Grāmatas
05.07.2017

Hanaka

Komentē
2

Par Kristīnes Ulbergas romānu "Tur", apgāds "Dienas grāmata", 2017

Latviešu literatūrā beidzot ir sava Hanaka – tekstuāla telpa, kas ļauj  pievērsties lasīšanai tam lasītājam, kuru urda citi apsvērumi, nevis izklaide, rakstniecības tehnikas atklāšana, teksta baudīšana vai latviešu literatūras konkurētspējas pierādījumu meklēšana. Tomēr šis Kristīnes Ulbergas romāns "Tur" spoži apliecina arī visu iepriekšminēto, šis ir lielisks romāns. Un šis ir arī meklējums. Lai gan Kristīne Ulberga ir pieredzējusi rakstniece (sarakstījusi trīs grāmatas pusaudžiem,  bet romāns "Zaļā vārna" 2013. gadā apbalvots ar Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs), rakstot "Tur", viņa neiztaisās par rakstnieci. Grāmatas pēcvārds visai vienkārši un brīvi izklāsta autores ceļu pie romāna, turklāt iesaku šo pēcvārdu lasīt kā priekšvārdu – tas var sagatavot šim literārajam labirintam neiesvaidītu lasītāju, iedodot pamatu vai, tieši otrādi, izsitot pamatu zem kājām, lai šī romāna ceļā atrastu citu – fundamentālāku un lasījumam noderīgāku.

Mani šis romāns aizveda tur – personīgā vēstures ceļojumā. Māja starp Valku un Smilteni pie Vadaiņu purva, kurā risinās romāna darbība, ir rokas stiepiena attālumā no mājas, kurā pavadīju savas bērnības brīvos brīžus. Arī mūsu māja bija vientuļa un noslēgta, tuvākās kaimiņu mājas atradās vairāku kilometru attālumā, vienā pusē ezers, otrā biezs mežs, cauri kuram no autobusa jāmēro sešus kilometrus garais ceļš līdz mājai. Šajā mežā vienīgo reizi dzīvē esmu redzējusi rubeņus, grāvī ziedēja savvaļas cūkauši, bet pļavā pret māju – naktsvijoles. To stāstu, lai parādītu, cik neskarta šī vieta bija. Un visdrīzāk es un grāmatas varoņi esam staigājuši pa vienu un to pašu pasta un autoveikala ceļu. Mēs kā bērni klaiņojām pa tuvējo apkārtni un uzgājām pamestu māju mežā, kuru ieskāva apsūnojušas mežābeles. Saprotams, ap to laiku, kad es tur blandījos, "Hanaka" jau bija beigusi pastāvēt. Un visdrīzāk tā bija pavisam cita māja, tādu tur apkaimē bija ne viena vien. Tomēr, ja ar cauro laivu pārceltos pāri Sētas ezeram, kā es bieži tiku darījusi, apietu Salaiņa ezeru, nonāktu pie Vadaiņu purva – pa taisno kāds pusotrs kilometrs.

Necik sen kāds ārzemju kolēģis rakstnieks minēja, ka būtu jāuzmanās, lai literatūra nekļūtu ezoteriska. (Izņemot Džīmas garo pasaules kārtības aprakstu, kas nolaižas no nekurienes kā deus ex machina un iebaksta lasītāja snuķi visās pasaules kartēs pārāk tieši, romānam nav ko pārmest.) Bet tikpat labi varētu uzmanīties no tā, ka literatūra varētu tāda nekļūt. Romānā aprakstītā iekšupvērstā pievēršanās cilvēka patībai astoņdesmitajos gados bija slepena līdzīgi domājošo oāze citādi oficiālajā domtelpā, bet par dvēseles telpu laikam vispār nevarēja īsti ieminēties. Mūsdienās atvērtā un pārbagātā new wave un what not informācija plūst pa visiem kanāliem (tomēr daudzi tāpat ir pamanījušies to nepamanīt), tāpēc šīs alternativitātes tiek uzlūkotas kā tikai daļa no kapitālisma a la carte piedāvājuma, jo atklāti jau parādījās tikai līdz ar kapitālismu. Ulbergas nostāja pret lētu garīgumu ir visai tieša, to izlasīsiet pēcvārdā. Autore ir gribējusi ierādīt lasītājam citu ceļu – cauri purvam, cauri labirintam, cauri sev. Viegli nav. Tur ir daudz tumsas. Jo īpaši Pāvelam. Un Māsteram. Lai gan Māsters, savā ziņā apgaismots un citiem par piemēru, manuprāt, visvairāk no visiem iemieso šo nemitīgo darbu ar sevi, šo spriedzi – ļaut sev sekot, bet nenoklīst pašam. Jo nevis tam, kurš nevainojams, citi seko pretlikumīgā gājienā uz pamesto māju un tāpat arī labirintā, bet tam, kurš spēj transformēt savas iedzimtās vainas, turklāt šķietami neiejaucoties apkārt esošajā – tiešā veidā nenolobot ārējos iluzoros ideoloģiskās valsts un mācekļu apvalkus, bet mācekļi sajūt šos dziļuma pieskārienus kā pašu. Varbūt pat sapnī. Māstera uzdevums ir mācekļus atgriezt – un viņi sāk apzināties savu intuitīvo vilkmi atgriezties. Katrs no viņiem nonācis Mājā neapjaušamu iemeslu dēļ, pat ja vecākajiem mācekļiem tas šķiet likumsakarīgi. Arī jauniņo Pāvelu Māja atved pie sevis. Turpmākajā romāna gaitā viņš sāk apjaust savu atnākšanu, tulkot Džīmas tēlu, rāgānas un savu pamatu, kas ir pavisam citāds nekā celms, uz kura pakāpdamies viņa jukušais brālis Itālo saka prezidenta runas, it kā būt par prezidentu vadoņa ērā vispār būtu iespējams sapņot. Bet Itālo ir pārāk akls, lai to saprastu: viņš ir akls psihiski, garīgi un beigās arī fiziski. Tomēr šis kompozicionālais aklums Itālo neskādē, jo viņš pats neapjauš ne šo nespēju redzēt, ne tās ierobežojošo iedabu. Akls ir arī Pāvela un Itālo tēvs, varbūt tipisks padomju ideoloģijas caurgrauzts kādreiz cilvēks. Bojā gājušās sievas un abu bērnu mātes vietā otrā sieva Kaķerina iebaro viņu ar garšīgiem pīrāgiem: mierinājums, ar kuru tiek barota visa sabiedrība – paēdis, siltumā un jumts virs galvas –, ko vēl vairāk vajag?! Bet lielākais kumoss izrādās ieved mazumā.

Iešana uz Māju ir atteikšanās, caur kuru tu vari iemantot bezzaudējuma brīvību. Tomēr, lai gan Mājā Pāvels rod patvēruma sajūtu, viņa atteikšanās tikai sākas – atteikšanās no siltuma un ēdiena, atteikšanās no saviem nodomiem, atteikšanās no nepakļaušanās, atteikšanās no neizpratnes caur atteikšanos no neticēšanas un ticēšanas vienlaikus. Ticība, draudziņ, tevi nenoķers savā plaukstā kā Dieva ausī. Drīzāk tā tevi lauzīs, kamēr būs salūzis viss, kas tevī uzbūvēts – no laikmeta, no sabiedrības, no tā, ko tu zināji. Un tad tev paliks vien nezināmais, kam paspert soli pretī un ar ko iepazīties. Pāvels no citiem mācekļiem atšķiras ar savu neatkarību: citi mācekļi – Johans, Sinoptiķis, Džonijs – šeit sekojuši Māsteram un praktizējuši Māstera mācību sev draudzīgā un pazīstamā kopībā, savukārt Pāvels ir vienīgais, kuram jāielauzās bez jebkādas priekšvēstures un iesvētīšanas. Viņa priekšvēsture ir gaužām īsa – viņš ir pavisam jauniņš puika, tomēr šī īsā priekšvēsture jau paspējusi sabiezēt gana traģiska. Mazajam cilvēkam – gan PSRS pilsonim, gan pusaudzim, gan cilvēkam tapšanas stadijā – nodarītā neizprotamā, neizprotamā netaisnība. Varētu vismaz uz ģimeni paļauties, bet, ja māte izdarījusi pašnāvību brāļa klātbūtnē un varbūt prātu izkūkojušais brālis pat piepalīdzējis... Pāvelu nepamet pāridarījuma sajūta, negodīga lieta ar viņu ir notikusi, tomēr viņš mēģina ar to samierināties un apmānīt sevi: "Tas nekas, ka mamma nomirusi, tas nekas, uz pasaules ir vēl cilvēki. Vēl cilvēki. Vēl cilvēki. Vēl. Mēs būtu gatavi slēgt līgumu ar nelabo. Iemainīt visu pasaules dzīvību pret mammu." (96. lpp.) Savukārt tēvs – stukačs mīkstmiesis otrās sievas Kaķerinas rokās, tad kādas, sasodīts, kādas cerības, lai Pāvelam vēl būtu?! Plūst viņiem līdzi pa šo smirdīgo reni? Pāvels kaut kā iekšēja noteikts intuitīvi jūt, ka to nespēj. Bet viens viņš var noslīkt purvā, jo neviena, neviena nav, pat viņa paša vēl nav. Toties ir Džīma, kas viņu izglābj. Bet arī Džīmas varbūt nav. Tomēr ir izglābšana. Vai tomēr pašizglābšanās? Varbūt tobrīd Pāvels sāk būt. Varbūt tāpēc Māsters viņam ļauj būt. Idilliska kopiena ir laba padarīšana, bet varbūt te beidzot ir uzradies viens īsts māceklis, ko Māsteram aizvest uz neaizejamo alu pie sava Skolotāja? Tad arī Māsters var atbrīvoties no savas vietas uz akmens laukā, uz kura viņš dziļdomīgi sēd, no savas vietas, ar kuru noslēdzas viņu aplis.

Tēva padošanās un Pāvela nepadošanās ielauzīties citiem Mājas iemītniekiem pieejamajā, kas tātad ir apliecinājums, ka tas ir iespējams, savā ziņā ir stāsts par to, cik nobriedusi kā sabiedrība esam. Vēsturiskajās patiesībās tiek meklēts pamats, uz kura balstīt savu dzīvi. Uz padomju patiesībām balstītās masas dzīves bija nolemtas. Patiesības, kuras šķiet svarīgas, īstas Ulbergai, ir daudz senākas par vēsturiskajām. Vai šis romāns ir vēsturisks? Jā, tas ir vēsturisks, jo stāsta par Latvijas laukiem un astoņdesmito gadu padomju pilsoņiem, kas iekšēji un ārēji ir tikpat savažoti kā nēģeru vergs Džīma, bet nēģeriem, tāpat kā Dievam, neviens padomijā netic. Romāns vienlaikus arī nav vēsturisks, jo, kā viens no grāmatas varoņiem saka: "Tomēr ir svarīgāk, kurp tu ej, nevis no kurienes esi nācis. Vēsture nenozīmē itin neko, jo tā ir pagātne." (25. lpp.) Tāds arī ir šis romāns – tas ieskatās pagātnē, tomēr liek virzīties tālāk, kur "tālāk" nozīmē "tuvāk (sev)". Jo "cilvēks ir visdziedināmākais radījums uz pasaules un uz savu dziedināšanu viņš nemitīgi liek cerības" (147. lpp.). Romāns – patvērums, kurā laipni aicināts ikviens lasītājs, kas tic literatūras lasāmībai un cilvēka transformēšanai. Romāns "Tur" dažiem varētu kļūt par atbildi uz jautājumu: "Kura grāmata ir spējīga mainīt dzīvi?" Latviešu literatūrā šādas telpas līdz šim nav bijis. Tomēr nebūtu jāuztraucas, ka tās intimitāte varētu zust.

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!