Hārūns un Stāstu Jūra

3

VIENMUĻAIS EZERS

 

Hārūns jau bija saodis nelaimi nakts gaisā, bet šī pēkšņā migla burtiski smirdēja pēc skumjām un drūmuma. “Labāk būtu palikuši mājās,” viņš nodomāja. “Tik skābus ģīmjus neuzsaldinās nekas.”

“Fū!” zaļgandzeltenajā miglā iesaucās Rašīda Halīfas balss. “Kas palaida tādu smaku? Atzīstieties!”

“Tā ir migla,” paskaidroja Hārūns. “Tā ir Bēdu Migla.” Taču te skaļi atskanēja Vīzdeguņa Betarī balss: “Žēlīgais Rašīda kungs, puika acīmredzot grib aizbildināt savu smirdināšanos, izgudrodams visādas pasakas. Baidos, ka viņš ir pārlieku līdzīgs šīs muļķīgās Ielejas iemītniekiem — vai traks uz izdomājumiem. Kas tik man nav jāpacieš! Mani ienaidnieki nolīgst lētus nekrietneļus, kas piestāsta ļaudīm pilnu galvu ar visādām nejaucībām par mani, un tie lētticīgie ņem visu par pilnu. Taisni šī iemesla dēļ es esmu ataicinājis jūs, daiļrunīgais Rašīda kungs. Jūs stāstīsiet priecīgus stāstus, cildinošus stāstus, un ļaudis ticēs jums un būs laimīgi, un balsos par mani.”

Līdzko Betarī kungs bija izrunājis šos vārdus, pār Ezeru iebrāzmojās ass, karsts vējš. Migla izklīda, taču vējš tagad svilināja viņiem seju, un Ezera ūdeņi sabangojās viļņos.

“Šis Ezers it nemaz nav Vienmuļš!” iesaucās Hārūns. “Tas ir pavisam Temperamentīgs!” Tiklīdz šie vārdi bija tikuši pār lūpām, viņš kaut ko atskārta. Un nobēra: “Šī laikam ir Untumu zeme.”

Pasaka par Untumu zemi bija viens no Rašīda Halīfas mīļākajiem stāstiem. Tas bija stāsts par burvju valsti, kas pastāvīgi mainās saskaņā ar savu iemītnieku omu. Untumu zemē saule spīdēja visu nakti, ja vien pietika priecīgu cilvēku, un turpināja spīdēt tikmēr, līdz nebeidzamā saules gaisma sāka viņus kaitināt; tad pār zemi nolaidās ērcīga nakts, pilna ar kurnēšanu un nīgrumu, un gaiss kļuva tik biezs, ka to nevarēja ne ieelpot. Ja ļaudis sadusmojās, zeme drebēja; ja ļaudis jutās apjukuši vai nespēja pieņemt lēmumus, saputrojās arī Untumu zeme — visu tās ēku, laternu stabu un automašīnu aprises izplūda kā gleznā, kurā notecējušas krāsas, un tādās reizēs bija grūti saprast, kur viena lieta beidzas un cita sākas... “Vai man taisnība?” Hārūns jautāja tēvam. “Vai stāsts bija par šo zemi?”

Tas likās visnotaļ ticami: Rašīds jutās noskumis, tāpēc gulbja laivu ietina Bēdu Migla; savukārt Vīzdegunis Betarī, tik pilns ar karstu gaisu, bija uzbūris šo verdošo vēju, kāds tur brīnums!

“Tas par Untumu zemi, tas jau bija tikai stāsts, Hārūn,” Rašīds atbildēja. “Mēs atrodamies reālā vietā.” Izdzirdis tēvu sakām tikai stāsts, Hārūns saprata, ka Tērgu Šāhs tik tiešām jūtas ārkārtīgi nomākts, jo vienīgi dziļā izmisumā būtu spējis pateikt kaut ko tik briesmīgu.

Tikmēr Rašīds strīdējās ar Vīzdeguni Betarī. “Jūs taču negribēsiet, lai manos stāstos ir tikai cukurs un medus vien?” viņš iebilda. “Ne jau visi labie stāsti ir tādi. Ļaudīm patīk arī visskumīgākie asaru stāsti, ja vien tie viņiem liekas skaisti.”

Vīzdegunis Betarī saniknojās. “Blēņas, blēņas!” viņš brēca. “Jūsu līguma noteikumi ir skaidri kā diena! Manā uzdevumā jūs būsiet tik laipns un nāksiet klajā vienīgi ar cerīgām teiksmām. Lai nebūtu nekādu šito drūmo penteru! Ja gribat naudu, tad gādājiet baudu!”

Karstais vējš piepeši sāka pūst ar divkāršu jaudu; Rašīds izmisis apklusa, pār Ezeru viņiem pretim brāzās zaļgandzeltenā migla ar tualetes smaku; un ūdens bangojās pavisam nikni, šļācās pār gulbja laivas malām un draudīgi mētāja to šurpu turpu, kā atbildot uz Betarī niknumu (un, piezīmēsim, arī uz Hārūna augošajām dusmām par Betarī izturēšanos).

Migla atkal ietina gulbja laivu, un Hārūns atkal nespēja saredzēt nenieka. Viņš dzirdēja skaņas, kas liecināja par paniku, —mundieroto airētāju saucienus: “O! O! Grimstam no’!” — un Vīzdeguņa Betarī niknos brēcienus, kas liecināja, ka laika apstākļus viņš uztver kā personisku apvainojumu; un, jo vairāk brēcienu un kaucienu atskanēja, jo stiprāki kļuva viļņi, jo karstāks un negantāks brāzmoja vējš. Dārdēja pērkons, miglu izgaismoja zibens plaiksnas, radot ērmīgus, neona gaismai līdzīgus efektus.

Hārūns nosprieda, ka te nu neatliek nekas cits kā vien pārvērst praksē savu teoriju par Untumu zemi. “Tā!” viņš iekliedza miglā. “Tagad visi klausieties! Tas ir ļoti svarīgi: izbeidziet runāt! Ne vārda! Muti ciet! Ļoti svarīgi ir, lai pie skaitļa trīs iestātos kapa klusums: viens, divi, trīs!” Viņa balsī skanēja jauna, pavēlnieciska nots, kas viņu pašu pārsteidza tikpat stipri kā pārējos, airētāji un Betarī paklausīja bez vārda runas. Svilinošais vējš acumirklī norima, pērkoni un zibeņi mitējās. Tad Hārūns apzināti centās apvaldīt aizkaitinājumu, ko juta pret Vīzdeguni Betarī, un, līdzko nomierinājās pats, noplaka arī viļņi. Taču smirdīgā migla palika.

“Izdari man vienu pakalpojumu!” Hārūns uzsauca tēvam. “Tikai šo vienu! Domā par vislaimīgākajiem brīžiem, kādus tu spēj atcerēties. Domā par skatu uz K Ieleju, ko redzējām, izbraukuši no I Tuneļa. Domā par savu kāzu dienu. Lūdzu!”

Pēc dažiem mirkļiem dvakojošā migla saplīsa skrandās kā vecs krekls un izklīda vēsajā nakts vējā. Pār Ezera ūdeņiem atkal zaigoja mēness.

“Redzi nu,” Hārūns sacīja tēvam, “tas tomēr nav bijis tikai stāsts.”

Rašīds aiz prieka skaļi iesmējās. “Tu nu gan sasodīti labi proti tikt laukā no sprukām, Hārūn Halīfa,” viņš teica un sparīgi palocīja galvu. “Cepuri nost!”

“Naivais Rašīda kungs,” iesaucās Vīzdegunis Betarī, “jūs taču neticēsiet šī puišeļa trikiem? Uznāca laika apstākļu kaprīze — un pārgāja atkal. Tur vairs nekas nav piebilstams.”

Savas domas par Betarī kungu Hārūns paturēja pie sevis. Viņš zināja to, ko zināja: reālā pasaule ir pilna ar burvestībām, tāpēc burvju pasaules tikpat labi var būt reālas.

~~~

Peldošo māju sauca par Tūkstoš un divām naktīm, jo (kā lielījās Betarī kungs) “pat visā Tūkstoš un vienā naktī nebūtu atrodama neviena šāda”. Katrs logs bija veidots kāda pasaku putna, zivs vai dzīvnieka formā: kā Sindbada Jūrasbraucēja Roks, kā Valis Cilvēkrijējs, kā Pūķis Ugunsvēmējs, un tā tālāk. Ārā pa logiem staroja spilgta gaisma, tāpēc fantastiskie briesmoņi bija redzami jau pa gabalu un šķita zvērojam tumsā.

Hārūns nopakaļ Rašīdam un Betarī kungam pa koka kāpnēm uzkāpa ar sarežģītiem kokgriezumiem greznotā verandā un iegāja dzīvojamā istabā, kur bija kristāla lustras un troņiem līdzīgi krēsli ar krāšņiem brokāta spilveniem, un riekstkoka galdi, izgrebti tā, lai atgādinātu kokus ar plakanu lapotnes virsu; tajos bija redzami mazītiņi putniņi un arī kaut kas līdzīgs spārnotiem bērniem, taču tās, protams, bija laumiņas. Gar sienām stāvēja plaukti, pilni ar sējumiem ādas vākos, bet izrādījās, ka vairums no tiem ir viltoti un patiesībā slēpj dzērienu skapīšus vai slotu pieliekamos. Tomēr vienā plauktā rindojās īstas grāmatas, sarakstītas tādā valodā, kurā Hārūns neprata lasīt, un ilustrētas ar neredzēti savādām bildēm. “Erudītais Rašīda kungs,” sacīja Betarī, “jūsu amata dēļ tās jūs noteikti interesēs. Šeit jūsu tīksmei un pacilātībai ir apkopotas visas pasakas, kuras pazīstamas ar nosaukumu Stāstu Straumju Okeāns. Ja jums kādreiz aptrūktos vielas, šeit jūs to atradīsiet papilnam.”

“Aptrūktos? Ko jūs tur runājat?” Rašīds nesavaldīgi noprasīja, pēkšņi nobijies, ka Betarī jau sen zina par šausmīgajiem notikumiem G Pilsētā. Taču Betarī papliķēja viņam pa plecu: “Jūtīgais Rašīda kungs! Tas jau bija tikai joks, garāmskrejošs vieglumiņš, vēja aiznests mākonītis. Pats par sevi saprotams, ka jūsu uzstāšanos mēs gaidām ar pilnīgu paļāvību.”

Bet Rašīds jau atkal sašļuka. Bija laiks doties pie miera.

Mundierotie laivinieki pavadīja Rašīdu un Hārūnu uz viņu guļamistabām, kas izskatījās vēl bagātīgākas par dzīvojamo istabu. Pašā Rašīda istabas vidū stāvēja milzīgs, izkrāsots koka pāvs. Laivinieki ar vieglām roku kustībām atbīdīja sānis pāva muguru, aiz kuras atklājās liela un ērta gulta. Hārūnam tika ierādīta blakusistaba, kur viņš ieraudzīja tikpat milzīgu bruņurupuci, kas tieši tāpat pārvērtās par gultu, kad laivinieki nocēla nost tā bruņas. Hārūnam likās mazliet dīvaini, ka būs jāguļ uz bruņurupuča, kam noņemtas bruņas, tomēr, paturēdams prātā labās manieres, viņš teica: “Paldies, ļoti patīkami.”

“Ļoti patīkami?” stāvēdams uz sliekšņa, nicīgi iesaucās Vīzdegunis Betarī. “Tu, nepiedienīgais jaunekli, atrodies uz Tūkstoš un divu nakšu klāja! Ļoti patīkami ne tuvu nav atbilstošs novērtējums! Atzīsti vismaz, ka tas viss ir Super Brīnišķiski, Neticamiski un pilnīgi Fantasmiski!”

Rašīds veltīja Hārūnam skatienu, kas pauda: “Vajadzēja iesviest šito zelli Ezerā, kamēr mums vēl bija izdevība,” — un pārtrauca Betarī brēcienus. “Kā teica Hārūns, tas tiešām ir ļoti patīkami. Tagad mēs dosimies pie miera. Ar labunakti!”

Betarī, varen sapīcis, sparīgi soļoja prom, uz gulbja laivu. “Ja ļaudīm trūkst gaumes,” viņš uz atvadām izšāva, “tad arī vissmalkākās mantas ir kā pērles cūkām. Rīt, neatzinīgais Rašīda kungs, būs jūsu kārta. Paskatīsimies, cik ļoti patīkams klausītājiem šķitīsiet jūs.”

~~~

Tonakt Hārūnam bija grūti iemigt. Viņš gulēja uz bruņurupuča muguras, ģērbies savā iemīļotajā garajā naktskreklā (spilgti sarkanā ar violetiem lāsumiem), svaidījās un grozījās, un, kad pēc ilga laika beidzot taisījās laisties miegā, viņu pilnīgi pamodināja trokšņi no Rašīda istabas turpat blakus: čīksti, dārdi, vaidi, ņurdi un visbeidzot kluss sauciens:

“Tam nav nekādas jēgas — es nebūšu spējīgs — ar mani ir cauri, cauri uz visiem laikiem!”

Hārūns uz pirkstgaliem pielavījās pie durvīm, kas savienoja abas istabas, ļoti piesardzīgi pavēra tās spraudziņā un palūrēja iekšā. Viņš ieraudzīja Tērgu Šāhu, kas, ģērbies vienkāršā, zilā naktskreklā bez kādiem violetiem lāsumiem, nelaimīgs staigāja ap pāva gultu, grīdas dēļiem čīkstot un vaidot, un pie sevis murmināja: “Tikai cildinošus stāstus, ko tu neteiksi! Es esmu Stāstu Okeāns, nevis kaut kāds izsūtāmais puika, ko viņi var izrīkot! — Nē jel, ko es te runāju? — Es uzkāpšu uz skatuves un neatradīšu sev mutē neko citu kā vienīgi khē. — Tad viņi sacirtīs mani gabalos, un ar mani būs cauri, beigas, hatam-šud! — Labāk jau beigt sevi muļķot, mest tam visam mieru, atstāt šo amatu, anulēt abonementu. — Jo burvība ir zudusi, zudusi uz mūžiem, kopš aizgājusi viņa.”

Tad viņš pagriezās, cieši paskatījās uz starpdurvīm un skaļi uzsauca: “Kas tur ir?” Tur nu neko nevarēja darīt; Hārūnam bija jāatbild. “Tas esmu es. Nevarēju aizmigt. Man liekas, vainīgs bruņurupucis,” viņš piebilda. “Tas gluži vienkārši ir pārāk ērmīgs.”

 

Rašīds drūmi palocīja galvu. “Savādi, arī man bija grūtības šī pāva dēļ. Man labāk derētu bruņurupucis. Kā tev patīk šis putns?”

“Noteikti labāk,” Hārūns apstiprināja. “Putns — tas izklausās, kā vajag.”

Tā nu Hārūns un Rašīds samainījās ar guļamistabām; un tāpēc Ūdens Džins, kas tonakt apmeklēja Tūkstoš un divas naktis un ielavījās Pāva istabā, tur ieraudzīja neaizmigušu puiku apmēram savā lielumā, un puika ieplestām acīm skatījās viņam tieši sejā.

~~~

Pareizāk sakot: Hārūns nupat bija iesnaudies, kad viņu uzmodināja čīksti, dārdi, vaidi un ņurdi; vispirms viņš nodomāja, ka tēvam gulēt bruņurupuča gultā tomēr nav vieglāk kā pāva gultā. Tad viņš aptvēra, ka trokšņi skan nevis Bruņurupuča istabā, bet gan viņa paša vannas istabā. Vannas istabas durvis bija atvērtas, gaisma iedegta, un Hārūns tajās ieraudzīja siluetu — tik neparastu, ka to būtu teju vai par grūtu aprakstīt vārdos.

Galvas vietā bija milzīgs sīpols, kāju vietā milzīgi baklažāni, vienā rokā siluets turēja instrumentu kasti, bet otrā — kaut ko līdzīgu uzgriežņu atslēgai. Kramplauzis!

Hārūns uz pirkstgaliem lavījās uz vannas istabas pusi. Būtne, kas tajā atradās, nemitīgi runāja ņurdīgi murdīgā balsī.

“Liec iekšā, rauj atkal laukā! Uzkuļas te tas vīrs, un man uzreiz jānāk šurp un jāmontē augšā, steidzams darbs, nospļauties par manu slodzi. — Bet pēc tam, blīkš, blākš, viņš anulē abonementu, un interesanti, kuram tad atkal ir jānāk šurp un jārauj viss laukā, uz līdzenas vietas, viens un divi, varētu nodomāt, ka izcēlies ugunsgrēks. — Nu, un kur es tagad nobāzu to sasodīto verķi? — Vai te kāds ir rakņājies? — Nevienam vairs nevar uzticēties. — Labi, labi, labi, rīkosimies metodiski. — Karstā ūdens krāns, aukstā ūdens krāns, pusceļā pa vidu, sešas collas augšup gaisā, un tur vajadzētu būt tavam Stāstu Krānam. — Nu, un kur tas palicis? Kas to nospēris? — Opā, kas tad tas? — Ohō, ahā, tad re, kur tu esi! Domāji, ka varēsi no manis noslēpties, bet nu tu esi man rokā. Labi. Laiks Atvienot.”

Kamēr risinājās šis neparastais monologs, Hārūns Halīfa lēni lēnītiņām virzīja galvu sānis, līdz pusacs skatījās gar stenderi iekšā vannas istabā — un tur viņš ieraudzīja mazu mūžveca izskata vīriņu, ne lielāku par viņu pašu, ar lielu, violetu turbānu galvā (tas bija tas “sīpols”) un ar platām zīda pidžamas biksēm, sasietām pie potītēm (tie bija “baklažāni”). Mazajam vīriņam bija iespaidīga bārda, kas apaļiski ietvēra visu seju un bija gaužām neparastā krāsā: pavisam gaiši, pavisam maigi debeszila.

Hārūns vēl nekad nebija redzējis zilu bārdu, tāpēc aiz ziņkārības drusku paliecās uz priekšu; un grīdas dēlis, uz kura viņš stāvēja, viņam par šausmām izdvesa garu, neapstrīdamu čīkstu. Zilbārdis sagriezās virpulī, trīs reizes apcirtās riņķī un nozuda, bet steigā izlaida no pirkstiem uzgriežņu atslēgu. Hārūns metās iekšā vannas istabā, pakampa atslēgu un cieši sažņaudza to rokā.

Gausi un, kā likās, ārkārtīgi saīdzis (kaut gan Hārūns par to nevarēja būt drošs, jo vēl nekad nevienu nebija redzējis materializējamies), mazais zilbārdis parādījās vannas istabā atkal. “Neniekojies, tagad pietiek, ballīte beigusies, visu vajag pēc tiesas un taisnības,” viņš noskaldīja. “Dod šurp!”

“Nē,” Hārūns atteica.

“Atvienotājs.” Vīriņš norādīja ar roku. “Dod šurp, pārsūti nosūtītājam, atdod likumīgajam īpašniekam; rimsties, piekāpies, padodies!”

Tagad Hārūns pamanīja, ka darbarīks, ko viņš tur rokā, tikpat maz atgādina uzgriežņu atslēgu, cik zilbārža galva atgādina sīpolu: citiem vārdiem sakot, vispārējās aprises tam gan bija kā uzgriežņu atslēgai, tomēr tas bija itin kā vairāk šķidrs, nevis ciets, veidots no tūkstošiem smalku dzīsliņu, kurās plūda dažādu krāsu šķidrumi, un to visu kopā saturēja kāds neticams, neredzams spēks. Tas bija skaisti.

“Tu to nedabūsi atpakaļ,” Hārūns stingri noteica, “pirms nepateiksi, ko te dari. Vai tu esi kramplauzis? Vai man izsaukt policiju?”

“Misija nav izpaužama.” Vīriņš sabozās. “Pilnīgi slepena, klasificēta, absolūti personiska informācija; nekādā ziņā nav atklājama maziem prātvēderiem sarkanos naktskreklos ar violetiem lāsumiem, puišeļiem, kuri sagrābj to, kas viņiem nepieder, un pēc tam saukā citus par zagļiem.”

“Nu labi,” Hārūns sacīja. “Tad es pamodināšu tēti.”

“Nē!” asi attrauca zilbārdis. “Tikai bez pieaugušajiem! Likumi un noteikumi, stingri aizliegts, mans darbs nav tik daudz vērts. Ak, es jau zināju, ka šī būs briesmīga diena!”

“Es gaidu,” bargi noteica Hārūns.

Mazais vīriņš izslējās pilnā augumā. “Es esmu Ūdens Džins Kadnu,” viņš dusmīgi iesāka, “no Stāstu Straumju Okeāna.”

Sirds Hārūnam iepukstējās straujāk. “Tu gribi apgalvot, ka tiešām esi viens no tiem Džiniem, par ko man stāstījis tētis?”

“Stāstu Ūdens Piegādātājs no Lielās Stāstu Jūras.” Sarunbiedrs paklanījās. “Tieši tā; tas pats gan; neviens cits; tas esmu es. Tomēr man ar nožēlu jāziņo, ka šis kungs vairs nevēlas saņemt šo pakalpojumu; ir pārtraucis stāstnieka aktivitātes, metis plinti krūmos, pacēlis rokas. Viņš ir anulējis savu abonementu. Lūk, tāpēc nepieciešama mana klātbūtne — Atvienošanas vajadzībām. Un šim nolūkam, lūdzu, atdod manu Instrumentu.”

“Ne tik ātri,” sacīja Hārūns, kam reiba galva — ne tikai no atklājuma, ka Ūdens Džini tiešām pastāv un ka Lielā Stāstu Jūra nav tikai stāsts, bet arī no vēsts, ka Rašīds ir pielicis punktu, padevies, aizvēris muti ciet. “Es tev neticu,” viņš teica Džinam Kadnu. “Kā viņš nosūtīja tādu ziņu? Es gandrīz visu laiku biju kopā ar viņu.”

“Viņš to nosūtīja ar parasto paņēmienu.” Kadnu paraustīja plecus. “PSPLP.”

“Un kas tas ir?”

“Tas taču pašsaprotami,” Ūdens Džins ar zobgalīgu smaidu atbildēja. “Tas ir Pārāk Sarežģīts Process, Lai Paskaidrotu.” Ieraudzījis, kā Hārūnam izstiepjas seja, viņš paskaidroja: “Šajā gadījumā tur piedalās Domu Stari. Mēs uz tiem noskaņojamies un klausāmies viņa domas. Augsta tehnoloģija.”

“Augsta vai zema,” Hārūns atcirta, “bet šoreiz tu esi kļūdījies, salaidis visu grīstē, nošāvis greizi.” Viņš juta, ka sāk runāt kā Ūdens Džins, un papurināja galvu, lai domas kļūtu skaidrākas. “Mans tēvs nekādā ziņā nav atmetis visam ar roku. Tu nedrīksti pārtraukt viņam Stāstu Ūdens piegādi.”

“Rīkojums,” teica Kadnu. “Visus jautājumus izskata Lielais Komptrolieris.”

“Ko tas Lielais Komptrolieris dara?” Hārūns gribēja zināt.

“Nu protams, ka komptrolē Pārāk Sarežģītus Procesus, Lai Paskaidrotu. PSPLP Namā, Gupas Pilsētā, Kahāni. Visas vēstules jāadresē Valzirgam.”

“Kas ir Valzirgs?”

“Tu laikam neklausies, kā nākas,” Kadnu piezīmēja. “PSPLP Namā Gupas Pilsētā strādā daudz spīdekļu, bet Lielais Komptrolieris ir tikai viens. Viņi ir Smadzeņpodi. Viņš ir Valzirgs. Tagad skaidrs? Saprati?”

Hārūns uzsūca visu šo informāciju. “Un kā vēstule tur nonāk?” viņš jautāja. Ūdens Džins klusu iesmējās. “Tā tur nemaz nenonāk,” viņš atbildēja. “Redzi, cik skaista sistēma.”

“Neredzu vis,” Hārūns atcirta. “Un, pat ja tu tiešām atvienosi savu Stāstu Ūdeni, mans tētis tik un tā spēs stāstīt.”

“Stāstīt prot katrs,” Kadnu noteica. “Piemēram, meļi un blēži, un krāpnieki. Bet, lai stāstītu stāstus ar Īpašo Sastāvdaļu — o, tad pat vislabākajiem stāstniekiem ir nepieciešami Stāstu Ūdeņi. Stāstīšanai, gluži kā automašīnai, ir vajadzīga degviela; un, ja nav Ūdens, izbeidzas Tvaiks.”

“Kāpēc lai es ticētu kaut vienam tavam vārdam,” Hārūns nepiekāpās, “ja šajā vannas istabā neredzu neko citu kā vien pilnīgi parastu vannu, podu, izlietni un dažus pilnīgi parastus krānus, uz kuriem rakstīts Auksts un Karsts?”

“Paraugi te,” aicināja Ūdens Džins, rādīdams tukšā gaisā sešas collas virs izlietnes. “Paņem Atvienošanas Instrumentu un paklaudzini, re, šajā vietā, kur, kā tev liekas, nav nekā.” Šaubīdamies, turēdams Ūdens Džinu aizdomās par blēdību un piekodinājis viņam pakāpties atpakaļ, Hārūns paklausīja. Dzinn! — noskanēja Atvienošanas Instruments, atsities pret kaut ko ārkārtīgi cietu un ārkārtīgi neredzamu.

“Tur tas ir!” plati smaidot, iesaucās Ūdens Džins. “Stāstu Krāns: lūgtum!”

“Es vēl arvien nesaprotu.” Hārūns sarauca pieri. “Kur ir tas tavs Okeāns? Un kā Stāstu Ūdens tiek šajā neredzamajā Krānā? Kā darbojas santehnika?” Pamanījis Kadnu acīs zobgalīgu dzirksti, viņš nopūtās un pats atbildēja uz savu jautājumu: “Nesaki, es zinu. Pārāk Sarežģīts Process, Lai Paskaidrotu.”

“Trāpīts,” Ūdens Džins noteica. “Punktīgi, taisni desmitniekā, naglai uz galvas.”

Nu Hārūns Halīfa pieņēma lēmumu, kurš, kā izrādījās vēlāk, bija vissvarīgākais lēmums viņa mūžā. “Kadnu kungs,” viņš ierunājās pieklājīgi, bet stingri, “aizvediet mani uz Gupas Pilsētu pie Valzirga, lai es varu novērst šo muļķīgo kļūdu attiecībā uz mana tēva Ūdens piegādi, pirms vēl nav par vēlu.”

Kadnu papurināja galvu un noplātīja rokas. “Neiespējami,” viņš sacīja. “Neiet krastā, nav paredzēts, pat nesapņo par to. Ieeja Gupas Pilsētā Kahāni, Stāstu Straumju Okeāna krastā, ir stingri aizliegta, pilnīgi slēgta, simtprocentīgi necaurlaidīga visiem, atskaitot akreditētās personas, piemēram, mani. Bet tu? Nekādu izredžu, pat ne miljons gados, bezceris.”

“Tādā gadījumā,” Hārūns mīlīgi iedūdojās, “tev būs jādodas atpakaļ bez šī,” — viņš pavēzēja zilbārdim gar degunu Atvienošanas Instrumentu — “un jāpaskatās, kā Viņiem patiks tas.”

Iestājās ilgs klusums.

“Labi,” noteica Ūdens Džins. “Es esmu tavos nagos, viss skaidrs. Tad sitam pēdu, laižamies, tinamies. Es gribu sacīt: kad nu ejam, tad ejam!”

Hārūna sirds strauji šļuka uz papēžu pusi. “Tu gribi sacīt,” viņš stomījās, “tūliņ?”

“Tūliņ,” Kadnu apstiprināja. Hārūns gausi un dziļi ievilka elpu.

“Nu labi,” viņš teica. “Tūliņ.”

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.