Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Domas
07.12.2015

Griezīgi skanošs tukšums

Komentē
1
Saglabā

Labi zināms, ka ar informāciju var manipulēt – to noklusējot, interpretējot utt. Ne mazāk interesantas ir situācijas, kad manipulācija notiek ar neesošu informāciju. Vai, citiem vārdiem sakot, rīks var būt ne tikai "kaut kas", bet arī "nekas", "tukšums".

Aizvadītajā nedēļā premjere Straujuma publiski paziņoja, ka "pret viņu tiek veikta milzīga kampaņa" un "par to esot informētas arī drošības iestādes" (LETA, 3. decembris).

Valdības vadītājas paustais, protams, paver plašas iespējas vingrinājumiem zobgalībā. Piemēram, par to, kā uz viņu TV un radio studijās kāds slepeni iedarbojas ar elektromagnētisko starojumu, kura ietekmē viņas publiskās argumentācijas un izteikšanās spējas ir tādas, kādas nu tās ir. Vai arī par to, kas par kampaņu sakāms Saeimas Nacionālās drošības komisiju vadošajai "Vienotības" līderei Āboltiņai.

Tomēr tēma ir pietiekami nopietna, jo šis ir klasisks gadījums, kad amatpersona kā argumentu lieto kaut ko nepārbaudāmu, kaut ko tādu, kas – tā nepārbaudāmības dēļ – varbūt nemaz nepastāv. Straujumas apgalvojums, kas saturiski ir pietiekami svarīgs (uz to dienu vēlāk publiski norādīja, piemēram, Eiropas Parlamenta deputāts Zīle), nav verificējams. Arī tad, ja Straujuma ir blefojusi, mēs to nekad neuzzināsim – gan pati politiķe, gan "drošības iestādes" var viegli izvairīties no sīkākas izprašņāšanas, apelējot pie "tā nav publiski izklāstāma informācija".

Un runa jau nav par konkrēto situāciju vien. Lietojot tiešus apzīmējumus, publiski izskanošajos tekstos ir pamatīgi savairojušies vārdu savienojumi, kas runātājam ļauj pilnīgi nesodīti melot: "manā rīcībā ir informācija", "ir pamats domāt, ka...", "nav izslēgta iespēja, ka...". Lietojot šādus izteicienus, politiķis, žurnālists var paust (un attiecīgi ietekmēt citu viedokli), kas vien ienāk prātā, pat ja viņam nav nedz "informācijas", nedz kādu zinātāju neoficiāli paustu mājienu, nav vispār nekā. Vienīgais ierobežojošais, bet viegli apejamais faktors ir tas, ka nevajadzētu "uzrauties" uz tiesvedību par goda un cieņas aizskārumu.

Te, protams, var iespurgties: kopš kura laika melošanas fenomens – to skaitā politikā un medijos – ir kaut kas jauns? Tomēr, lai cik neveikli tas skan, melu nozīmīguma līmenis atšķiras. Piemēram, ja amatpersona vai žurnālists kaut ko izfantazē par kādas amatpersonas radiniekiem, paziņām vai īpašumiem, tad tas pašsaprotami ir ļoti nepatīkami šai amatpersonai, tomēr diez vai tas ietekmē ko vairāk. Savukārt, ja melošana – te neiztirzājot versijas par šīs melošanas motīviem – skar, piemēram, drošības jautājumus, kādu stratēģiski nozīmīgu uzņēmumu, rezignēts "tādi jau cilvēki ir" neder.

Jāatzīst, ka neesmu vācis "statistiku" par šādu instrumentu lietošanu, tomēr varas, politikas telpā bieži parādās "drošības iestāžu sniegtā informācija liecina", "tā ir ierobežotas pieejamības informācija" un līdzīgi formulējumi, kas faktiski dod indulgenci manipulācijām. Nemāku spriest, vai tas tiek darīts apzināti, tomēr manipulācija sākas jau ar pašu vārdu savienojumu lietošanu. Proti, daudziem atsaukšanās uz specdienestiem, uz informācijas slepenību kā tādu ir signāls, ka "kaut kas jau tur ir", ka tās nevar būt pilnīgas blēņas.

Īpaši pakļauti šādām manipulācijām ir žurnālisti, kas ir saprotams, jo viņu darbs un ienākumi saistīti ar informāciju (?). Manuprāt, neuzticības līmenis pret "oficiāli" pausto ir tik augsts, ka mēs kā "reālu informāciju" vērtējam to, ko mums kāds pačukstējis, devis mājienu, lai gan – atkārtošos – nereti šajā "nopludinājumā" patiesības var nebūt pat 50 vai 30 % daudzumā. Ja mēs neuzticamies (un konkrētajā gadījumā – kādēļ lai mēs to darītu?) oficiāli paustajam par, piemēram, "airBaltic" tālāko darbību, tad nav brīnums, ka mums aizvadītajā nedēļā notikušās Saeimas komisijas slēgtās sēdes dalībnieki var "pačukstēt" arī to, kas sēdē vispār nav izskanējis. Žurnālists var būt tik korekts un apjautāties citiem sēdes dalībniekiem, vai tiešām "tas" ir izskanējis, un pieņemsim, ka šie citi, neatklājot patiešām apspriesto, saka, ka nekas "tāds" izskanējis nav. Nu un? Melim vienmēr ir pretarguments, ka "tā bija slēgtā sēde", ka citu interpretāciju paudēji tādēļ klusē un noliedz utt. Tas pats attiecas uz valdības sēžu slēgtajām daļām un līdzīgiem formātiem.

Vai šī situācija ir bezcerīgi nelabojama? Tas ir visnotaļ interesants jautājums, jo skar to, ko mēs uzskatām par informāciju, kā mēs ar to darbojamies, un galu galā par mūsu spriestspēju vispār. Apzinos, ka pretinde nebūs tas, ja par informāciju mēs uzskatām tikai to, ko varam verificēt kā pašu redzētu, dzirdētu vai izlasītu. "Papīrs pacieš visu", "runāt jau var visu ko" utt.

Cita metode būtu noskaidrot, cik ilgi mēs vispār strādājam ar informāciju, vai nav tā, ka mēs esam īslaicīga "starpstacija" tās nodošanā? Vai mēs, saņemot "neoficiālu, bet drošu" ziņu, atvēlam laiku, lai to izvērtētu, liekot lietā savas modelēšanas mākas?

Atgriežoties pie Straujumas paziņojuma, protams, vienkāršošu, bet – mēs varam uz lapas uzrakstīt x variantus par to, kurš iniciējis viņas piesaukto "kampaņu". Sākot ar Kremli un "Gazprom" lobiju, beidzot ar cilvēkiem pašas partijā. Tad mēģinām fiksēt, kas atbilstoši dažādo versiju interesēm tiek iegūts, ja Straujuma demisionē. Vai var parādīties iespēja, ka tiek, piemēram, novilcināta dabas gāzes tirgus liberalizācija? Vai var parādīties būtiskas nianses Latvijas valdības pozīcijā Kremli interesējošos jautājumos (Ukraina, sankcijas utt.)? Kādas iespējas viņas atkāpšanās dod "Vienotībai"? Vai tās atsver atkāpšanās izraisītas problēmas (sākot ar iekšpartejiskām domstarpībām, beidzot ar jaunajam premjeram līdzi nākošajiem riskiem)? Varbūt, pirms līdz uzacīm iegrimstam "informācijā" par "airBaltic", jāsaliek "klucīši" – sākot ar notiekošo starptautiskajā aviopārvadājumu tirgū, beidzot ar dažādām naudas resursu cenām uzņēmumu sektorā. Mēs pat varam mēģināt kaut ko modelēt attiecībā uz "nezināmo" – daudz valkātajiem mājieniem par uzņēmuma parādsaistībām: ja tās ir x, tad iespējamā ietekme ir viena, ja y – cita (ņemot vērā citus uzņēmuma finanšu rādītājus). Jo biznesā taču ir līdzīgas situācijas.

Jebkuras modelēšanas trūkums ir tās "teorētiskums", tomēr šādā modelī mēs vismaz ņemam vērā dažādus variantus, nevis translējam tālāk vienu, kas, iespējams, ir ar "neoficialitātes" statusu piesegts "nekas".

Pārdomāšanas vērts ir arī tas, vai mēs pārāk neaizraujamies ar "topa tēmas" parādību kā tādu. Proti, pasludinot kādu tēmu par "karstu", ir risks, ka mēs tik ļoti koncentrējamies uz to, ka ieslēdzas nepieciešamība maksimāli bieži (ik dienu, piemēram) "piecakot" tai kaut ko "jaunu" – vienalga, ko. Jo tā taču ir "topa ziņa".

Citiem vārdiem sakot, lai gan informācijas, mediju fenomenā zināma manipulācijas deva būs vienmēr, manuprāt, nav tā, ka mēs šo devu nevarētu mazināt.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!