Par Guntas Šnipkes (teksts) un Annas Vaivares (ilustrācijas) bilžu grāmatu "Ineses māja" (2022, izdevniecība "Liels un mazs").
– Vai tu zini, kas ir arhitekts?
– Nē! – sauc piecgadīgais dēls.
– Vai zini, ko dara arhitekts?
– Jā, būvē mājas, – noteic lielais brālis.
– Vai gribat, es jums palasīšu jauno grāmatu "Ineses māja"?
Uz šo jautājumu tiek atbildēts ar viennozīmīgu un priekpilnu – Jā!
– Vai tā ir Inese Zandere, kurai vajag māju? Viņai taču jau ir māja – Zandere dzīvo mums kaimiņos...
– Nu redzēsim, redzēsim,* – es nosaku un šķiru vaļā grāmatu.
Pirms grāmatas lasīšanas pavisam ātri un viegli pārliecinos, ka mani dēli īsti nezina, ko dara arhitekts. Intereses pēc tomēr iegūglēju, internetā atrasto izlasu un viņiem pastāstu: arhitekts ir tāds gudrs cilvēks, kurš izstrādā būvprojektus, maketus, rasējumus, plāno, organizē un vada arhitektūras projektēšanas un plānošanas darbu izpildes procesus, sagatavo būvprojekta tehnisko dokumentāciju, veic būvprojekta autoruzraudzību, kā arī pētījumus arhitektūras un pilsētplānošanas jomā…
– Cik garlaicīgi! Neko nesaprotu! – sauc puikas.
Es tomēr apņēmīgi turpinu stāstīt par to, ka arhitektam jābūt radošam, atbildīgam, mērķtiecīgam, vērīgam, precīzam, akurātam, ar augstām koncentrēšanās spējām, izturīgam, pacietīgam, jāmīl savs darbs, viņam jāpiemīt spējai patstāvīgi pieņemt lēmumus, jāprot klausīties, jābūt ar labām komunikācijas prasmēm, jāprot strādāt komandā, plānot savu un padoto darbu...**
– Nu, mammu, beidz! Tu taču nelasi grāmatu, bet skaties telefonā!
Pēc šī garā ievada (priecājos, ka dēli tomēr neaizlaidās spēlēties ar lego) ķeramies pie grāmatas lasīšanas, jo "Ineses māja" ir grāmata, kurā uzzināt kaut ko vairāk par arhitekta profesiju būs daudz interesantāk. Un divas no īpašībām, kurām pēc internetā atrodamā apraksta jāpiemīt arhitektam, ir spēja būt radošam un prasme klausīties. To arī puikām paspēju pateikt.
Jāpiebilst, ka abas grāmatas autores ir arhitektes. Dzejniece Gunta Šnipke ir ilggadēja Liepājas arhitekte, un pēc viņas projekta ir izveidota daudziem tik labi zināmā gājēju iela Liepājā un uzceltas vairākas dzīvojamās mājas. Arī māksliniece un grāmatu ilustratore Anna Vaivare ir ieguvusi profesionālo bakalaura grādu arhitektūrā. Tas nozīmē, ka abas tiešām labi zina, ko dara arhitekts. Bet grāmatas varone Inese gan ir ar maldīgiem priekšstatiem par arhitekta darbu, jo iedomājas, ka uzzīmēt māju ir pavisam vienkārši un mājas no gaisa taisni uz papīra krīt.
Bērniem šī bagātīgi ilustrētā grāmata sagādā tiešām lielu interesi, azartu un prieku, jo ilustrācijas detalizēti parāda, par ko tiek stāstīts dzejolī, sākot jau ar mājas būvmateriālu izvēli (māju no kārtīgiem Latvijas baļķiem, no laukakmeņiem, no māliem vai kaļķiem…) līdz pat mājas plānam, kas ir aplūkojams kā liela karte (bērniem bija tāds pārsteigums, ka vienu no grāmatas atvērumiem varēja atvērt vaļā un tas bija divreiz lielāks!). Ja sākumā var šķist, ka viss ir pavisam vienkārši, tad ar katru nākamo jautājumu, ko arhitekte uzdod Inesei – cik daudz cilvēku mājā dzīvos, vai katram vajadzēs savu istabu, kādi kuram vaļasprieki, vai būs arī kādi mājdzīvnieki, kur tie dzīvos ziemā, vai visi mājas iemītnieki pusdienos kopā pie viena galda – viss kļūst arvien sarežģītāk, līdz Inese sāk šaubīties, vai vispār tik milzonīgai mājai pietiks naudas.
Lai gan sākumā var šķist, ka šī ir tāda ātri izlasāma grāmata (tajā taču ir tikai viens dzejolis), pateicoties ilustrācijām, kurās ir tik daudz sīkumu, tik daudz konkrētu detaļu (tiešām var just, ka māksliniece ir arhitekte), tik daudz interesanta, to var pētīt atkal un atkal, rosinot, lai bērni ne tikai ierauga un atpazīst kādu konkrētu lietu vai istabu, bet arī, piemēram, lai izskaita, cik daudz kazu spēlē riču-raču vai cik mājā ir krēslu. Tā nav vienīgā pievienotā vērtība. Bērni, lasot šo grāmatu, var apjaust, ko nozīmē rūpīga plānošana un to, kā savas vēlmes, iedomas un sapņus pārvērst realitātē, kaut vai uzzīmējot tos. Grāmata arī iedvesmo jaunām rotaļām un aktivitātēm, lai gan māju un mājiņu celšana bērniem (manējiem pavisam noteikti) ir ļoti iemīļota nodarbe, sākot, jau ar māju zīmēšanu (jaunākais dēls vienmēr zīmē tikai mūsu māju ar diviem stāviem un skursteni, bet lielā meita, topošā māksliniece, jau kopš bērnības ir ļāvusies daudz radošākam fantāzijas lidojumam), spilvenu un segu māju būvēšanu istabā, kartona kastīšu māju konstruēšanu un beidzot ar vigvama būvniecību pagalmā un štābiņa ierīkošanu šķūnītī.
Psihologi skaidro, ka šāda mājiņu celšanas dziņa bērniem parādās jau ap divu gadu vecumu un, sākot no četru piecu gadu vecuma, bērna uzceltā māja ir nozīmīga arī dažādās lomu spēlēs. Tā ir bērna privātā teritorija, tādēļ ir normāli, ja bērns nevēlas kādu tajā ielaist. Šādai māju būvēšanai ir būtiska nozīme arī bērna attīstībā: būvējot māju, attīstās loģiskā domāšana; stiprinot būves detaļas, attīstās pirkstu veiklība, kas vēlāk noderēs rakstīšanai; būvējot bērns apgūst ģeometrijas pamatus – jāaprēķina, cik un kādi materiāli būs nepieciešami, kā pareizi māja jānostiprina, lai tā nesagāztos; tiek veicināta bērna iztēle un fantāzija; uzbūvējot savu māju, bērns gūst pašapliecinājumu un paaugstina savu pašvērtējumu. Savukārt neveiksmes māju būvniecībā vairo bērna pieredzi, nākamreiz pieļauto kļūdu bērns vairs neatkārto.***
Patiesībā jau daudzus no šeit minētajiem ieguvumiem var attiecināt uz prasmēm, kas ir būtiskas arhitekta darbā. Un tas nozīmē tikai vienu: vajag bērniem ļaut būvēt mājas un mājiņas, un grāmata "Ineses māja" ir lielisks iedvesmas avots. Tagad jau uzreiz gribas, lai būtu šādas kolosālas grāmatas arī par citām profesijām. Kura būs nākamā?
* Pēc neoficiālas sarunas ar minēto kaimiņieni, dzejnieci un šīs grāmatas redaktori Inesi Zanderi gan uzzinu, ka "Ineses mājai" ir diezgan cieša saistība ar pašu Inesi Zanderi, bet tas lai šoreiz paliek noslēpums.
** Šo definīciju atradu profesijupasaule.lv/arhitekts.
***https://maminuklubs.lv/mazulis/20120827-budinu-celsanas-instinkts/
1