Recenzija
05.02.2016

Hipnotiskajā mēness gaismā

Komentē
0
Saglabā

Gaiša ir nakts,
gaiša ir nakts, kas mums dāvāja sirdis,
gaiša ir nakts!

Tālu pār jūru tā gaismo,
tā modina mēnesi zundā un ceļ to uz putainiem galdiem,
un nomazgā laiku no tiem.
Celies, mirušais sudrab, esi ēdiens un bļoda reizē kā gliemežnīca!

(Pauls Cēlans, no dzejoļa "Uguns un ūdens")

Par Ievas Melgalves romānu "Mēness teātris", apgāds "Zvaigzne ABC", 2015

Mēness ir viens no spēcīgākajiem simboliem, kas dažādās formās gandrīz vienmēr ir klātesošs folkloras, mākslas un kultūras ainā. Mēness stari pavisam burtiski parāda lietas no ierastā citādā gaismā, un mākslā nereti tas nozīmē ieraudzīt, ka cilvēku vada nesaprātīgas, pašam grūti izskaidrojamas dziņas. Tādēļ mākslas darbos mēness bieži kalpo kā atslēga uz cilvēka neapzināto domu un jūtu pasauli un parāda tās spēcīgo, pārveidojošo varu. Zīmīgs piemērs šādam mēness tēla izmantojumam pēdējā laika latviešu kultūras telpā man šķiet režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudējums Bertolda Brehta lugai "Bungas naktī" Liepājas teātrī. No Brehta lugas tika izņemts gandrīz viss sabiedrisko norišu fons (tai skaitā pašas bungas), atstājot tikai nelielas norādes uz sacelšanos, kas notiek ielās. Galveno uzsvaru izrādes veidotāji pārcēluši uz centrālajiem personāžiem un to somnambulisko, it kā nolemto darbošanos uz sarkana mēness fona. Iespējams, tieši šī mēness vadībā. Arī nosaukums izrādei bija citādāks nekā lugai – "Sasodītais sarkanais mēness".

Somnambuli, pilnmēness, raganas, vilkači, vampīri. Var rakties un rakties kultūras slāņos ar visādiem nakts tēliem, kas rada to nepatīkamo sajūtu, ka pazīstamajā parādās kaut kas pilnīgi svešs un spēcīgs. To sajūtu, kas labi ilustrē apzinātās cilvēka puses cīniņu (vai varbūt deju?) ar neapzināto. Tādēļ vispirms ir īpaši jāatzīmē rakstnieces Ievas Melgalves izvēle jaunākajā romānā "Mēness teātris" turēties tālu no visa acīmredzamā un veidot teksta pasauli no tieši sev tīkamām detaļām. Pietiek vien ar romāna nosaukumu "Mēness teātris" un smalku sudrabota mēness joslu uz mākslinieka Artūra Bērziņa veidotā vāka, lai iezīmētu teritoriju, kurā romāns darbojas. Visu pārējo autore izstrādā tieši tādu, kā tas pašai tīk vislabāk, ļaujot lasītājam ienākt šajā telpā, kur pazīstamais un nepazīstamais saspēlējas, veidojot dzīvu, elpojošu vidi. Savā recenzijā to uzsver arī grāmatu cienītāja, blogere Spīgana Spektore, kas atzīmē: "Ievas spēcīgākā puse, protams, ir pasauļu būvēšana, un īpaši spilgti tas jūtams šai romānā."

Salīdzinot ar pirmo romānu "Mirušie nepiedod" (un salīdzināšana šeit veicama tikai ar mērķi paskatīties uz abām grāmatām blakus kā viena rakstnieka veidotiem darbiem, nevis vērtēt vienu caur otru), var ievērot, ka Ieva Melgalve vēl mazāk izmanto žanru literatūras rīkus, atstājot pareizajās vietās nepabeigtības, skices iespaidu, kā patiesībā citkārt mēdz pietrūkt pārmeistarotos fantāzijas vai zinātniskās fantastikas darbos. Gadās, ka autora izveidotā pasaule ir tik noslēgta un noslīpēta, ka atgādina stikla bumbu ar figūriņām un sniega imitāciju tajā iekšā. Un tu, lasītājs, nevari ar to īsti rotaļāties, nevari to papildināt ar savām domām, bet tikai pakratīt un skatīties, kā nobirst pārsliņas. "Mēness teātris" tāds nav. "Mēness teātris" ir priekšnesums, ko rakstniece pasniedz lasītājam, – priekšnesums, kurš, atšķirībā no teātra, atbrīvots no tiešas piesaistes laikam un telpai, bet kurā jūtama neuzstājība pret lasītāja fantāziju. Ieva Melgalve necenšas pārliecināt lasītāju, ka viņas izveidotā pasaule ir jebkāda veida īstenība, un tieši tāpēc šī pasaule ļoti labi darbojas.

Romāns vēsta par noslēgtu pasauli, kurā cilvēku galvenā funkcija ir būt aktieriem seriālos. Taču tie nav seriāli, kurus filmē, pārfilmē, montē un izlabo. Tie drīzāk līdzinās dzīvās publikas priekšā filmētajiem seriāliem. Viss notiek tikai vienu reizi. Un ir vēl kāds āķis – publika nav dzirdama, un tās vērtējums dzīvo tikai katra aktiera iztēlē. Ārpus sava uznāciena lomā cilvēki savā starpā praktiski nekomunicē – visu laiku tie pavada, gatavojoties lomām, kur spēlēs tādu dzīvi, kādu nemaz nepazīst. Un vēl te ir mīmi – mehāniskas būtnes, kas veic visus tos mehāniskos darbus, kur nav vajadzīgas cilvēka emocijas. Bet vai tikai mehāniskas? Lai cik stabila būtu pasaule, kurā emocijas dara vienu, spēks otru, katram ir sava vieta un viss šķiet līdzsvarā, romāna varoņu mikrokosmosā ir jūtama nojauta – šī pasaule ir veca, un tai vajadzīgas pārmaiņas. Pārmaiņu vajadzību visstiprāk sajūt trīs no bezvārda aktieru pūļa. Parādot, cik vārdi ir neobligāts veids cilvēka pašidentifikācijai, Ieva Melgalve ļauj arī šo tēlu vārdiem būt pārdomu vērtiem – galvenais personāžs visā romāna gaitā paliek Aktieris, sieviete, kas centusies nikni cīnīties pret sistēmu kā savu ienaidnieku, ir Malda, bet kāda drosmīga, jauna meitene pati sev izdomā iesauku – Lapsa.

Romānu daļēji var uzskatīt par alegoriju sabiedrībai, kāda tā laika gaitā ir izveidojusies, taču tas nenodarbojas ar konkrētas sabiedrības vai konkrēta laikmeta kritiku. Tajā var saskatīt antiutopijas iezīmes, taču tas arī necenšas pamācīt lasītāju, apgalvojot, ka viņa rīcība vedina uz antiutopijas realizēšanos dzīvē. Precīzākais veids, kā šobrīd spēju romāna alegorisko funkciju apzīmēt ir šāds – ja nākotnē cilvēku sociālās saiknes kļūs radikāli atšķirīgas, nākotnes cilvēki varēs šo grāmatu lasīt, lai atskatītos uz to, kā cilvēki cits pret citu izturējās plašākā laika nogrieznī, kurā ik pa laikam kāds ir spiests konstatēt, ka "ir milzu teātris šī pasaule". Tie paši nākotnes lasītāji varēs atrast arī, teiksim, Jāņa Einfelda romānu "Rīga" un skatīties uz to, kā tajā akselerējas cilvēka un cilvēka-lomas konflikts. Bet mēs te un tagad? Mēs uzklāsim ikdienas grimu uz sejas vai spoguļa priekšā nokrekšķināsimies un dosimies savās dienas gaitās. Jo tāda mūsu pasaule ir, un te nu mēs esam.

Ievas Melgalves romāns iezīmē jaunu teritoriju rakstnieces daiļradē un konkretizē tēmu par pašidentifikāciju sarežģītā, svešādā un nepatīkami nospiedošā pasaulē. Šī tēma jaunākajā latviešu literatūrā atrodama gan pie jau minētā Jāņa Einfelda, gan Ingas Žoludes, Margaritas Perveņeckas un citu autoru prozā un savā ziņā saskan ar uzstādījumu, ka postmodernajā literatūrā klasiskā cilvēka cīņa pret cilvēku vai modernisma cīņa pašam pret sevi transformējas cīņā pret realitāti tajā izkropļotajā un nesatveramajā veidā, kā tā manifestējas. Taču Ievas Melgalves romāna īpašais spēks slēpjas tajā, kā šī problemātika tiek atrisināta. Bet to jau, dārgie, lasiet paši.

Ieva Viese-Vigula

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!