Recenzija
16.03.2009

Ideāls Jauno autoru seminārs

Komentē
0

Bieži slaveniem Rietumu romāniem ir savs, galvas tiesu pārāks līdzinieks Austrumos. Bez tirgdzinības atbalsta uzaudzētiem muskuļiem, bet pēc būtības un literārā spožuma. Pazīstamākais pāris laikam ir Begbeidera "14,99 eiro" un Peļevina "Generation P".

Dīvainā kārtā "Apsēsto" galvenā formula man kā lasītājam ataust nepilnu gadsimtu agrāk tapušā Daniila Harmsa īsstāstā. Brīvā tulkojumā - "Cilvēks ar tievu kaklu ielīda lādē, ieslēdzās no iekšpuses un sāka smakt". Formula piepildīta precīzi, apmēram līdzīgās devās pievienojot labu īsprozu un to, ko dēvēju par "produkta iesaiņojumu".

Nedaudz vairāk par to iesaiņojumu. Slavenā "Cīņas kluba" autors ar savu jauno produktu nenoliedzami piedalās industrijā, un tas nosaka gan daiļdarba formu, gan biežās pašironijas lēkmes tā saturā. Ir jau tā, ka gatavā patērētāju sabiedrībā lielāko daļu garšas sajūtu veido iepakojums, un patērētājs, simboliski sakot, pārtiek no ietinamā papīra un tipogrāfijas krāsas. Lasītājs, kurš cenšas filtrēt ziņojumu (tātad, pirms lietošanas tomēr izsaiņot produktu), šajā gadījumā ir lemts rūpīgam sapiera darbam, jo produkta uzslāņojumu romānā ir daudz. Kādu brīdi pat uzrodas viedoklis, ka "Cīņas kluba" fonā jaunais Palaņuks ir tāds vidusmēra romāns ar mērķi garīgi iznīcināt viduvējus konkurentus.

Autors liek šiem grafomāniem apskaust Palaņuka laurus, nodot sevi slepenu rakstnieku kursu rīkotāja ziņā, aizbēgt no savas dzīves uz trim mēnešiem, alkatīgi cerēt uz panākumiem, līdz visbeidzot sakropļot sevi ča nāvei, jo iztēles trūkums liedz nodoties galvenajam semināra mērķim – rakstīšanai. Asinis dāsni plūst, bet gaidītā, mietpilsoņu apziņu kutinošā šoka terapija neiestājas. Arī apokalipse pienāk, kā jebkurā sevi cienošā globālā bestsellerā, tomēr ir drīzāk traģikomiska. Šajā ziņā globālā krīze pamatīgi piečakarē Palaņuku, jo daudziem virtuālajiem draudiem sāk zust konteksts. Mēs vēl lasām grāmatu par pasauli, kurā dažus miljardus nopelnījuši kapitālisti aiz garlaicības sāk tēlot bezpajumtniekus un reibumā mīlēties publiskās vietās. Nu jau arī prakse nav garlaicīga.

Urbjoties dziļāk, sāku saprast, ka (par laimi), nav tik vienkārši ar tiem Apsēstajiem.  "Iepakojums" ir viena no romāna izejvielām. Pa vidu izdodas pateikt daudz sāpīga un patiesa, galvenokārt īsstāstos - galveno varoņu dzīves pieredzē, kas vieniem ir grēksūdze, citiem diagnoze vai apsūdzības raksts. Pamazām ataust, ka galvenais motīvs arī pašam autoram ir tikai ierāmējums, lai pastāstītu dažus stāstus... varētu pat teikt – anekdotes, jo vēsturiski šausmu stāsts ir radies no komēdijas. Pārējais ir tikai stāstu ierāmējums, pilns mājienu un intelektuālu lamatu, kuras turklāt vēl tiek dāsni un nekautrīgi atkārtotas, kā tādi asinīm noplūduši, rasā izmētāti grābekļi. Kāpēc? Lai pierādītu, ka cilvēki mīl savu drāmu un neapzināti meklē to? Paldies, vidējais lasītājs to varēja uztvert jau trešajā reizē.

Pamazām arī romāna varoņu pašiznīcināšanās, raujot sev kāju nagus un atstājot savos un svešos dibena dobumos nolauztas biljarda kijas šķēpeles, lai būtu ar ko palepoties presei, kad ieradīsies glābēji... drusku tā kā apnīkst. Jāsteidz pie nākamā īsstāsta. Tad nemanīts piezogas pats autoru semināra saimnieks, un... grāmata pēkšņi kļūst interesanta. Ap kādu 369. lappusi, piezīmēju. Sešas lappuses vēlāk grāmata beidzas, atstājot vēlēšanos... pārlasīt... lieliskos Palaņuka stāstus, kuru pārdošanai nezin kāpēc bijis nepieciešams pārējais romāns. Pats autors pēcvārdā atklāj vienu no saviem mērķiem - kā galvenos baiļu avotus ieviest šausmu žanrā... parastus, visiem pieejamus priekšmetus. Izteiksmīgākais šausmu tēls laikam gan ir kārtējā pasaules uzlabotāja rokas palaistā boulinga bumba, kas puskrēslā dimdēdama lēkā pa pilsētu, ielaužot nejaušu garāmgājēju galvaskausus, bet par gaumi nestrīdas, gan jau arī citi šajā komplektā atradīs "sev tuvākās šausmas".

Ak, un šis autora pēcvārds, kurā viņš diezgan lielīgi atskaitās, cik klausītāju noģībuši katrā viņa lasījumā... Rodas pēkšņa hipotēze, ka arī šis nobeigums iederas grāmatas varoņu stāstu vidū un turpina tos. Ka tas ir grāmatas autora stāsts, kas jāiekļauj pārējo stāstu sarakstā... un atkal mēs čaukstinām iepakojumu, tipiskas Palaņuka pašironijas lamatas. Cilvēks ar tievu kaklu tuvojas lādei pa vēl vienu trajektoriju. Nu jau vecā Harmsa formula izskatās apmēram tā:

Iekāpis lādē, cilvēks ar tievu kaklu aizslēdz vāku un sāk smakt. Ierodas pircējs un attaisa lādi. Šķīst asinis, lādes iekšā atklājas vēl viena lāde, lielāka par iepriekšējo. Un tā tālāk, līdz pat vidum, tikai lādes vien.

Un es nospriežu, ka visa aprakstītā situācija ir kaut kur piedzīvota. Protams, mēs lasām ideāla jauno autoru semināra scenāriju. Ar to atšķirību, ka šie "Apsēstie" autori ir gatavi ziedot teksta radīšanai ne tikai savu slimīgo iztēli, bet arī jebkuru sava ķermeņa daļu. Aplūkojiet šo koncepciju tādā gaismā, un jums nekad vairs nakts vidū nebūs jāmokās ar iedvesmas gaidīšanu. Plakstangas rokā, ja šis dzejolis nav vislabākais pasaulē!

Aplūkojot visu romānu kā lamatas literātiem, atsevišķiem sīkumiem tulkojumā piesieties negribas. Čaks Palaņuks joprojām ir "Cīņas kluba" autors un joprojām cīnās.

Tēmas

Andris Akmentiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!