Domas
24.04.2015

Homo nōvuss

Komentē
1
Saglabā

Vakarā, gulšņājot Parīzes viesnīcā un šurpu turpu pārslēdzot televīzijas kanālus, pamanījis profesionālas bumbu spēles (nu, tā spēle ar metāla bumbu mētāšanu smiltīs, kuru aizkustinošās melnbaltās fotogrāfijās parasti redzam spēlējam vai nu pensionārus, vai bērnus) pārraidi sporta kanālā, beidzot pieķēru sevi pie domas: "Tātad esmu Francijā." Nebija gan tā, ka jau iepriekš dienas garumā es nebūtu saskāries ar dažādiem savas atrašanās vietas pierādījumiem. Jau brīdī, kad lidmašīnas kapteiņa Aivara un viņa uzticamo biedreņu Viktorijas un Jūlijas pārvaldītais gaisa kuģis sāka samazināt lidošanas augstumu, spožajā rīta gaismā daudzu sīku mājiņu jūklī uzreiz sazīmēju Eifeļa torni, lidostā, šķiet, uzreiz oda pēc pankūkām un vafelēm, uz kāpņu laukumiņa pa ceļam uz Sēnu viens humora vecītis bija uzcēlis telti, bet savas sporta kurpes rūpīgi atstājis pie telts ieejas, kādā logā vēl arvien tika apliecināts "Je suis Charlie", bet pievakarē, kad, kā jau īstajiem un savās mūžīgajās šallēs satīstītajiem francūžiem piedien, sēdēju āra kafejnīcā  ar pret sauli un garāmgājējiem pavērstu seju un mazu, bet līdz lūpai pielietu vīna glāzīti, garām steidzās uz operas vai teātra izrādi saposušies pilsoņi – bija gan izmanīgi pieturētas garu kleitu šlepes, gan īstas zvērādas un pat cepurītes ar skatienu aizmiglojošiem tīkliņiem (atšķirībā no arābu pasaulē iecienītajām burkām šo galvassegu valkāšanas sabiedrisko derīgumu, šķiet, vēl nevienam nav ienācis prātā apšaubīt, nav dzirdēts arī par mēģinājumiem tīkliņus aizliegt). Bet citādi nekādas lielās eksotikas vairs nav. "Pizza Hut", "Subway" un visi citi "tīkli" ir gandrīz tādi paši kā pie mums.

Pēcāk televīzijas kanālā "ARTE HD" sākās austriešu režisora Mihaela Hanekes "Così fan tutte" 2012. gada iestudējums Ņujorkas Operā, par kura scenogrāfiju vēsturiskā ēkā veidotā mūsdienīgā interjerā ir padarīta māksla (viena lielformāta glezna), dekoratīvs grāmatplaukts un veikala vitrīnai līdzīgs "Illy" kafijas trauku un alkoholisko dzērienu skapis ar skaidri saskatāmām zīmolu etiķetēm (un turpat netālu redzamiem tikpat trafaretiem dažādus seksualitāšu stereotipus atainojošiem tēliem). Tomēr, skatoties "Dīvaino spēļu", "Klavierskolotājas", "Baltās lentes" un citu mulsinošu, lai neteiktu – nežēlīgu, filmu autora veidoto operas iestudējumu, man no prāta neizkrita tās metāla bumbas.

Ja vien var ticēt visam, ko censoņi, tiecoties pārspēt igauņus un Latvijas Padomju enciklopēdiju, saraksta interneta enciklopēdijā "Wikipedia", arī mums tajā brīdī, kad izdotos uzveikt mūžīgos pretiniekus un iedomātos izcilniekus ziemeļu kaimiņus, varētu būt sava nacionālā miesas un gara vingrināšanas spēle. Un tā, protams, būtu kaut kādu mītisku jūrnieku iedibinātais un ar talka pulveri dāsni kaisītais erzacbiljards novuss.

Laiku pa laikam man patīk sevi iztēloties Latvijā iebraukuša ārvalstnieka vai citplanētieša ādā. Iedomājos, kā gulšņāju kādā Latvijas viesnīcā un no televīzijā un radiofonā tveramā mēģinu kaut ko izdibināt par vietu, kur atrodos. Vai vienkārši cenšos uzminēt, kur un vai vispār esmu. Vienkāršības labad es šādās reizēs parasti pieņemu, ka vismaz kaut kādā elementārā līmenī es saprotu arī latviešu valodu. Lūk, un tad ziņās es padzirdu par no Igaunijas ieklīduša ķepaiņa gaitām Latvijas mežos, pelēču uzbrukumiem mājlopiem, garaušu nedarbiem augļu dārzos, trakumsērgas sista kūmiņa viesošanos pilsētā un sarkanā gaiļa nesto postu, kādam jau atkal pēc draudzēšanās ar zaļo pūķi dedzinot pērno kūlu. Var jau būt, ka naturalizēties gatavajiem censoņiem pieejamajos latviešu valodas kursos tas viss tiek brangi iemācīts, tomēr, godīgi sakot, es nevienu no āras nākušu potenciālu Latvijas pilsoni neapskaužu. Laikam gan arī viņi paši to drīzi vien atskārš, jo vai gan cita iemesla dēļ pie mums būtu tik maz gan to burku, gan cepurīšu ar tīkliņiem un zvērādu pat operas pirmizrādēs, bet liela daļa 9. maija svinētāju publikas vecākās paaudzes, lai arī braši karotāji, tomēr latviešu valodas plinti ir iesvieduši krūmos.

To visu atcerējos brīdī, kad vienudien gluži vai stereotipiskā franču filmu garā attapos uz īrēta velosipēda Parīzes centra auto straumē, bet ceļu man rādīja mums Latvijā labi pazīstamā krievu mūziķa Borisa Grebenščikova menedžeris. Viņa sapnis esot iemācīties trīs valodas, jau pēcāk, sēžot saulītē Sēnas malā ar skatu uz Notrdamas baznīcu, brālīgi laužot maizi un dzerot vīnu, viņš pastāstīja. Pirmā būtu somu mēle, jo daļa viņa dzimtas sakņu ir ieķērušās Karēlijas ezeru krastos. Tad vēl kaut kāda iemesla dēļ viņš sapņo apgūt basku valodu un arī mūsējo. Brīdināju, ka tas var izrādīties visai ērkšķains ceļš (lai gan Grebenščikovs vienā dziesmā dzied, ka tas arī ir vienīgais), bet, atgriezies viesnīcā, atkal atcerējos tās metāla bumbas.

Dažādas sporta spēles allaž ir spējušas izraisīt lielas kaislības. Tomēr, lai man piedod sporta līdzjutēji, man nekā nav saprotams, kāpēc gan jebkādu ievērību un pat dažādus blakusproduktus mūsdienu Latvijā ir izpelnījusies ledus hokeja komanda "Dinamo", kas spēlē kaut kādā Kontinentālajā hokeja līgā. Lai kas tas būtu par iedomātu kontinentu, kurā droši vien ir iepriekš paredzēta vieta arī Krimai, es tam neizjūtu ne mazāko piederību. Un pats dīvainākais ir tas, ka priecāšanās par "mūsējo" panākumiem šajā sacīkstē viena cilvēka galvā bez lielas piepūles var sadzīvot ar vismaz neomulību, ko izraisa ziņas no Ukrainas austrumu malas vai Krievijas. Ja Nacionālā apvienība būtu tā, par ko uzdodas, tās politiķiem būtu jāpārstāj raizēties par savu un svešu seksualitāti vai tikumību un jāsāk nodarboties ar sportu. Nē, uztraukumam nav pamata, es to pat nebiju domājis tiešā nozīmē, bet, kā saka, – politiskā līmenī. Reiz taču būtu jāpasaka, ka dalība vai panākumi svešu valstu nacionālajās hokeja vai vēl kādās nebūt citās līgās nav nekāds iemesls lepoties, bet drīzāk nevienam nerādāms un noklusējums kauna traips. Tāds pats nožēlojams un apkaunojošs izklupiens ir visādi mēģinājumi ielauzties sporta veidos, kuros, kā jau iepriekš zināms, labākās sekmes gūst citu nāciju dēli un meitas – soļošana, biatlons... Ikviens šo sarakstu var turpināt pēc saviem ieskatiem. Un tāpēc ir nepieciešams vērā ņemams atbalsts vienīgajam patiesi nacionālajam sporta veidam. Kurš tas ir? Pareizi, uzminējāt!

Un tad jau vairs nav grūti iztēloties arī franču tūristu, kurš gulšņā Vecrīgas viesnīcā, garlaikoti šļūkā pa pieejamo televīzijas kanālu sarakstu, līdz apstājas pie sporta pārraides, kurā vērojams izšķirošs Latvijas un Igaunijas duelis uz ietalkotās gaiša finiera virsmas. "O, jā, tātad esmu Latvijā," viņš tad varbūt pie sevis nodomātu un apņemtos par šo dīvaino zemi un spēli uzzināt kaut ko mazliet vairāk, nekā pirms tam jau būtu noslāņojies viņa muļķīgajos priekšstatos.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!