Kadrs no Mišela Gondrī filmas "Dienu putas"
 
Recenzija
18.09.2013

Iemīlējies? Tev ļoti, ļoti sāpēs

Komentē
6
Saglabā

Kā tu rīkotos, ja pēkšņi zaudētu kaut ko tik pašsaprotamu kā, piemēram, acu gaismu? Vai nupat apprecēto sievu? Vai jēgu dzīvot? Borisa Viana grāmatas "Dienu putas" ekranizējums Mišela Gondrī režijā pieder tiem darbiem, kam grūti piekārt kādu konkrētu raksturojuma birku, tādēļ tās apzīmēšanai izmantoti tādi jēdzieni kā "pasaka", "sirreālisms", "fantāzija" un arī "mīlasstāsts", taču darbs drīzāk ir līdzība par cilvēka dvēseles kliedzienu brīdī, kad tā piedzīvo atklāsmi par savu mirstīgumu un to, ka viss, kādēļ esi ar prieku gribējis dzīvot, izrādās tikai uz īsu brīdi aizdots.

Franču autora Borisa Viana biogrāfija ir, iespējams, viens no košākajiem "dzīvo ātri" piemēriem. Savā tikai 39 gadus ilgajā mūžā Vians sarakstīja virkni romānu, stāstu, lugu un dzejoļu, nodarbojās ar mūziku, tulkoja, rakstīja kritikas, dziedāja, spēlēja, vadīja kori, piekopa bohēmas pilnu dzīvesveidu, ko romantiski noslēdza, aizejot ar sirdstrieku savas grāmatas ekranizējuma pirmizrādē. Atzinību, slavu un pat kulta personības statusu Vians ieguva tikai pēc nāves sešdesmito un septiņdesmito gadu Francijā. "Dienu putas" ir viņa starptautiski pazīstamākais romāns, tas tulkots arī latviski. Darbs ir ļoti neparasts – tajā izpaužas absolūta brīvība, iztēles lidojums un rotaļīgums ne vien sižeta, bet arī valodas līmenī, izmantojot mākslas brīvību spēlēties ar vārdiem, valodas un literatūras klišejām, savietojot tās unikālās un negaidītās kombinācijās. Šī iemesla dēļ ir ārkārtīgi grūti iedomāties "Dienu putu" pārcelšanu filmas formā uz ekrāna; par spīti tam Gondrī filma ir jau trešais romāna ekranizējums, pēc grāmatas motīviem sacerēta arī opera, kas liecina, ka Viana daiļrade un stils ir tuvs un intriģējošs arī citu mākslas žanru pārstāvjiem.

Mišela Gondrī nedidaktiskā estētika un aizraušanās ar sapņu un nerealitātes motīviem lielā mērā līdzinās Viana attieksmei pret mākslu – tās mērķis ir paplašināt apziņu, uzjundīt iztēli, veicināt fantāziju. Stilistikas ziņā "Dienu putas" visvairāk līdzinās Gondrī filmai "Sapņu zinātne", kurai Latvijā ir visai daudz cienītāju. "Dienu putās" Gondrī turpina sev raksturīgo vizuālo efektu lietojumu, kas šābrīža Holivudas datorgrafikas un animēto orku fetiša laikmetā uzskatāms par vecmodīgu – stop-motion animācija, specefektu vietā ar roku veidoti rekvizīti un mizanscēna. "Dienu putās" to lietojums ir tik nogurdinoši blīvs, ka tā dēļ cieš aktieri, kas dominējošās telpas un priekšmetu vidū nejūtas ērti un spēli pieskaņo drīzāk teatrālai skatuvei, nevis kameras skatiena intimitātei. Patiesas jūtas varoņu starpā tādēļ ir grūti fiksēt, lai arī filmā sapulcināts spožākais "bijušās jaunās, nu jau vidējās" franču aktieru paaudzes ansamblis – Romāns Dirī (populāru komēdiju seja, galvenajā lomā arī Latvijā pirms pāris gadiem izrādītajā filmā "Sirdsāķītis"), Omārs Saijs ("Oskaram" nominētie "Neaizskaramie"), Gads Elmalehs ("Pusnakts Parīzē", "Koko", "Dārgāks par zeltu" kopā ar Odriju Totū) un, protams, Odrija Totū Kloē lomā. Tomēr Gondrī filmu nav veidojis kā drāmu, kuras smagums ir jāiznes aktieru vaibstu traģiskajiem tuvplāniem, tā vietā viņš izmanto kinovalodas paņēmienus, piemēram, to, kā, mainoties stāsta noskaņai, ekrānā pamazām izbalē krāsas. Gondrī filma ir kinovalodas piedzīvojums, tāpat kā Viana grāmata ir valodisks piedzīvojums. Abi autori izmanto atšķirīgus paņēmienus, taču tiem kopīga ir attieksme pret dzīvi kā pret smalku, neatminamu un ļoti trauslu noslēpumu.

Te arī slēpjas iemesls, kādēļ Gondrī filma, lai arī veidota pēc grāmatas un cieši seko tās sižetam, daudz vairāk nekā jebkurš standarta Holivudas kinodarbs ir kino, nevis literatūra. Ja skatītājam ir grūti uztvert "Dienu putas", tas nozīmē, ka viņš pieradis pie kino, kur viss izskaidrots. Raupjās līnijās klasiskā Rietumu kino konvencija sižeta līmenī uzskicējama šādi: 1) vides iezīmēšana, iepazīstināšana ar varoņiem, demonstrēšana, ka galvenā varoņa pasaule ir kārtībā; 2) varoņa dzīvē notiek sarežģījums; 3) norisinās darbs, lai sarežģījumu pārvarētu – aizraujošā filmas daļa; 4) galvenā varoņa pasaule atkal kļūst (vai arī, ja grib tēmēt uz "Oskaru", dažkārt arī nekļūst) sakārtota.

Pārāk apjomīgs konvencionālā kino patēriņš vulgarizē skatītāja uztveri, liekot pieprasīt no visiem kinomākslas darbiem šādu formu, jo pretējā gadījumā skatītājs atzīst, ka "kaut kāds stulbs kino, es neko nesapratu, tur lidoja pa gaisu un beigās nomira meitene". Būtisks apstāklis, kas atšķir meinstrīma kino no alternatīvākiem mākslas darbiem, kas nenoliedzami ir gan "Dienu putas", gan citi Gondrī darbi, ir morāles jēdziens (varam arī to nosaukt par "stāsta jēgu"), kurš gluži vienkārši filmā neparādās un tieši tādēļ padara filmu par ko vairāk nekā kustīgās bildēs ilustrētu Ēzopa fabulu.

"Dienu putas" gan grāmatas, gan filmas gadījumā izvairās no šādas stāstījuma formas. Šķietamā stāsta intriga – vai Kolēns iegūs Kloē – neizrādās intriga, viņiem nekas nestājas ceļā. Šķietamais konflikts – vai Kloē slimība tiks izārstēta – neizrādās konflikts, tā vietā varoņa pasaule turpina brukt ar nepielūdzamu mērķtiecību, un atrisinājuma vienkārši nav, tāpat kā dzīvē, kad piemeklē patiesas traģēdijas. Šis ir kino, kas pēc struktūras drīzāk ir dzejoļa un gleznas krustojums, un tas runā ar skatītāju poētisku tēlu, nevis racionāli formulējamu paziņojumu veidā.

Grāmatas varoņi, tēli un notikumi kalpo par diezgan viegli interpretējamiem simboliem. Kolēna nemotivētā finansiālā pārticība un vieglā dzīve filmas sākumā, kas pēkšņi strauji sāk izsīkt, ir ilustrācija cilvēkam piešķirtā kapitāla galīgumam – jaunības, dzīvesprieka, veselības, spēka galīgumam, tas ir neatjaunojams resurss, ko tik viegli ātru roku izšķiest, pērkot prieku un skaistumu. Filmā redzamā pasaule ir poētiskas dvēseles iekšpuse, kurā ir dabiski, ka eksistē citi fizikas vai valodas likumi, ar ko var rotaļāties, mainot vietām jēdzienus un nozīmes. Varoņiem apkārtesošā telpa tādēļ burtiski reaģē uz dvēseles, miera un laimes sabrukumu. Nosaukt filmu par "fantāziju" vai "pasaku" nozīmē vienkārši piekārt darbam birku, kas samierina skatītāju ar to, kas notiek uz ekrāna, un brīdina par nekonvencionālas mākslas klātbūtni. Tā ir absolūti romantiska māksla, galēji romantizēts stāsts par nāvi, par dzīvības un skaistuma trauslumu, stāsts, ko sapratīs cilvēki, kuri cietuši no smagas depresijas vai neatgūstama zaudējuma. Nonākot līdz emocionāli smagajām filmas beigām, skatītājs var aptvert, ka atcerēties filmas krāsaino, vieglo, līksmo sākumu sagādā sāpes, kā jau atceroties neatgūstamo nevainības idilli, pirms tevi skārušas jūtas un tām līdznākošās ciešanas. Jeb, Kolēna vārdiem runājot, – kāpēc nepietiek ar to, ka mīl? Kāpēc vēl vajag, lai būtu bail?

Tēmas

Liene Linde

Liene Linde studējusi kino vēsturi un režiju. Dzīvo Āgenskalnā, skatās filmas un mēģina sadūšoties pilnmetrāžas scenārijam.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!