Vienreiz Gūtenmorgens sēdēja parkā uz soliņa un domāja par naudas nepastāvīgo dabu. Kaut kā baigi: nupat vēl likās – nauda ir, pat diezgan daudz, bet ieej internetbankā un redzi – pilnīgi tukšs. Tikpat tukšs kā Kalniņa skatiens, kad tam palūdz aizdot dažus eiro. Gūtenmorgens skumīgi palūkojās uz Kalniņu, kurš turpat blakus adīja mazmeitai zeķītes.
– Ko lai tev saku? – uztvēris Gūtenmorgena domas, Kalniņš ar adāmadatu pakasīja aiz auss. – Kapitāla kustība mēdz būt neprognozējama.
– Taisnība, – apstiprināja Krūmiņš, kurš, uz tā paša soliņa piemeties, tina cigaretes sev un saviem tuvajiem. – Jo sevišķi tas attiecas uz kultūras kapitālu. Ārkārtīgi grūti uzminēt, pie kura tas aizies. Es reiz iesniedzu projektiņu Kākāefā, un domājat: man kaut kas tika?
– Domāju, ka nē, – teica Kalniņš. – Un cik tu prasīji, ja nav noslēpums?
– Precīzi neatceros, bet nedaudz. Tas pirms divdesmit gadiem bija, vēl latos.
– Skaidrs, – Kalniņš šūpoja galvu. – Tev vajadzēja vēlreiz paprasīt. Bet vēl drusku mazāk un eirās.
– Kur tad vēl mazāk, – Krūmiņš pikti novicināja ar roku. – Zini ko, aizej pats, redzēsim, kā tev ies.
– Man varbūt arī neies, bet Gūtenmorgenam gan varētu iet, – Kalniņš iedūra Gūtenmorgenam plecā ar adāmadatu. – Tev taču uz mākslām ir nags. Rondo diviem tamburīniem ar nosaukumu “Tēvs”, kuru pats pēc tam pārtaisīji tautasdziesmā “Mūsu tēvs”. Tad mākslas akcija “Baltie zaķīši”… – stumdams adatu arvien dziļāk Gūtenmorgena miesā, Kalniņš pēc atmiņas skicēja drauga radošo CV. – Kaut kas vēl tev tur bija...
– Vēl man bija “Pabeigtā nepabeigtā simfonija” un dzejolītis par pirmo, bet ļoti īso mīlestību, – ciezdams asas sāpes, Gūtenmorgens kautrīgi nolaida acis. – Starp citu, – viņš piebilda. – Par to visu es no Kākāefa neko neesmu saņēmis.
– Bet vai tu maz prasīji? – jautāja Krūmiņš.
– Neprasīju, bet vienalga, kaut kā tā… manuprāt, viņi paši varēja aizdomāties…
Kalniņš ar Krūmiņu zīmīgi saskatījās. Viņi saprata, ka Gūtenmorgena ego ir pārsniedzis visas robežas, un tai pašā laikā atzina – šāds dvēseles stāvoklis kārtīgam māksliniekam ir tikai normāls, pat diezgan labi piestāv.
– Nu, tad ir pēdējais laiks iet un prasīt, – stingrā balsī teica Kalniņš.
– A ja nu man neiedod? – Gūtenmorgens minstinājās. – Būs kauns.
– Tev nav par ko kaunēties, – Krūmiņš uzmundrināja draugu. – Lai kaunas tie, kas neiedos. Tu esi mākslinieks un ej uz fondu ar atvērtu sirdi, kā jērs bez vainas.
– Tieši tā. Tāpēc tikai uz priekšu, – Kalniņš izvilka adatu no Gūtenmorgena pleca, ātri aizlāpīja caurumu un vēl uzlika plāksteri.
Sāpes rimās, Gūtenmorgens jutās atvieglots, un jau pēc mirkļa viņu piepildīja svaiga, radoša enerģija. Atcerējies, ka ir taču simtgade, viņš ātri sagatavoja projektu “Latvijas divreiz piecdesmit nokrāsas” un iesniedza Kultūrkapitāla fondā. Aptuveni pusotru mēnesi pavadījis priecīgās gaidās, kuras tikai retumis apēnoja nelielas bažas, Gūtenmorgens saņēma noraidošu atbildi – finansējums netiek piešķirts, jo projekts ir mazāk aktuāls. Kā ir mazāk aktuāls! Kam tad viņi dod, ja tādam projektam nedod? Gūtenmorgena roka jau stiepās pēc telefona, lai zvanītu uz fondu un pateiktu dažus stiprus vārdus, tomēr doma – Ko par mani padomās? – lika savaldīties. Karstās dusmas drīz vien noplaka, taču sirdī palika – Neviens mani nesaprot! – veida aizvainojums, kurš pamazām izgulsnējās rūgtos sāļos. Gūtenmorgens atkal aizgāja uz parku un apsēdās uz soliņa, bet draugi, ieraudzījuši viņa sarūgtināto vaigu, uzreiz visu saprata.
– Ha, tagad arī tu esi izjutis netaisnības garšu. Welcome to the club! – Krūmiņš uzsita Gūtenmorgenam pa plecu un uzcienāja ar svaigi tītu cigareti, bet Kalniņš adīja mazmeitai reglāna jaciņu.
– Tev mierinājumam, – uzmetis valdziņu, viņš ierunājās. – Es nesen izlasīju, ka fonds tikai katru ceturto projektu spēj atbalstīt. Nu, apmēram. Tā ka tavs pirmais gājiens nav baigā neveiksme, bet tikai statistiskā norma.
Gūtenmorgens dziļi ievilka dūmu. Kamēr viņš apdomāja dzirdēto, viņa smadzenes pēkšņi atdzīvojās un sāka attīstīt jaunu ideju. Jāiesniedz vismaz četri projekti, viņš sprieda. Nē, labāk astoņi, dubults neplīst, un tā noklāsies visas nozares. Un pa virsu, kā maza cepurīte, jāuzliek devītais – starpdisciplinārais. Vai vēl drošāk – četri projekti katrā nozarē, tas būs trīsdesmit seši. Jā, šķiet, es to varu.
Apņēmības un cerību pilns, Gūtenmorgens devās mājās gatavot projektus. Pa ceļam viņš iztēlojās, kā, saņēmis pirmo atbalstu, sabučo nozares kuratori, apskauj ekspertu padomes priekšsēdētāju, paspiež fonda direktoram roku, uzsauc visiem kūkas un saldējumu un, visbeidzot, Krūmiņam par morālo atbalstu uzdāvina jaunu tabakas dozi, bet Kalniņam dzijas kamolīti un vēl asākas adāmadatas.
0