Par Katarīnas Hāgenas grāmatu "Zivju gārņa sauciens". No vācu valodas tulkojusi Irēna Gransberga. Jumava, 2014
Savam otrajam romānam vācu rakstniece Katarīna Hāgena, kuru latviešu lasītājs jau pazīst kā romāna "Ābolu sēkliņu garša" autori, izvēlējusies savdabīgu oriģinālnosaukumu: "Par miegu un pazušanu" (Vom Schlafen und Verschwinden), kurš latviskajā tulkojumā pārvērties par "Zivju gārņa saucienu". Tas ir romāns, kuru kritika nodēvējusi par "darbu, veltītu bezmiega poēzijai".
Miega terapeite Ellena Felda, kuras darbs ir palīdzēt miega traucējumu nomocītiem pacientiem, paradoksālā kārtā pati cieš no bezmiega. Romāna darbība aptver vienu šādu šķietami bezgalīgu negulētu nakti, kurā sieviete (kā jau tas bezmiega mocītajiem parasts) pagūst pārcilāt teju visu savu dzīvi. Dzīvi agrāk, Īrijā, un dzīvi tagad, Vācijā. Vecākus, sevī apjukušu mīlestību un neplānotu grūtniecību. Trīs vīriešus: jaunības draugu Andreasu, meitas tēvu Lucu un mīļāko Benno. Septiņpadsmitgadīgās meitas Orlas bažīgos identitātes meklējumus. Un neizprotamu draudīgumu, kuru atnes nomoda nakts. Slāni pēc slāņa bezmiegs plēš nost visus aizsargmehānismus, atrunas un ilūzijas, līdz Ellena guļ savā un lasītāja priekšā, sapinusies vienlaikus savā pagātnē un tagadnē.
Miegs romānā figurē gandrīz kā atsevišķs tēls, kā tīkls, kas savāc vienkop izkaisītās sižeta līnijas. "Mēs esam no tāda paša materiāla kā sapņi, un mūsu mazo dzīvīti "ielenc" miegs," domā Ellena. Patiesi: katru dienu un dzīvi no abām pusēm ieskauj neizbēgamā nebūtība, bez kuras nekas nevar turpināties. Ne velti miegs jau kopš senatnes ir ticis sapārots ar nāvi. Visredzamākais piemērs tam ir komā guļošā Ellenas māte Heidruna, kuras laicīgais miegs pakāpeniski pāriet mūžīgajā. Ellenas tēvs Joahims izveido kori, kuram pievienojas teju visi romāna varoņi – Ellena, Orla, Benno un citi – un kurš nedēļām ilgi mēģina vienmēr vienu un to pašu renesanses laika dziesmu "Nāc, svina miegs", itin kā lai pamodinātu Joahima sievu (vai varbūt: lai izlūgtos tai drīzāku galu?).
Koris ir kā visu varoņu saskares punkts un atgādina kori komentatoru sengrieķu traģēdijā: tur visi romāna ļaudis satiekas, tur visus apvieno vienīgā mūžam mēģināmā dziesma (kuru Heidrunas bērēs neviens tā arī nedzied), tur notiek virspusējas un zemtekstiem pilnas sarunas, veidojas un sarežģījas attiecības, tur sižets sasniedz vienu no slepenajiem kulminācijas punktiem. Mēģinājumos piedalās arī paveca sieviete Marte, par kuru neviens no pārējiem neko nezina, bet kuras neskaidru mājienu pilnās dienasgrāmatas nodaļas izraibina romāna galvenās līnijas ritumu.
Romānā risinās vairākas paralēlas sižeta līnijas, kas šķietami nav saistītas ar galveno stāstu. Taču ar laiku tās ieplūst galvenajā strāvā, piedāvājot gan atbildes uz jautājumiem, gan jaunus jautājumus. Viegli un vaļīgi austais virsējais vēstījums paradoksāli kontrastē ar cieši savīto apakšzemes motīvu tīklojumu. Jo visi tēli ir savstarpēji saistīti – ar senām attiecībām, neatbildētu un nepareizi atbildētu mīlestību, senu naidu, skaudību, aizspriedumiem, aizvainojumu: lasītājs uzzina lielu daļu no šīm saiknēm, viņi paši – maz vai neko. Martes dēls Lucs, Orlas tēvs, ir pazudis bez vēsts. Benno fanātiski aizraujas ar savu vēsturisko pētījumu par kādu Otrā pasaules kara kareivi, kurš no dienesta vietas sūta uz mājām jaušami viltotas vēstules; pētījumu, kurš atnesīs viņam pārsteigumu pēc pārsteiguma, bet beidzot kļūs par kārtējo "nomoda sapni", kas nozags vīrieti dzīvei. Orla ir nepiesaistīta, nestabila – viņas sevis meklējumi izpaužas, būvējot vēja kokles un labirintus neiedomājamās vietās, smēķējot lapiņas, uz kurām uzrakstīti dzejoļi, – viņas dvēseles aprises vēl ir neskaidras kā vējš un dūmi. Andreass, Ellenas pirmais draugs, ir pārtraucis sazināties valodā, kas acīmredzot ir pilna falšu zīmju, taču viņa rokās, kā uzzinām, ir atslēgas lielākajai daļai noslēpumu – kā pastniekam (kas viņš arī ir) ir visas adreses un visu rokrakstu atšifrējums. Savukārt Marte vēro – vēro ezermalas putnus, ūdens radības, vēro Ellenu, Benno, Orlu, gaida un... plāno.
Sižeta līnijas rit gausi, rakstniecei izgaršojot teikumus, spēlējoties ar asociāciju virknēm un dabas tēliem, līdz tikai pēdējās pārdesmit lappusēs cilpa tiek savilkta, intriga nospriegojas un visi mozaīkas gabaliņi pēkšņi sakrīt kopīgā ainā. Taču līdz atrisinājumam tekstu caurvij tik daudz pagātnes ainu, tik daudz Ellenas un Martes pārdomu, ka pats sižets lasīšanas gaitā kļūst teju sekundārs, jo neviens tēls nav veidots tā, ka lasītājs vēlētos ar to bez ierunām identificēties. Vienīgi Ellenas naksnīgā klaiņošana pa māju šķiet pazīstama jebkuram, kurš jelkad sirdzis ar to pašu vainu.
Daudz lappušu aizņem autores valodas rotaļas ar ezera (kura piekrastē risinās sižets) augu un dzīvnieku valsti, viņas skatījumā gandrīz katram tēlam ir savs "dzīvnieciskais" ekvivalents: zirneklis, zivju gārnis, vēršvarde. Tomēr šīs analoģijas, lai gan samērā vienkārši atšifrējamas, bieži liekas tēliem nedaudz māksloti uztieptas; šķiet, autore gribējusi veidot asociāciju virtenes maģiskā reālisma garā, tomēr rezultāts īsti nesasniedz kāroto efektu, un lasītājs brīžiem jūtas aizkaitināts, ka ar viņu tiek spēlētas šādas mīklu spēlītes, kas faktiski neko daudz nepapildina nedz sižeta risinājumā, nedz tēlu raksturos. Vienīgi Martes "radniecība" ar zivju gārni ir organiska un tās simboliskā sasaiste ar vienu no romāna sižetiskajiem pavērsieniem – vienlaikus poētiska un baisma.
Zīmīgs un epizodiski pieminēts ir fakts, ka Ellena raksta "miega kultūrvēsturi", kurā vieta atrodas gan Jēkaba kāpnēm uz debesīm, gan miegazāļu vēsturei: vai mūsu priekšā būtu nesaudzīgs fragments no šāda pētījuma? Bet varbūt bezmiegu izraisījis iedvesmas trūkums, neziņa, ko rakstīt tālāk, kamēr vienīgais ne ar ko neaizvietojamais atjaunošanās līdzeklis, kāds cilvēcei pazīstams, no Ellenas bēg, un viss pārējais ir iztēle? Viņai atlikusi vairs tikai pirmā nodaļa: iesākums. Bet viņas pašas dvēseles pavedienu sākumi ir tik neskaidri, ka varbūt tieši tas traucē iemigt.
0