Redzējumi
19.07.2007

Hiperteksta manifests

Komentē
0
Saglabā

Latvijā ir sācies unikāls avangarda literatūras projekts Hiperteksts - pirmais šāda veida projekts pasaulē. 2007. gada 20. jūlijā no plkst. 15.30 līdz 19.30 e-t+t (electronic, text and textile) rezidences telpās Ausekļa ielā 11 - 222 notiks publiski Hiperteksta projekta paraugdemonstrējumi, uz kuriem visi interesenti laipni aicināti. Šeit, ¼ Satori, publicētais manifests iezīmē Hiperteksta vietu pasaules literatūras un kultūras ainā. Projekta konkrētās norises šai rakstā ieskicētas tikai ļoti vispārīgi. Vairāk informācijas par Hipertekstu un specifiskas nianses par projektu meklējiet mājaslapā www.hiperteksts.lv - vai nu pirms Hiperteksta manifesta lasīšanas, pēc tam vai arī neskaidrību gadījumā. Hiperteksta projekts ir atvērts projekts: ikviens, kas vēlas darīt šo pasauli par jaukāku vietu, daloties ar savām zināšanām un piedaloties pētniecībā, ir laipni aicināts - valodnieki, filosofi, programmētāji.

 

Hiperteksts un avangarda literatūra

Hiperteksta projekts ir literatūra. Taču tā ir avangarda literatūra, un tādēļ daudziem to būs grūti uzlūkot par literatūru. Avangarda literatūru, kā jau avangardu jebkurā mākslas jomā, raksturo tā atšķirība no iepriekš mākslā valdošā priekšstata. Ne vien no priekšstata par to, kas ir skaistais vai kas ir laba māksla, bet vispār - kas ir māksla. Atskatoties uz XIX gs. beigu un XX gs. sākuma lielo modernisma virzienu rašanos - neatkarīgi no to dažādības - acīs krīt kāda liela līdzība: sākotnēji plašās publikas un kritiķu acīs tie ne vien tika atzīti par sliktu mākslu vai mākslas kropļošanu, bet vienkārši vispār netika atzīti par mākslu. Līdzīgi tas vienmēr bijis ar visu avangardu - tieši pārvarot žanra definīciju, tas kļūst par avangardu, tas iedibina kaut ko jaunu.

 

Hiperteksta projekta literārās novitātes

Hiperteksts ir unikāls literārs projekts vismaz trijos veidos. Un mēs runājam par unikalitāti ne vien Latvijas mērogā, bet visā pasaulē.

Pirmkārt, Hipertekstā piedalās vairāk nekā 30 mūsdienu latviešu rakstnieki, kas rakstīdami katrs savu autonomu darbu, reizē piedalās arī lielāka veseluma - Hiperteksta radīšanā. Ar trīsdesmit latviešu rakstnieku iesaistīšanu kopīgā projektā diez vai būtu pašpietiekami, lai šis projekts kļūtu par avangardu. Mākslā kvantitāte nemēdz tieši un ar nepieciešamību pāraugt kvalitātē, un tomēr reizē šis plašais radītāju loks pavēris daudzus ceļus, kurus būtu bijis grūti iztēloties pirms Hiperteksta uzsākšanas.

Otrkārt, Hiperteksta projektā ir iekļauta tāda jau literatūrā zināma, bet margināla lieta, kā koprakstīšana. Katrs no projekta dalībniekiem uzrakstīs ne vien savu īso stāstu, bet arī turpinās divu citu projekta dalībnieku tekstus, uzrakstot tiem savu nobeigumu. Vēsturiski izveidojusies ir prakse, ka dažos mākslas žanros vairāki cilvēki kopīgi strādā pie viena darba (kino - filmas uzņemšanas komanda; glezniecībā - meistars un mācekļi, kas zīmē vienu gleznu; mūzikā - diriģents un orķestris; teātrī - aktieru trupa; utt.), kamēr literatūra, ja atskaita marginālus un anekdotiskus izņēmumus, vienmēr bijusi strikti individuāls piedzīvojums). Šis literārais eksperiments var atbildēt ne vien uz to, cik dažādā veidā atšķirīgi autori spēj interpretēt materiālu un cik potenciāli dažādi turpinājumi mīt literārā tekstā, kuru pats autors bieži vien spēj iepriekš nolemti risināt tikai savā stilā, tas atbildēs arī uz jautājumu - vai literatūrai kā sadarbības mākslas veidam ir kāda perspektīva.

Taču treškārt un vēl būtiskāki ir ieguvumi, ko sniedz dažādu autoru darbu sastatīšana vienā kopīgā platformā. Būdams individuāli radīts, atrauts, unikāls mākslas fakts, katra atsevišķā autora radītais darbs ir nolemts palikt šajā vientulības orbītā, kur sākotnēji tas riņķo autoru galvās sižeta veidā, pēc tam lielisku literāru vērtību veidā (labākajā gadījumā) kā orbitālās stacijas gravitē ap godbijīgo lasītāju prātiem. Šeit Hiperteksta projektā mums ir iespēja nonākt pie paša teksta, nolikt tekstu literatūras centrā, mums ir iespēja lasīt tekstu, nevis lasīt autoru. Vai nav savā ziņā paradoksāli, ka 60. gadu zināmās literatūrkritikas deklarācijas par autora nāvi un atvērto mākslas darbu ir guvušas atsaucību un izpausmes vizuālajās mākslās, mūzikā, taču tik nelielā mērā - literatūrā? Vismaz tiktāl, ciktāl tas attiecas uz latviešu literatūru.

Nenoliedzot katra autora individualitāti un radītā darba unikalitāti (kā arī izsakot visdziļāko prieku par iesaistīties piekritušo rakstnieku drosmi un individuālā egoisma pārvarēšanu, piedaloties Hiperteksta projektā), gribu uzsvērt - pirmo reizi literatūrā lasītājs var sastapties ne vairs ar autoru, bet ar tīru tekstu. Kombinējot teksta elementus (nelielus fragmentus, vārdu/teikumu/rindkopu līmenī) lasītājs veido pats savu tekstu.Nostatot kāda autora teksta fragmentu citā ietvarā, šim tekstam atklājas tādas tam objektīvi piemītošas īpašības, kas agrākajā lasījumu variantā nebija saskatāmas - pirms un pēc sekojošā teksta dēļ. Tas veids, kā šo fragmentu līdz ar tam sekojošajiem un pirms tam esošajiem teksta fragmentiem izlasa lasītājs, ir unikāls un atvērts mākslas darbs vistiešākajā veidā. Lasītājs ne vien vēro atvērta mākslas darba radīšanu, viņš pats piedalās šī darba radīšanā.

 

Horizontālā lasīšana

Saistīts ar iepriekšējo, bet nedaudz atšķirīgs literārs fenomens, kuru atsedz Hiperteksts, ir mūsu lasīšanas paradumi. Sākotnēji literatūrai ir bijis viens galvenais mērķis - atklāt noderīgu/interesantu informāciju literāri saistošā, aizraujošā valodā. Laikam ejot, šis uzstādījums ir aizvien nodeldējies, jo, lai arī cilvēces attīstība izmaina daudzus sabiedrībā pastāvošus modeļus un uztveres shēmas, līdz ar to radot jaunus un oriģinālus stāstus, kas iepriekšējos laikmetos nebija iespējami; lielākoties viss, kas notiek, viss, kas tiek radīts, ir kādu klasisku pamattēmu atkārtojumi, variācijas, pārveidojumi, kas vienīgi ģeniāla rakstnieka vārdos spēj atkal no jauna aizkustināt lasītājus. Taču var sacīt, ka mēs esam nonākuši pie stāstu deficīta, ko arī iezīmē postmodernisma uzplaukums un pāreja no dziļuma struktūras (pasaules koks) uz virmas struktūrām (rizoma). Jeb, kā teicis Henrijs Millers: „Mums vairs nav palicis nekas cits, kā mūsu pašu mazie, netīrie noslēpumi.” Lielie naratīvi mūs vairs neinteresē.

Hiperteksts piedāvā fragmentāru pasaules uztveri, fragmentāru mākslas baudīšanas veidu. Hiperteksts proponē jaunu lasīšanas veidu - ceļošana no teksta uz tekstu fragmentu līmenī pa kādiem šim tekstam piemītošiem līdzīgiem elementiem ar citu tekstu. Tā ietvaros lasītājs vairs netiecas uzzināt sižetu, lielos naratīvus, bet viņu interesē pati valodas funkcionēšana, medija funkcionēšana.

 

Vai Hiperteksts ir autora nāve?

Projekta novatoriskais raksturs izaicina vairākas pieņemtās literatūras aksiomas: pirmkārt jau autora un intencionalitātes jēdziens. Kas ir autors tekstam, ja tas kombinēts no, piemēram, divdesmit dažādu rakstnieku tekstu fragmentiem? Kāda loma paliek autora nolūkam un pieredzei, ja tekstiem, izrādās, pašiem piemīt īpašības, kas padara tos kombinējamus, apvienojamus un savstarpēji ceļojamus? Ilgākā perspektīvā Hiperteksta projekts palīdzēs radīt vidi, kurā starp mākslas darbiem, kultūras faktiem iespējams pārvietoties vienā multimediālā platformā: līdzīgi, kā mēs lietojam ikdienas valodu - uztverot to kā universālu lauku, no kura pasmelties vārdus un izteiksmes formas savu pārdzīvojumu, noskaņu un domu paušanai. Šādā ziņā Hiperteksts noteikti padara literatūru anonīmāku, reizē bagātinādams valodu. Taču to nevajadzētu uztvert kā autora nozīmības mazināšanu, bet gan kā plaši pavērušos iespēju apvārsni, kur visi šie unikālie, oriģinālie darbi kļūst savstarpēji baudāmi un daudz aktīvāk interpretējami.

 

Filosofija kā metodoloģiju krātuve

Hiperteksts ir zīmīgs arī kādā citā ziņā. Tas ir kultūras projekts, kas sniedz nozīmīgu ieguldījumu zinātnes metodoloģiju attīstībā. Veids, kādā tiks panākta sakarīga/jēgpilna ceļošana starp dažādu autoru tekstu elementiem, balstās programmēšanas, valodniecības un filosofijas ideju simbiozē. Hiperteksta projekts tādējādi ir viens no retajiem uzskatāmajiem, bet ļoti vērtīgajiem apstiprinājumiem tam, ka filosofija ir zinātne. Filosofijai nav tik tieša ietekme uz mūsu ikdienas dzīvi kā zinātnei, kas padarīta pielietojama, izpaužas, piemēram, plastmasas traukos. Filosofija ietekmē cilvēka pašdefinīciju un izpratni par saviem mērķiem, iespējām un funkcijām. Filosofija ir tā, kas spēj sajūgt kopā dažādas kultūras jomas, piešķirot tām mērķtiecīgumu kāda jēgpilna pasākuma ietvaros, kur citādi tās darbotos, šauras pielietojamības dzītas un vēlreiz dublicējot jau sabiedrībā pastāvošās sociālās uzvedības parašas.

 

Hiperteksta programmatūras konceptuālie pamati

Hiperteksta programmatūras pamatā ņemtās idejas pārsvarā nāk no trim sfērām: programmēšanas, filosofijas/lingvistikas un literatūras. No programmēšanas būtu minamas divas pamatlietas: pirmkārt, sintaktiskais analizators, kas tiek izmantots tekstu korpusa automātiskai analīzei, uzrādot gan vārdu morfoloģiskās pazīmes, gan teikumu sintaktisko uzbūvi. Tas praktiski nodrošina to, ka ir iespējams modelēt dažādus teksta variantus un šķirot tekstus atkarībā pēc to sintaktiskās uzbūves. Attīstot sintaktiskās analīzes metodes un sajūdzot tās ar t.s. ontoloģijām, sintaktiskais analizators kļūst arī par semantisko analizatoru - proti, perspektīvā tas būs spējīgs tekstu analizēt arī jēgas līmenī, sniedzot lasītājiem to informāciju, kas tiem nepieciešama, kā arī nodrošinot jēgpilnu ceļošanu no fragmenta uz fragmentu.

Otrs programmēšanas/datorlingvistikas darbalauks, kas tiek izmantots Hiperteksta projektā, ir ontoloģiju veidošana. Vienkāršotā veidā ontoloģiju veidošana ietver visu ikdienas valodas vārdu un vārdlietojumu marķēšanu, nosakot, kādos vārdu savienojumos tie var tikt lietoti un ko tie nozīmē, atkarībā no lietojuma konteksta. Perspektīvā tas novedīs pie tā, ka datoram jeb mākslīgajam intelektam, būs iemācīta cilvēka valodas/pasaules uzbūve - kategoriju un jēdzienu līmenī. Sastopoties ar kādu cilvēka izteikumu vai pieprasījumu meklēšanas programmā (piemēram, Googlē), dators spēs sniegt jēgpilnu informāciju, analizēdams šī pieprasījuma kontekstus un motīvus.

Būtisks filosofijas un valodniecības pienesums šai ontoloģiju veidošanā ir jēdzienisks paplašinājums. Hiperteksta projekta ietvaros šī ontoloģiju veidošana (jeb valodas elementu marķēšana) notiks ne vien vārdu un jēdzienu līmenī, bet ies plašumā, darbojoties ar lielākiem teksta elementiem - teikumiem un rindkopām - atzīmējot šādas lielākas teksta vienības ar tām piemītošu jēgas vai noskaņas marķējumu.

Raugoties no filosofijas vēstures viedokļa, šāds konceptuāls paplašinājums likumsakarīgi bagātinātu datorlingvistikas konceptuālo pieeju līdzīgi, kā Vitgenšteina Filosofiskie pētījumi paplašināja izpratni par valodu salīdzinājumā ar stingro, bet nedzīvo, stagnatīvo valodas sistēmu Traktātā. Šis plurālistiskais apvērsums, kas atzina ikdienas valodas daudznozīmību, leģitimēja to un pat piešķīra tai definīciju - ģimenes līdzības - filosofijā notika pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem. Datorlingvistikā tas vēl ir priekšā, un cerēsim, ka Hiperteksta projekts palīdzēs būtiski izmainīt šo novecojušo valodas izpratni; un nebūt ne kādu sāncensisku vai revanšistisku motīvu dēļ pret eksaktajām zinātnēm, bet gan tādēļ, ka šāda - plašāka valodas izpratne - ir atbilstīgāka un lietderīgāka.

 

Pēc Vitgenšteina Filosofisko pētījumu ideju nostiprināšanās valoda vairs netika analizēta kā neatkarīgu vārdu kopums, kas mēdz sastāties noteiktās kombinācijās, kur izteikuma jēga ir atsevišķo vārdu jēgu summa. Izteikumiem rodas nozīmes, kas nav ietvertas to atsevišķo sastāvdaļu - vārdu - nozīmēs. Tāpat arī viegli izdarīt analoģisku salīdzinājumu, ka teikumu kopās vai rindkopās pastāv citādāka, ne tik tieša jēga vai nozīme, ko pauž katrs atsevišķais teikums. Šādu te jēgpilnu lielāku teksta elementu marķēšana ļautu padarīt zināšanas par cilvēci jeb šī mākslīgā intelekta uzbūvi humanitārāku, vairāk pieskaņotu cilvēka pasaules uztverei, nevis tikai dabaszinātniski analītisku, un daļēji samazināt šo plaisu starp cilvēku un viņa rīkiem/tehnoloģijām, kas rodas, padziļinoties cilvēka dabaszinātniskajai interesei par pasauli. Vienā brīdī šāda interese, kad tā tiek reducēta šauri eksakti, pārvēršas par atsevišķu, fragmentētu objektu sekciju, kur runāt par kādu jēgpilnu secinājumu iegūšanu cilvēcei nav iespējams.

Mūsdienu pasaule esot pārāk tehnokrātiska, mehanizēta, nehumāna. Vai gan to nav izraisījis pārlieku lielais uzsvars uz eksaktajām zinātnēm? Eksakto zinātņu panākumi praktiski pielietojamu preču un pakalpojumu sniegšanā sabiedrībai ir atcēluši tām regulējošos, mērķi sniedzošos mehānismus, padarot eksaktās zinātnes un tehnoloģiju attīstību par mežonīgu, nevaldāmu dārza šļūteni, pašattīstošos sistēmu, kas traucas noteiktā virzienā nevis tāpēc, ka tas būtu nepieciešams, bet tāpēc, ka tas ir iespējams.

Ir pienācis laiks humanitārajām zinātnēm ar savām metodoloģijām iesaistīties zinātnes attīstībā un mūsdienu pasaules ainas cilvēciskošanā. Hiperteksts un universālas multimediālas valodas radīšana ir viens no šādiem soļiem.

 

Hiperteksta projekta zinātniskie mērķi

Pašreizējā projekta stadijā mērķis ir padarīt hiper-ceļojamu ierobežotu daiļliteratūras tekstu korpusu, kas rakstīts īpaši projekta vajadzībām. Nākamie secīgie attīstības soļi perspektīvā ir:

I) padarīt savstarpēji hiper-ceļojamus visus literārus tekstus.

II) padarīt savstarpēji hiper-ceļojamus arī ne-literārus tekstus - jebkuru valodisku informāciju.

III) padarīt savstarpēji hiper-ceļojamus dažādus mākslas žanrus - literatūru, vizuālo mākslu, mūziku utt.

IV) Sasniegt stāvokli, kad hiper-telpā iespējams brīvi operēt ar dažādu jomu (zinātnes, kultūras, mākslas utt.)faktiem. Un šai darbībai var būt gan izklaidējošs, gan izglītojošs, gan informējošs raksturs. Būtībā tā būs asociatīvāka un radošāka spriešanas forma.

 

Tātad ilgtermiņa perspektīvā Hiperteksta projekta mērķis ir universālas valodas radīšana. Praktiski atrisināmie uzdevumi šādas universālas valodas funkcionēšanai ir divi:

a) multimediālas vides radīšana, b) kopīgo strukturālo elementu atrašana (un marķēšana) dažāda tipa mākslas darbos, kas būtu priekšnoteikums pārejai no viena mākslas darba citā.

Daudziem mākslas darbiem (un kultūras faktiem) piemīt kāda kopīga iezīme; tā var būt a) saturiska - piemēram, stāsts par labo un ļauno, kas attēlots dažādos mākslas veidos (t.i. vidē jeb medijā): literatūra, tēlniecība, mūzika; b) kopīgs medijs (vide) - piemēram, mūzika visiem skaņdarbiem un rakstīts teksts visiem literatūras darbiem; c) strukturāla līdzība - dzejoļa rindu izkārtojums lapā un arhitektoniska būve.

Pamatīgāku pētījumu rezultātā uzskaitītās iezīmes, iespējams, varētu sadalīt sīkāk; tāpat varētu atklāties vesela virkne citu būtisku kopīgu iezīmju - esošais uzskaitījums ir tikai piemērs dažiem kopīgu iezīmju veidiem.

Skaidrs, ka tas nav viegls un ātri paveicams uzdevums, bet tas nevar būt iemesls atkāpties. Būtiskākais solis ir iemācīt datorprogrammai atpazīt līdzīgas struktūras kultūras faktos un reģistrēt šādu līdzību. Pēc tam var sākties sistēmas funkcionēšanas optimizācija un lietotājam aizvien draudzīga interfeisa veidošana.

 

Blakusefekts no literatūras viedokļa, bet ļoti nozīmīgs no zinātniskā viedokļa ir Hiperteksta projekta konceptuālais ieguldījums interneta meklēšanas sistēmu darbības optimizācijā - perspektīvā padarot iespējamu meklēšanu ne vien pēc līdzīgiem vārdiem, bet arī citiem elementiem, kas norādītu uz kādu būtisku meklējamās informācijas strukturālu pazīmi.

Un tas varētu ne vien padarīt meklēšanas procesu efektīvāku, bet arī ievērojami mainīt pašu izpratni par līdzībām un kopsakarībām, kas valda starp faktiem un dažādām informācijas kopām.

 

Hiperteksta projekta zinātniskie uzdevumi

Pašreizējā stadijā Hiperteksta projekta zinātniskie uzdevumi ir šādi:

1. Izveidot datorprogrammu, kas spēj kombinēt lasīšanai dažādu literāru tekstu marķētus fragmentus, par pamatu šādai kombinēšanai ņemot kādu šiem fragmentiem kopīgu pazīmi.

2. Iekļaut šai datorprogrammā spēju „mācīties” jeb koriģēt savu „uzvedību” tekstu fragmentu kombinēšanā - atkarībā no lietotāja pozitīva/negatīva vērtējuma noteiktiem kombināciju tipiem, palielināt vai samazināt šāda tipa kombināciju parādīšanās biežumu.

3. Noteikt, cik lielā mērā iespējama sakarīga ceļošana (nezaudējot zināmu sižeta sakarīgumu un attīstību) starp nesaistītiem tekstiem, par pamatu ņemot kādu kopīgu strukturālu, nevis saturisku elementu.

4. Izpētīt, cik lielā mērā sintaktisko uzbūvju līdzība dažādos neatkarīgi radītos literāros tekstos liecina par saturisku, tematisku līdzību. (Šī korelācija tiks pārbaudīta ar sintaktisko analizatoru.)

 

Iespējams, no zinātnes viedokļa būtiskākais ir tieši otrais punkts - Hiperteksta datorprogrammas spēja mācīties. Tā ir galvenā Mākslīgā intelekta pazīme. Tas spēj apstrādāt informāciju un atbilstoši optimizēt savas darbības. Šī mācīšanās funkcija darbosies šādi: lietotājam automātiski tiek piedāvāts kāds nejaušs teksta fragmenta kopums, kas izveidojies uz kādas nejaušas algoritmu kombināciju bāzes. Pēc noteikta laika lasītājam jāatzīmē vai šī kombinācija šķitusi interesanta. Visos gadījumos, kad lasītājs to atzīmē, datorprogramma datu bāzē uzkrāj informāciju par pozitīvi novērtētajiem kombināciju tipiem, kamēr lasītāju neatzīmētie vai negatīvi novērtētie varianti netiek atzīmēti. Turpinot algoritmu izstrādi nākotnē, datorprogramma ņem vērā lasītāja iepriekšējos pozitīvos novērtējumus un turpmākā tekstu ģenerēšanā papildu uzmanību pievērš šiem savienojumu tipiem.

 

Kāpēc Hiperteksta projekts izdosies

Daudzi jautā, vai izdosies panākt sakarīgu ceļošanu starp tekstiem. No tā lielā mērā atkarīga projekta izdošanās pakāpe. Taču šis jautājums nav īsti precīzs; pareizāk būtu jautāt - cik lielā mērā tagad un kad pilnībā izdosies panākt sakarīgu ceļošanu starp tekstiem. Cilvēka prāts ir iekārtots tā, ka vienmēr sasniedz to, uz ko neatlaidīgi tiecas - kas ir viena laikmeta zinātniskais sapnis un vīzija, pēc pāris gadsimtiem jau ir kļuvis par ikdienišķu parādību.

Uz hiper-ceļošanu noderīgi raudzīties līdzīgi, kā uz personālo datoru ienākšanu ikdienas lietošanā astoņdesmitajos gados. Sākotnējie datori bija primitīvi, neparocīgi, un ar to palīdzību veicamās operācijas nebija no raitākajām. Iespējams, šai sākotnējā stadijā ātrāk un parocīgāk bija daudzas darbības veikt prātā, uz papīra - neizmantojot jaunās tehnoloģijas - taču vienā brīdī operētājsistēmu attīstība sasniedza kritisko masu, un par datora iespējām un priekšrocībām kalkulāciju veikšanā salīdzinājumā ar cilvēka prātu neviens vairs nešaubās.

Līdzīgi ir arī ar Hiperteksta projekta mērķi - universālas valodas radīšanu. Tas tiks sasniegts.

Haralds Matulis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!