Pēdējās dienās uzmanību ir piesaistījusi Saeimas deputāta Inta Dāldera iniciatīva administratīvi sodīt par plaģiātu, kā arī citām prettiesiskām darbībām diploma, maģistra, un promocijas darbu piešķiršanā. Naudas sods par to ir paredzēts 250 EUR cilvēkam no malas, bet 1000 EUR augstskolas vai VZKK amatpersonai. Es domāju, ka šim solim ir pozitīva – lai gan lielākoties tikai simboliska – nozīme. Tiesa, simbolisko nozīmi nevajadzētu novērtēt par zemu. Man ir iznācis diezgan daudz strādāt ar dažādu līmeņu studentiem, un pārsteidzošs joprojām šķiet fakts, ka vēl aizvien studentiem ir intensīvi jāskaidro, ka svešu tekstu zagšana ir kaut kas nosodāms. Tas, uzdrošinos domāt, ir saistīts ar zināmu ievirzi vispārējā izglītībā, kurā jauniešiem tiek mācīts maksimāli precīzi kaut ko norakstīt un atkārtot, nevis izpaust pašiem savas domas. Tas tad arī rada to specifisko mentalitāti, kad plaģiēšana vai pusplaģiēšana tiek uzskatīta par normālu izglītības sastāvdaļu.
Es domāju, gan iniciatīvas autors, gan viņa sadarbības partneri Izglītības un zinātnes ministrijā saprot, ka šāda iniciatīva reālajā dzīvē neko daudz nemainīs. Plaģiātisma epidēmijai diemžēl ir cēloņi, kurus ar administratīviem sodiem regulēt nevar. Manuprāt, tie ir trīs vektori, kuri savstarpēji krustojas un tad arī rada šo brīnišķīgo situāciju.
Vispirms, tā ir augstākās izglītības kļūšana par masu patēriņa preci, kur tiek noteikta politiska prasība ierobežotā laikā "izdzīt cauri" augstskolām maksimāli lielu cilvēku skaitu. Šeit Boloņas process apvienojas ar brīvā tirgus mehānismiem, kuri liek augstskolām audzēt apjomu – kas bieži itin visā Eiropā notiek uz kvalitātes rēķina. Protams, Dāldera iniciatīva pamatoti cenšas izskaust "diplomu tirgošanu". Taču tā fonā ir samanāma draudīga ēna, kura faktiski liek tirgot diplomus arī pašām augstskolām – tiesa, varbūt mazliet komplicētākā veidā, bet tomēr. Neviens Latvijas augstskolu gaiteņos jums godīgi neatbildēs uz jautājumu, kā būtu pareizi rīkoties ar studentu, kurš gan slinkuma dēļ nespēj nokārtot nevienu eksāmenu, tomēr ienes augstskolas kasītē pāris tūkstošu eiro.
Otrkārt, tā ir digitālā revolūcija, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju izplatība. Tieši akadēmiskā joma ir tā, kur visspilgtāk parādās IKT revolūcijas ēnas puses, mazinot nedalīto sajūsmu par "jauno, skaisto pasauli". Protams, pret digitālu plaģiēšanu var vērsties tikai ar digitālām metodēm – un tas jau tiek veiksmīgi darīts arī pie mums Latvijā. Taču tehnoloģijas vienmēr būs soli priekšā augstskolu administrācijām. Par piemēru minēsim mašīntulkošanu, kas pēdējo gadu laikā attīstās milzu tempā. Tu vari atpazīt nozagtu tekstu, ja sakrīt oriģinālvaloda, taču ko pasniedzēji iesāks ar studentu iesniegtiem tekstiem, kuru oriģināls ir, teiksim, korejiešu valodā, vai, teiksim, zulu? Īsi sakot, šī ir tā joma, no kuras vairāk var gaidīt plaģiēšanas iespēju paplašināšanu, nevis tās ierobežošanu.
Visbeidzot, Latvijā politisko aprindu attieksme pret augstāko izglītību ir bijusi, maigi izsakoties, neieinteresēta. Protams, pēc neatkarības atgūšanas tika pārrauti visi dambji: katrs, kas gribēja, dibināja savas augstskolas un sāka mācīt visus tos eksotiskos priekšmetus, kurus padomju vara neļāva apgūt nevienam. Es domāju, ka šis process bija pilnīgi neizbēgams, un kaut kam līdzīgam ir gājušas cauri visas postkomunistiskās valstis. Cits jautājums, ka šis "brīvciems" daudzviet tika ierobežots – tikai ne Latvijā. Protams, ja kāds brīvā sabiedrībā grib tirgot kaut ko tādu, ko kāds cits vēlas pirkt, tad valsts nedrīkstētu stāties šādai brīvprātīgai transakcijai ceļā. Taču valsts rīcībā joprojām ir programmu akreditācija, kura tomēr nedrīkstētu ļaut kaut kādu pažobeles izglītību uzdot par Efeju līgas universitātes cienīgu. Galu galā, pastāv mums taču pārtikas kvalitātes kontroles – vai tad izglītība būtu mazāk svarīga par uzturu? Turklāt valsts rīcībā ir arī valsts augstskolas, kuras varētu orientēt tieši uz kvalitāti, atbrīvojot tās no nepieciešamības primitīvas izdzīvošanas vārdā tirgot diplomus – šo uzdevumu taču var mierīgi pildīt privātie. Neviena no šīm iespējām netika izmantota.
Rezultāts ir likumsakarīgs. Plaģiātisma epidēmija diemžēl ir degradētas mācīšanas un mācīšanās kultūras izpausme, kura, par spīti daudzām izcilības salām, ir bieži sastopama Latvijas augstākās izglītības sistēmā. Minētās iniciatīvas autori droši vien saprot, ka kosmētiska ķimerēšanās ap Administratīvo pārkāpumu kodeksu tur neko nemainīs. Ja pašreiz apspriestā ir izolēta iniciatīva, to nav iespējams vērtēt citādāk kā plāksteri mironim. Savukārt, ja tā ir plašāka pasākumu kompleksa sastāvdaļa, ir pamats vārgām cerībām, ka arī Latvijā kaut kad tālā nākotnē varētu būt ES valsts cienīga augstākās izglītības sistēma – tas, "ko citas tautas tagad redz", kā savulaik vārsmoja Jānis Ruģēns. Ar akcentu uz vārdu "tagad", piebildīsim.
4