Mūzika
23.08.2017

Ieskats festivāla "Sansusī" otrajā dienā

Komentē
0

Dziedātāja Armanda Siliņa, režisora Vara Klausītāja un viņu domubiedru organizētais Alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī" šogad norisinājās ceturto gadu. Neraugoties uz nosaukumu, repertuārā bija ne tikai kamermūzika vien – triju dienu programmā no 2017. gada 11. augusta līdz 13. augustam publika sagaidīja arī leļļu teātra, fiziskā teātra un laikmetīgās dejas izrādes, arī kino un operas translācijas, arī tikai "Sansusī" rodamas atrakcijas – vairākkārtējus "pianistu kautiņus" un divu Nīmaņu māksliniecisko dialogu elektronikas pavadībā. Jāatzīst, festivāla norises vietā Aknīstes novadā biju pirmoreiz, un pēc iepazīšanās ar "Sansusī" programmas muzikālo sadaļu 12. augusta pēcpusdienā un vakarā krasi mainīgajos laika apstākļos ātri vien kļuva skaidrs, ka nākamgad jābrauc atkal, un to droši iesaku arī citiem. Vēlams, ar domubiedriem. Vēl labāk – ar draugiem un telti, uzkavējoties ilgāku laika posmu.

Pirmā no nedaudzajām kritiskajām piezīmēm – festivāla organizētājiem nevajadzētu turēt koncertu norises laiku tādā noslēpumā un to mainīt vairākas reizes dienā, jo liela daļa publikas Aknīstes graudu kaltē bija spiesta ielauzties pēdējā brīdī. Tūlīt tad arī sākās pirmās taktis no Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" priekšnesuma, kas šoreiz tika veltīts diviem latviešu komponistu jaundarbiem kamerorķestrim un elektronikai. Pirmais no tiem – Lindas Leimanes opuss "Dialexica". Steidzīgi aprodot ar koncerta telpas akustiku, definēju pašā sākumā gūtos iespaidus – lai gan pie skaņu pults bija pati autore, partitūras elektroniskā daļa runātu repliku veidā pārmāca instrumentu spēli, turpretī orķestra ietvaros stīgu grupas skanējums palaikam izklausījās pārāk sintētisks, bet koka un metāla pūšaminstrumenti atradās dziļā perifērijā. Tātad – nācās rūpīgi koncentrēties, lai nonāktu pie klausītājam labvēlīgiem pieturas punktiem visa skaņdarba kopainas pienācīgā uztverē. Un šeit varēja sastapties ar profesionāli paveiktu darbu, kam piemita konceptuāls pamatojums un emocionāla pievilcība. Šī nav Lindas Leimanes pirmā saskarsme ar Normunda Šnē vadīto orķestri – 2014. gadā "Sinfonietta Rīga" pirmatskaņoja viņas kamersimfoniju, un, ja arī jaundarbs "Dialexica" šajā kontekstā nenesa sevišķus pārsteigumus, orķestra iespējas tembrālo salikumu un harmonisko vertikāļu īstenojumā komponiste kopš tā brīža neapšaubāmi turpinājusi pētīt. Rezultāts līdz ar to saistīja kā mikrostruktūrās, tā plašākos mērogos – vienlīdz uzrunāja gan stīgu instrumentu spēlētā tematiskā materiāla uzplaiksnījumi un atbalsis pūtēju grupā, gan arī stabili būvētā mākslinieciskā dramaturģija, gan konkrēti stilistiskie vaibsti, kur tuvākā līdzība bija rodama ar Kristapa Pētersona daiļradē pausto pasaules skatījumu, gan arī elektroniskā skaņu celiņa integrēšana vienotā partitūrā. Jādomā, ka komponistei Normunda Šnē pārraudzītā ansambļa sasniegtajā precizitātes līmenī nevajadzēja vilties, un vienīgā nopietnā problēma, ka diez vai kāds no klausītājiem autores ieceri uztvēra visā pilnībā. Programmā aprakstītā "interaktīvā platformāta videoprojekcija, sava veida abstrakta skaņas glezniecība, kurā četri skaņdarba audio kanāli izspēlēsies uz osciloskopa", Aknīstes Kalvē diemžēl pārvērtās par neobligātām ēnu spēlēm, bet, lai saprastu, ko komponiste gribējusi pateikt ar Artūra Puntes radīto tekstu angļu valodā, publikai pirms tam jādod iespēja iepazīties ar partitūras libretu – līdz ar to jācer, ka Lindas Leimanes "Dialexica" piedzīvos otru atskaņojumu labākos apstākļos. Manuprāt, ir vērts.

Viennozīmīgi skaidrs, ka turpmākus atskaņojumus pelnījis arī otrs jaundarbs – Platona Buravicka "Demontāžas estētika". Jāteic, ka Platons Buravickis šogad vispār ir ļoti labā radošā formā – festivāla "Liepājas vasara" viesi nesen dzirdēja viņa radīto Vienpadsmito Liepājas koncertu balsij un orķestrim, viņš piedalījies kora mūzikas programmā "Latvijas komponisti Latvijas simtgadei", Berlīnes Filharmonijas oktets komponistu aicinājis uzrakstīt jaunu skaņdarbu – un tagad arī "Demontāžas estētika" kamerorķestrim un elektronikai. Kā apliecinājums tam, ka Buravickis joprojām saglabājis ne tikai interesi par izaicinošu konceptuālo modeļu un muzikālo rakursu iedzīvinājumu, bet arī spilgtu fantāziju, gaumes izjūtu un prasmi savas idejas ietvert profesionāli veidotā skaņurakstā. Normunda Šnē vadītā interpretācija, kura, starp citu, šoreiz izcēlās arī ar daudz labāku balansu starp partitūras akustiskajām un elektroniskajām līnijām, vēstīja, ka Buravickim izdevies spilgts koncertskaņdarbs – opusa tematisko fāžu pakāpeniska nomaiņa uzturēja neatslābstošu uzmanību visa priekšnesuma gaitā, mūzikas intonatīvais materiāls un ritmiskās struktūras suģestēja vienlīdz lielā mērā, un, pastāvīgi dažādojoties kā tembru variācijām, tā melodiskajiem impulsiem, "Demontāžas estētikā" paustā radošā intensitāte savu spriegumu nekur nezaudēja. Un arī šeit acīmredzami jābūt vēl vienam atskaņojumam citā koncertzālē, lai varētu ar lielākiem panākumiem izsekot komponista oriģināliecerei – lai arī "Demontāžas estētiku" var lieliski uztvert kā tikai un vienīgi urbānas mūzikas paraugu, pats Buravickis rakstījis, ka šī skaņdarba "uzdevums, pareizāk, procesualitāte, ir vērsta no sarežģītā uz vienkāršo – no aristokrātiskas izsmalcinātības līdz vissenākām pirmatnējās zemes iežu kārtām. No transcendentalitātes, kuru rada mūsdienu cilvēce, līdz brīvībai, kuru rāda brīvi tekošās lavas straumes". Atliek vien secināt, ka tam, lai pneimatisko āmuru sitienos saklausītu aristokrātisku izsmalcinātību un beigu beigās nonāktu arī līdz lavas straumēm, nepieciešama interpretācija Lielajā ģildē.

Ar kupolu apjumtajā brīvdabas koncertzālē (un, tveici nomainot negaisam, šis kupols izrādījās ļoti noderīgs) festivāla turpinājumā klausītāji sagaidīja izmeklētu kamermūzikas programmu. Tās dalībnieki – čellists Ēriks Kiršfelds, flautiste Nadīna Zapacka, sitaminstrumentālists Guntars Freibergs, pianiste Elizabete Šīrante, diriģents Guntis Kuzma – un ārzemju viesmākslinieki – vokāliste Lea Trommenšlāgere, klavesīniste Ene Naela un akordeoniste Naiara de la Puente; repertuārā laikmetīgās mūzikas meistaru – Džačinto Šelsi, Sofijas Gubaiduļinas un Kaijas Sāriaho – opusi, mazāk zināmu, taču tādēļ nebūt ne mazāk respektējamu komponistu – Heiki Valpolas un Šarlotes Brejas – daiļrades paraugi, taču programmas centrā: Jānim Petraškevičam pasūtītais jaundarbs "Music in four stages". Un, ņemot vērā šo salikumu, nepārsteidz, ka viss koncerts izvērtās emocionāli daudzveidīgs, intelektuāli daudzslāņains un mākslinieciski iepriekšneparedzams.

Lai arī cik dīvaini koncerta gaitā šķistu tā muzikālie pavērsieni, viss skaņdarbu kopums galu galā ieguva pavisam konkrētu jēgu un skaidrojumu – dažbrīd neviennozīmīgu, dažbrīd paradoksālu, bet tajā pašā laikā nepārprotami loģisku. Un par pienācīgu ievadu šajā procesā kļuva jau pirmais opuss – Heiki Valpolas "Marilina" akordeonam un klavierēm. Neraugoties uz to, ka somu komponista darbs bija rakstīts samērā konvencionālā mūzikas valodā, miniatūru cikla izvērsumā pakāpeniski atklājās savādas vēstījuma kompleksitātes un nesakritības starp skaņuraksta ārējo veidolu un tā pausto saturu – aizrautīga divertismenta garā radītie posmi šeit pēkšņi pieņēma aizdomīgi avangardiskus vaibstus, savukārt liriskās epizodes atspoguļoja iekšēji pretrunīgus tēlus; kaut kur fonā pastāvīgi vīdēja satīra, taču vienlaikus viss tika īstenots nevainojami nopietni. Turklāt – jādomā, ka ne velti skaņdarbs bija adresēts diviem virtuoziem taustiņinstrumentiem, kur nevar nemaz īsti pateikt, kam piešķirta galvenā un kam – pavadošā loma, un starp kuriem drīzāk pastāv tembrālas pārvirzes, nevis pretstatījumi. Un jāpiebilst, ka par Naiaras de la Puentes interpretācijas piepildījumu un vērienu varēja vienīgi priecāties, tādu pašu iespaidu radot mūziķes dialogam un sāncensībai ar pianisti Elizabeti Šīranti komponista doto spēles noteikumu ietvaros.

Pirmais muzikālais diptihs – Džačinto Šelsi četru vokalīžu cikla "Ho" ievada daļa un Sofijas Gubaiduļinas "Invencija" klavierēm. Sakritība gluži nejauša – diez vai Sofija Gubaiduļina, 1974. gadā strādājot aiz dzelzs priekškara, jebko zināja par aristokrātisko itāļu autsaideru, kurš arī Rietumos pirmoreiz guva ievērību vēl desmitgadi pēc tam –, taču programmas veidotāji šo paralēli acīmredzot uztvēra intuitīvi. Un Šelsi vokalīze, kurā, soprāna balsij atkārtojot un mainot dažādas fonēmas – izdziedātus un izdvestus patskaņus un akcentētu līdzskaņu variācijas –, mērķtiecīgi izgaismojās metafiziskas atklāsmes par mūzikas un atsevišķas skaņas dramatisko potenciālu, šeit dabiski sabalsojās ar Gubaiduļinas "Invencijas" lakonisko pasāžu virkni kā objektīvu vispārinājumu un rezumējumu iepriekš dzirdētajam. Un atkal – jāpiebilst vienīgi, ka dziedātāja Lea Trommenšlāgere ar savu visnotaļ sarežģīto uzdevumu tika galā teicami, Elizabetes Šīrantes priekšnesumam pēc tam aizritot vienotā plūdumā.

Par visai sarežģītu uzdevumu saucama arī nepieciešamība apcerēt Jāņa Petraškeviča jaunradi – kaut vai tādēļ vien, ka viņa mūzika klausīšanās laikā it kā slīd garām un nav satverama, nav identificējama; vēl jo vairāk – it kā nekas pārdabisks un pat nekas verbalizējams nenotiek, bet skaņdarba izskanēšanas brīdī rodas sajūta, ka tas ar tikpat labiem panākumiem varētu turpināties vēl, ka patiesībā pienākušas noslēdzošās taktis tikai kāda lielāka opusa pirmajam posmam. Un ar Petraškeviča jaundarbu "Music in four stages" čellam, flautai, klavesīnam un sitaminstrumentiem ir tieši tāpat. Iespējams, šeit tiešākā līdzība definējama ar Mortona Feldmena daiļradi. Otrkārt – ir nojauta, ka Petraškeviča darbi varbūt drīzāk vērtējami nevis pēc laikmetīgās mūzikas, bet gan vizuālās mākslas kritērijiem, pieņemot, ka viņa opusu kompozicionālie rakursi un skaņuraksta procesualitāte reprezentē gleznas plaknē panākto priekšstatu par attēla telpiskumu un dažādu krāsas slāņu un laukumu proporcijām. Un arī šādā kontekstā uzreiz nāk prātā viena no zināmākajām amerikāņu avangardista partitūrām – "Rotko kapela". Vai arī gleznotāja un grafiķa Jura Petraškeviča radošais veikums. Skaidrs gan ir tas, ka festivālā "Sansusī" pirmatskaņotā Jāņa Petraškeviča partitūra uzskatāmi atklāj vairākas jau iepriekšzināmas komponista daiļrades kvalitātes – jūtīgu attieksmi pret mūziku un pret skaņu kā vērtību pašu par sevi (starp citu, tādēļ arī "Music in four stages" tik labi sasaucās ar Šelsi komponēto dziedājumu); izsvērtu balansu starp intelektuālu ideju realizāciju un plastiskiem noskaņu virmojumiem, niansētām zemstrāvām; spēju katram instrumentam radīt patstāvīgu un vienlīdz būtisku lomu, kas lieliski iekļaujas kopējā ansamblī (nevar noliegt, ka rezultātā sanāk ļoti klusināts un ļoti konceptuāls instrumentālais teātris); daudzdimensionālu māksliniecisko dramaturģiju, kura, kā jau minēts, sniedzas ārpus konkrēta opusa rāmjiem. Un, ja jāsauc kāds piemērs ideālam tuvai racionālā un intuitīvā saskaņai, Petraškeviča "Music in four stages" tam varētu būt gluži labs paraugs. Visbeidzot, nekas nestājās ceļā arī pilnvērtīgai jaundarba uztverei – gluži otrādi, Ērika Kiršfelda, Nadīnas Zapackas, Enes Naelas un Guntara Freiberga interpretācija Gunta Kuzmas vadībā radīja iespaidu, ka atskaņotāji šo mūziku izjūt ne tikai kā sev saprotamu, bet arī kā personiski tuvu. Un, tāpat kā Lindas Leimanes un Platona Buravicka jaunradītie skaņdarbi, arī Petraškeviča opuss katrā ziņā pelnījis vēl citus, atšķirīgus lasījumus.

Otrais muzikālais diptihs – Kaijas Sāriaho "Prelūdija" un Šarlotes Brejas cikls "Nodzeltējušās lapas". Salīdzinājumā ar iztēloto Šelsi un Gubaiduļinas dialogu šoreiz lomas apvērsušās otrādi – tagad klavieru postlūdijas vietā ierastākā prelūdija, kas ievada vokālajā ciklā pausto tēmu un noskaņu loku, tajā joprojām piedaloties arī klavierēm. Bet varbūt arī nedaudz citādāk – tikpat labi iespējams, ka tieši angļu komponistes opuss rezumēja Sāriaho "Prelūdijā" ietverto stāstījumu, jo jau slavenās somu autores darbā par visnotaļ romantiskiem pārdzīvojumiem tika pateikts pietiekami daudz un ar pietiekami kontrastainiem izteiksmes līdzekļiem. Un Šekspīra sonetu iedvesmotās "Nodzeltējušās lapas" tad arī turpināja Kaijas Sāriaho pieteikumu, Šarlotei Brejai samērā lakoniskā formā un trāpīgās intonācijās pretstatot liriskas izjūtas un dramatiskus kāpinājumus, kurus Lea Trommenšlāgere un Elizabete Šīrante atainoja precīzi un kolorīti.

Rezumējot – festivālam "Sansusī" ir sava publika, cienījams atskaņotājmākslinieku loks, spilgts un rūpīgi izvēlēts repertuārs. Visi priekšnoteikumi, lai saglabātu profesionālu līmeni un klausītāju interesi arī turpmākajos gados. Vienlaikus nekādi nav noslēpjams, ka priekšstats par domubiedru izveidotu pasākumu, kurā par šādiem domubiedriem aicināta justies arī pati publika, parāda spoguļattēlu kādam pavisam citam priekšstata: par galvaspilsētas muzikālo dzīvi ar tās mākslinieciskajām, psiholoģiskajām un sociālantropoloģiskajām problēmām, kur laikmetīgā mūzika pārstāvēta reti, bet komponistu interpretu un viņu līdzgaitnieku savstarpējā saskarsme – vēl retāk. Bet tas jau ir stāsts par citu tēmu.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!