1989. gada jūnijā man bija septiņpadsmit, es beidzu vidusskolu un vēstures eksāmenā izvilku biļeti ar jautājumu par Latviju 1940. gadā. Pēc tam kad biju beigusi atstāstīt gadiem ilgi mācīto par to, kāpēc un kā Latvija brīvprātīgi iestājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, skolotāja nopūtās un teica, ka eksāmenu esmu nokārtojusi, bet vai varu tomēr izstāstīt arī otro jeb jauno versiju – kā un kāpēc Latvija tika okupēta un kāds tam visam sakars ar Molotova–Ribentropa pakta slepeno daļu? Neatceros, ka vēstures stundu pierakstu kladē par paktu kaut kas būtu bijis minēts, tomēr atmodas laika informatīvais lauks strādāja labi – nemācītās vēstures versija bija iegūlusi manā apziņā un arī uz papildu jautājumu atbildēju pārliecinoši. Eksāmena atzīme augstākā – pieci.
Par godu skolas beigšanai nopirku Priekules tautastērpu. Vienu no tiem, kuri tika šūti konkursa "Mis Latvija" dalībniecēm, – togad starp iznācieniem peldkostīmos un vakarkleitās skaistulēm vajadzēja defilēt Latvijas novadu tērpos. Melno svārku pogu varēju aizpogāt, vien ļoti stipri ievelkot vēderu, bet tas netraucēja doties svinēt Jāņus ar īpašu lepnuma un piederības izjūtu tautai, kura nu jau neslēpti nēsāja savas atpazīšanas zīmes: auseklīšus, prievītes, Nameja gredzenus, no linu dvieļaudumiem šūtus svārkus vai bikses, pastalas un sarkanbaltsarkanos karogus. Uz Centrāltirgus letēm kreppapīra dāmu un kartona huzāru cepures atkāpās rudzupuķu vainagu priekšā, un pārpildītajos vilcienos ļaudis dziedāja "Pie dieviņa gari galdi". Mēs skatījāmies viens otram acīs, uzsmaidījām viens otram un kā īpašu kopības paroli padevām viens otram dziesmas nākamo pantiņu. Savējos ieraudzīt bija viegli.
Atnāca jūlijs, un bija jāpieņem lēmums – braukt vai nebraukt studēt uz Maskavu. Ar toreiz vēl eksistējošā nacionālā kadra statusu iestāties būtu bijis diezgan viegli, tomēr mana nacionālā kadra dvēsele teica, ka jāpaliek pie Dieviņa garajiem galdiem, pie upes, kas nesa ozoliņu, pie savējiem, kas sapratīs: esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Rakstot eksāmena sacerējumu Vēstures un filozofijas fakultātē, izvēlējos brīvo tematu par brīvību. Kā moto liku tautasdziesmu: Ik rītiņu saule lēca sarkanāi kociņā, Jauni puiši veci tapa, to kociņu meklēdami. Es atradu to kociņu, svētu rītu ganīdama, Vara saknes, zelta zari, sidrabiņa lapiņām.
Kāpēc gan kaut kur jābrauc, ja beidzot rīts aust svēts, brīvības koks ir atrasts, tu stāvi uz tā vara saknēm, pieskaries zelta zariem un caur sidraba lapām skaties debesīs?
Astoņpadsmito dzimšanas dienu nosvinēju jūlija vidū. Ugunskura dzirksteles skrēja pret zvaigznēm, jūra viļņojās, draugi atradās cieši līdzās. Tāpat kā visu iepriekšējo gadu, kad plecu pie pleca bijām tautas manifestācijās Daugavas krastmalā un Mežaparkā, pāri aizsalušajai Daugavai sniegos bridām uz Nāves salu un rudenī kopām pamestos Mārtiņa kapus, līdz balss aizsmakumam dziedājām Cēsīs folkmūzikas festivālā un slepus rāpāmies uz nesen no jauna uzceltā Rīgas nocietinājumu mūra pie Jēkaba kazarmām, lai augstu virs pelēki piedrazotās, poļu restauratoru roku knapi skartās vecpilsētas, atspieduši muguras pret Rāmera torni, lasītu viens otram priekšā Čaku un Vācieti. Tik ilgi, līdz mācējām tos skaitīt no galvas un varējām rindiņu pēc rindiņas skatīties viens otrā, ieraugot to, cik ļoti mīlestības pilni mēs esam – viens otram, Rīgai, Latvijai. Pūt, vējiņi, cik ir dūšas, – ne tik viegli masti lūst, pūt, vējiņi, kamēr pūšas, kamēr buras ir, kur pūst! Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen tautu mūžībā! Tā ir tautas sirdsapziņa, un tai mūžam tādai būt – pūt, vējiņi, dzen laiviņu, pūt, vējiņi, pūt...
Es nešaubījos ne mirkli, ka šī mīlestība, pilna ticības un cerības, mājo krūtīs aiz katra pie džempera piespraustā auseklīša, lai kur tas atrastos, – trolejbusu saspiestībā, pie veikalu plauktu tukšuma, "Panorāmas" ziņu politiskajā kuslumā vai raidījumu "Labvakar!" satraucošajā tiešumā. Mēs raudzījāmies viens otrā, nenovēršot skatienu. Un bijām lepni par to. Man un maniem draugiem bija astoņpadsmit un nebija, no kā bīties. Jo tepat līdzās bija pieaugušie, kas izcīnīja lielās cīņas, kas teica lielos vārdus, mēs viņiem uzticējāmies un sekojām. Tautas sirdsapziņa runāja Inkēna, Rubeņa, Šipkēvica, Īvāna, Zālītes, Vulfsona, Ražuka, Godmaņa, Gorbunova un daudzu citu balsīs. Tās skanēja dzidri un pārliecinoši. Mēs klausījāmies, ko viņi teica, un darījām visu, kas mūsu spēkos, – kopā ar pārējiem 230 000 Latvijas Tautas frontes dalībniekiem.
Jūlija beigās devos uz Raiskumu, kur studentu nometnē "Aušas" strādāja draudzenes. Tikmēr LPSR Augstākā Padome pieņēma lēmumu par Latvijas suverenitāti, bet Baltijas Padome, kas apvienoja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Tautas frontes, plānoja akciju "Baltijas ceļš". Mēs priecājāmies par to, ka esam iestājušies Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē, naktīs pliki peldējāmies, klīdām miglainajās pļavās un lasījām Māra Melgalva dzejoļus. Man tevi, pasaulīt, jāsajūt. Tā kā suns sajūt cilvēka skumjas. Tikai nesakiet tāpēc, ka sunim, ka tāpēc tam acis ir dumjas. Man tevī, pasaulīt, jāstaigā brīvam kā pavārtes runcim. Tikai netici, pasaulīt, netici tam pieēdušajam puncim. Viņam nesāpēs pati sīkākā skrambiņa tavā vaigā. Un arī vislielākā nelaime viņam neliksies baiga. Bet man tevī, pasaulīt, jādzīvo kopā ar lapām, kas šalko un plīvo. Un tikai vienreiz man tevī būs jānomirst. Tā kā cilvēki dzīvo.
23. augustā biju Rīgā. Draugi, kur nu kurais. Atceros, kā stāvēju pie skapja un domāju, ko vilkt mugurā. Tautastērpa vietā izvēlējos skolas izlaiduma baltos svārkus un blūzi. No Purvciema ar trolejbusu braucu uz Vecrīgu. Pirms septiņiem biju uz Akmens tilta. Cilvēku bija daudz. Viņi spiedās viens pie otra brauktuves malā, un šķita, ka ķēdes vietā iznāks vien pūlis. Droši vien tie bija līdzi paņemtie mazie radio, kuri deva signālu, – visi pēkšņi sadevās rokās un iznāca tilta vidū. Es neatceros cilvēkus, starp kuriem stāvēju. Virs mums lidoja helikopters, un garām pabrauca mašīna ar kinooperatoru. Es redzēju viņu. Viņš redzēja mani. Tāpēc jau trīsdesmit gadus, kad skatos videoierakstus no Baltijas ceļa, mēģinu cilvēku rindā pamanīt arī sevi – blonda, apaļīga meitene, balti svārki un blūze, ilgviļņi. Neizdodas. Bet es zinu, ka biju tur. Viena pati starp simtiem tūkstošiem svešinieku, viena pati starp simtiem tūkstošiem savējo. Punktiņš kartē, uz kuru pirms trīsdesmit gadiem raudzījās visa pasaule. Un ieraudzīja. Saskatīja. Atpazina. Atzina. Mēs skatījāmies pretī. Tā bija vienlīdzīgu skatienu satikšanās, kura iezīmēja robežu, kas nošķir brīvus cilvēkus no nebrīviem. Mēs visi, kas pulksten septiņos, sadevušies rokās, spērām soli uz priekšu, pārkāpām pāri šai robežai un nostājāmies brīvības pusē.
Pēc piecpadsmit minūtēm atlaidām cieši sadotās rokas un izklīdām. Kā strazdu bars, kas, rindā sasēdies uz 600 km gariem elektrības vadiem, pēkšņi uzspurdz gaisā un aizlido katrs uz savu pusi.
Septembrī filozofu pirmajam kursam bija jābrauc uz kolhozu palīdzēt šķirot kartupeļus. Mūs norīkoja uz Cēsu rajona Liepu netālu no Kalāčiem. Un tas bija pareizi, jo "Pērkons" un Veidenbaums bija mūsu dienišķā maize. Kartupeļu šķirotava bija liels betona angārs, kurā smirdēja milzīgā kaudzē samesti gan puvuši, gan nepuvuši kartupeļi. Mums bija jāatdala vieni no otriem. Procesu uzraudzīja vīrs, kuru iesaucām par Fantomasu. Jo viņš tieši tā arī izskatījās – baisi. Mēs nepacēlām savus skatienus uz viņu un negribīgi rakāmies puvekļu kaudzē, viebāmies, prasījām citu darbu, bet Fantomass lēni čerkstošā balsī teica: "Nekas, nekas... pieradīsiet! Pieradīsiet... un kļūsiet tādi paši kā es!" Vakarā par to smējāmies. Kā tad – pieradīsim un kļūsim tādi paši kā viņš! Nekad! Mēs gribējām skatīties viens uz otru, priecāties par to, cik gudri esam, un neredzēt Fantomasu. Lai gan varbūt arī viņš stāvēja Baltijas ceļā, iespējams, kaut kur pie Raunas tilta, tur, kur 1919. gadā Cēsu kauju laikā tādi paši jaunieši kā mēs pagrieza Latvijas likteni neatkarības zīmē.
Notika tā, kā gribējām. Mēs iemīlējāmies un bijām gudri, un filozofijas studijas bija jautras. Pasniedzējs Vilnis Zariņš, apaļš un smaidīgs kā bodisatva, pie melnās tāfeles stāstīja neticamas lietas par cilvēka prāta dabu un tā ceļiem, izskaidrojot pasauli, kurā esam. Kad bijām tikuši līdz Džordža Bērklija subjektīvajam ideālismam, kas paredz to, ka pasaule pastāv tikai kā sajūtu uztvērums apziņā, miedzām ciet acis, lai pa jokam izdzēstu pasauli sev apkārt, jo vecā muļķa Džordža prātā pastāv tikai tas, kas tiek uztverts. Pēc tam atkal skatījāmies viens uz otru, tad uz saviem pirmdzimtajiem, tad pirmajiem ierakstiem darba grāmatiņā un algu sarakstos, tad zinātniskajās publikācijās, tad debesīs aiz lidmašīnu iluminatoriem, tad mājokļu sludinājumos un pirmā personiskā datora melnbaltajā ekrānā, tad otrā personiskā datora krāsainajā ekrānā, tad bija citas acis, kurās iemīlēties. Mainījās darbi, mašīnas, draugi, pases, un ceļošanai vairs nevajadzēja vīzas, latu nomainīja eiro, un mēs to redzējām savos makos, nacionālās attīstības plāns solīja ekonomisko izrāvienu, un viss, kam pievērsām savu skatienu, bija saistīts ar labāku dzīvi. Mūsu skatienos mēs redzējām sevi. Un tāpēc pastāvējām.
Tikmēr no Latvijas aizbrauca 600 000 cilvēku. Sākumā 150 000 – tie, kuri šeit atradās tā paša Molotova–Ribentropa pakta dēļ. Un Dievs ar viņiem, un labi, ka tā. Emigrācijas otrajā vilnī no 2000. līdz 2004. gadam Latviju pameta 99 000 iedzīvotāju, emigrācijas trešajā vilnī no 2008. līdz 2012. gadam projām devās 160 000, līdz 2016. gadam viņiem pievienojās vēl 82 000, un cilvēki vēl arvien turpina doties projām.
Lai Baltijas ceļš varētu notikt cauri visām trijām Baltijas valstīm, bija vajadzīgi 400 000 cilvēki. Matemātika vienkārša – 600 km un 1,5 metrs katram cilvēkam. No Latvijas vien šobrīd ir aizbraukuši jau stipri vairāk. Starp viņiem, iespējams, arī tie, ar kuriem 1989. gada 23. augustā pulksten 19.00 es sadevos rokās uz Akmens tilta.
Var jau teikt, ka tas brīvības dēļ, – mēs šobrīd varam iet meklēt to svēto koku vara saknēm, zelta zariem, sidraba lapiņām, kur vien vēlamies. Var jau teikt, ka tas tāpēc, ka mums tāda tautas sirdsapziņa – pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurlabāk, kur varam staigāt brīvi kā pavārtes runči. Var arī teikt, ka mēs tikai bijām paraduši klausīt tām sen jau vairs ne dzidri skanošajām atmodas fantomasu balsīm, kas čerkstoši mierināja, ka viss, ko viņi dara politikā, ir labi un, ja nav labi, ja nevari pierast un kļūt tāds pats kā viņi, tad pats vainīgs un brauc prom.
Bet varbūt taisnība ir vecajam Bērklijam – mēs uz mirkli, uz trīsdesmit gadiem, novērsām skatienus no tiem, kas uz piecpadsmit minūtēm bija savējie, un tāpēc viņi izgaisa līdz ar savām acīm, no kuru skatieniem ir atkarīga arī mūsu pastāvēšana. Te un tagad. Latvijā.
4