Iekšējās Saules aptumsums

Ņemot vērā to, cik reti jauni latviešu dramaturgu darbi tiek iestudēti Latvijas teātros, izrāde "12. diena" (Dailes teātris, režisors Mihails Gruzdovs) ir neapšaubāms notikums – tajā dota iespēja izpausties uzreiz četriem. Kā teikts iestudējuma reklāmas materiālos, tie ir četru dažādu paaudžu latviešu dramaturgi, taču tādas īpašas "paaudžu šķirtnes" tur nav pamanāmas, ja nu vienīgi jāatzīst, ka jaunāko amata brāļu – Ansela Kaugera un Jāņa Baloža veikums ir mazliet atraktīvāks par to, ko piedāvā pieredzējušākie Lauris Gundars un Ivo Briedis.

Četru autoru sarakstītas četras nesaistītas ainas, kas tiek pasniegtas viegli kaleidoskopiskā virknējumā veido diezgan skaidras žanra robežas – šāds paņēmiens nereti izmantots kino jomā, veidojot pilnmetrāžas filmu no trīs, četru vai vairāku režisoru veidotām epizodēm par kādu kopīgu tēmu – "pirmā mīlestība", "nodevība un sods", "kādas viesnīcas četras istabas", "kā es mīlu šo pilsētu" utml. Teātrī tas ir izmantots retāk, tāpēc skatītājam uzreiz rodas tiešas asociācijas ar kino un attiecīgi – rodas priekšstats, kā izrāde ir jāskatās.

Kopīgā tēma netiek tā līdz galam nosaukta vārdā, to var nojaust kā noteiktu situāciju – pilna Saules aptumsuma gaidīšanu, baidīšanos un atvieglojumu pēc tā beigām. Psiholoģiski šis mehānisms ir mazliet savādāks – gaidot dabas parādību, kas nez kāpēc izraisa bažas par tuvojošos katastrofu, izrādes varoņi "pieredz" to, ka nekas jau nemainās, pasaulē, kas ir viņiem apkārt, viss paliek pa vecam, taču katrā no izspēlētajām ainiņām kaut kas negaidīti mainās pašos cilvēkos un "pa vecam" nekas vairs nepaliek. Iekšējās pārmaiņas vai katastrofas sakritība ar ārējo pārmaiņu gaidām ir nejauša, taču tieši ar to arī interesanta kā dramatisks paņēmiens.

Vai tas attaisnojas kā izrādes veidošanas paņēmiens, pagaidām ir grūti pateikt – šķiet, ka laba daļa skatītāju nebūs vīlušies un dosies pēc teātra apmeklējuma mājup ar sajūtu, ka redzētais nav bijis ne par smagu, ne par vieglu, tieši laikā, lai papriecātos par aktieru veikumu, pasmietos par dažu joku, padomātu par kaut ko skumju, varbūt pat mazliet pašausminātos par dzirdētu rupjību vai kontraversālu attiecību attēlojumu. Režisors ir darījis, ko varējis, lai savilktu dažādās ainas kopā, taču atšķirīgā estētika un kaleidoskopiskums, šķiet, bijis izrādes veidotāju mērķis. Par to liecina arī skatuves sadalījums četrās atšķirīgas estētikas telpās un tērpu izvēles principi. Citiem vārdiem sakot, viss provocē uz salīdzināšanu un pēcizrādes sarunām par tēmu "Nu, kura no ainām tev patika vislabāk?" "Man patika sižets no vienas, tērpi no citas, aktierspēle no trešās."

Būdami spiesti pasniegt savu varoni pavisam īsās epizodēs, dažādu Dailes teātra paaudžu aktieri ir radījuši vairākus mazus šedevrus – Alda Siliņa garīgi atpalikušais brālis Edgars un Ivara Auziņa transeksuālis Lulu būtu pelnījuši pilnmetrāžas lomu lielā izrādē, bet Laura Dzelzīša seksuāli deviantais reklāmas darbonis Saša, lai arī aizgūts no kādas mums nepazīstamas Londonas realitātes, tiek pasniegts tik pārliecinoši un ekspresīvi, ka mēs viņu uzreiz pieņemam kā īstu, noticam un pat spējam just līdzi. Epizode, ko sarakstījis Ansels Kaugers – attiecību krīze starp karjeras un panākumu apmātu geju un identitātes krīzē apmaldījušos "vieglas uzvedības" vīrieti, vispār satriec ar latviešu teātrim reto spēju runāt par atšķirīgo, pasniedzot to vienlaikus aizkustinoši un smieklīgi, taču izvairoties no jēlas ņirgšanas.

Arī tas izrādi liek vērtēt kā pedagoģisku eksperimentu (un Mihails Gruzdovs šo savu misiju arī neslēpj) – aktierim dota lieliska iespēja izmēģināt sevi jaunos spilgtos tēlos, bet skatītājam – notestēt savu spēju uztvert atšķirīgu estētiku, valodu un sižeta risināšanas paņēmienus.