Iekāro vēl vairāk!

tā gadījās, un tur arī atbildēju. bet citādāk ļoti labprāt parunātu (sākot ar atvainošanos par pavirši lakoniskajiem "spēcīgajiem vārdiem" - kuratora darbs bija krietni virs Latvijas vidējā manās grāmatās). īsumā tikai divi punkti:
1) vēsturiskās un laikmetīgās daļas disproporcija/ne-integrācija - kā saliekot kopā divas atsevišķas izstādes formāli vienā telpā. kim? gan nav nekāds tate modern vai moma, kur varētu normāli izvērsties ar lielu konceptuālu vai vēsturisku ekspozīciju, bet rezultāts ir kāds ir.
2) queer-popa ačgārnība baltajā kubā: somijas toma kontekstā. vitrīnā saliktie drukas materiāli, manuprāt, scēnā un laikmetā ir krietni svarīgāki par skicēm, kuras bija izliktas uz sienām. šāda izstādes hierarhija šķiet akurāt pretējais škērsajai kultūras radīšanai/apritei/jēgveidei. kā rezultātā ir sanācis tās "normalizācijas akts" - Mākslinieka (19. gs stilā, individuālais ģēnijs etc.) darbus priekšplānojot, bet to apriti (visu neērto reālās kultūras putru) marginālizējot.
p.s. paldies par foršo izstādes apraksta tekstu, ļoti patīkama atšķirība no ierastā bul(**^&.

jauki, ka uzrakstīji - aizgāju pats apskatīties un aptuveni visam (tik ļoti politkorekti deskriptīvam) nevaru nepievienoties, vienīgi kuratora darbs šķiet nedaudz lažains (par to citur).

un kamdēļ citur? par spēcīgiem vārdiem labāk atbildēt tepat. citādāk jau tā nav nedz diskusija, nedz komentārs.

es pat īsti nezinu, vai mēs runājam par vienu un to pašu izstādi :)

"šķērssvītra" netiecās mēroties ar tevis pieminētajiem lielo gabarītu žanriem. tā vietā es drīzāk tiecos izstādes veidolā vadīties pēc daudz pieticīgākas formas, ko tēlaini varētu apzīmēt kā mikrovēstures gadījuma sakarus. un līdzīgi kā jebkurā "gadījuma sakara" analīzē diez vai ir produktīvi runāt par integrāciju un proporcijām. tā vietā mēs taču parasti sev nākamajā rītā pārvaicājam, cik lielā mērā piedzīvotais ir atbildis mūsu fantāzijām, vai arī gluži otrādi - iegūlis sadaļā "nekas īpašs", t.i. "normāls".

tāpat arī mani īpaši nefascinēja iespēja nodoties frankfurtes skolas stilā ieturētai "kultūras industrijas" analīzei, meklējot panākumu atslēgu tom of finland kulta statusam geju kopienā. tā vietā mani šoreiz interesēja paralēles, kas diviem autsaideriem - "sodomītam" un "kuprītim" - lika tašķīties par vācu esesiešiem un savā iedomu pasaulē censties tiem līdzināties, ignorējot faktu, ka viņi taču būtu pirmie, kas šādā kompānijā tiktu atskaldīti.

var piekrist, ka izstādei nudien ir divas daļas, bet uzbūves pamatā nav piederība tam vai citam laikmetam. drīzāk, runa ir par diva veida fantāzijām. viena ir par piesliešanos "meinstrīmam", ignorējot savu citādību. otra ir par fantāziju, ka "meinstrīms" varētu tikt savaldzināts piekāpties citādajam. tas, ka otrais gadījums nav nemaz tik utopisks, pierāda fakts, ka izstādes apmeklētāji tīri labprāt atmet ar roku normatīvajam un krīt uz ceļiem, lai varētu labāk aplūkot tom of finland homīšu uzbriedušos locekļus. tas man šķita svarīgāk, nekā sekot šķērsās kultūras izstādei piedienīgām hierarhijām. paga, šķērsās hierarhijas? wtf?