Par operu "Iemūrētie" Latvijas Nacionālajā operā un baletā, komponists – Ēriks Ešenvalds, libretiste – Ineses Zanderes, režisore – Laura Groza-Ķibere, diriģents – Māris Sirmais
Nenoliegšu, ka uzdevums analizēt Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes operu "Iemūrētie" ir sarežģīts, jo slēpj sevī dažus zemūdens akmeņus. Saspringtā pirmizrāžu grafika dēļ izdevās noskatīties tikai pirmo pirmizrādi, bet, kā liecina tie, kuri redzējuši abus sastāvus, tie atšķiras pat vēstījuma līmenī. Nākas sākt ar atrunu – šajā tekstā analizēts izrādes literārais materiāls, režisores Lauras Grozas-Ķiberes un radošās komandas darbs, kā arī solistu pirmā sastāva aktierdarbi, mazāku vietu atvēlot mūzikai, kuru daudz profesionālāk izvērtēt spēj muzikologi.
Taču pamatimpulss, tāda kā caurviju stīga šai recenzijai (lai man tiek piedots par šo) būs mēģinājums saprast un pašam sev atbildēt, kāpēc izrāde mani līdz priekšpēdējai ainai drīzāk kaitināja nekā aizrāva, kamēr blakus sēdēja cilvēki, kas beigās lēca kājās mirdzošiem skatieniem un nekavējās paust neviltotu sajūsmu un gandarījumu. Ja manis tik ļoti cienītā teātra zinātniece Edīte Tišheizere žurnālā "Ir" apliecina, ka "nešauboties kopā ar citiem pirmizrādē cēlos kājās", liek piecus punktus no pieciem un lieto frāzi "ja veselums ir pārliecinošs, tad negribas "meklēt blusas" un uzrādīt trūkumus, kādi piemīt jebkam, kas ir patiesi dzīvs", tad sāku izmisis meklēt vainas sevī. Jo es pie labākās gribas nespēju to, kas ir tapis, uzskatīt par "veselumu", kur nu vēl pārliecinošu. Vēl vairāk – man radās šaubas, vai tas, ko publika redzēja pirmizrādē, pēc sava vēstījuma īsti bija tas, ko Inese Zandere, darbu iecerot, bija domājusi.
Var piekrist, ka izrāde ir "veselums" estētiskā nozīmē, proti, Lauras Grozas-Ķiberes režijā, Andra Freiberga scenogrāfijā, Kristīnes Pasternakas kostīmos. Mūzika, kaut daudzviet iedarbīga, paliek pa vidu starp pļāpīgo, brīžam tehniski pagrūti izdziedamo tekstu un lakonisko skatuves tēlu. Brīžiem rodas sajūta, ka mūzika pielāgojas skatuves darbībām (bāra skatos brīžam uzvirmo kaut kas gandrīz Elgas Īgenbergas stilā). Brīžiem, to klausoties, atmiņā uzpeld Zigmara Liepiņa atzīšanās pirms pirmizrādes, ka viņš lūdzis komponistu sacerēt vismaz kādu meldiņu – jo pirmais atmiņā paliekošais celtnieku motīvs "Mēs namu kā likteni ceļam" visnotaļ atgādina sieviešu kora dziedājumu Staburadzes skatā Liepiņa rokoperā "Lāčplēsis". Savukārt šūpuļdziesmas līdzību (jeb noskaņu) dziesmai "Aijā, Ancīt, aijā" libretā paredzējusi jau tā autore. Bet – jā, es solīju par mūziku īpaši nerakstīt.
Libreta teksts rāda Ineses Zanderes labo gribu un gluži objektīvas grūtības. Autore ir gribējusi ietvert savas izjūtas par Latvijas šodienu, apvienojot mītisko elementu ar mūsdienu atveidojumu, nākotnes cēlājus kā simboliskus tēlus vienlaikus tomēr apveltot ar cilvēciskām, individualizētām īpašībām. Tomēr viņi lielākoties dzied lozungos – gan tie, kuriem tas piestāv (jo amatpersonas te parādās kā ne pārāk gudri cilvēki vai arī konjunktūristi), gan tie, kuru pusē ir autores simpātijas. Piemēram, vīrietis (Celtnieks) mīļotajai sievietei (Dzejniecei) visnotaļ sadzīviskā situācijā bārā pauž:
Tikai vīnu izvēlies,
lai aizrautību acīs viedajās
un smaidu pārdrošo
es atkal redzu tavā sejā!
Es tevi pazīstu kā ugunskuru
un zinu, kā var mirklis uzliesmot!
Šīs piepaceltības komismu izrādē slāpē vienīgi tas, ka ne visu solistu dziedāto var labi saprast un, ja nelasa titrus, teksta nianses saplūst aptuvenībā.
Zanderes problēma ir tajā, cik lielā mērā četri galvenie varoņi ir uztverami kā tipizēti simbolu iemiesotāji un cik lielā – kā dzīvi cilvēki ar biogrāfijām. Turklāt viņiem īsti nav ko darīt – Arhitekts un Celtnieks var uzraudzīt procesu, Bibliotekāre – mīlēt, Dzejniece – it kā rūpēties par garīgo vertikāli, bet patiesībā nez kāpēc maisīties visam pa vidu (nu labi, arī viņa mīl), taču tās nav darbībā viegli pārliekamas nodarbes. Tāpēc viņi sanāk kopā pa divi vai plašākā bariņā un gremdējas tekstos. Ļoti laikmetīgi, starp citu, tikai – vai Inese Zandere tiešām ir gribējusi pakļaut sevi tādai pašironijai, kā tas ir sanācis Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā, nudien šaubos. Jo Ievas Paršas atveidotā Dzejniece, kuras vizuālais tēls rūpīgi pieskaņots Zanderes tēlam (īpaši labi to varēja pamanīt pirmizrādes beigās, autorei uznākot uz skatuves), ir persona, kura vienlaikus pretendē būt tautas sirdsapziņa, bet vēlas tāda būt, varas saulītes apmirdzēta, uzstājoties oficiālos pasākumos. Turklāt ir jautājums, vai autore apzināti tēlu attiecībās bijusi ideoloģiski kreisa, izveidojot Dzejnieces pāri ar nosacītu proletariāta pārstāvi Celtnieku, kamēr Arhitektam ar Bibliotekāri, diviem inteliģent(iņ)iem, nekas nesanāk. Iestudējumā režisore šo kreisumu pastiprina, asprātīgi piešķirot korim kreisās un labās rokas funkcijas ("Labajai rokai – tauta un balss, kreisajai – klusums un vara"), liekot korim daļēji pārģērbties – kad runa ir par labajiem darbiem, koris ir baltos celtnieku tērpos, kad uzvar kreisā roka, tērpus pa daļai novelk, paliekot ierēdņu melnajos uzvalkos. Morāle – cilvēks ir labs, kad ir strādnieks. Ierēdnis nevar būt labs pēc definīcijas. Varas tiešo pārstāvniecību nodrošina pastulbs Prezidents un gudra Ministre, kura pašsaglabāšanās nolūkā gan savas sajūtas un bažas patur pie sevis.
Būtiska libretā ir iemūrēšanas tēma. Gan kā tieši uztverts upuris, gan pārnestā nozīmē, Bibliotekārei konstatējot par Arhitektu, ka "tu stāvi savās raizēs iemūrēts". Upura neizbēgamības tēma un jautājums, ko nākas upurēt, lai uzceltu savu valsti, ko autore vienādo ar bibliotēkas tēlu, nenoliedzami ir aktuāls. Taču pati autore šo sakāpinājumu atrisina upurim par sliktu. Tie, kas valsti-bibliotēku ierodas lietot, ir pilnīgi abstrahējušies no jebkādas upurēšanas. Ne velti librets beidzas ar tekstu:
Ar savu jauno, vienaldzīgo prieku,
ar savu dzīvību mēs tevi atbrīvojam.
Ne solījums, ne cīņa uzvarēta,
ne telpa, kurā gaismu pasludina,
ne telpa, kuru ceļ no tīras gaismas.
Tu esi mūsu – mūsu bibliotēka,
un tas ir viss. Tas ir patiešām Viss.
Izrādē scenogrāfa Andra Freiberga realizācijā šī upurēšanas bezjēdzība ir uztverama sevišķi skarbi, jo divu cēlienu moku rezultātā radītā jaunā ēka – bibliotēka-valsts – ir pelēka, ikdienišķa, bezdvēseliska, piedošanu, kaste ar standarta dienasgaismas lampām. Vienaldzīga telpa, kurā ierodas jauni cilvēki ar "vienaldzīgo prieku". Un uz jautājumu, vai upuris (galu galā – jauna dzīvība) bija tā vērts, atbilde nolasās – nē. Un Arhitekts paliek viens, kas citā izpildījumā, iespējams, var kļūt par izrādes augstāko emocionālo punktu. Šajā brīdī es kā skatītājs beidzot saslēdzos ar norisēm uz skatuves arī emocionāli. Bet ilgi bija līdz tam jāiet.
Iespējams, vēstījums uz skatītāju iedarbotos iespaidīgāk, ja Arhitekta lomu dziedātu solists ar neapšaubāmu harismu, kas spētu attaisnot arī sava varoņa rīcību, atsakoties no mīlestības, ko Bibliotekāre viņam burtiski dāvina. Pirmizrādē Raimondu Bramani redzējām tajā formā, kādā esam jau pārcietuši, piemēram, izrādē "Rigoleto", proti, ļoti saspringtu un aktieriski absolūti nevarīgu. Ir grūti saprast, kāpēc viņš ir tik gražīgs un neirastēnisks, respektīvi, tā nav izcila personība, ko nomāc atbildības nasta, bet cilvēks, kurš uzņēmies to, ko nevar nest. Daudz atraisītāks ir Jāņa Apeiņa pievilcīgais Celtnieks, taču viņa uzdevumi lielākoties ir samērā abstrakti. Vienīgā aina, kurā Celtnieka eksistence uz skatuves pilnībā attaisnojas gan saturiski, gan emocionāli, ir skats ar ēnas mērīšanu. Pievilcīgu mīlošas sievietes tēlu rada Inga Šļubovska-Kancēviča, kuras sniegums stāstu aizvirza primāri kā jaunas sievietes drāmu, upurējoties idejai tikai tāpēc, ka tās radīšanā iesaistīts mīļotais cilvēks. Par Ievas Paršas Dzejnieci jāteic, ka arī viņa ir kļuvusi par libreta aptuvenības upuri. Rihards Mačanovskis savu karikatūrisko Prezidentu atveido patīkamās gaumes robežās, savukārt Kristīne Gailīte ļoti precīzi atveido gudru, bet sistēmai piederošu Ministri.
.JPG)
Radošā komanda ir izveidojusi neapšaubāmi profesionālu inscenējumu, radot vizuālu tēlu virkni, īpaši jau baltās jaunceltnes kāpnes, kas apbirst ar melniem pelniem. Mizanscēnas ir skaidras, un nav arī vērojama brīžiem dramatiskā teātra režisoriem raksturīgā vēlme operu pārsātināt ar darbību, maldīgi uzskatot, ka vienkārši mūzika nevar noturēt skatītāja uzmanību, ja nemitīgi nenotiek kādas vizuāli tveramas norises. Diezgan garas un darbību bremzējošas ir pārejas starp ainām, kuru laikā ierakstā skan skaļa cilvēka elpa, bet aiz priekškara griežas skatuve. Bez iepriekšējas satura izlasīšanas pagrūti uzreiz uztvert sapņa ainu, par kuru signalizē vienīgi sudrabotie kostīmi, – ne es viens iekritu lamatās, krietnu brīdi norises uztverot kā realitāti, nevis sapni.
Ļaujot izrādes ainām pamazām "nosēsties" prātā, emocionālais īgnums nedaudz absorbējas, tomēr jautājums, kas īsti no skatuves mums tika pateikts, paliek. Šis nav iedvesmojošs stāsts, nav arī traģēdija, kas izraisītu katarsi. Šis ir daudzu cilvēku mēģinājums vispirms mūzikas, tad vizuālu tēlu valodā pārtulkot pretrunīgu, blīvu, skaniski ne vienmēr viegli atveidojamu tekstu. Taču vismaz pirmizrādē centība ņēma virsroku pār iedvesmu.
Prasme izteikt tēlos savu laikmetu ir reta manta. Reizēm ar labo gribu vien nepietiek.
0