Komentārs
31.03.2014

Hitlers ir dzīvs

Komentē
8
Saglabā

Hitlers ir kļuvis par vienu no iecienītākajiem salīdzinājumiem, kas ticis izmantots, komentējot Krimas pussalas atņemšanu Ukrainai un pievienošanu Krievijai. Vladimirs Putins tiek pielīdzināts Hitleram gan dažādos komentāros, gan demonstrantu plakātos, Krimas "savākšanā" tiek saskatītas līdzības ar nacistiskās Vācijas iebrukumu Polijā 1939. gadā u.tml. Un lai gan vēsturnieki (un ne tikai) ir iebilduši, ka šādi salīdzinājumi ir virspusīgi un tiem ir drīzāk emocionāla nozīme, bet maza jēga, abiem šiem, atvainojos, gadījumiem tomēr ir kaut kas acīmredzami kopīgs. Tāpat kā tas nebija vienpersoniski Hitlers, kurš steidza pagrābt gabalu Polijas, tāpat arī tas nav viens pats Putins vai "Kremlis", kam ne no šā, ne no tā savajadzējies atjaunot savas iztēlotās pasaules kārtību, pārbīdot Krievijas robežu. Lai gan, protams, ievērojams skaits Krievijas iedzīvotāju par to nav sajūsmā, liela daļa tomēr uzskata, ka šāda rīcība ir pareiza un taisnīga. Tāpat kā reiz Hitlers (vai Staļins), tā arī tagad Putins nav tikai kaut kur savā kabinetā zeltītiem kruzuļiem rotātā krēslā sēdoša varas abstrakcija – Putins, nedaudz pārfrāzējot Antonija un "The Johnsons" dziesmu "Hitler in My Heart", ir iemājojis daudzu ļaužu sirdīs.

Gluži vai zīmīgi, ka šajā pavasarī pie latviešu lasītājiem nonācis vācu rakstnieka Timura Vermeša romāns "Viņš ir atkal klāt" (aizrautīgā Silvijas Brices tulkojumā, "Zvaigzne ABC" apgādā). Jau pēc grāmatas vāka, pat nelasījušam anotācijas vai apskatus, nav grūti uzminēt, ka minētais "viņš" ir Ādolfs Hitlers. Ja Vermešs, lietojot viņa "liriskā" varoņa terminoloģiju, būtu "tīrasiņu vācietis", diezin vai pie šāda romāna mēs jebkad būtu tikuši – tieši tas, ka rakstniekā vācietis pa mātes līniju sadzīvo ar ungāru no tēva puses, droši vien ir ļāvis pietiekami atsperties, lai drūmo pagātni un šķietami mierīgo un labklājīgo Vācijas tagadni aplūkotu no pavisam negaidīta skatupunkta.

Tuvu pie romāna beigām Hitlers skaidro: "Šodien viss labprāt tiek atspoguļots tā, it kā toreiz daži pārliecināti, līdz pēdējam apņēmīgi nacionālsociālisti būtu apmuļķojuši veselu tautu. Un tas nav gluži aplami, tāds mēģinājums tiešām bija. 1923. gadā Minhenē. Taču tas cieta sakāvi un prasīja asiņainus upurus. Tā sekas bija – cits ceļš. 1933. gadā nekāda tauta netika apdullināta ar propagandas akcijām. Tika ievēlēts vadonis, ievēlēts tādā veidā, kurš pat šodienas izpratnē uzskatāms par demokrātisku. Tika ievēlēts vadonis, kurš neapgāžami skaidri bija izklāstījis savus plānus. Viņu ievēlēja vācieši. Jā, un pat žīdi. [..] Vai nu pastāvēja vesela neliešu tauta, vai arī tas, kas notika, bija nevis nelietība, bet tautas griba."

Hitlers to savai asistentei Krēmeiera jaunkundzei klāsta 2011. gadā, un jā – jūs nepārlasījāties, un es nepārrakstījos – Vermešs savam varonim ne no šā ne no tā liek nākt pie samaņas ar zāli aizaugušā tukšainē, mūsdienu Berlīnē. Pats paņēmiens, pēc ilgstošas "prombūtnes" varoni pamodinot citā, no viņa dzīves laika atšķirīgā laikmetā, ir daudz un dažādi izmantots (Vudija Alena filma "Gulētājs" u.c.), taču bieži vien galvenā vērība tiek pievērsta laika nobīdes izraisītajām absurdajām situācijām un pārpratumiem, bet paša "atmodinātā" personība kļūst vienīgi par stāsta stāstīšanas līdzekli. Hitlers ir pārāk stiprs, lai viņa tēls no mērķa vienkārši kļūtu par līdzekli. Romānā, protams, netrūkst kuriozu situāciju, kurā anahroniskais varonis ir spiests iepazīt dažādus 70 gadu laikā uzradušos jaunievedumus – pērno lapu savākšanu ar motorizētu gaisa pūtēju, "jukušas sievietes", kas savā neizskaidrojamajā plānprātā parkos uzlasa suņu ekskrementus, televizoru, datoru, "internecu", mobilos tālruņus, pašapkalpošanās veikalus, datorspēli "Minesweeper" u.c. Jā, starp citu, neklātienē viņš sastopas arī ar Putinu: "Un peldbikses – tā nu ir vislielākā nejēdzība. Savulaik no tām nekādi nebija atrunājams Musolīni. Pēdējā laikā ar tamlīdzīgu izrādīšanos aizraujas arī tas apšaubāmais vadošais krievu valsts stūrētājs, visādā ziņā interesants vīrietis, tomēr man ir absolūti skaidrs: tiklīdz politiķis novelk kreklu, ar viņa politiku ir cauri. Ar to viņš nepasaka neko citu kā vienīgi: "Skatieties, mīļie tautieši, esmu veicis pārsteidzošu atklājumu: bez krekla mana politika ir labāka." Kas tas par nejēdzīgu izteikumu?" Taču tas viss drīzāk ir vienīgi notiekošā fons un vēstījuma saistviela.

Romāna uzbūve ir pagalam vienkārša (esmu drošs, ka, to izpaužot, nav iespējams laupīt neko no grāmatas lasīšanas prieka un lasīšanas izraisītām iespējamajām pārdomām) – tas ir jau minētā Ādolfa Hitlera ceļš jeb "viņa cīņa" no neizskaidrojamās atmošanās nekurienes vidū līdz brīdim, kad viņš jau atkal ir kļuvis par slavenību, kā tagad saka – "mediju zvaigzni", viņam ir pašam sava TV programma, iecere sarakstīt vēl vienu grāmatu un, kazi, atkal veidot politisko partiju.

To visu viņam īsā laikā izdodas sasniegt ne jau ar kādām nebūt pārdabiskām spējām (kā jau minēju, viņam drīzāk tādu trūkst, un tās – teiksim, "peles ierīces" lietošanu – viņš jaunajā un nepazīstamajā pasaulē ir spiests apgūt no nulles), bet gan uzvezdamies un runādams aptuveni tādā garā, kā nu 1945. gadā iemidzis, bet 2011. gadā pamodies Hitlers to varētu arī spēt. Šīs neticamās ticamības efektu Vermešam izdodas panākt, stilizējot Hitlera sacīto pēc viņa paša prozas paraugiem no "Manas cīņas" un "Monologiem fīrera štābā". Kā vienā brīdī, sastopoties pati ar savas ģimenes traģēdiju, no vecmāmiņas uzzina Krēmeiera jaunkundze, arī šis "jaunais" Hitlers patiesībā runā "to pašu, ko senāk runājis Hitlers". Un pasaule, kā izrādās, nav nemaz tik ļoti mainījusies – lai arī drupas Berlīnē ir novāktas, ebreju Vācijā ir gaužām maz, automašīnas izskatās pavisam citādāk un avīzes ir krāsainas. Kurnēšana par politiķu neizdarību un rūpēm vienīgi pašiem par sevi, ilgas pēc stingras rokas, pēc kāda, kas par sevi runā trešajā personā, vainas novelšana uz iebraucējiem no citām valstīm vai vienkārši uz to, kas notiek citās zemēs, sūkstīšanās par presē, radio un TV valdošo muļķību un paviršību – ir skaidrs, ja vien būtu iespējams Hitleru klonēt un nopirkt interneta veikalā, gan jau arī pie mums, Latvijā, ne viens vien uzreiz būtu gatavs pasūtināt un palūgtu iesaiņot… varbūt pat divus.

"Vairāk par totalitāro kustību beznosacījumu lojalitāti un tautas atbalstu totalitārajiem režīmiem mūsu dvēseles mieru satrauc neapšaubāmais pievilcības spēks, kam pakļaujas ne tikai sabiedrības pūļa elements, bet arī elite," Hanna Ārente rakstīja "Totalitārisma izcelsmē" [1]. "Būtu patiešām pārsteidzīgi, aizbildinoties ar mākslinieciskām kaprīzēm vai zinātnieku naivumu, neņemt vērā biedējošu daudzumu izcilu cilvēku, ko totalitārisms var pieskaitīt pie saviem simpatizētajiem, atbalstītājiem un reģistrētajiem partijas biedriem." (Arī tagad ikviens var sekot līdzi Krievijas mākslas, zinātnes un citu jomu darbinieku publiskajiem Putina politikas atbalsta vai nolieguma žestiem.)

Vermeša romāns laikam gan ir viena no smieklīgākajām grāmatām, kādu pēdējā laikā latviešu valodā gadījies lasīt, taču jāņem vērā, ka šie ir "joki" par lietām, kas, taisnību sakot, itin nemaz nav smieklīgas, jo negribētos taču ticēt, ka tikai tad, kad pamostas Hitlers (vai Putins), mēs esam spējīgi sākt apjēgt, kādam idiotismam esam ļāvuši ieaijāt mūsu spēju domāt un spriest – televīzija kā ēdienu recepšu katalogs, biljards kā sports, Bērziņš kā prezidents – ikviens šo sarakstu vaļasbrīžos var turpināt papildināt pēc sirds patikas.

Izlasījis Vermeša romānu, sajutu vēlmi uzmeklēt kādu liecību par Hitlera pirmo un īsto uznācienu. "Viņš sludina mieru, Viņš aģitē par mieru, Viņš vēlas "jā" (Vācijai, nevis personīgas godkāres dēļ, bet gan lai varētu nosargāt mieru no bezsakņu internacionālās veikalnieku kliķes plāniem, kas peļņas dēļ bez sirdsapziņas pārmetumiem sarīda citu pret citu miljonu tautas)," valodnieks Viktors Klemperers rakstīja dienasgrāmatā, kuras fragmenti vēlāk tika iekļauti grāmatā "LTI: Trešā reiha valoda" [2]. "To visu un vēl arī labi iestudētos starpsaucienus ("Žīdi!") es, protams, sen jau labi pazinu. Tomēr ar visu savu nodrāztību, ar visu savu pret debesīm brēcošo melīgumu, kas redzams pat aklajam, tas tomēr ieguva īpašu un jaunu iedarbības spēku, pateicoties kādai noslīpētai propagandas iezīmei, kuru es uzskatu par izcilāko un izšķirošo starp tās veiksmīgajiem paņēmieniem. Iepriekš sludinājumos bija teikts: "Pārtraukumā no pulksten 13.00 līdz 14.00. Trīspadsmitajā stundā pie strādniekiem nāks Ādolfs Hitlers." Tā acīmredzot ir evaņģēlija valoda. Kungs, Pestītājs nāks pie nabagajiem un atstumtajiem. Rafinēti līdz pat laika uzrādīšanai. Pulksten trīspadsmitos – nē, "šajā stundā" – tas izklausās it kā par vēlu, taču Viņš paveiks brīnumu, viņam nekad nekas nav par vēlu. [..] baznīcas ceremoniju šaurība tika lauzta, seno laiku kostīms ir novilkts, Kristus leģenda ir pārcelta tagadnē: Ādolfs Hitlers, Pestītājs, nāk pie strādniekiem uz Sīmensa pilsētu."

"Izgulēties vajag!" kā nesen televīzijas raidījumā "Valstī viss ir kārtībā" iestudētajā parodijā par telefonsarunu ar ASV prezidentu teica "prezidents Bērziņš" [3]. Un cerams, ka ne vien Hitlers, bet arī daudzi citi – piemēram, Kārlis Ulmanis – tā arī paliks guļam un nemodīsies.

 

1 Hanna Ārente, “Totalitārisma izcelsme”, Rīga: Elpa, 2000, 399. lpp.

2 Viktors Klemperers, “LTI: Trešā reiha valoda”. Rīga: AGB, 2004, 46. lpp.

3 "Kā Obama zvanīja Bērziņam":

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!