Proza
02.02.2018

Hotdža

Komentē
1

Mironis

Es dzīvoju koka mājas 2. stāvā. Mājai pūš cauri vējš, uz gultu svilpo gaiss, kad guļu, it sevišķi ziemā. Trepju telpā ir tumšs un netīrs, sastāvējies kāpnēs. Apputējis zaļš, viens logs uz pagalmu, melnā rāmī. Kad nāku mājās, es vienmēr skrienu pa kāpnēm augšā. Uzskrienu pa pakāpieniem. Vienreiz skrēju tieši no meditācijas, tajā meditācijā bija kaut kas saistīts ar ļaunajiem gariem. Mēness todien pagadījās tas baltais spīdīgais, izlējis savu celiņu pa visu ielu, ola.

Pie mājas ātrās palīdzības mašīna – ārdurvis vaļā. Uz kaimiņu dzīvokli arī vaļā, kooridorī guļ ķermenis, galvu tikai redzēju. Kaimiņienei uztraukumā vienmēr paaugstinās balss. Viņa spiedza, tumšajā kāpņutelpā iznākusi. Tur uzreiz visu saprast varēja, kaimiņš ļoti pīpēja, patika viņam pa to vienīgo melno logu. Nākamajā dienā pagalmā jau kāds cits viņai krāva kaudzē nez kur dabūtus egļu zarus ar skujām.

Bumbieri zālē

Pie īrētā dzīvokļa pienākas arī mazs gabaliņš zemes dārzā, kur es varot iestādīt kaut ko vai vienkārši vasarā pasēdēt zem bumbieres, tā saimniece teica. Ne iestādīju, ne pasēdēju. Tur gabaliņi cits citam tuvu, tā sēžot, sanāktu skatīties kaimiņiem sejā. Gabaliņš tā arī aizauga ar zālēm. Viens labums tikai – bumbieri, tos gaidīju. Vēl izmantoju to gabaliņu pelniem no krāsns, izbēru pie bumbieres. Bet tie pelni nepazūd nekur pa ziemu un arī ir vasarā turpat.

Kādu reizi nesu atkritumus, tur pagalmā konteineri stāv, domāju, pie viena arī bumbierus savākšu, bija jau augusts vai septembris. Caur zariem skatos: jau kāds rosās manā pleķītī. Kaimiņš, tas pats, kurš toreiz pagalmā krāva egļu zarus, tagad savā plastmasas maisiņā starp zālēm urķējas. Sastingu uzreiz. Domāju, kaut kā neērti iet tagad un arī lasīt. Vai vispirms teikt: "Tas ir mans zemes gabals, un bumbiere arī ir mana, ja kas!" Izlēmu, ka vispirms izmetīšu atkritumus un tad atnākšu vēlreiz paskatīties, varbūt viņš pazudis. Kad atnācu, patiešām, neviena vairs nebija. Metos uzreiz meklēt zālē kādu bumbieri, daudzi sakosti zemē mētājās. Pametu skatienu uz māju, tur pirmajā stāvā pa logu bija izliekusies sieviete ar milzīgām brillēm: viņa uz mani skatījās, nezin kāpēc tā pārmetoši.

Māris

Galdu biju sev noskatījusi no priedes koka, pamatīgu. Normunds palīdzēja atvest, bet pa durvīm un augšā uz 2. stāvu arī jādabū. Sarežģīti. Galdu divatā pa durvīm iekšā mēģinājām iestumt. Pa daļām tas viss notika, protams. Uz ielas stāvēja puisis, pajauns, runājās ar sievieti, stāstīja, ka Āgenskalnā ir kopības sajūta, kādu centrā nekad nedabūt. Tāda sava veida komūna, līdzīgi kā Miera ielā. Aizgrābti runāja. Sieviete pēc brīža aizgāja. Viņš paspraucās mums garām uz augšu. Galdu vairs nevarēju noturēt, pietrūka spēka. Piemetos pie sienas atpūsties. Jaunais puisis neko, jau slēdz savas istabas durvis vaļā. Normunds neizturēja un no apakšas uzbļāva: "Palīdzējis būtu!" Tāda latviska gara sajūta uzreiz, kā siena talkā. Izrādās, tas mans kaimiņš no pretējām durvīm. Atnāca, palīdzēja uznest. Ienesa galdu istabā un apkārt neskatījās, aizgāja nodurtām acīm. Nākamajā dienā kāpņu telpā kaimiņu satiku, viņš stiepa roku pretī, teikdams: "Sveiki, mani sauc Māris!"

Kundze

"Kundze!" man aiz muguras atskanēja spalga balss. Lielveikalā "Rimi" tieši ņēmu ārā naudu no bankomāta.

"Jums man jāpalīdz!" no aizmugures izskanēja. Nepagriezos pret runātāju, pajautāju vien: "Kā jums lai palīdz?" Atteikties tur nevarēja. Jāizņem 100 eiro no bankomāta, un man jau pretī drebošā rokā stiepās bankomāta karte. Karti ieliku bankomātā. Domāju, vai pinkodu arī man būs jāspiež: jāmeklē uz mazas lapiņas un jāspiež. Tomēr ne. Kad nauda jau bija rokā, pavēlošā balss mani nosauca par bērniņu. Pagriezos, tai sievietei tikai viena acs, otra aizlīmēta. Bet aiz viņas daudz acu rindā, visas aizturējušas elpu.

Skolotāja

Pirmajā stāvā tieši zem manis dzīvo skolotāja. Dzīvokļa saimniece teica, ka viņa esot ļoti atsaucīga un ļauj savā šķūnī novietot velosipēdu. Pirmoreiz skolotāju satiku, kad viņai nāca pa izlietni putas. Tās putas bija no manis, no manas veļasmašīnas, tā viņa teica. Otrreiz skolotāju satiku, kad pirmo un vienīgo reizi mēģināju attaisīt savu pastkastīti, kura atradās pie viņas dzīvokļa durvīm. Dagnija, tā viņu sauca, uzreiz iznāca kāpņutelpā un pavēstīja, ka jau ir mēģinājusi izvilkt no manas pastkastītes vēstules ar roku, bet nav sanācis. "Ja nu kaut kas svarīgs!" viņa piemetināja. Trešoreiz skolotāja kopā ar ūdens skaitītāju pārbaudītājām mēģināja ielauzties manā dzīvoklī, patiešām, pa tādu mazu durvju spraugu mēģināja ielīst. Es nelaidu. Dagniju esmu vēl redzējusi tautastērpā Rīgas centrā, "Maksimā" pie augļu stenda, "Rimi" rindā pie kases, Zasulauka vilciena stacijā, kur no vilciena viņa izkāpa Majoros reizē ar mani. Katru reizi, kad es skolotāju redzēju ārpus mājas, es viņu uzreiz nepazinu, izņemot vienu reizi, kad pamodos no savādiem ritmiskiem klaudzieniem. Dagnija bija uzrāpusies uz šķūnīša un apsita to ar plēvi. Šķūnīša jumts bija vienā līmenī ar manu guļamistabas logu.

Placis

Blakus mājai atrodas laukums ar garāžām un liels placis ar peļķēm, kā acīm bez skropstām, duļķainām. Uz placi nāk cilvēki, principā ļoti daudz cilvēku, gandrīz kā tirgū, bet tur neko nepārdod. Tie cilvēki tur apgrozās. Tur nāk sanitāri no Stradiņa slimnīcas, man liekas, pacienti arī, bet to tā uzreiz nevar noteikt. Placis atrodas parocīgā vietā starp "Maksimu" uz stūra un visu pārējo. Citreiz placī ierodas policija, patiesību sakot, tas bija tikai vienu reizi, naktī, pēc bākugunīm varēja pateikt, jo viss pēkšņi kļuva zils. Vienreiz tur cilvēki atbrauca grillēt gaļu, kā piknikā. Tur ved mašīnas un uz liela treilera skrūvē tām nost detaļas. Un ventilācijas caurules, kobras tādas atvērtu muti uz turieni nes, velk pa ietvi vīri melnām sejām un nagiem, pārstrādei droši vien. Pirms kāda laika tur pie ieejas parādījās uzraksts: "Privātīpašums."

P.S. Hotdža ir siltumnīcas plēves gabals, kas mazliet netīrs mētājas uz lauka. Hotdža ir tāds kurš stāv pie veikala ieejas nošņurkušā ādas jakā. Hotdža ir arī žurka, kas pārskrien pāri ietvei iepretī "Drogām".

Helga Tormane

Helga Tormane Ikdienā strādā ar bērniem. Absolvējusi "Literāro akadēmiju", raksta prozu.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!