā

Beigusies pamata filmēšana režisores Ievas Ozoliņas trešajai dokumentālajai filmai "Mana māte – valsts", kas seko galvenās varones Unas pūliņiem atrast savas bioloģiskās māsas, informē Nacionālais kino centrs.

Projekts sākās 2017. gadā, kad režisore Ieva Ozoliņa satika Unu, kura bija apņēmusies atrast savu adopcijas ceļā šķirto māsu. Una bija pirmā persona, kura izmantoja Latvijas likumdošanas izmaiņas un bez tiesas procesa atguva dzimto identitāti. Līdz ar savu atgūto vārdu no arhīva materiāliem viņa uzzināja, ka viņai ir vēl četras māsas.

Pastāvēja cerība, ka varbūt arī māsas meklē Unu; cerība apstiprinājās, kad atradās pirmā māsa Zane. 2009. gada žurnālā "Una" atrodama gara intervija ar Zani, kur viņa atklāj, ka bez panākumiem meklē savu māsu. Tā izrādījās Una.

Filmas iecerētais uzdevums bija ļoti sarežģīts, jo institucionālā ceļā Unai savas māsas atrast nebija iespējams. Meklējumi norisinājās gan Latvijā, gan Amerikā, gan Krievijā; bija pamats domāt, ka vecākā māsa tikusi adoptēta uz ārvalstīm, tāpēc aicinājums sociālajos tīklos bija iztulkots 32 valodās un tika plaši pārpublicēts gan Latvijas, gan Krievijas medijos, kuru iesaistīšanās palīdzēja atrast vecāko māsu.

Māsu meklēšana kļuva par Unas galveno mērķi, un filmēšanas grupa sekoja viņas pūliņiem divu gadu garumā. "Unas sarežģītais ceļojums rosinās filmas skatītājos pārdomas par likuma un indivīda pretnostatījumu, tomēr tās mērķis nav kritizēt adopciju, kas visos laikos bijusi smaga tēma, bet gan uzdot jautājumu par to, ko nozīmē vientulība un dzimtās identitātes dzēšana. Filmas galvenā tēma ir asinsbalss, identitāte un emocionālā vajadzība pēc piederības," raksta filmas veidotāji.

Lai nepievērstu lieku uzmanību māsu meklējumiem un tos neapgrūtinātu, filmas projekts plašākai auditorijai tiek prezentēts tikai filmēšanas beigu posmā. Savukārt starptautiskajā kino vidē projekts guva atzinību jau agrīnā stadijā. Tas tika izvēlēts vairākās projektu attīstīšanas darbnīcās, tajā skaitā Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā, Lokarno festivāla vasaras skolā un "Nordisk Panorama", kur šis bija vienīgais projekts no Baltijas.

Režisore Ieva Ozoliņa iepriekš pazīstama ar dokumentālajām filmām "Mans tēvs baņķieris" (2015) un "Dotais lielums – mana māte" (2018), kas ieguva balvu pasaules galvenajā dokumentālo filmu festivālā IDFA (Amsterdamā). Režisores trešā filma top ar Nacionālā kino centra atbalstu kā kopražojums starp Latvijas studiju "FA Filma" un Islandes studiju "Republik"; filmas operators ir Mārcis Slavinskis. Filma uz ekrāniem gaidāma 2020. gadā.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!