Heidegers un autentiskums

Hanna Ārente savā „pārdomu dienasgrāmatā” 1953. gada jūlijā ieraksta īsu Heidegeram veltītu fragmentu - līdzību par viltnieku Lapsu. Lapsa Heidegers ir viltīgs ar smieklīgu - jo pilnīgi acīmredzamu - viltību: Heidegers lepni saka, ka ļaudis saka, ka Heidegers ir Lapsa, tā sākas šis teksts. Heidegera viltība ir tāda, ka viņš, tā vietā, lai kaut ko aizklātu, tai skaitā, savu viltību, tur to atklātu. Pareizāk sakot, it kā atklātu, jo atklāta viltība nemaz vairs nav viltība. Tādējādi šis teksts, ciktāl tur runa ir par Heidegeru, ir par patiesību.

Kad pirms gada manās rokās pirmo reizi nonāca šis Ārentes teksts, tam bija pievienots komentārs - Balzaka koledžā Parīzē noturēts priekšlasījums, kas veltīts Heidegera nacionālsociālistiskajai darbībai. Un, kā lielākoties ierasts, nevis šīs dalības analīze: 1933. g. iestājas partijā, 1933.-34.g. rektors Freiburgas universitātē, attiecīgas ievirzes rektora runa, ebreju kolēģu atlaišana utt., bet kā jautājuma risinājums - bija vai nebija viņš pēc būtības nacists. Ārentes ieraksts datēts ar 1953. gadu un tā tekstuālais konteksts viņas dienasgrāmatas ietvaros ir pārspriedumi par sabiedrības un individuālas rīcības saistību, indivīda nozīmi un spēju ietekmēt sabiedriskās norises, viņai veidojot sasaisti ar Homēra mītiem un grieķu filosofiju. Proti, indivīds neizmaina pasauli un vēsturi, viņš ar savu līdzdalību to vai nu paver vai nepaver skatienam: „Vēstures pragmatiskuma nozīmes izpratnei šajā saprātā nav vietas; tas apveltīts tikai ar spēju izgaismot (Leuchtkraft)”.[i] Šādā nozīmē Heidegeram Grieķijas izjūta tā arī nepārgāja. Viņaprāt, indivīda uzdevums ir nevis gūt kritisku ieskatu vēsturē, bet viņam līdz ar saviem aizspriedumiem un jau gataviem viedokļiem ir „jāpakāpjas malā”, lai ļautu vēsturei iemirdzēties un „faktiskoties” viņa personā. Lai kaut kas būtu patiess vai aplams, vairs - jo intencionalitātes koncepcijas ietvaros pierādījums tomēr spēlē būtisku lomu[ii] - nav nepieciešams pierādījums; robežas uzliek vārds.

Heidegera darbos, sākot ar 30-tiem gadiem centrālo vietu teorētiskās analīzēs ieņem nevis intencionalitātes struktūru analīze, kā tas ir darbā „Esamība un laiks” un ar to saistītos semināros, bet gan pārdomas par ideju ietekmi uz atsevišķa indivīda sapratni. Kaut gan zināmā mērā Heidegers plūdeni attīsta jau „Esamība un laiks” ieskicētos pārspriedumus par pūļa ietekmēšanu ar veiklas runas paņēmieniem, 30-tajos priekšplānā izvirzās ne vairs runas un jūtīguma, attiecīgi, retorikas un noskaņojuma, saistība spriestspējīgā sapratnē, bet gan vārda, gribas un brīvības saistība attiecībā pret ideju; jautājums vai brīvi izvēlēta pakļaušanās kādai ideoloģijai ir vai nav pakļaušanās. Savukārt, jautājums, kurā brīdī šādā gadījumā sākas noziegums, ir nevis viņa, bet Ārentes uzmanības lokā. Heidegera domāšanai, cik par to var spriest no viņa rakstītā, ir pavērušās plašākas dimensijas. Bet iespējams, ka visu pārāk vienkāršoju.

1953. gadā viņš izstrādā, uzlabo, izrediģē un laiž klājā savas 1935. gadā Freiburgas Universitātē nolasītās lekcijas „Ievads Metafizikā” (Einführung in die Metaphysik). Publikācijā viņš apzināti saglabā sekojošu teikumu, kurš, lasīts ārpus konteksta, ir tiešām šokējošs sava ietiepīgā situacionālā akluma dēļ, kas robežojas ar vienkāršu stulbumu. Teikums ir šāds: „Tieši tas, ko šodien no rokas rokā tiešām piedāvā kā nacionālsociālisma filosofiju, bet kam nav ne mazākā sakara ar šīs kustības iekšējo patiesību un lielumu (proti, planetārismam nolemtās tehnikas un jaunlaiku cilvēka satikšanos), atstāj plūdlīnijas vērtību un pilnību (Ganzheiten) neskaidrajos ūdeņos.”[iii]

Heidegers nav nožēlojis vai atteicies no savas līdzdalības nacistu dienestā, toties ir veidojis plašas apceres saistībā ar klusēšanu, kurā kā atklāsmē atklājas esamības jēga, esošais kā tāds veselumā. Kad franču okupācijas vara viņam pēc kara aizliedz pasniegt universitātēs, viņš lasa priekšlasījumus dažādās biedrībās un ar Bofrē (Beaufret) starpniecību kļūst populārs arī Francijā. Bofrē viņš velta vēstuli „Par humānismu” (Über den Humanismus), kurā, cita starpā, atrodama bieži citētā metafora par valodu kā esamības māju. Stāsta, ka Heidegers un Bofrē esot sarunājušies, Heidegeram runājot vāciski, bet Bofrē - franciski. Lietojot Heidegera terminus būtu jāsaka, ka abi sarunbiedri runāja katrs savā esamības valodā. Citiem vārdiem sakot, katrs runāja tādā valodā, kādā bija spējīgi [skaidri, saprotami] izteikties.

Ar Heidegera terminiem ir tā nedaudz savādi: tie ir kā tās bērnu dzimšanas dienu papīra caurulītes, kuras, kamēr tajās pūš iekšā gaisu, rada troksni un izritinās garas un spraunas, bet tiklīdz iedvesējam nogurst mute, tās sarūk plakanas un tukšas. Heidegers, piemēram, paņem kādu no valodas lietojumam raksturīgiem, kādā retoriskā figūrā balstītiem izteicieniem, kuru pārnestā nozīme ir tik pašsaprotama it kā būtu burtiskā. Tam pamatā esošo retorisko figūru pieņem par esošā esamības laikmetīgo norises principu. Tad, ja iespējams, substantivē šo izteicienu - piemēram, no: „saki, ko domā” vai „runā tā, lai saprot” var iegūt „esamības valodu”.

„Dabiskās” metaforas tiek grautas, padarot tās par nepārnestas nozīmes tekstu. Un jaunizveidotā nozīme bieži iegūst termina statusu. Savukārt, precizētas vārdu nozīmes tiek, precizējot to vēsturisko izcelsmi. Viņš meklē un atrod etimoloģisku piesaisti dažādām valodām un to dzīves pasaulēm, jo īpaši grieķu un, mazāk, latīņu valodas kultūras tradīcijai, reizēm - arī pēc vārdu fonētiskas līdzības.

Termins patiesība-alētheia ir tipisks piemērs. Grieķu vārdu „alētheia” Heidegers tulko nevis kā patiesība, bet kā „atslēpšana” (Entbergung) un „izgaismojums” (Lichtung). Tas ir, neko neizsakošo tulkojumu - „patiesība”, viņš aizstāj ar etimoloģisku vārda alētheia vāciski vēsturiski autentiskās nozīmes skaidrojumu.

Ieskatoties 1934. g. izdotā vācu valodas etimoloģiskā vārdnīcā, atrodam sekojošus iepriekš minēto „patiesībai” piesaistīto vācu vārdu „atslēpšana” (Entbergung) un „izgaismojums” (Lichtung) izklāstus: (1) vārds „Entbergung” kā tāds vispār nepastāv. Toties sadalot to „ent-“ un „bergen” („Bergung” ir šī darbības vārda pabeigtības izteiksme) iegūstam: a) „ent-” kā sākuma zilbi no grieķu valodas „anti”, kas nozīmē “pret, aizstājot”, b) „bergen” no vidus-augstās-vācu valodas „nolikt, aizvest drošībā” un atrodas saistībā ar pili-cietoksni „Burg”. (2) vārds „Lichtung” parādījies vācu valodā 19.gs. un veidots kā franču vārda clairiêre tulkojums, kā formai par paraugu varētu būt kalpojuši senākie „Waldung” (17.gs.), „Feldung” (16.gs.), „Holzung” kā vārdu „Wald” - mežs, „Feld” - lauks, „Holz” - malka, tālākie atvasinājumi. Savukārt, „Wald”, senāk un dažādām tautām, nozīmējis arī „atvērtu klajumu” vai „neapstrādātu lauku”, bet „Lichtung” ir saistāms ar darbības vārdu “lichten”, kas nozīmē: a) “padarīt gaišu”, tas ir, izgaismot, paņemt malā aizsedzošo, piemēram, atbrīvot no meža, b) “nocelt”, piemēram, no enkura.[iv] Un, ja tam vēl pievieno nedaudz no grieķu valodas etimoloģijas: „lēthe” - „aizmiršana” vai „aizmirstība” un „alēthēs” - “neapslēptais”, tad iegūst Heidegera patiesības nozīmes pilnu apjomu. Un patiesības izpratnē tiek iekļauta gan „atslēpšana” (Entbergung) - no „lēthe” atbrīvojošā un tai pretēji vērstā darbība, ko izsaka vārda sākumā pievienotais “a-“: „a-lēthe”, gan arī, apzīmējot patiesību kā stāvokli - „neapslēptība” (Unverborgenheit).

Pirms kāda laika man viena visnotaļ cienījama Heidegera lasītāja stāstīja, ka pašreiz mēs dzīvojam Heidegera paredzētajā, tā šķita viņai, oksimoronu laikmetā. Tas nozīmē, mūsu dzīvi un pasauli organizē vārdu salikumi ar pretējām, principā vienai otru izslēdzošām, nozīmēm. Piemēram, Apvienotās Nācijas. Viņasprāt, cilvēki tikai vēl nav spējīgi saprast šī laika valodu, to valodu, ko izpratis un savējiskojis domātājs no Meskirhes, kuram, atbilstoši viņa filozofisko nostāju kontekstam, ne jau viņš pats, bet esamības vēsture pienesusi tādu būšanas veidu, kas vairāk liek domāt āpsi, nevis lapsu. Viņš tikai tur sevi kā gaismekli, un tas, kas atklājas savā „neapslēptībā” (Unverborgenheit), ir patiesība - alētheia; bet to, ko „dabiski” izgaismo viņa klātbūtne, viņš pat nepamana.

Heidegera domu gaita pieļauj to skatīt arī kā īpatnēju askētiskas prakses ceļa aprakstu. Pēc Heidegera paša teiktā un rakstītā būtu jāpieņem, ka viņš nevis veidojis konceptuālas teorijas, bet gājis domas ceļus, lai nokļūtu vietā, kur nevis viņš domātu esamību, bet esamība viņu. Un kur pati vieta visu esošo padarītu īsteni esošu, autentisku. Tādā gadījumā būtisks ir viss, kas piederīgs pie šīs vietas - arī Heidegera kaimiņu dzejoļi var kalpot par ceļa zīmēm, kā var spriest pēc dažu biogrāfu darbiem. Vadoties pēc Heidegera norādēm, viņa domas ceļiem ir jāpaseko kādu brīdi un tad tie jāpamet, lai ietu savējos. Jo tie ne tikai nav apvienojami vienā teorētiskā veselumā, bet pat ir malkas ceļi, kas ved nevis no mežā ārā, bet tajā iekšā, no izcirtuma uz izcirtumu. Arī Lichtung - gaismojums, tas saucās vāciski. Heidegera valodā tas atkal nozīmē patiesību, neapslēptību.

Heidegers kā savu piederības vietu uzsver Meskirhi, savu dzimto pilsētciemu Vācijas dienvidos un neatturas runāt tur lietotā dialektā. Viņa ceļš ir lauku ceļš, kas ved no pils parka ārā aiz pilsētas - ārā no pasargātības, svētā Martina zvanu torņa ēnas, atvērtajā plašumā. Un, protams, atkal vārdu spēle patiesības metaforas ietvaros. Patiesība - neapslēptība, kas vienlaikus pasargā un neļauj apmaldīties. Tomēr mūsdienās Heidegera tik dzejiski aprakstītais jaunības ceļš jau ir zaudējis sākotnējo autentiskumu. Galu galā, nākošais ciems, šo ceļu ejot, atrodams jau pāris kilometru attālumā. Dodoties šajā plašumā vēl tālāk par to solu, uz kura sēžot Heidegers reiz lasījis klasiķus, ceļa malas iezīmētas numurētiem kokiem. Askēzes ceļš, Kopoto Rakstu sējumi.

Bet kā tad tomēr ir ar lapsu un tām lamatām? Proti, ar autentisko šķitumu, kas izrādās tik autentisks, ka kļūst par patiesību. Atbilstoši Heidegera teorijai, patiesība, pēc savas etimoloģijas, un līdz ar to, vēstures, saistās ar aizmirstību, lētha. Patiesība ir it kā atcerēšanās, apslēptā atklāšana - a-lētheia, bet vienmēr daļēja, lai dotu iespēju norises turpinājumam. Patiesība vienlaicīgi arī aizsargā no pārliecīgas atklātības, publiskuma - ja gribat. Bet, ja kaut kas tiek apjēgts kā tāds, veselumā, definēts un aprīkots ar noteiktām īpašībām, tas, pēc Heidegera domām, ir kļuvis nemainīgs un tāpēc beidzies.

Piemēram, iepriekšminētajā Heidegera citātā, nacionālsociālisms ir beidzies, ja to uzskata kā pabeigtu veselumu, filosofisku teoriju. Bet, arī vēl 1953. gadā Heidegers uzsver, ka nav gan beidzies, ka tas pats, proti, „planetārās tehnikas un jaunlaiku cilvēka satikšanās” turpinās vēl aizvien. Un viņš atzīst sevi iesaistītu šajā vēsturē. Un tajā neko nemainīs tas, vai viņš atzīs vai neatzīs savu līdzdalību nacistu pasākumos. Jo tiešu tur - pabeigtā veselumā - jau viņš nemaz nav bijis līdzdalīgs, viņš ir atradies un 1953. gadā atrodas tādā pozīcijā, ka iespējis kļūt par vēstures gaismekli; caur viņu ir starojusi vēsturiskā patiesība - tas, kur un kā atrodas viņa laikmets, viņa laika cilvēki un pasaule.

Atbilstoši „Esamība un laiks” atziņām, ārpasaule ir kaut kas tāds, kas šķiet esam neatkarīgi no iesaistītā cilvēka gribas un līdzdalības, pret ko var dažādos veidos izturēties un apveltīt ar dažādām īpašībām. Šādu pasauli veido esošo (vorhandenes) summa un gan to nozīmi, gan savstarpējo saistību nosaka teorijas, aprēķini, zinātniski pētījumi utt. Un nevis piederības pasaule, kāda nu tā katram ir, nekad pilnībā neapzināta, veido saprašanas horizontu, kura ietvaros esošais kļūst parocīgs (zuhanden). Tas nozīmē - sastapšanās ar to ir patīkama un nerada kādas tur īpašas morālas, dvēseliskas vai praktiskas problēmas. Pasaule ir patīkama tāpēc, ka to sastādošās saistības veidotas, vadoties pēc esošā pielietojuma vai nodarbes radniecīguma. Piemēram, draudzējas tāpēc un tik lielā mērā cik kādā ir kopīgas intereses, kaut vai kopīgs studiju priekšmets vai darbs.

Atbilstoši Heidegera koncepcijai, tas, kas ir, ir atkarīgs ne tikai no veida, kā cilvēks ir pasaulē, izturas pret to, bet arī no tā, kā tā tiek „atslēgta”. Jūtīgumā pret apkārtni, jūtās, atklājas pasaule kopumā. Cilvēks tajā ir „iekšā” un klusējot, nevis teoretizējot, tver intonāciju atšķirības runā. Distance? Vienīgi kā pauze, lai pamanītu savienojošo žestu, lai ļautu tam iegūt patstāvīgu vērtību. Visi žesti vieno, balstoties vienā pamatizjūtā, kas vieno izturēšanās intences. Jūtīgums pret apkārtni spēj veidot dzeju un radīt romantiku, bet ne dialektu.

Heidegera dialekts ir piesaistīts diskursam un apkārtnei - un tādā nozīmē - valodai kā kopīgas vietas valodai, nevis intonāciju kustībām un mājieniem jūtīgā sarunā. Jauna dialekta veidošana ir jaunu etimoloģisku saišu meklēšana. Un tad nu sēž tāds Heidegers savā dialektā kā lapsa lamatās un pats vairs nesaprot, vai ir ērti vai ne, vai filosofija sanākusi, vai ne. Jo viss ir tā, kā tas parādās, un šķitums pēc būtības piederas pie patiesības. Bet ne jau tā - kā erotikā, - ka vēlreiz apliecina to, kas ir, bet ir tā, ka izskatās, it kā aiz tā, kas slēptos: kāda jēga, kāda vienkārša nozīme, kaut kas reāli esošs vai iespējams.

Un, manuprāt, Blanšo, rakstot par literatūru, ir raksturojis Heidegera darbību un teorētisko nostādni pret notiekošo:

Pastāv kāda apgrūtinoša kondsekvene: veselums, kuru reprezentē literatūra, nav vienkārši ideja, jo tā ir īstenota un nav formulēta abstrakti - bet tā nav īstenota objektīvā ceļā, tāpēc, ka tas, kas tajā ir reāls, nav šis veselums, bet noteikta darba noteikta valoda, kas pati ir ieslīgusi vēsturē; turklāt veselums neuzrāda sevi kā reālu, bet gan kā izdomātu, proti, tieši kā veselumu, kā visu: pasaules perspektīvu, tā iztēlojamā punkta tvērumu, no kura pasaule var būt redzama visā tās pilnībā. Tādējādi mēs runājam par pasaules uzskatu, kas sevi īsteno kā nereālu, izmantojot valodas īpašo realitāti. Tātad, kādas ir minētā pārsprieduma sekas? Ja ir jāapjēdz pasaule, tad literatūra drīzāk ir apgrūtinājums, nekā nopietna palīdzība; tā nav kāda patiesa darba rezultāts, jo tā nav realitāte, bet gan tāda skatupunkta īstenojums, kas paliek nereāls; tā ir sveša jebkurai kultūrai, jo kultūra ir kādas personas darbs, kas sevi pamazām laika periodā pārmaina, - un nevis tūlītēja bauda par fikcionālu transformāciju, kas iztiek gan bez laika, gan arī darba.