Ar bērniem
16.04.2014

Gudrie nedarbi

Komentē
0

Recenzija par Vilhelma Buša "Makss un Morics" iestudējumu Latvijas Leļļu teātrī. Režisors – Edgars Kaufelds, leļļu un kostīmu māksliniece – Ieva Ozoliņa, scenogrāfs – Uģis Bērziņš, komponists – Juris Kaukulis, lomās – Artūrs Putniņš un Daumants Švampe.
            
Bērnībā leļļu teātrī esmu bijusi tikai vienu reizi. Tā ir arī vienīgā reize, kad mans vecaistēvs, kas lielāko daļu laika pavadīja garāžā labojot mašīnas, mani veda uz kādu "kultūras iestādi". Mēs ar vecotēvu iekāpām bēšīgajā žigulī un braucām pakaļ kādai meitenei un viņas mammai. Viņas abas bija ievērojamas ar vienāda auduma svārkiem – man šī padomju laikam ierastā prakse bija novērojama pirmo reizi, un es, protams, nepakautrējos uz to norādīt. Meitenes mamma manu interesi uztvēra kā jau pieaugušajam pienākas un atbildēja ar asu pretjautājumu: "Vai tad tev un tavai mammai nav nekā vienāda?" Nekāds Leļļu teātris man vairs nebija prātā, jo pretjautājums bija trāpījis tieši tur, kur mērķēts – es dusmojos un kaunējos reizē. Manu omu uzlaboja vienīgi vimpelis ar Vilhelma Buša zīmētajiem Maksa un Morica portretiem, un no pašas izrādes es atceros tikai vienu vienīgi ainu - protams, to, kur Makss un Morics tiek samalti miltos.

Leļļu teātrī es atgriezos kopā ar savu meitu uz vēsturisko veidolu saglabājušo izrādi "Un atkal Pifs". Šis ceļojums laikā, neskatoties uz bērnības nostalģiju, nebija to ieguvuma sajūtu piepildīts, kādas var sniegt labs teātris vai mākslas darbs. Tāpat kā pārējie četri latviskas pacietības motivētie gājieni uz citām Leļļu teātra izrādēm. Lai gan es saprotu Leļļu teātra ideālistisko uzstādījumu veidot izrādes "bez ļaunuma", norādot alternatīvu ķīmiskajai bērnu kultūras izklaides daļai (datorspēlēs, sarežģītas animācijas filmas u.c.), esošajā versijā šī pretnostatīšanās rada augsni izrādēm, kas, protams, uzrunā bērnus, bet kopumā ir plakani, izklaidējoši stāsti bez dziļākas jēgas. Zālē sēdošajiem vecākiem tas veicina ačgārno sajūtu, ka izrāde veidota tikai un vienīgi bērniem, un tās vienkrāšotajā formā nav daudzslāņainības, kas varētu uzrunāt arī vecāku kā skatītāju un dziļāk par ārējo izklaides slāni skart bērnu. Ir redzams, ka teātra darbinieki savu darbu veic ar pilnu atdevi un tīru sirdsapziņu, tāpēc viņu darbs un ieguldījums ir pelnījis cieņu. Tomēr tas pastiprina smeldzīgo sajūtu par teātra kopējo vājumu un imunitāti ne tikai pret teātra pasaules, bet arī bērna dzīves izpratnes izmaiņām sabiedrībā. Pēdējo gadu laikā analītiskas recenzijas par Latvijas leļļu teātra izrādēm ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas – tas ir nozīmīgs signāls teātrim. Māksla bērniem Latvijā attīstās maziem, bet mērķtiecīgiem soļiem, un grūti būtu atrast kādu, kas šodien apgalvotu, ka māksla bērniem nav "īsta māksla", par kuru nebūtu vērts diskutēt un runāt. Tas nozīmē, ka vienīgais Latvijas teātris bērniem nav radījis iemeslus savu darbu analīzei. Šos samērā skarbos vārdus es atļaujos rakstīt tikai tāpēc, ka izrāde "Makss un Morics" ir cienīgs sākumpunkts, kas ļautu Leļļu teātrim un tā pašaizliedzīgajiem darbiniekiem (cienot un saglabājot Leļļu teātra tradīcijas un iepriekšēju paaudžu mantojumu) elpot svaigu gaisu – ne tikai epizodiski, caur atsevišķiem maziem vēdlodziņiem, bet ilgtermiņā.

"Maksa un Morica" iestudējuma reklāmas rullīša īsajās intervijās ir jūtams, ka izrādes veidotāji ir saliedējušies vienotā komandā un tā vietā, lai runātu katrs par sevi, viņi runā par to, kāds ir kolēģu pienesums ne tikai izrādei, bet arī viņu pašu ceļam, atradumiem izrādes tapšanā. Izrāde ir radusies, savstarpēji cienot vienam otru un uzticoties kolēģu idejām, par ko liecina arī aizkustinošais fakts, ka abi aktieri pusotra mēneša laikā ir iemācījušies spēlēt ģitāras, lai realizētu Jura Kaukuļa muzikālo ieceri. 

Vilhelms Bušs "Maksu un Moricu" ir sarakstījis āķīgi – mēs redzam garu nedarbu virkni un neadekvāti bargu sodu, kas man vienmēr ir bijis mīkla. Bērnībā lasītai literatūrai ir tāda dīvaina spēja saglabāt radītās emocijas un konstanti ļaut izjust tās, pārlasot darbu. Droši vien šīs sajūtas dēļ man nav ienācis prātā veikt bērnībā lasītās literatūras pārvērtēšanu, un pēc visiem šiem "tumsonībā" pavadītajiem gadiem, pateicoties Edgara Kaufelda "Marksim un Moricam", es beidzot zinu, "kas" Vilhelma Buša darbā "ir kas". Apmierinātie un simpātiskie tēli ir nevis miermīlīgi iedzīvotāji, kas piedzīvo divu negantnieku pārestības, bet gan mietpilsoņu karikatūra, kuru ikdienas prieciņus Makss un Morics izsmej. Makss un Morics ir destruktīvs spēks, kas nostājas pret mietpilsoniskas dzīves baudām, sabiedrībai, kas neveido kompromisus ar "ārējiem traucēkļiem" un izsvēpj tos no savas dzīves. Es nezinu, vai šī tēma ir pati aktuālākā un nepieciešamākā šodien sabiedrībā, tomēr man ļoti simpatizē, ka visticamāk "atpazīstamā" nosaukuma dēļ izvēlētais materiāls nav izrādes komandu iespiedis stūrī un viņi kopā ir atraduši veidu un formu, kā Maksa un Morica stāstam piešķirt īpašu skanējumu. Tā vietā, lai izrādei mākslīgi pakļautu un aiz ausīm pievilktu kādu sabiedrībā aktuālu jautājumu, Edgars Kaufelds ir gājis analītisko ceļu, izrādi būvējot pēc klasiskiem principiem un "atslēgas" meklējot pētnieciskā ceļā. Šo ieceri precīzi atbalsta Ievas Ozoliņas radītās lelles, kas veidotas pēc Buša zīmējumiem. Leļļu smalkums tiem, kas ir lasījuši Maksu un Moricu, sagādās īstu baudījumu, jo Ieva Ozoliņa ir sajutusi Buša zīmējumos nojaušamās, bet nesataustāmās faktūras, materiālus, kas visus tēlus no lasītāja fantāzijas ienes skatuves realitātē, radot iespaidu, ka Buša pasaule patiešām eksistē. Šī vizuālā sadarbība starp grāmatu un skatuvi ir viena no idejiskajām veiksmēm izrādē, jo, lai gan lelles veidotas pēc iespējas tuvāk Buša zīmējumiem, tām ir atrastas personiskas, niansētas detaļas, kas padara šos tēlus piederīgus konkrētajai izrādei.

Izrādes pirmais, ritmā lēnākais cēliens ir izvērsts un Maksu un Moricu atstāj otrajā plānā, tā vietā liekot uzsvaru uz Boltes madāmas, skrodera Āzīša un skolotāja Lempela tēliem. Maksa un Morica (Artūra Putniņa un Daumanta Švampes, kuri divatā vada visas lelles) uzdevums ir sarežģīts – palikt disciplinētiem un ar savām destruktīvajām personībām neiztraucēt pārējo tēlu ekspozīcijas, bet parādīties vietā un laikā, kur tos vismazāk gaida. Pirmā cēliena ievadstāsts par Boltes madāmu no visiem trim ir visneritmiskākais un atšķirībā no Āzīša un Lempela, kur scenogrāfija un lelles kopā ar aktieriem veido ļoti smalku sadarbību, ir vairāk balstīts leļļu tehniskajās iespējās. Tāpēc arī pats Boltes tēls veidojas saraustīts, padarot labu ēdienu mīlošo Bolti par daudz nepamatoti nervozu. Savukārt gluži pretēja un aizkustinoša ir skrodera Āzīša aina, kurā viņš tiek raksturots kā ar darbu pārņemts vīrs, kuru sieva uz mirkli tomēr pierunā romantiskai pasapņošanai uz tiltiņa. Āzīša un viņa sievas saspēle ir risināta bez vārdiem, kas skatītājam ļauj justies kā divu putnu novērotājam un atstāj brīvu vietu savai interpretācijai, nenoklusinot to ar liekvārdību un darbību paskaidrojumu. Artūra Putniņa un Daumanta Švampes pacietība ir viens no svarīgajiem "ieročiem", neverbāli attēlojot tēlu raksturus un piešķirot tiem kustībās un skaņās atrastas nianses, kas ir gandrīz nemanāmas, bet nozīmīgas katram tēlam. Skrodera Āzīša un skolotāja Lempela raksturi veidojas ļoti harmoniski, pateicoties arī Uģa Bērziņa scenogrāfijas idejai – finiera kastēm, kas tiek transformētas no ainas uz ainu un vajadzīgajā brīdī pievieno būtiskas detaļas tēliem. Maksa un Morica scenogrāfija ir kā nepretencioza bāze visiem izrādes tēliem un tieši ar to parāda savu spēku un nepieciešamību būt kā vienam no idejiski nozīmīgiem balstiem. 

Makss un Morics visu miermīlīgo ļaužu ikdienu pārtrauc kā lietusgāze vai vētra – viņi ir visapkārt un ikdienas ritmā iegrimušajiem ar pirmsvētras klusumu dod ziņu par sevi, bet skaidri nepasaka, kad tieši ar saviem nedarbiem būs klāt. Šī ir brīnišķīga ideja, kas ir ļoti pretēja kultivētajam viedoklim par Maksu un Moricu kā apzinātiem ļaundariem, kuri, iepriekš izplānodami negantības, tās veic ar ļaunu prieku. Ne visās ainās šī ideja izspēlējas tīri, pavelkot deķi uz tradicionālāku Maksa un Morica izpratni, bet, pateicoties abu aktieru iekšējai nepārspīlētībai un Jura Kaukuļa mūzikai, ar kuru "brīvajos brīžos" ir aizņemti Makss un Morics, nepārliecinošās vietas iegleznojas izrādes koptēlā. 

Izrādes otrais cēliens pakāpeniski kāpina tempu, parādot, kādā vētras virpulī tiek ierauti ikdienas dzīvi baudošie tēli, no kuriem brīnišķīgi ir atrisināts onkulis Fricis. Lai gan ideja pati par sevi ir pareiza un attaisnojas brīdi, kad "vētras" epicentrā Makss un Morics tiek ātri samalti, jo "kaut kad taču tam ir jābeidzas", paliek žēl zemnieka un maiznieka, kuri kā tēli atstāti neizspēlēti un atšķirībā no visiem pārējiem paliek statistu lomā.

Jura Kaukuļa mūzika, kuru izrādē spēlē un dzied abi aktieri, ir viens no tiem elementiem, kas piešķir izrādei neobligātuma, nepiespiestības sajūtu – dziesmām ir Jurim Kaukulim raksturīgais skanējums, un tajās nav pieļauti kompromisi ar banālo domu, ka bērniem jārada kaut kas cits, kaut kas citādāks kā pieaugušajiem. Man šķiet, ka šī Jura Kaukuļa "būšana pašam", radot mūziku "Maksam un Moricam", ir iedvesmojusi pārējo izrādes komandu būt brīviem izrādes tapšanā, atrast tēlos, lellēs, scenogrāfijā to, kas svarīgi ir tev pašam, nevis to, ko no tevis šķietami gaida. Man liekas, ka teātrī ļoti nozīmīgu vietu ieņem personības, un brīdī, kad tiek meklēts kāds jauns ceļš vai virziens, ir svarīgi būt kopā pēc iespējas dažādākām personībām, kas spēj viena otrā atklāt vai iedrošināt kaut ko nepamanītu. "Maksa un Morica" "lidojums" nebūt nav pilnīgs, tomēr šajā izrādē ir kaut kas būtiski pareizs pašos pamatos, ko man nav izdevies novērot citās leļļu teātra izrādēs – tas ir kopējs prieks par idejas meklēšanu izrādei, par domu, kuru ir stingra vajadzība pastāstīt savam skatītājam, vienalga – lielam vai mazam.

Papildus informāciju par iestudējumu un izrāžu datumiem iespējams uzzināt Rīgas Leļļu teātra mājas lapā 

Rūta Briede

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!