Recenzija par Kirila Serebreņņikova filmu "Māceklis", 2016
Kirila Serebreņņikova filmas "Māceklis" laikā ir grūti novērst acis no ekrāna vai domāt, jo tā ir pārāk interesanta. Pilna asprātību, negaidītu notikumu, dzīvniecisku seksualitāti izstarojušu ķermeņu, kas ārdās, kliedz, kaujas, un beigu titros skan "Laibach", lai neliktos par maz. Pilna stilīgu vizuālu kodu: videografiskas atsauces uz Bībeles pantiem, ko citē galvenais varonis Južins. Vai arī: visi klasē ir ģērbti baltās blūzēs, bet Južins – dieva dusmas – ārdās melnā T kreklā. Viss ir boldā un pasvītrots. Ja jums tādas filmas nepatīk, tad neskatieties. Arī režisors sarunā ar auditoriju pēc filmas pirmizrādes Rīgā paironizēja šādi: varbūt vajadzēja filmā vairāk klusēt, vairāk mīklainības, lai jūs paši visu saprastu. Kaut kā nesanāca. Nākamreiz vairāk centīsimies un taisīsim labāk.
Vispār jau no iepriekšējām sarunām ar šo režisoru ir zināms, ka viņš speciāli grib taisīt mutuļojošas un enerģiskas lietas, pozicionējot sevi pretim Eiropas nīkstošajiem intelektuāļiem. Klausoties viņa uzrunā pēc Rīgas pirmizrādes, sapratu, ka pie šīs grupas laikam piederu arī es, jo lielākā daļa filmu, kas man patikušas, bijušas lēnas, garas un notikumiem nabadzīgas. Tomēr, neraugoties uz melanholiju un gariem dabasskatiem, man, laikam tāpat kā Serebreņņikovam, ir grūti skatīties, piemēram, "Rietumos" atzītā Zvjaginceva filmas. Kopš notikusi manas apziņas pamošanās pret patriarhālām struktūrām domāšanā, jo īpaši pret vardarbības romantizēšanu attiecībās, tradicionālo dzimumlomu reproducēšanu u.c., vairs nespēju morāli atbalstīt tādas filmas kā, piemēram, "Leviatāns". Ja filmu "Māceklis" skatās Krievijas kino kontekstā, tā ir milzīgs solis prom no visa, kas man tajā nepatīk. Tur ieskanas gan feminisma, gan homo-izprotošas notis, kas – lai arī nenāk no paša Serebreņņikova, bet no vācu dramaturga Marienburga, kura luga ir "Mācekļa" scenārija pamatā, – mani iepriecināja.
Tomēr kopumā šī filma man bija mazliet par tīru un fetišisku, lai to uzskatītu par politiski nevainojamu. Visi ir ģērbti jaunos un stilīgos apģērbos, nevainojamu ādu un klasiskiem vaibstiem, brauc ar jauniem mopēdiem. Kadra krāsojums atgādina TV reklāmas, un Serebreņņikovs arī nemaz neslēpj savu pretenciozo estētismu. Sarunā pēc Rīgas pirmizrādes viņš stāstīja, kā atradis jauniešus filmai: "Uzdevums bija atrast klasi, tāpēc mēs sākumā gājām uz parastām skolām un aplūkojām parastus skolēnus, bet visi, kas ieradās, salīdzinājumā ar mūsu brīnišķīgajiem aktieriem izskatījās tādi žēlīgi, nīkulīgi, bez dzirkstelītes. Tad nolēmām, ka meklēsim sporta skolu, un tā bija pavisam cita lieta – cilvēki, ko jūs redzat filmā, ir sporta skolas skolēni, visi čempioni, modeļi, stalti, skaisti, arī tēlo ļoti dabiski, super!"
Tas varbūt tik ļoti nekristu acīs, ja filma būtu nedaudz "dziļāka". Savukārt dziļuma trūkums varbūt tik ļoti nekristu acīs, ja filma neskartu tik daudz potenciāli dziļu tēmu – reliģija, radikalizācija, pubertāte, izglītība. Serebreņņikovs ir izvēlējies drīzāk runāt par to, kā šīs problēmas izskatās no malas.
To režisors arī pats pasaka. Sarunā pēc filmas kinokritiķe Daira Āboliņa viņam jautāja, vai filma ir par varas un reliģijas attiecībām. Režisors atbildēja, ka ne, viņu vienkārši interesē cilvēki sarežģītos apstākļos un tas, kādu aizsardzības stratēģiju katrs no viņiem izvēlas. Pēc tam viņš pieāķēja vairākas frāzes ar aptuveno saturu, ka reliģija un baznīca ir lieli cilvēku izdomājumi un labāk, davai, nevis ticēsim, bet gan domāsim. Zāle par šiem vārdiem aplaudēja.
Es neaplaudēju. Galvenokārt tāpēc, ka filmā attēlotā situācija pārklājas ar manu pieredzi līdzīgā vecumā. Es mācījos nevis vidusskolā, bet gan augstskolas pirmajos kursos, kad pievērsos kristietībai, un jauno atziņu gaismā vētīju gan savu, gan, ar kaunu jāatceras, arī draugu un tuvinieku dzīvi. Manu tālaika sludināšanu gan drīzāk varētu salīdzināt ar Freniju vai Zūiju, nevis filmā attēloto Veņu; fokuss uz Dieva dusmām mūsdienu kristietībā patiesībā īpaši vairs nav modē. Manā draugu lokā gan bija vairāki jaunatgriezti gados jauni vīrieši, kas labās vēsts sludināšanā ielika visu savu maskulīno enerģiju un frustrāciju, asi izsmejot tā sauktos grēciniekus un tradicionālo konfesiju remdenumu, citējot tos pašus Bībeles pantus, ko filmā piesauc arī Veņa. Tomēr tā ir tikai viena puse. Iepazīstot viņus tuvāk, vienmēr atklājās kāds ievainojums, alkas, smagnējība vai kautrīgums. Veņa, kurš iet kā spridzeklis, ākstās un ārdās, tikai ārēji līdzinās jaunatgrieztam kristietim. Ja godīgi, gribējās aizsūtīt Serebreņņikovam dažas Selindžera grāmatas, vai kaut vai ieteikt pārlasīt Dostojevski, lai bagātinātu izpratni par to, kas notiek "atgriezta" cilvēka sirdī. Var gandrīz droši apgalvot, ka ne Serebreņņikovs, ne Marienburgs paši nav bijuši šādā vietā, viņiem šķitis interesantāk spēlēties ar psiha kristieša klišeju, tai pievienojot seksīguma parametru. Kaut kādā ziņā man šo filmu gribas salīdzināt ar manu pusaudža gadu kulta filmu "Trainspotting" ("Vilcienvakte"), kurā tikpat stilizēti un stilīgi spēlējas ar narkomāna tēlu. Pilnīgi pieļauju, ka "Māceklis" arī ir taisīta ar ambīciju kļūt par pusaudžu kulta filmu.
Par to, kas patika: filmā gandrīz vai līdz beigām nav saprotams, kuri ir labie un kuri – sliktie, viss ir gandrīz tikpat interesanti kā dzīvē. Daudz negaidītu pavērsienu. Īpaši mani sajūsmināja, ka skolas vadība nostājās skolēna pusē, lai arī izskatījās pēc, atvainojiet, "parastām krievu tantēm". Tas, ka līdz noteiktai vietai nav nekādas didaktikas, rada patīkamu anarhijas iespaidu, tu skaties un nesaproti, kur ir zeme, kur – debesis, tikai domā "traki, traki". Līdz brīdim filmas otrajā daļā, kur galvenās antagonistes bioloģijas skolotājas Jeļenas Ļvovnas tēls kļūst arvien didaktiskāks un pareizāks, beigu beigās viņai kļūstot par vienīgo veselā saprāta balsi šajā ārprātīgo reliģisko fanātiķu midzenī.
Filmas varoņu mutē ielikts daudz aforismu, kas šķiet ne pārāk iederīgi filmas dinamikā un atainotajā vidē un vēl vairāk pastiprina apokaliptisko iespaidu. Tas sākas jau no pirmajiem kadriem, kad māte – vēlreiz atvainojiet, "parasta krievu tante" – saka dēlam: "Vai tu negribi iet peldēties tādēļ, ka tev nepatīk tavs ķermenis?" un turpina sarunu par masturbāciju. Vai, piemēram, bioloģijas skolotāja strīdā ar direktori: "Vai mēs spējam izturēt to, ka mēs visu nezinām, vai arī mums šis vakuums ir jāaizpilda ar pasakām, kā bērniem, kas baidās no tumsas?" Tas lika vairākkārt šaubīties, vai šī filma vispār pretendē uz realitātes attēlojumu vai arī ir drīzāk ir maģisks farss. Filmas vidū pat nolēmu, ka bez šādas skaidrības ir jāmācās iztikt, jo galu galā arī īstenība pati bieži maina savu žanru uz farsu – mūsu emociju, apreibinošu vielu vai hormonālu svārstību ietekmē. Tomēr visas šīs neatbilstības diemžēl kļuva izskaidrojamas, kad iepazinos ar vācu dramaturga Mariusa fon Marienburga lugas tekstu, kas gandrīz viens pret vienu ir pārlikts uz ekrāna. Tas ir literārs teksts, kas iederīgāks uz teātra skatuves un varbūt nedaudz vairāk iedomājams Vācijas skolā, kur diskusija, racionalizācija, izvairīšanās no automātiskām varas attiecībām un feminisms jau sen ir daļa no institūcijas.
Iesaku ikvienam noskatīties šo filmu, jo tā ir interesanta un aizgrābjoša, lai arī beigās atstāj nelielas mieles sava bezkaunīgā sekluma dēļ.
3