Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Recenzija
28.05.2014

Ideālo Getsbiju meklējot

Komentē
2
Saglabā

Par Liepājas teātra izrādi "Lielais Getsbijs", režisors Dž. Dž. Džilindžers, pirmizrāde 2014. gada 16. maijā

Frensisa Skota Ficdžeralda romāns "Lielais Getsbijs" ir grāmata, kuru esmu pārlasījusi vairākkārt un kuru uzskatu par vienu no grandiozajām amerikāņu traģēdijām. Un, tā kā vēl svaigā atmiņā bija saglabājies režisora Dž. Dž. Džilindžera neaizmirstamais veikums "Milēdija", uz Liepājas teātri devos ar diezgan pamatīgām bažām. Cerības viesa vien fakts, ka Džilindžera darbi Liepājas teātrī kvalitātes ziņā krietni vien pārspēj Dailes teātra repertuārā piedāvāto.

Tiem, kuri nezina romāna sižetu, protams, jāatvainojas, ka recenzijā nāksies šo to atklāt, bet, kā izteicās britu aktieris Mārtins Frīmens, kad viņam pārmeta spoileru atklāšanu "Hobita" filmu sakarā: "Sorry. But the book is 75 years old..."[1]

Uz Liepājas teātra skatuves atklājās Mārtiņa Vilkārša eleganti izstrādātā scenogrāfija, kur džeza ēras stāsts ir ievietots sešdesmito gadu stilistikā iekārtotā dzīvoklī. Šo koncepciju varēja nolasīt kā amerikāņu kultūrai raksturīgo bachelor’s pad[2] apspēlēšanu, taču, kontrastējot ar dārdošo divdesmito stilā ieturētajiem kostīmiem, šāda eklektika šķita nevajadzīga un traucējoša. Pīta Mondriāna ietekmes skatuves iekārtojumā un krāsu izvēlē sasaucās ar attiecīgo laikmetu, taču pārliekā krāsainība jau no izrādes pirmajiem mirkļiem radīja haotisku iespaidu, neļaujot sakoncentrēt uzmanību uz notiekošo. Tomēr atgādināju sev, ka šis darbs ir Hristo Boičeva lugas iestudējums, tapis "pēc romāna motīviem", un nolēmu izrādi izbaudīt.

Pirmā lieta, kas iekrita acīs (un no tām neizkrita visu laiku), bija aktrišu apakšveļa. Jau iepriekšējās Džilindžera izrādēs esmu ievērojusi režisora simpātijas pret dažāda veida sieviešu biksītēm ("Milēdijā" apspēlētās Konstances apakšbiksītes bija viena no epizodēm, kuru diemžēl joprojām nespēju izdzēst no savas atmiņas). "Lielajā Getsbijā" ir gan skaistas tīkliņzeķes un zeķturi, gan zem zeķubiksēm redzamas biksītes, gan virs zeķubiksēm uzvilktas biksītes, parādījās arī balti pantaloni, kuri savu vietu atrada uz Egona Dombrovska varoņa Nika Keraveja galvas. Nenoliegšu sieviešu apakšveļas estētiskās kvalitātes un šarmu, taču komplektā ar izrādes varoņu-sieviešu uzvedību radās iespaids, ka režisors sievietes izmanto kā skaistus rekvizītus, kuru funkcijas ir grozīt dibenus, pārspīlēti smieties un zibināt savu apakšveļu pret skatītājiem no visiem rakursiem. Brīžiem iedomājos, ka vietām dzīvās aktrises tikpat labi varēja aizstāt ar skaisti ietērptiem manekeniem.

Arī abas galvenās varones – Anetes Berķes Deizija un Signes Ruicēnas Džordana Beikere – pārsvarā pildīja estētiskās funkcijas. Džordanas varonei lugā ir piešķirta lielāka loma nekā grāmatā, ko arī pasvītroja viņas kostīma īpatnības: dejojot viņas kleitu apakšdaļa kustējās tieši tā, lai atklātu zeķturus un apakšveļu. Turpretim Deizijas ietērpos dominēja spīguļi un zaļā krāsa, kas padarīja viņu par Džeja Getsbija "zaļās gaismiņas" iemiesojumu. Šis elements, manuprāt, tika izmantots veiksmīgi, padarot Deizijas varoni arī vizuāli par Getsbija neaizsniedzamā sapņa attēlu. Taču pati Deizijas varone un viņas iekšējā pasaule bija atstāta novārtā, un viņa kā uzgriežamā rotaļlieta tika raustīta uz visām pusēm. Protams, arī romānā lielāks akcents tiek likts uz "vīriešu lietām", taču fakts, ka izrādē sieviešu tēli tiek izmantoti kā palīglīdzekļi tam, lai vīrieši varētu izdzīvot savas lielās traģēdijas un izsmalcināti ciest, bija diezgan skumdinošs.

Otrā lieta, kas pievērsa manu uzmanību, bija Lauras Jerumas atveidotā Mērtla Vilsone. Jautājums par to, kā baltādainajiem aktieriem uz skatuves iemiesot citas rases pārstāvjus, vienmēr ir problemātisks. Vai skatuves noteikumi pieļauj tā saucamā "blackface" izmantošanu, ir diskutabls jautājums. Taču baltās sievietes pārmālēšana par melno, padarot tēlu par karikatūru, kā tas notika mulates Mērtlas Vilsones gadījumā, drīzāk liek sarūgtinājumā novērst acis. Atšķirībā no citām varonēm, viņa bija ietērpta kliedzoši košā kostīmā, kā arī nogrimēta tumši brūna. Protams, Mērtlas ārišķīgums un bezgaumība ir viena no romāna varones raksturīgajām īpašībām, taču ietērpt mulati tādā kostīmā, kas tikai nedaudz atšķiras no banānu svārciņiem, šķita vēl bezgaumīgāk.

Taču visjokainākais visā izrādē šķita tās galvenais varonis – Džejs Getsbijs. Režisors bija veiksmīgi radījis šim noslēpumainajam tēlam apkārt virmojošo baumu un ziņkāres virpuli. Taču Edgara Pujāta Getsbijs šķita stīvs un nekādi neiemiesoja amerikāņu sapņa destruktīvās dabas simbolu. Iespējams, tieši Getsbija un Deizijas attiecību virspusējais attēlojums bija lielākā problēma, kuru saskatīju izrādē. Arī Deizijas varones pievilcība bija padarīta bērnišķīgi koķeta, neļaujot uztvert nopietni viņas pārdzīvojumus gan nelaimīgās laulības sakarā, gan vētrainā romāna gaitā. Arī romānā tik nozīmīgais Nika Keraveja varonis izrādē ir kļuvis par tēlu, kas pārņemts ar savām problēmām, sievietēm un uzdzīvi, tāpēc viņa draudzība ar Getsbiju paliek otrajā plānā, un izrādes finālā viņa pārdzīvojumi nešķiet ticami.

Nevarētu teikt, ka izrāde nav veiksmīga vai baudāma. Tā ir izklaidējoša, koša, un redzams, ka tajā ieguldīts daudz darba. Pāris spilgtas ainas bija gan oriģinālas, gan emocionāli piesātinātas. Piemēram, aina, kurā visi varoņi smēķē un katra aktiera stājā, sejā un smēķēšanas veidā skaidri atainojās iekšējā darbība un pārdzīvojumi. Izrādes beigās izmantotā "atmiņu aina", kas sasaucās ar kino bieži izmantoto retrospekcijas paņēmienu, iespējams, varēja likties kā sentimentāls triks, taču nenoliedzami atstāja spēcīgu iespaidu. Kaspara Kārkliņa atveidotais Vilsons (kurš gan uz skatuves parādās labi ja divas reizes) radīja vislielāko līdzpārdzīvojumu kā "mazais cilvēks", kura dzīve sabrūk "lielo cilvēku" savstarpējo rotaļu dēļ. Taču, ja no stāsta, kurā atainojas veselas paaudzes un patiesībā arī veselas nācijas traģika, kā reti uzplaiksnījumi paliek tikai pāris emocionāli satricinoši mirkļi, rodas iespaids, ka "Lielais Getsbijs" ir tikai viena no daudzajām melodrāmām.

Viens no jautājumiem, ko visbiežāk uzdod režisoram pirmajos mēģinājumos, ir par materiāla izvēli. Kāpēc tieši šis stāsts, kāpēc tieši šie varoņi un kas tieši šajā stāstā režisoram sāp. Bet "Lielā Getsbija" gadījumā šķiet, ka izvēle izdarīta tikai tādēļ, ka vēl nesenā atmiņā palikusi Beza Lūrmena filma un romāns ir ieguvis jaunu popularitāti. Taču izveidot vizuāli krāšņu izrādi ar izklaidējošiem elementiem šķiet negodīgi pret literāro darbu. Džilindžera "Lielais Getsbijs" šķietami stāsta morāli, ka "bagātie arī raud", un mazāk aplūko problēmu, kas caurvij visu izrādi – fantāzijas un idealizēšana. Džejs Getsbijs ir iemīlējies idejā par to, kāda ir Deizija, un tad, kad šis ideāls nonāk viņa rokās, tas sadrūp. Mīlestības, bagātības un sabiedrības idealizēšana ir galvenie iemesli Getsbija varoņa traģēdijai. Nespējot pieņemt ideālu reālo veidolu, šis varonis akli triecas sienās un kļūst sabiedrībai nepieņemams, jo neviens nespēj šo izfantazēto ideālu iemiesot.

Apspriežot izrādi ar skatītājiem, kam "Lielā Getsbija" sižets bija svešs, kļuva skaidrs, ka, nezinot stāstu, izrāde rada daudz lielāku iekšējo rezonansi. Gluži tāpat kā paša romāna vadmotīvs ir ideāli un to neatbilstība realitātei, arī Dž. Dž. Džilindžera izrādes "Lielais Getsbijs" galvenais trūkums manās acīs ir tas, ka neviens iestudējums vai ekranizējums nespēs sasniegt to ideālu, kāds par šo stāstu ir radies manā galvā. Neviens Getsbijs nebūs pietiekami traģisks ideālists, un neviena Deizija nebūs pietiekami neatvairāma un skumja. Šo zaļo gaismiņu pāri līcim nevar sasniegt, un tur nav vainīga ne Hristo Boičeva dramaturģija, ne Liepājas teātra aktieru ansamblis, ne pārāk daudzās sieviešu apakšbiksītes. Tādi ir ideāli – tie spēj dzīvot un elpot tikai paša galvā, bet, nonākot realitātē, tie nobāl, izplēn un beigās izčākst pavisam.

 

[1] Es atvainojos. Bet grāmata ir 75 gadus veca.

[2] Vecpuiša miteklis

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!