Par pirmo Valmieras Vasaras teātra festivālu 2016. gada 5.–7. augustā
Ar ko lai sāk? Ar informatīvu atkāpi. Valmieras Vasaras teātra festivāls šogad norisinājās pirmo (domājams, ne pēdējo) reizi Valmierā un Valmiermuižā. Tā direktors Reinis Suhanovs "Satori" rīkotajā, Ilmāra Šlāpina vadītajā diskusijā festivāla pēdējā dienā atzina, ka esot patīkami izjust brīvību no teātra un neierobežotību idejās un to izpildījumā. Tā tas arī bija. Brīvi, nepiespiesti, bez lieka stresa un burzmas. To gan es saku tieši par festivāla atmosfēru, nevaru attiecināt šos apzīmējumus uz visu festivālā redzēto, bet par to vēlāk. Līdz redzamām un starptautiskām festivāla aprisēm, protams, šim projektam vēl ir tāls attīstības ceļš ejams, taču pavisam noteikti ir jūtams tā potenciāls.
Festivāls iesākās divas dienas pirms piektdienas, kad tika publiskota informācija par to, ka atcelts viens no festivāla centrālajiem notikumiem. Komponista Kristapa Pētersona slimības dēļ skatītājiem diemžēl gāja secen intriģējošā audiālā instalācija koncerta formā ar nosaukumu "Purva bridējs. Ciltskoks". Taču īstais festivāla sākums 5. augustā plkst. 16.00 pie Valmieras Drāmas teātra ar dažādu svarīgu iesaistīto personu runām ļāva apjaust to, ka cilvēki teātri kā festivālu, kurā gulēt, mazgāties un baudīt mākslu vienuviet, nespēj īsti uztvert. Ar to es gribu teikt – lai gan pasākumam bija pat oficiālais festivāla kempings "Avoti", mūsu telts bez jau minētajiem skudru pūžņiem un dažādu krāsu un indīguma pakāpes sēnēm bija vienīgā atvēlētajā kempinga teritorijā, kas nozīmē, ka teātri tomēr latvieši uzskata par tādu mākslu, kura jāapmeklē lakkurpēs un gludinātos brunčos, nevis ērtās čībās un biezās zeķēs pa taisno no saburzītas un nedaudz mitras telts vietas. Festivāla atklāšanā piedalījās ne vairāk par 30 cilvēkiem, kuriem bija tā iespēja izbaudīt ekskluzīvus cienastus no "Valmiermuižas alus" un restorāna "Rātes vārti", bet ne jau par alu un uzkodām man jārunā. Man jārunā par to, kas un kā notika ar teātri turpmākajā festivālā.
Pirmā izrāde piektdienas vakarā bija Augusta Strindberga "Jūlijas jaunkundze" – Igaunijas teātra "MTÜ Kell Kümme Theatre" viesizrāde Romāna Baskina (Roman Baskin) režijā –, kuru festivālā rādīja tikai vienreiz. Izrāde tika demonstrēta igauņu valodā ar sinhrono tulkojumu latviešu valodā. Nepieciešamība apmeklēt šo notikumu slēpās vēlmē noskaidrot, kā izrādes vizuālie kodi sadzīvo ar sinhroni ļoti bieži atpaliekošo tulkojumu. Sākotnēji pārņēma ārkārtīgs diskomforts no monotonā latviskojuma austiņās un kontrastainā dzīvelīguma spēles laukumā (pagalmā aiz Valmieras muzeja), kas prātā jau iedvesa nelielu paniku, jo šādi bija jāizdzīvo gandrīz divas stundas. Taču ar laiku diskomforts mazinājās, sāku atcerēties lugas tekstu, sāku baudīt aktieru izstaroto spēles baudījumu. Te es apzināti gribu paturēt stila kļūdu, jo Jūlijas jaunkundzes atveidotāja Kersti Heinlo (Kersti Heinloo) patiešām baudīja iespēju spēlēt, būt Jūlijai, un arī viņas Jūlija baudīja kā pārākumu pār citiem, tā arī pazemojumu, līdz ar to nemaz nepārsteidz fakts, ka Heinlo par šo lomu ieguvusi Igaunijas Teātra balvu ("Estonian Theatre Awards") nominācijā Gada aktrise 2014. gadā. Izrādei izcili piemērotais Valmieras muzeja pagalms ļāva beidzot izprast Strindberga Jūliju kā līdzvērtīgu Blaumaņa Raudupietei. Te jāatzīmē pirmais Valmieras Vasaras teātra festivāla ieguvums – pilsētvide ir tik ietilpīga un daudzveidīga, ka tās precīza un asprātīga izmantošana konkrētās izrādes vajadzībām kļuva par izcilu vēstījuma sastāvdaļu. Pēkšņi Jūlijas, Žana un Kristīnes vietā es varēju ieraudzīt arī latviski runājošo Antoniju, Indrānu tēvu vai mūsu pašu Kristīni. Pats iestudējums gan šķita par klasisku un piezemētu, atsevišķas lugas epizodes tika parādītas pat triviāli un bez simboliska piepildījuma, Kristīni Kati Ongas (Kati Ong) izpildījumā kā tēlu izjust bija ļoti grūti, jo atmiņā palikusi tikai aktrises vienveidīgi dusmīgā intonācija, kas asi kontrastēja ar mainīgo Jūliju un Andresa Mehara (Andres Mähar) atveidotā Žana krasajām svārstībām no pieglaimības līdz nicinājumam. Kopumā iestudējums šķita oriģināls tieši ar izciliem kostīmiem, atbilstošu scenogrāfiju (tērpu māksliniece un scenogrāfe – Anna Lumiste (Ann Lumiste)), precīzi piemeklētu spēles laukumu un Jūlijas paradoksālo pretstatu atklāšanu ar pārliecinošas aktierspēles palīdzību, jo šoreiz jau teksts nespēja palīdzēt, balss intonācijas bija tikai nojaušamas attiecīgā teksta paušanai, bet iespaidu atstāja tieši mīmika, ātra partnera uztvere, ķermeņa valoda un izspēlētie kontrastainie emocionālie stāvokļi.
Festivāla otrās dienas programmā bija sagaidāma modes skaņu poēma Rūdolfa Blaumaņa "Tālavas taurētājs", kuras radošajā komandā ietilpst režisors Elmārs Seņkovs, balss ierakstā Gundars Āboliņš, modes mākslinieki Mareunrol's, mūziķis Shipsea un skaņu režisors Gatis Zaķis. Kā jau sagaidāms, šī pasākuma norises vietā visvairāk bija redzami sabiedrībā pazīstami ļaudis, konkrētais iestudējums arī festivāla laikā tika rādīts visvairāk – kopā piecas reizes. Atkal jāuzteic izvēlētā vide iestudējumam, izrāde/modes skate notika Depo kamerteātrī, kas savulaik kalpojis par vagonu noliktavu. Tam bija nepieciešamā akustika, garā taisnstūra forma, kur defilēt, skatītāju vietu izkārtojums ļāva pamanīt visu nepieciešamo no jebkuras vietas. Runājot par pašu iestudējumu, nebija īsti skaidrs, kurā brīdī būtu bijusi nepieciešama režisora klātbūtne, jo Blaumaņa teksts ir tik ierobežots tēlos, ka nav jābūt pārāk attapīgam, lai tos nolasītu jau pašu tērpu kontekstā, nemaz nerunājot par mūzikas atbilstību konkrētajiem tērpiem un tēliem. Problēma šajā visā estetizētajā Blaumaņa uzvedumā bija tāda, ka neviens no radošās grupas nebija atcerējies vai vispār zinājis par Blaumaņa iespējamo (ļoti ticamo) ironisko vēstījumu, kas ielikts šīs poēmas tekstā, līdz ar to patriotiskā prātuļošana festivāla programmiņas atvērumā, kas veltīts "Tālavas taurētājam", izraisīja smīnu. Protams, neviens jau nav aizliedzis šo tekstu uztvert arī nopietni. Ja tā, tad man jāsaka, ka tāpat nekādu patriotisma un drosmes slavinājumu no šī vizuālā un audiālā piedzīvojuma izveidot nevarēja, jo tā estetizētā, monotonā pabeigtība bija vienkārši estētisks baudījums. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka divu mākslu sintēze, uz ko bija balstīts šis uzvedums – modes māksla un mūzika –, attaisnoja sevi ar precīzu vēstījuma iznešanu: sākot jau no pirmā tēla/tērpa, kas parādījās spēles laukuma dibenā, bija skaidri saprotams, kurš teksta elements tika attēlots. No postdramatiskā teātra viedokļa, iespējams, būtu jāievieš vēl viens izrāžu veids izrāde/modes skate, jo, gluži kā citos postdramatiskā teātra izrāžu veidos, arī te teksts tika atstāts otrajā plānā, vēstījumu iznesa teātrī parasti par blakuselementiem uzskatītā kostīmu un skaņu māksla. Šķiet, ka šis uzvedums, teksta pārlikums, iestudējums bez aktieriem (bet ar modelēm un māsām Rutkēvičām) bija visoriģinālākais un ekstravagantākais visā festivāla programmā, līdz ar to liek pamatīgāk izvērtēt tā trūkumus un pamanīt veiksmes.
Festivāla trešā, pēdējā, diena mums norisinājās tikai Valmiermuižā, kur notika Anetes Kozlovskas koncerts, "Satori" rīkotā diskusija un vakarā arī festivāla skaļākais notikums – Raiņa "Spēlēju, dancoju" brīvā dabā Mārtiņa Eihes režijā. Ilmāra Šlāpina vadītajā diskusijā, kurā piedalījās režisori Mārtiņš Eihe un Viesturs Meikšāns, Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa, kā arī teātra zinātniece Edīte Tišheizere, bija paredzēts runāt par to, "vai klasisku un zināmu mākslas darbu pārtulkošana jaunā mākslas valodā ir raksturīga laikmetīgajam teātrim? Kāds ir tradicionālā teātra potenciāls mūsdienās? Vai multimediālisms mūsdienu teātrī joprojām ir aktuāls?", taču diskusija izvērtās vairāk domu apmaiņā par to, vai režisors kā mākslinieks teātra institūcijā ir brīvs, par to, cik ļoti režisoriem gribētos nepakļauties teātra direktoram un cik lielā mērā katram režisoram būtu nepieciešama sava personīgā trupa. Diskusija ieilga, pārsniedzot tai atvēlēto stundu, jo tie daži skatītāji un pieci sarunas virzītāji bija ieinteresēti konkrētajā tematā, kārtējo reizi nonākot pie secinājuma, ka viņiem gribētos vairāk šādu sarunu ar kolēģiem un interesentiem, dalīties pieredzē un apmainīties viedokļiem, tāpat arī tikties ar skatītāju un kritiķiem. Par ko vislielākās manas bēdas/dusmas? Par to, ka festivālā tik maz bija redzami teātra kritiķi, zinātnieki, akadēmiķi. Bet nu tas lai paliek manā bēdu lādītē. Tagad par festivāla "naglu" – Raiņa "Spēlēju, dancoju" Valmiermuižas staļļa pagalmā. Iestudējums atstāja tādu iespaidu, ka, šķiet, "Spēlēju, dancoju" būtu piemērots aktieru diplomdarba izrādei, jo tas sevī ietvēra gan dejotprasmi, gan dziedātprasmi, turklāt vēl bija nogurdinošs kā skatītājiem, tā aktieriem tieši ar savu rituālo dabu, kas lika atkārtoties atkal un atkal. Šis darbs visnekaunīgāk un redzamāk atsijātu tos, kas spēj izturēt skrējienu un pamanīties vēl noturēt skatītāju uzmanību, no tiem, kas "netur līdzi". Ja jau tāds iespaids radies, tad jau, šķiet, kaut kas tāds ir novērots uz spēles laukuma, un tā patiešām arī ir – Ingas Apines Lelde, Kārļa Neimaņa Tots, Ineses Pudžas vedējmāte un Zemes vēzītis, kā arī profesionālie dejotāji gan ar skanīgo balsi, gan pārliecinošajām kustībām bija tie, kas šo iestudējumu virzīja uz priekšu, taču atpaliekošo skaits bija tik liels (negribu uzskaitīt visus izrādes dalībniekus, taču to ir vismaz 12), ka trim "vilcējiem" ar dažiem palīgiem šis "vezums" izskatījās par lielu. Tāpat šādu spriedumu par iestudējumu liek izdarīt paša Raiņa teksts un pamatojums, kādēļ šajā tekstā tiek savīti "leišu, latviešu, grieķu un ēģiptiešu vārdi un tradīcijas" (citāts no festivāla programmas). Mans personīgais secinājums liek domāt, ka Raiņa mērķis šajā "velnu naktī piecos cēlienos" bijis vienkārši sakombinēt nejēdzīgā kolāžā pēc iespējas vairāk mitoloģiju un simbolu, bet to izmantojums ne mazākajā mērā neietekmē skaidri nolasāmo lugas pamatdomu. Tādēļ es arī gribu apgalvot, ka šī darba iestudējumi bez kāda konkrēta režisora mērķa kļūst par vienkāršu fizisku pārbaudi aktieriem, scenogrāfam, kostīmu māksliniekam, horeogrāfam, jo par muzikālo pavadījumu grupa "Iļģi" ir parūpējusies vismaz vēl turpmāko dažu gadu desmitu iestudējumiem. Arī šis darbs festivālā, protams, ieguva ar savu lokācijas vietu – Laidara teātri "Arēna" Valmiermuižā –, taču spēles laukuma labā pārredzamība, šķiet, neglaimoja vecākās paaudzes aktieriem (piemēram, Dacei Eversai un Inesei Ramutei), kuru vērošana atsevišķās horeogrāfiski sarežģītās ainās radīja pat fizisku diskomfortu man kā skatītājai. Taču var jau būt, ka tādā "velnu naktī piecos cēlienos" piederas gan tādi, kas izceļas ar izcilām vokālām dotībām un ritma izjūtu (te es runāju par subjektīvu iestudējuma centrālo aktrisi Inesi Pudžu), gan tādi, kas atpaliek gan ritmā, gan kustībā, gan vokālajās prasmēs. Jāatzīst gan – ja "Tālavas taurētājā" atstrādātais pedantisms šķita bezdvēselisks un garlaicīgs, tad iestudējumā "Spēlēju, dancoju" brīžam neatstrādātā horeogrāfijas izpilde un neuzticība kolēģiem un spēles laukumam bija par daudz dvēseles un nejaušības momentu. Te jādomā par skatuves "zelta likumu" – haosam ir nepieciešama daudz lielāka precizitāte un vairāk ieguldītā darba nekā sakārtotībai.
Pēc trim Valmierā un Valmiermuižā pavadītām dienām, kuru laikā bija redzētas ne tikai maksas izrādes, bet arī jaunatnes brīvā teātra projekta izrāde "Supsupsukas", grupas "Tesa" un Anetes Kozlovskas koncerts, nākas secināt – lai gan festivāls vēl ir bērna autiņos, tā piedāvātā programma un potenciālā attīstība ir tik intriģējoša, ka turpmāk katru otro gadu nāksies atgriezties, lai atkal nakšņotu divu skudru pūžņu un dažādu krāsu mušmiru ielenkumā.
0