"Šķiet, mūsdienu anglofonajā pasaulē pastāv neremdināmas slāpes pēc arvien jauniem arhaiskās grieķu heksametriskās poēzijas tulkojumiem," nesen jaunākajam Hēsioda darbu angļu valodas izdevumam veltītā esejā laikrakstā "The New York Review of Books" rakstīja Pensilvānijas Universitātes klasisko studiju profesore Emīlija Vilsone. "Un ir viegli saprast, kāpēc Homēra tirgus plaukst un zeļ. "Odiseja" – aizraujoša un dziļi cilvēciska poēma par identitāti, kopību, zaudējumu, gudrību un meliem, dzimumu nelīdztiesību, bagātību un nabadzību, migrāciju, ceļošanu, kolonizāciju, masu slepkavībām un kultūru atšķirībām – vēl nekad nav skanējusi tik atbilstoši mūsu ikdienai kā 2017. gadā. "Iliāda", kas ir vēl nobeigtāks darbs, veltīta cilvēka trauslumam, naidam, sāpēm, nošķirtībai, godam un šaušalīgajām sekām, ko spēj nest vīriešu agresija, iemanto arvien stindzinošāku nozīmīgumu līdz ar katru nākamo pārlasīšanu."
Profesore rakstā uzskaita nozīmīgākos līdz šim iznākušos hēsiodisko darbu tulkojumus angļu valodā – 1959., 1978., 1983., 1993., 2005., 2006. un 2007. gadā (tāpat kā par Homēru, arī par Hēsiodu pētnieki jaunākajos laikos mēdz runāt nevis kā vienu konkrētu autoru, bet gan noteiktam stilam atbilstošu un, iespējams, vairāku pagājušās ēras 8. gadsimta autoru tekstu kopumu). Salīdzinājumam – Homēra "Iliādas" un "Odisejas" tulkojumu un izdevumu angļu valodā esot "dučiem". Tagad Hēsioda jeb hēsiodiskajiem darbiem radīts vēl viens angļu tulkojums.
Latviešu valodā Homēra "Odiseju" pirmoreiz varēja iepazīt 1890. gadā, kad Jelgavā iznāca Kārļa Mīlenbaha tulkojums, bet Rīgā – Ernsta Dinsberģa latviskojums. "Iliāda" Augusta Ģiezena tulkojumā Anša Gulbja apgādā tika izdota 1920. gadā, bet 1938. gadā iznāca Ģiezena "Odisejas" pirmās, sestās, vienpadsmitās un divpadsmitās dziesmas tulkojums. Ģiezena "Odiseja" ar Sigismunda Vidberga ilustrācijām klajā tika laista Otrā pasaules kara laikā – 1943. gadā. 1961. gadā "Latvijas Valsts izdevniecībā" tika izdota Ģiezena "Iliāda" ar Ābrama Feldhūna ievadu un komentāriem un Kurta Fridrihsona ilustrācijām, pēc sešiem gadiem – arī līdzīgs "Odisejas" izdevums. Hēsioda "Teogonija" un "Darbi un dienas" grāmatā iznāca jau daudzus gadus pēc Ģiezena (1888–1964) nāves: 1995. gadā ar Ilmāra Blumberga ilustrācijām.
Tas ir tikai minējums, bet izdevumi kā grāmatu mākslas objekti, iespaidīga paskata suvenīri vai prāvi albumi (pie tādiem var pieskaitīt arī padomju gados izdoto Vergilija "Eneīdu", Eiripīda "Traģēdijas" un droši vien vēl dažu) ir bijuši pamatīgs šķērslis jeb pat slogs, lai kāds šos antīko autoru darbus patiešām arī lasītu. Ar saviem pompozajiem izmēriem un lielisko māksliniecisko ietērpu grāmatas varbūt arī labi izskatījās augstos plauktos, taču tās nebija diez ko ērti šķirstīt tajās visās vietās, kur vien cilvēki mēdz lasīt sev noderīgu vai vienkārši izklaidējošu literatūru, – sabiedriskajā transportā, gultā, pusdienu pārtraukumā pie ēdamgalda vai varbūt pat vietā, uz kuru ķeizars kājām iet.
Noteiktā daļā pasaules ir pašsaprotami ikdienā atsaukties uz Bībeles saturu vai, piemēram, Viljama Šekspīra literāro mantojumu, un šāda atsaukšanās dažkārt notiek, pat neapzinoties pirmavotu – kā tajās reizēs, kad arī mēs kaut ko runājam par klupšanas akmeni, kamieļa izlīšanu caur adatas aci, Jūdas grašiem, pazudušā dēla atgriešanos vai sastingšanu kā sālsstabam. Tieši tāpat privātās vai publiskās runās var sastapt atspīdumus no antīkās pasaules – tiek minēta pārnākšana no kara vai kaujas "ar vairogu vai uz tā", nepieciešamība "izmēzt Augeja staļļus", izsprukšana "starp Scillu un Haribdu", Sīzifa alkmeņa velšana vai vienkārši Sīzifa darba darīšana, apgulšanās Prokrusta gultā vai nepatīkamā pagadīšanās apakš Damokla zobena. Protams, šādus nojēgumus un idiomas no paaudzes paaudzē var nodot arī mājienu vai mutvārdu formā, nesajūtot īpašu nepieciešamību izzināt to pirmavotus, taču tad, kā reizēm apliecinājusi arī mūsu politiķu publiskā runa, itin viegli var aizklīst visādos nozīmju mūža meža maldu ceļos. Tie ir izteikumi, kas valodā un mūsu apziņā jau dzīvo šķietami patstāvīgu dzīvi, tomēr to sākotnējā un vienīgā jēga ir nesaraujami saistīta ar pirmavotos rodamo kontekstu.
Mūsdienu latviski lasošajā publikā slāpes pēc arvien jauniem arhaiskās grieķu heksametriskās poēzijas tulkojumiem vismaz pagaidām nav novērotas. Vērtējot pēc antīko autoru darbu izdošanas biežuma, atkārtotu izdevumu parādīšanās regularitātes un šo grāmatu fiziskā veidola, tādas mums nav piemitušas itin nekad. Tomēr daudzi nozīmīgi arhaiskās literatūras pieminekļi vismaz vienā tulkojumā latviešu lasītājam ir bijuši pieejami, lai gan par ikdienas nepieciešamību, domājot par tagadnes rūpēm un raizēm, darbiem un dienām, diemžēl kļūt tā arī nav spējuši.
"Odiseju" pirmoreiz iepazinu nevis no 1967. gadā iznākušā Ģiezena tulkojuma ar Fridrihsona ilustrācijām, bet gan vilcienā lasīdams "Penguin" apgāda kabatas formāta angļu izdevumu, ko jau krietni noplukušu biju iegādājies grāmatu antikvariātā "Globuss". Pēcāk tam manā grāmatplauktā līdzās nonāca arī tāds pats "Iliādas" izdevums. Smagos latviešu izdevumu sējumus parasti esmu uzmeklējis vien tad, kad radusies nepieciešamība atsaukties uz kādu konkrētu rindu latviešu valodā. Un allaž tādās reizēs esmu aizsapņojies par kompaktā formātā izdotām, krāšņi pievilcīgos vākos iesietām, ikvienam pieejamām un ar mūsu laikam atbilstošiem komentāriem un priekšvārdiem papildinātām seno autoru darbu tulkojumu grāmatiņām, jo par jauniem tulkojumiem, kur nu vēl tulkojumu dučiem, kā noprotams, labāk nesapņot. Tāda iedoma droši vien ir pagalam naiva, bet varbūt tomēr mēs būtu kaut kādi krietni vien citādāki, ja būtu čaklāk lasījuši visu to, kas par mūsu iekšējo un ārējo pasauli bijis zināms jau senajiem grieķiem.
2