Foto – Kristaps Kalns, dailesteatris.lv
 
Recenzija
06.12.2016

Homoseksualitātes apoloģētikas un trešā ceļa konflikts

Komentē
7

Par Vladislava Nastavševa izrādi "Peldošie – ceļojošie. II daļa" Dailes teātrī

Priekšvēsture. Pirms nepilniem trim gadiem – 2014. gada janvārī – Vladislavs Nastavševs Jaunajā Rīgas teātrī iestudē Mihaila Kuzmina romāna "Peldošie – ceļojošie" pirmo daļu. Izrāde tiek atzīmēta ar 9 nominācijām un saņem "Spēlmaņu nakts" balvu kā gada Lielās formas izrāde, kā arī Monika Pormale tiek atzīta par Gada kostīmu mākslinieci. Pagājušajā piektdienā ieintriģētie skatītāji trauca uz Dailes teātri, kur notika "Peldošo – ceļojošo" otrās daļas pirmizrāde.

Pirmās daļas notikumi risinās Pēterburgas bohēmiskajās aprindās, kas bieži pulcējas slavenajā kabarē "Pūce". Kvantitatīvi lielāko telplaiku aizņem kaprīzās skaistules Ļoļečkas garlaicības dēļ aizsāktais flirts vienlaikus ar diviem vīriešiem – pavisam jauno, nepieredzējušo Lavriku un vīrišķīgo Lavrentjevu, kurš iededzies bezprāta kaislībā. Vēstījuma perifērijā pulsē fragmentāra homoseksuālās mīlestības tēma: rakstnieks Orests Germanovičs greizsirdīgi uzmana savu iekāres objektu Lavriku, bet mīklainais misters Stoks savās retajās uzplaiksnīšanas reizēs aizplīvuroti cildina īsto, respektīvi, viendzimuma, mīlestību. Otrajā romāna daļā kompānija no galvaspilsētas pārcēlusies uz laukiem, kur, varoņiem vadot vasaras dīkās dienas, autors izšķir neīstos pārus un sadod rokās īstos, liekot triumfēt homoseksuālās mīlas ideoloģijai.

Oresta stāsts? Romāna pirmā daļa aizņem 57 lappuses, otrā, ieskaitot 4 noslēdzošās nodaļas, – 97 lappuses. Abu daļu literāros scenārijus veidojis pats režisors; otrajā gadījumā viņa uzdevums bijis grūtāks – divreiz lielākais teksta apjoms prasa ļoti mērķtiecīgu materiāla atlasi. Tas ne viscaur izdevies – dažas sākuma ainas, manuprāt, rotē uz vietas, vēl un vēlreiz variējot jau zināmo, turpretī otrā cēliena otrā daļa ir fragmentāra un saraustīta: tiecoties obligāti izstāstīt visu, māksliniecisko tēlojumu nomaina faktus uzskaitoša un skatītājus nogurdinoša ātrruna.

Atšķirība starp abu daļu dramatizējumiem arī tāda, ka JRT izrāde tiek piedāvāta kā objektīva realitāte, bet Dailes uzvedums – kā subjektīva realitāte, ko inscenē, respektīvi, stāsta, rakstnieks Orests Germanovičs, kuru, ja gribam, varam uzlūkot kā Mihaila Kuzmina alter ego. Prologā skatuves avanscēnā, kuras fonā aizvērts priekškars, pie milzīgas apzeltītas arfas stāv Ģirta Ķestera Orests un imitē stīgu raustīšanu, vienlaikus ar aicinošiem rokas mājieniem no kulisēm izsaucot ainas dalībniekus. Citā skatā viņš, saņēmis aiz rokas, publikas priekšā izved Edija Zalaka Pankratiju, ko, līdz pusei izģērbis, jutekliski apglāsta. Oresta lomā Ķesteris rūpīgi stilizē virspusējus priekšstatus par gejiem – viņa varonim ir sīki tipinoši soļi, manierīgs runas veids, lipīgi uzbāzīgs maigums pret jauniem vīriešiem: kā pret strādnieku Pankratiju, tā jo sevišķi pret Mārtiņa Upenieka Lavriku.

Ekscentriskās lelles. Oresta stāsta subjektivitāte izpaužas arī sieviešu pasaules atveidē: tās viscaur tēlotas kā ekscentriskas uzvelkamās lelles. Šī uzskata asprātīga kulminācija: kad Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Ļoļečka virina acis ar milzīgām pielīmētām skropstām, zālē tiek raidīti klikšķi, kas atgādina leļļu mehānisko acu virināšanu. Aktrise Ļoļečkas manierīgumu, tās emocionālo un cilvēcisko tukšumu, iemīlēšanos sevī, komisko pārliecību par savu sievišķīgo neatvairāmību nospēlē tehniski virtuozi, ar smalku pašironiju. Ievas Segliņas Poļina, tērpusies neiedomājamās stilīgās skrandās, ar frizūru, kas atgādina pusizirušu putna ligzdu, nav spējīga ne uz ko fokusēt uzmanību, tādēļ iejaucas citu sarunās ar neloģiskiem jautājumiem un pilnīgi absurdām piezīmēm. Mēģinot pavedināt Lavriku, Poļina allaž plaši atver muti, it kā grasītos jauno cilvēku aprīt. Ērikas Eglijas Iraīdai, kas spējīga pārvarēt savu nelaimīgo mīlestību pret Orestu, lai tikai mīļotais būtu laimīgs Lavrika skavās, piešķirti arī sirsnīgi vaibsti, kaut tēla pamattonis ir nedaudz uzspēlēts patoss, ko rada egoistisks aizkustinājums par savu augstsirdību. Acīmredzot tik neglaimojošās krāsās sievietes redz gejs Orests; šāds skatījums daudz neatšķiras no Kuzmina ieraudzītās sieviešu pasaules. Visas trīs aktrises spēlē ļoti labi, pašaizliedzīgi atmaskojot savu dzimumu. Taču rodas kāda problēma, pie kuras nav vainīgas aktrises, tā bija jāredz režisoram. Šajā sakarā neiztikt bez salīdzinājuma ar JRT izrādi. (Zinu, cik sāpīgi aktieri uztver šādus salīdzinājumus, bet bez tā es šoreiz nespēju precīzi pateikt, ko domāju.) Ja trīs stundu garā izrādē aktrises groteska komiska pārspīlējuma stilā spēlē tikai tēla masku, tā ārējo čaulu, dodot nepārprotamus mājienus, ka aiz tās nekā nav jeb ir tukšums, ar laiku gribot negribot paņēmieni sāk atkārtoties, tie kļūst prognozējami un iestājas garlaicība. JRT aktrises Sandra Zvīgule (Ļoļečka) un Baiba Broka (Poļina) arī izmantoja komisku pārspīlējumu, sakāpinot sievišķības smieklīgos aspektus, bet aiz šīs virskārtas pulsēja dzīvas, siltas – lai arī varbūt pastulbas – personības, kuru reakcija bija negaidīta un neparedzama. Aizturētu elpu varēja gaidīt, kā, kādās kombinācijās viena vai otra no viņām savienos paredzamo ar neparedzamo.

Taču Oresta-stāstnieka princips nav izturēts konsekventi; īpaši tas attiecas uz otrā cēliena otro daļu, kad epizodes grūžas cita citai virsū, lai tikai paspētu izstāstīt Kuzmina burtus, aizmirstot par tā (māksliniecisko) garu.

Marionetes un mūzika. Īstenībā Dailes teātra izrādē marionetes ir ne tikai Ļoļečka, Poļina un Iraīda, bet gandrīz visi tēli, arī Kristīnes Nevarauskas Zoja, Daiņa Gaideļa Leonīds, Ģirta Ķestera Orests, bet jo īpaši Intara Rešetina Fortovs un Ginta Grāveļa Lavrentjevs. Dzīva cilvēka vaibsti redzami vien Upenieka Lavrikā, kā arī epizodisko lomu izpildītāju Zalaka (Pankratijs) un Leldes Dreimanes (Soņa) skatuves tēlos. Režisors kā kompozicionālu paņēmienu izmanto varoņu dialogu miksēšanu ar paša sacerētu un izpildītu dziesmu ierakstiem, kas tiek pludināti virsū dialogiem vai arī iekomponēti starp tiem. Melodijas ir skumjas, skaistas, dziesmu teksti vēsta par kosmisku vientulību, nerealizējamu vēlēšanos saprasties ar citiem cilvēkiem. Ja aizver acis un aizmirsti, kas un, galvenais, kā tika runāts dialogos, muzikālie divertismenti kā pašvērtība aizkustina. Taču izrādē diez vai iespējams sēdēt ar aizvērtām acīm: un tad ieraugi, ka dialogu un muzikālo numuru mija ir visai mehāniska, abi šie elementi nekontaktējas savā starpā, nepapildina viens otru ne uz līdzības, ne kontrasta pamata, neiepludina uzvedumā smalku garīguma un skaistuma enerģiju, kā tas bija Nastavševa iestudētajā izrādē "Peldošie – ceļojošie" (I daļa), bet jo īpaši Nacionālā teātra "Asins kāzās". Dažkārt liekas pat tā, it kā režisors pats būtu aizvēris acis un dziedātu, neredzot, kas reāli notiek uz skatuves, kur sarunājas un plēšas mietpilsoniskas marionetes. Trešo reizi izmantotais pats par sevi oriģinālais princips sāk vērsties migrējošā paņēmienā jeb štampā.

Klavieres vai tomēr maketi? Viens no JRT izrādes patiešām brīnumiem bija autentiski klavieru korpusi, kas, pirmkārt, aktieru vadīti, pa skatuvi dejoja, savijās un atritinājās, it kā būtu dzīvas būtnes, otrkārt, tēli šajās klavierēs dzīvoja kā miniatūrās istabiņās, ielienot un nolaižot virs sevis vāku, pamazām izaudzējot metaforu par dzīvi, kas pilna mūzikas. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka visa Dailes teātra milzīgā skatuve, līdzīgi kā tas bija JRT, piepildīta ar klavieru korpusiem. (Scenogrāfe Monika Pormale.) Taču, ejot laikam, sāk šķist, ka tās nav klavieres, bet gan klavieru maketi, respektīvi, izbāzeņi, kas tikai atgādina klavieres. Par to domāt liek ne tikai objektu tumši pelēkā krāsa, bet arī fakts, ka tie ir nekustīgi un it kā pusiegremdēti skatuvē. Tāpat neviens šajos objektos neapmetas uz dzīvi; viens objekts gan tiek izmantots – kā ledusskapis vai virtuves plauktiņš, no kura Orests izņem piena pudeli un franču baltmaizi, ar ko pabarot izsalkušo Lavriku. Aktieri staigā starp klavierēm vai arī kāpelē pa to virsmām; vairākās ainās aktrises paceļ klavieru vākus un atstutē tos, it kā grasītos spēlēt. Drīz vāki tiek nolaisti, neviens šos "objektus" nespēlē, ņemšanās ap pseidoklavieru vākiem vēršas formāli tukšā norisē. Sasprindzinot visu savu iztēli, varbūt varu secināt, ka nekustīgās, tukšās klavieres simbolizē apstājušos, sastingušu dzīvi, materiālo pasauli, kura, līdzīgi cilvēkiem, zaudējusi savu saturu, paturot vien tukšu ārējo formu...

Beigas vai sākums? Režisors savas izrādes žanru apzīmējis kā "brīnišķīgā laikmeta beigas". Par brīnišķīgo laikmetu (La Belle Époque – franču val.) dēvē 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākumu (līdz 1914. gadam), kas sakrīt ar modernisma ziedu laikiem, kad plaši uzplaukst elitārā māksla un attīstās arī dažādas masu kultūras formas, tai skaitā, piemēram, bohēmiskie kabarē. Formāli "Peldošo – ceļojošo" darbības laiks ir "brīnišķīgais laikmets", jo tā varoņi dzīvo, kā šķiet, pēdējos gados pirms Pirmā pasaules kara. Taču ironiskā kārtā Kuzmina romāna filozofiskais vēstījums saistīts nevis ar brīnišķīga laikmeta beigām, bet gan ar tā simbolisku sākumu, jo visi vērā ņemamie varoņi, tas ir, vīriešu dzimuma pārstāvji, izgājuši mokošus maldu un sāpju ceļus, ir atraduši sevi un stāv uz harmoniskas un laimīgas dzīves saulainā sliekšņa. (Varbūt izrādē fināla ainu saraustītības dēļ to pagrūti uztvert, bet romāna paudums ir nepārprotams.)

Lavrika trešais ceļš. "Peldošie – ceļojošie" ir visai klasisks tā sauktais audzināšanas romāns: tā centrā jauna cilvēka Lavrika dzīves jēgas, sevis, tai skaitā – savas īstās seksuālās orientācijas, meklējumi. Kuzmins vēsta, kā Lavriks, apdedzinājies plēsonīgo un tukšo mātīšu (Ļoļečkas un kaut kādā mērā arī Poļinas) vilinājuma valgos, atrod īsto ceļu mīlestībā pret savu tēvoci Orestu un harmoniskā kopdzīves laimē ar citiem homoseksuāli orientētiem vīriešiem, kuru ideologs ir gandrīz vai dievišķi pielūgta persona misters Stoks. Man personiski Kuzmina romāna noslēdzošās lappuses, kurās tiek vēstīta vienīgā "pareizās dzīves" formula, šķiet visai didaktiskas un pat drusku smieklīgas savā tieksmē salikt punktus uz visiem "i" un apgalvot to, kas ir, mazākais, apšaubāmi. Sev tuvo tēmu visai līdzīgā stilā un pat sižeta izstrādājumā Kuzmins attīsta arī savā romānā "Spārni", kura centrā vidusskolnieks Vaņa, tik līdzīgs Lavrikam, it kā būtu viņa jaunākais brālis. Dailes teātra izrādē Kuzmina didaktisko filozofiju, varbūt precīzāk teikt – homoseksuālo ideoloģiju, uztvert pagrūti, pateicoties tam, kā Lavriku spēlē Upenieks. Nezinu, var jau būt, ka režisors, kurš pats ierunājis ēnu teātra tehnikā atrisinātā manekena Stoka tekstus, to uzskata par izrādes trūkumu. Man personiski tā šķiet negaidīta veiksme, kas gan nespēj pieslēgt dzīvei visu izrādi, vienīgi Lavrika tēlu, bet arī tas jau ir kaut kas. Upenieks rada iespaidu (nezinu – apzināti vai nejauši), ka Lavriks izvēlas kādu trešo, savu patstāvīgu turpmākas attīstības ceļu, kurā viņš nebūs saistīts ne ar Ļoļečku, ne Orestu. Tādā gadījumā, protams, rodas jautājums: par ko īsti ir izrāde, kādēļ tā iestudēta, jo brīvdomīgā jaunekļa "trešais ceļš" konfliktē ar homoseksualitātes apoloģiju, kas caurvij uzvedumu.

Kas notika izrādes finālā? To diemžēl es nevaru jums pastāstīt. Vēl redzēju, kā Grāveļa Lavrentjevs, ģērbts virsnieka formā, komiskā parādes solī soļoja pāri skatuvei, lai tiktos ar Stoku un pārietu tā ticībā. Bet, kad uz skatuves minūtes piecas pirms beigām iznāca Intara Rešetina Fortovs, kurš romānā pilda tādu kā Stoka aģenta lomu, un sāka dziedāt, es pretēji savai gribai atslēdzos, tik haotiskas un nogurdinošas bija otrā cēliena skatuves ainas. Lūdzu, piedodiet un atvainojiet.

Peldošie – ceļojošie kā priecīgie – bēdīgie? Vairāki Dailes teātra aktieri, piemēram Ķuzule-Skrastiņa un Upenieks, intervijās izteikuši viedokli, ka viņiem strādāt ar Nastavševu bijis interesanti un noderīgi, ka tas atmodinājis viņus (vai daļu no viņiem) no pussnaudas stāvokļa, kādā tie kā mākslinieki bijuši iegrimuši. Tas priecē, tātad darbs nav bijis velts. Būtu interesanti uzzināt, vai tikpat gandarīti ir Indra Briķe, Dainis Grūbe un Lauris Dzelzītis, kuri vai nu paši aizgāja, vai tika padzīti no lomām "Peldošo – ceļojošo" otrās daļas iestudēšanas procesā.

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!