Par grāmatām
27.11.2019

Heli no Soulkrastem

Komentē
1
Saglabā

Par Heli Lāksonenas dzejas krājumu "Soul. Burkans. Undens.", ko Guntara Godiņa tulkojumā izdevis apgāds "Pētergailis". Ar dažiem dzejoļiem no grāmatas var iepazīties publikācijā "Es pūlas neiemīletes bērzos".

Heli nekad neiztaisās un uzrunā mani savā dzejā uz "tu", tāpēc arī es recenzijā saukšu viņu vienkārši par Heli. Varbūt lielpilsētās ir citādi, bet te, Eiropas augšgala mazpilsētās un ciemos, mēs cits citu pazīstam personīgi, vēl jo vairāk – viens mans draugs viņu vakar redzēja Saulkrastos. Es saku: man jāraksta recenzija par vienu somu dzejnieci. Viņš atteic: es vakar mežā vienu redzēju – viņa gāja peldēties un peldējās diezgan ilgi. Jaunākajā dzejas krājumā "Saule. Pērkons. Daugava." "Soul. Burkans. Undens." (2019) Heli arī neslēpj, ka regulāri dzīvojas pa Siguldu un Salacgrīvu. Viņa šeit ir kļuvusi ļoti populāra, un būtu muļķīgi izlikties, ka Heli ir tikai somu rakstniece un ka atdzejotājam Guntaram, kurš ir ne tikai valodu pulksteņmehānismu meistars, bet arī liels Heli draugs un domubiedrs, nav milzīga loma šajā kultūrapmaiņā, kas Heli dzeju ļauj sadzirdēt pašmāju intonācijās – it kā tā nekad nebūtu skanējusi citādi.

Manu sirdi Heli ir salauzusi jau vairākkārt: vispirms ar Aijas Zariņas ilustrēto krājumu "Kad gos smei" (apgāds "Mansards", 2015), kurā viņas valoda, līdzīgi Zariņas zīmējumu nosacītajam figurālismam, pārtop lakoniskās zīmēs un frāzēs – jo minimālāk, jo poētiskāk. Pēc tam Heli vēlreiz ļāvusi izsmieties un sasildīties kopā ar bērniem 2015. gadā Baltvilka balvu ieguvušajā grāmatā "Piec ait kalns", un nu trešajā latviski izdotajā krājumā viņa ir atnākusi jau pavisam tuvu klāt. Heli dzejai ir dienasgrāmatas raksturs, kurā esamības jautājumi un fundamentālie konflikti ir saistīti ar pavisam konkrētiem dzīves notikumiem un cilvēkiem, kas līdz ar starptautiskās popularitātes pieaugumu iznākuši ārpus tāltālā, jancīgā Somijas ciema. Ceļošana ar dažādiem transporta līdzekļiem, tuvināšanās, attālināšanās, ilgas, svešu vietu svaigais redzējums un kodolīgais raksturojums caurvij visu jauno dzejas krājumu. Heli, kas iepriekš tālāk par vietējā miesta bodi un krogu nebija redzējusi, paplašina apvāršņus – viņa laižas pār Jūrmalas šoseju un stūrē uz Saldu, Zilupi un Salacgrīvu, katrā vietā atrodot vietējo bodi, krogu un domubiedrus, kas, tāpat kā viņa, runā ar vienkāršotu gramatiku vai aprautiem vārdiem. Var nojaust, ka kaut kur pie Saulkrastiem viņas sirdī ieķēries āķītis, kam viņa velta nostalģiskus mīlas dzejoļus. Atmiņas par to, kā "[tu] sēž pe gald rūtaina kreklā" un kā "Tu iemig man stāst viducī, un es viscour teu sazimei a maķier", sasilda brīžos "ja es baidas no asinsanalizem, ja es i vens".

Jaunajos iespaidos sava vieta ir kompresijas zeķēm Gaujas ūdens krāsā, latviešu vecīšiem, kas nāk uz viņas lasījumiem, Vladimira spalvainajai krūtij, saldajam gaļas izcirtējam Aivaram, kādu Somijā vairs nav, "Maximas" iegruvušajam jumtam un brašajiem maratona skrējējiem, kas viņu mežā sveicina visās valodās. Heli iepazīšanos nemeklē tālu, viņai pietiek ar ieskatīšanos veikala pārdevēja acīs un ieklausīšanos vietējā putna dziesmā, lai savā minimālistiskajā manierē raksturotu pasaules procesus. Tomēr līdz ar vides maiņu Heli dzejas atturīgi ziemeļnieciskajā ainavā ienāk mazliet vairāk flokšu, peoniju un postpadomju noskaņu, arī dažas dziļākas sēru un drāmas notis, jo kā dzejniece vērīgi pamanījusi pie mums:

"Šitas zem ir perads sērot,
tam augšama atvilkns lādite
I jou sagatavot mell bant"

Heli pasaulē "veļšņors ir nošlīnijs" un viņas dvēsele – "maķenit līks louk gurķits". Dzejnieces "īsā" somu valoda ir "jūrain un vējain" – rakstīta specifiskā Somijas dienvidrietumu dialektā, kuru latviešu tulkojuma autors Guntars Godiņš pārnes Vidzemes piekrastes lībiskajā izloksnē. Teju katrā otrajā dzejolī ienāk kādas rozā bumbierens, siltās zeķbikss vai citas sadzīviskas ziemeļu šarma detaļas, un Heli pati ar savu bērnišķīgo tiešumu, spurainību un nekautrību drusku atgādina izaugušu Pepiju, taču viņas pasaulē bērnišķība neizslēdz sievišķīgumu, joki neaizdzen ilgas un vientulību nevar izkliedēt ar pašironiju. Viņa sadzīvo ar visām šīm kārtām un mums māca: "I tāc, kās tu i." Heli spēj reizē būt gan īgna lauku sieva, gan proaktīva vīriešu medniece, gan lirisks tauriņš, kas laižas pār ieleju, gan intelektuāla valodas un pasaules procesu vērotāja, kas viņa ar saviem grādiem filozofijā un filoloģijā arī ir.

Viņa neapšaubāmi apbur ne tikai ar dzeju, bet arī ar savu krāšņo paštēlu, publisko parādīšanos, atkritumu mākslas darbiem un dzelteno kravas auto, kurā vadā sev līdzi grāmatas un tērpus. Viņas dzejas centrā ir viņa pati jeb emancipētas (lauku/ziemeļu) sievietes tēla traktējums. Tas skaidri nolasījās arī pirmajā krājumā, taču "Soul. Burkans. Undens." mani satriec jau 7. lappusē ar:

"Man uzrakstij Heli –
viņč nou nevenam māt –."

(Turklāt es, pirmajā reizē lasot, pārlasījos un man likās, ka tur rakstīts "viņ toč nou nevenam māt".) Heli nav tabu šie jautājumi, par kuriem viena sabiedrības daļa, lai nevienu neaizskartu, mēdz runāt aplinkus pat paši pie sevis, bet citi – visbiežāk tradicionālās lauku viesībās – uzdod pa tiešo: "Kad ta' bērni būs?" Viņa ienāk telpā, veselīgā laucinieces tiešumā nesdama pa priekšu savu ģimenes statusu, un drusku lecīgi atbild visiem uzreiz – cilvēkiem tikai liekas, ka viņi saprot, kā labāk dzīvot un kuriem priekšrakstiem sekot, bet sava dzīve jādzīvo katram pašam. Heli savas attiecības ar tradicionālajām vērtībām ir definējusi visai skaidri:

"Nenoples vecos tapets [..],
bet pār pārlime
sous, sous paš,
tos pārlime pār!"

 Viņa labprāt dalās pieredzē ar lasītāju par to, kā iepazīties ar pretējo dzimumu vai kā attiekties pret to, ar ko esi iepazinies, – kā panākties otram pusceļu pretī, piedot un neprasīt vairāk, nekā otrs var dot, pārlieku nepārdzīvot, ja nesanāk, un sadzīvot ar savu vientulību, mācoties egoismu no kokiem:

"Cilvēkam māc,
ka nākses atteiktes.

Bet kok šai joutajena
nemaz nou tik prekšzimig."

Dzejniece dod arī gluži labus praktiskus padomus, kā balādē par sievieti, kuras mājā apmetušies pasīvi un pieprasoši viesi un gadiem ilgi mitinās, līdz "Sievet bij palics tāc pac kā viņam māj: sānos ļodzig, mugura kump, gaita smag". Tad viņa nevēlamos viesus aiznes uz purvu, sameklē jaunāku "zaķi" un atrod sevī spēku gan māju nokrāsot, gan muguru iztaisnot. "Zaķis" un "govs" viņas dzejā nav dzīvnieki, bet drīzāk kas tāds kā "citi" un "pati", tāpat mežs nav tikai koki, un arī burkānam ir simbolisks segums.

Vientule, meža dīvaine, "nepareiss sievišķs", "vai ta dzejniecem nevaig but romantiskam?", "Dullais" (tā viņa ierakstīta telefonā kādam telefonu pārdevējam) – Heli pievēršas dažādiem stereotipiem par neprecētu bezbērnu sievieti, gan ironizējot par šiem cilvēku priekšstatiem, gan pārspīlējot un aprakstot sadzīviskas detaļas, gan pavisam atklāti runājot par savām personiskajām jūtām spektrā no kaunpilnas zvanīšanās dzērumā līdz smeldzīgām ilgām un savas dzīves pieņemšanai.

Jau iepriekšējā krājumā apbrīnoju Heli spēju īsi un precīzi kā haiku ietvert dažādu sadzīvisku situāciju specifisko noskaņu – viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem tajā bija:

"Katr
reiz,
kad
es
iet
uz bod,
es
pērk
ols.

Ols
un
venig
ols."

Šis stabiņš precīzi atspoguļo to, cik īsos vārdos Heli spēj ielikt gan vietas, gan sevis pašas raksturojumu un tā brīža noskaņojumu. Tajā parādās arī viņas spēja paraudzīties pozitīvi uz absurdu vai rutīnas nolemtu situāciju – vienalga, vai sēdi, neērti iespiesta aizmugures sēdeklī, vai sapulcē "ar tantam", vai brien "a plikem pupem ups undeni", kā spītīgu govi vezdama līdzi savus kompleksus un kūtrumu, vai pēc krogus pamosties, apskāvusies ar mežu. Šīs drusku burkšķošās, bet apņēmīgās iekšējā monologa intonācijas man ir labi pazīstamas, un esmu droša, ka ne man vienai. Līdzīgas bija Andrai Neiburgai, kad viņa dzīvoja pa laukiem, palaikam sev iedunkādama "stum stum, vecā", vai saklausāmas Autores balsī, kad viņa "viena, vecā mājā, bez ziepēm, bez seksa, piedzērusies un slima" (kā reiz dzejniece Inga Gaile teica par rakstnieci Regīnu Ezeru) baudīja atgūto vientulību un laiku rakstīšanai. Šīs intonācijas pašsaprotami pārtver arī Heli grāmatu ilustrētājas – Aija Zariņa pirmajam krājumam un Vivianna Maria Staņislavska šim ar košu un bērnišķīgi draisku vāku, kura maldināts žurnāla redaktors iedeva grāmatu man, bērnu literatūras recenzentei.

Heli ir viena no populārākajām somu dzejniecēm, bet man ir sajūta, ka pie mums viņu vajag vēl vairāk nekā tur. Mūsu ietiepīgā, brūnā govs jeb "sevis pieņemšana" ir daudz bailīgāka par somu raibaļu, kas tomēr drusku klausa savai saimniecei. Mums ir vēl daudz ko mācīties no Heli brašās attieksmes un spējas savās kļūdās saskatīt joku un paradoksu – atgūties pēc traģēdijas, priecāties par dzīvo, pēc šķiršanās novērtēt pierasto.

Tajā pašā laikā ne tikai "es", bet arī "viņč" jeb romantisko jūtu objekts Heli dzejā tiek akceptēts ar visiem trūkumiem. Līgavainis, kurš kāzu dienā vairāk airē pa niedrēm boles traukā, ir mīlams par to, ka solās būt blakus arī "tais denas, kad neiet nekāda jēga". Par mīlestību viņa runā ar lielu maigumu, pat ja var no tās paņemt līdzi tikai "tou villan jak" jeb tik, cik var paņemt ceļotājs. Pat ja mīlētāji stāv katrs savā krastā, kam pa vidu šalc neaizsalstoša upe, Heli pietiek ar to vien, ka viņč tur otrā krastā vispār tāds ir un ir uz mūžiem ierakstīts viņas "sirc grāmatā". Heli sirds grāmata turklāt ir milzīgi liela, tajā pietiek vietas visiem satiktajiem – gan tantām, gan mimmītim, gan brašuļiem, gan večukiem, gan bērniem, un viņa augstu vērtē arī pilnas ģimenes statusu un laimi:

"Ja būtu dvēsels teikšan –
katram ronim būtu pidžam,
katram tēvam bērs."

Bet tas, ko Heli nedara, – viņa negaida, kad "kāds" pie viņas atbrauks un iemīlēs. Viņa gaida konkrēto policistu vai putekļsūcēju pārdevēju, kurš kādu dienu pilnīgi noteikti ieradīsies. Vai sapņot par reāli aizsniedzamo tāpēc ir mazāk vērtīgi? Viņa toties sapņo ik uz soļa. Viņa izvēlas savai dzejai visprastāko un neintelektuālāko valodu, lai pierādītu, ka ir iespējams vispārināt lietas, raksturot sabiedrību, valodu, iztirzāt politikas un ekoloģijas jautājumus vai aprakstīt visus jušanas smalkumus, arī nerunājot abstrakcijās, neņemot vērā to, ka zinātnieki vēl strīdas, vai vienkāršajiem zemniekiem, jo sevišķi somugru valodās runājošiem [1], filozofija vispār ir pieejama. Ir.

"Tu paņem man
īs, glouden zaķprāt
un man atstai
sou samežģit, kantain cilvekprāt."

Tā pēdējā dzejolī tiem, kas varbūt vēl nesaprata, tiek rezumēts krājuma "Soul. Burkans. Undens." galvenais vēstījums un aicinājums būt vienkāršākiem. Un, nē, Heli nav aizmirsusi "iznākt no meža", viņa ir mūsdienu cilvēks, kas mērķtiecīgi cenšas mežā palikt un noturēties, jo, iespējams, saskata tajā vienīgo veidu, kā izdzīvot. Viņa atbalsta ekoloģisku domāšanu, taču nebaidās apsvērt, ko par koku apskaušanu domā paši koki. Viņas mežā "žagat žadzin kā Selin Dion", un, pamodusies ar galvu sūnās, Heli "iegugle vārd un mekle vakardens atmiņs".

Es nezinu, vai Heli iedod atbildes, bet, kad es salasos viņas dzej, man kļūst vieglāk dzīvot: vieglāk izturēt apkārtējo skatienus, kad ar baložu piekakātu riteņa kasti vadāju bērnus uz iestādēm, vieglāk norīt kaunu par aplami uzrakstītu e-pastu, lēnu strādāšanu un obsesīvu auglības kalkulatora refrešošanu, vieglāk pieņemt to, ka ledusskapī nekā jēdzīga nav, ārā pretīgs laiks un nav ko vilkt – es spēju palūkoties uz šīm norisēm ar smaidu un pat zināmu iekšēju apmierinājumu.

 


[1] Atsaucoties uz Jāna Kaplinska pētījumu "Ja Heidegers būtu bijis mordvietis", Rīgas Laiks, 2002.

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!