Par Andra Gaujas filmu "Nekas mūs neapturēs" (2019)
Varbūt pārāk skaļi un pretenciozi izmantots Strugacku slavenā romāna nosaukums, kas kinofaniem noteikti atsauks atmiņā arī Alekseja Germana ne mazāk slaveno ekranizāciju, tomēr ar vārdu "dievs" šajā gadījumā domāts režisors. Varbūt precīzāk būtu teikt: "Grūti būt Andrim Gaujam," – tomēr tas skanētu vēl pretenciozāk un muļķīgāk, un mans nolūks nebūt nav runāt par to, kā ir būt Andrim Gaujam kā cilvēkam, bet gan par to, kā ir būt viņam kā režisoram. No mana skatpunkta, protams, jo viņa skatpunktu spēs atklāt tikai viņš pats (un to nav grūti uzzināt, izlasot/noklausoties/noskatoties kādu no daudzajām intervijām plašsaziņas līdzekļos). Vārdu sakot, ir grūti būt režisoram, un to es saku bez jebkādas ironijas.
Varbūt kāds iebildīs, ka mūsdienās "dievs" filmēšanas laukumā nav vis režisors, bet gan producents. "Nekas mūs neapturēs" gan ir uzskatāms par vistīrāko autorkino, jo Andris Gauja ir pilnībā uzņēmies dievišķās funkcijas, būdams gan režisors, gan scenārists, gan producents un pat mūzikas līdzautors. Tas ir viņa rūpīgi izlolots projekts, sapnis, kas pacietīgi realizēts piecu gadu garumā. Viņš ir uzbūvējis šo filmu, tās vidi, personāžus un mizanscēnas gluži kā augstākais spēks, kas radījis pasauli, un ir skaidrs, ka filmas nosaukumā minētais apgalvojums (varētu pat teikt – agresīvais uzsaukums) vistiešākajā mērā ir attiecināms nevis uz tās varoņiem, bet uz pašu autoru. Šajā ziņā es varu tikai pacelt cepuri Andra Gaujas priekšā, jo viņš, par spīti visam un visiem, ir apņēmīgi turpinājis iesākto ceļu pretī savam ambiciozajam mērķim. Un spējis to piepildīt. Tagad filma ir nonākusi pie skatītājiem un kritiķiem, pār kuru vērtējumiem autoram–dievam vairs nav varas. Lai arī feisbuka dzīlēs mēs varam atrast šādas tādas liecības, ka viņš šo varu mums, patērētājiem, ir atdevis nelabprāt. Bet ne par to ir šis stāsts.
Stāsts nav arī par to, kas filmā notiek – to jau mēs varam izlasīt anotācijās. Gluži triviāls mīlas trīsstūris starp egomaniakālu vīru, sievu un viņu abu (?) mīļāko, kam pa vidu figurē vēl arī laulātā pāra pusaugu meita. Stāsts diez vai būs arī par plaši apspriesto mizogīniju, kas filmā plaukst un zeļ – ko tur liegties, nav vērts –, tas viss ir kā kulaks uz acs jebkuram skatītājam. Stāsts laikam gan nebūs arī par to, ka filma fundamentāli nestrādā cēloņsakarību līmenī – kāpēc Ralfs piepeši iemīlas Emmā, kāpēc viņš pēkšņi grib šķirties, kas notika ar grupas "Muse" plānoto ierakstu sesiju, kā grupai izdevās pabeigt ierakstu, ja Ralfs visus aizdzina, kāpēc Madara pēkšņi sāk maigoties ar Emmu, kāpēc? Tam visam laikam taču nav nozīmes, jo citādi būtu jācenšas noskaidrot – kāpēc gan filma nemaz necenšas uz šiem jautājumiem atbildēt? Tikpat labi mēs varētu jautāt – kāpēc Ralfs ir ieguldījis tik daudz līdzekļu, lai neparocīgās vējdzirnavas pārvērstu par ierakstu studiju, un vēl apkabinājis to ar zilām neona gaismām? "Nekas mūs neapturēs" nav filma, kas cenšas skatītāju aizvest no vienas ainas līdz nākamajai, bet drīzāk nepārtraukti pārlec pāri lielām loģikas plaisām, kas atrodas starp ainām. Brīžiem ainas šķir tikai dažas minūtes (varbūt stundas), bet rodas sajūta, it kā būtu izlaistas dienas vai nedēļas. It kā viss svarīgais, kas ļautu mums saprast varoņu rīcību un iedziļināties viņu personību finesēs, būtu palicis kaut kur montāžas režisora "iMac" datora atkritnē. Varbūt tas nemaz nav svarīgi?
Iespējams, svarīgāk un jēgpilnāk ir runāt par to, kas šī filma varētu būt, nevis par to, kas tā ir. Precīzāk sakot, runāt par to, kā režisora–dieva iecerētais mērķis tapšanas laikā ir mainījies, varbūt pat līdz nepazīšanai, bet viņš pats to spītīgi atsakās atzīt. Un runāt par to, kas patiesībā ir "Nekas mūs neapturēs", nevis par to, kam tur bija jābūt. Vai tā ir filma par to, kā "latvietis šķiras" (režisora izteikums)? Diez vai. Šķiršanās šeit it kā ir klātesoša, bet filma nemaz necenšas iedziļināties tās psiholoģiskajās vai lietišķajās niansēs (ja vien par tādu nevaram uzskatīt Ralfa īso un noslēpumaino vizīti pie advokāta). Vai filma ir par jūtām? Par fatālu iemīlēšanos un kaislību? It kā jā, bet nerodas sajūta, ka starp aktieriem filmā patiešām valdītu īstas kaislības. Drīzāk viņi tās cenšas "notēlot", laikam jau sekojot režisora norādījumiem un scenārijā ierakstītajam. Tāpēc uz brīdi izliksimies, ka mēs neko nezinām par visu šo "stāstu par lepniem cilvēkiem", "latviešu šķiršanos" utt. Izliksimies, ka nezinām neko par Andri Gauju, Andri Keišu, Elzu Gauju un Kristīni Nevarausku. Iztēlosimies, ka nezinām neko un esam atnākuši uz kinoteātri skatīties kaut kādu filmu ar spilgtos toņos iekrāsotu reklāmas plakātu.
Šāds skatījums mani, protams, neatbrīvo no iepriekš uzskaitītajām lietām, kas filmā nestrādā, bet tas ļauj labāk ieraudzīt to, kas tur, iespējams, strādā. Un meklēt citu kopainu, kurā "Nekas mūs neapturēs" asociējas ar skrupulozi veidotu audiovizuālu mākslas darbu, kas sludina kiču un stila pārdaudzumu pāri jebkādam saturam un veselā saprāta paliekām. Ak, šie elegantie kadrējumi, ak, šie modernie interjeri un "gadījuma" saulrieti, kas aizslīd gar Ralfa mašīnas logu! "Muse" producenti, kas nolaižas ar privāto lidmašīnu turpat blakus dzirnavām. Kailpeldes un episkas ballītes. Kadrs, kurā Ralfa cigaretes oglīte tumsā gail blakus pārdabiskajam neona gaismu klātajam dzirnavu korpusam – gluži kā citplanētiešu kuģim Latvijas lauku idilles vidū. Aina, kurā Emma un Alise jocīgos tērpos izpilda dziesmu "Izoletta" Evijas Vēberes citplanētīgajā balsī. Pat beigu titru dizainā šķiet ieguldīts vairāk pūļu nekā jebkurā filmā dzirdamajā dialogā. Visu šo detaļu droši vien pietiktu kādām desmit vidējām latviešu filmām, bet Gauja to ir pamanījies iestūķēt vienas filmas nieka pusotrā stundā. Kā dievs, kas bagātīgi apkaisa kailo zemi ar lietām, cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem kā no pārpilnības raga.
Tāpēc man "Nekas mūs neapturēs" ir filma par pasauli, kuru radījis režisors. Varētu iebilst, ka tāda jau ir jebkura filma (vai mākslas darbs per se), tomēr Gauja kaut kā spējis šo uzstādījumu pacelt jaunā līmenī. Šī nav pasaules rekonstruēšana vai imitēšana, bet visīstākā pasaules radīšana. Jo vairāk žēl, ka šī neparastā, spilgtā pasaule pēc mehānisma palaišanas izrādījusies tik kokaina un garlaicīga. Te būtu lieti noderējis kāds Braiena de Palmas stila scenārijs, kas padarītu visu perversāku, asiņaināku un baisāku, liekot sirdij pulsēt līksmā satraukumā par to, kas notiks tālāk. Tā vietā mums atliek sekot līdzi "lepno latviešu" noslēpumainajām eksistenciālajām krīzēm, kas nezināmu iemeslu dēļ norisinās uz zilu vējdzirnavu fona. Un mēģināt saprast, kā dieva–režisora iecerētā pasaule atbilst tai, ko mēs galu galā redzam uz ekrāna.
5